Mēnesis: 2016. gada janvāris

Kopš pieņēmu lēmumu kļūt par vegāni, sanācis piedzīvot pamatīgu emociju karuseli. Tagad, kad esmu nedaudz nomierinājusies, mēģināšu šos emocionālos stāvokļus izteikt stadijās:

1. Apgaismība
2. Es ienīstu šo pasauli
3. Es mainīšu šo pasauli
4. Esmu mierā ar sevi un šo pasauli

Otrā stadija ir tikai loģiskas sekas pēc tā informācijas apjoma, ko pāris dienu laikā sevī sagāzu. Nesaudzīgi skatījos pēc kārtas visas dokumentālās filmas par vegānisma tēmu: “Earthlings”, “Cowspiracy”, “101 reasons to go Vegan”, aktīvista Gary Yourofsky uzrunas, Erin Janus Youtube kanālu un daudzus citus youtuberus. Raudāju ārprātā, bet spiedu sevi skatīties un nenovērsties. Tā teikt, ieskatīties patiesībai acīs. Nu… tas ir – patiesības versijai. Jo nevajadzētu akli ticēt visam, ko kāds stāsta Youtube klipiņā, vai ne? Visiem paustajiem uzskatiem es nepiekrītu. Un tomēr daudzas redzētās ainas grūti izdzēst no prāta un noliegt to patiesumu – neiespējami. Kā olu industrija samaļ vīriešu dzimtes cālīšus dzīvus (jo tie nekam nav derīgi, jo nedēj olas), kā griež cūku rīkles, lai mums būtu bekons, ko uzcept brokastīs, un kā piena govīm atņem teliņus, lai varam izdzert viņiem domāto pienu. Tas pēdējais skats mani, kā jaunu māmiņu, satrieca visvairāk, jo uzreiz domās vilku paralēles. Skatījos un caur asarām šūpoju galvu, pie sevis domādama – Tas nav pareizi, tā nav jābūt, tam nav jānotiek. Atceros pirmo reizi, kad vispār aizdomājos par govs piena iegūšanu – tas bija pirms pāris mēnešiem, kad biju stāvoklī un kādam skaidroju, kad sievietei rodas piens, kas domāts mazulītim. Tā bija pirmā reize 21 dzīves gada laikā, kad aptvēru, ka govij, lai tā dotu pienu, jābūt mammai. Tālāk domu neattīstīju. Bet nu pietika ar Facebook nošērotu 5 minūšu video, lai mana pasaules uztvere nedaudz sabruktu.

Šis ir brīdis, kad prasās nedaudz background info. Uzaugu ēdot visu, ko sirds kāroja, daudz lieki neprātojot, ko lieku uz šķīvja un vēderā. Vienmēr gan esmu uzskatījusi sevi par dzīvnieku mīļotāju, dažādas radības izraisījušas sajūsmu kopš sevi atceros. Pirmā saskarsme ar veģetārisma ideju, šķiet, bija ap gadiem 14 – mana pirmā puiša vecāki aizrāvās ar jogu un neēda gaļu. Nekādu lielo rezonansi tas manī neizraisīja. Fast forward uz aptuveni pusotru gadu atpakaļ – pati sāku nodarboties ar jogu, lepni iestāstot sev, ka mani neinteresē šīs prakses filozofija, bet gan fiziskā puse. Ha. Nekur neizspruku un jogas mācības atrada ceļu pie manis, kas lika domāt par enerģijām un tādējādi arī veģetāra uztura ideju. Tai laikā gan nedomāju, ka esmu uz to spējīga. Dzīve jābauda un garšīgi taču -man šķita pietiekami labs attaisnojums. Tādas atkarībnieka atrunas. Pēc kāda laika paliku stāvoklī un tas bija labs iemesls pārvērtēt savu ēdienkarti un vispār sākt nedaudz apzinātāku dzīvi kā iepriekš. Saklausījos no uztura speciālistiem, ka gaļa cilvēkam esot vajadzīga, ja vien tā ir labas kvalitātes (grass fed, free range utml.). Laimīgi dzīvoju tālāk ar jaunu attaisnojumu – ekspertu apgalvojumu. Pēdējo mēnešu laikā joga saveda mani kopā ar jaukām meitenēm, ar kurām tiekoties ēdām veģetārus un pat vegānus gardumus, kas ļāva man ieraudzīt, ka nekā sarežģīta šādā uzturā nav. Tā nu laiku pa laikam dažādi notikumi un cilvēki veicinājuši pārdomas par šo tēmu.

Bet nekas uz mani nebija atstājis TĀDU iespaidu, kā šie video un filmas. Tā sajūta ir kā no tumsas ieejot spožā gaismā. Es beidzot sapratu, ka visu šo laiku biju apzināti izvēlējusies neredzēt un nezināt, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot. Jo šai “apgaismībai” seko riebums. Vispirms pret pasauli, kas tādu ārprātu pieļauj un tad arī pret sevi, kas to ārprātu pieprasa. Jo bez pieprasījuma jau nebūtu piedāvājuma.  Vairs nespēju distancēties no tā ļaunuma un apzinājos, ka to veicinu ar savām ikdienas darbībām. Mana nauda maksā par masveida slaktiņu. Esmu slepkavību pasūtītāja. Briesmīgas atziņas. “Cowspiracy” bija labs moments, kad filmas autors pēc klātbūtnes vistas nokaušanā teica: “Ja es nespētu to izdarīt, nevienam nebūtu tas jādara manā vietā”. Un es skaidri zinu, ka nespētu. Vienmēr esmu noliegusi medības un medniekus, bet nu pirmo reizi dzīvē man šķita, ka viņi ir godīgāki cilvēki par citiem, jo vismaz aiziet un paši to dzīvnieku nonāvē nevis “nevainīgi” nopērk veikalā fasētā iepakojumā.

Pēc visām šīm briesmīgajām atziņām sekoja nākamā fāze – ieslēdzās pasaules glābējas režīms. Nu tik skriešu, sludināšu, nu tik būs. Šīs fāzes laikā lepni ieliku savā Facebook timeline life event un jau iztēlojos, kā nu mācīšu visiem dzīvot. Bet, jo vairāk iedziļinājos vegānisma dzīvesveida filozofijā, jo vairāk sapratu, cik pamatīgas pārmaiņas tas pieprasa. Tad nu sāku uzdot sev jautājumus – vai tiešām esmu tam gatava? Mūžīgi pētīt etiķetes? Vienmēr visur piekasīties? Jums šķiet, ka atteikties no gaļas, piena produktiem un olām ir ekstrēmi? Bet kā ar medu, vilnu, zīdu? Tai skaitā visu, kas no tā izgatavots. Tur atkrīt ne tikai siers un majonēze, draugi, bet puse manas garderobes un kosmētikas maciņa satura. Kur nu vēl viss, kas uz dzīvniekiem testēts, cirks un zoodārzi. Tā tik labsirdīgā vēlme nekaitēt dabai aiziet TĀDOS līmeņos, ka šķiet vispareizāk tiešām ir nošauties.

Un tad man pieleca. Nekāda vegānu policija no krūmiem laukā neleks un mani nesodīs. Šī nav nekāda sacensība par vegāniskākā cilvēka titulu, šī pat nav sacensība starp vegāniem, veģetāriešiem un visēdājiem. Šī ir sacensība man pašai ar sevi – būt labākajai sevis versijai. Būt labākai kā biju vakar. Esmu droša, ka būsiet dzirdējuši frāzi: “Be the change you want to see in the world”. Tad nu es esmu. Soli pa solim. Pamazām. Gluži kā es iesāku jogu, tāpat vegānismu var sākt ar uzturu un ar laiku iet dziļumā. Tik tālu, cik katram pašam šķiet saprātīgi. Jo der atcerēties, ka arī es pati esmu dzīva radība, kurai negribu darīt pāri.

Vienu brīdi sāku lasīt kaut kādus pētījumus, lai vajadzības gadījumā, ja nu kāds jautās, varētu pārliecinoši atspēkot ar faktiem savu izvēli. Bet tad iebraucu, ka man nav vajadzīgi ekspertu atzinumi vai pētījumi, kuros balstīt savu lēmumu. Man pietiek ar sirdsapziņu. Tā man saka priekšā, kā dzīvot pareizi. Es izvēlos to klausīt.

Rakstīju aprakstu par sevi šim blogam un uzrakstīju – mēģinu kļūt par vegāni. Nodzēsu. Uzrakstīju “Mācos būt par labu cilvēku”. Tas precīzāk.

4.stadija – Esmu mierā ar sevi un šo pasauli.