Vegan on the road – 0 problēmas

Pirms došanās pārbraucienā no Latvijas uz Itāliju ar auto, biju nedaudz sabijusies, kā tad nu man ies, ņemot vērā jaunās uztura izvēles īpatnības. Morāli biju gatava pārtikt no frī kartupeļiem ar kečupu, jo ceļmalu kafejnīcas pārsvarā ir ātro ēstuvju tipa un neko citu vegānu tajās necerēju dabūt, bet realitātē manu ēdienkarti sastādīja daudzveidīgāka pārtika. Tāpēc drošu sirdi varu teikt, ka vegāns road tripu var ne tikai pārdzīvot, bet arī izbaudīt.

*Vispirms laicīgi brīdinu – šis noteikti nav pilnvērtīgs, sabalansēts, vitamīniem un uzturvielām bagāts uzturs, es to nereklamēju kā labāko iespējamo variantu, tas vienkārši ir manas personiskās pieredzes atspoguļojums. Un viss. Uzskatu, ka 3 dienas šādā režīmā nekādas ārprāta sekas uz manu organismu nav atstājušas. Ja kāds domā pretēji, bet lūdzu, domājiet, ko gribat.

Vispirms būs kompakts uzskaitījums, bet zemāk sīkāks skaidrojums.

Ēdienreizes – ātri vārāmā auzu pārslu putriņa, griķi ar kāpostu un biešu salātiem, baltmaize, grieķu salāti (izlasot ārā siera gabaliņus), lēcu salāti, kāpostu salāti, cepti kartupeļi, cepti dārzeņi, sautēti kāposti

Našķi – zemesrieksti, ābols, banāns, tomātu un čili un laima čipsi

Dzērieni – ūdens, kļavu sula (līdzi no mājām), melnās un zaļās tējas

Izbraukšanas vakarā ļāvos čipsu kārdinājumam, iepriekš jau biju izpētījusi, ka tomātu un čili un laima nesatur laktozi kā teju visi pārējie, tad nu tie arī attapās manā vēderā kopā ar melno tēju ar brūno cukuru. Ikdienā nelietoju ne melno tēju, ne cukuru, bet tā kā mani sagaidīja vairākas nomoda stundas vērojot garlaicīgu ceļu (un vēl tā mašīnas maigā šūpošanās un iemidzinošā skaņa), tad nu izlēmu par labu tādai kombinācijai. Miegs gan drīz vien uznāca tāpat, tāpēc centīšos no šāda pārstimulējoša dzēriena izvēles izvairīties. Par čipsiem komentāri lieki – tiklīdz apēsti, parādās vainas un smaguma sajūtas. No šī niķa man reiz par visām reizēm jātiek vaļā. Tikšu.

Par ūdens patēriņu pārbraucienu laikā – teorētiski ieteiktos 2L dienas laikā varat aizmirst uzreiz iekāpjot mašīnā, jo nu būsim reāli, gribās taču kādreiz arī nonākt galamērķī, nestājoties pie katra staba pačurāt. Šo veselīgo paradumu varam atstāt ikdienai, kad esam pazīstamā vidē, ar paredzamu iespēju apmeklēt tualeti. Tā kā pati bieži vien attopos pēdējā brīdī, kad tā teikt jau cērtās acīs, labāk neriskēju un šķidruma patēriņu uz braukšanas laiku centos samazināt līdz minimumam.

Brokastīm paciņu putras manuprāt ir ļoti labs variants, jo siltu ūdeni dabūt nevajadzētu būt baigām problēmām – tas ir jebkurā benzīntankā pieejams. Putra ir arī gana sātīgs ēdiens un uz mani ļoti nostrādā silta ēdiena faktors, lai jau pēc stundas neprasītos kādu našķi. Pavisam jauki, ja patrāpās benzīntanks, kurā nopērkami augļi (vairums piedāvā banānus un ābolus). Ar tiem tad var padarīt putru garšām bagātāku. Vai vienkārši apēst kā uzkodu vēlāk dienas laikā.

Pusdienās attapāmies benzīntankā, kurā pēc norādēm ēstuve bija tikai Burger King, tā nu samierinājos ar savu iepriekš paredzēto frī + kečupa likteni, bet tavu laimi, turpat blakus tomēr bija bistro, kur tiku pie griķiem ar salātiem. It kā sīkums, bet patīkami. Biju ļoti priecīga par iespēju paēst normālu ēdienu. Un nebija tā, ka es paņēmu vienīgo sev pieļaujamo variantu, bija arī rīsi, zupas un daudzi citi salātu varianti, kas priecīgi.

Tam sekoja neprātīga (lasi – pārmērīga) ļaušanās sālīto zemesriekstu kārdinājumam. Nosodāma rīcība, bet tam bonusā pēc tam ļoti slāpa, kas nozīmē ne visai apdomīgu ūdens patēriņu. Kļūda kļūdas galā.

Vakariņās Polijas – Vācijas pierobežas rajonā tiku pie zaļās tējas un grieķu salātiem. Nācās tikai izlasīt siera gabaliņus. Šī brauciena veiksmīgākā kombinācija.

Vismaz tā man šķita līdz pusdienām Vācijā, kur acis tā apžilba no variantu daudzveidības, ka sagrābos pietiekami visai dienai. Apēdu tikai pusi un pārējo ņēmu līdzi. Cepti kartupeļi ar sautētiem kāpostiem, cepti dārzeņi (cukini, paprika, šampinjoni) + lēcu un dārzeņu salāti + kāpostu un dārzeņu salāti. Viss bija bezgalīgi garšīgi. Dodu tai ceļmalas kafejnīcai 5 vegāna acis 🙂

Bet īstās problēmas sākas tagad, kad esam sasnieguši galamērķi – Itālijas Alpus. Jau 1.vakariņās nācās nedaudz grēkot, jo… Ja nu no gaļas izdevās izvairīties, tad sviests gan pavisam noteikti bija klāt gatavošanas procesā. Ēdu polentu, vārītus burkānus un sviesta pupiņas un grūbu zupu + baltmaizi. Sarunāju ar sevi, ka šī ceļojuma laikā atļaušos mazas atkāpes, lai nebojātu sev un ceļabiedriem garastāvokli.

Apsveru arī iespēju nedaudz pamānīties un savu diētu skaidrot ar gavēni. Šo vārdu cilvēki uztver daudz mierīgāk kā vegāns. Tas nezin kāpēc mēdz citus aizskart un pat sadusmot. Tas galīgi nav tas, ko gribētos piedzīvot ceļojuma laikā, tāpēc mīļā miera labad… Pagavēsim. Nav jau traki melots. Manam gavēnim vienkārši nav konkrēta termiņa. Tas nebeidzas.

Turiet īkšķus, lai man saprotoši ceļabiedri un katru dienu vismaz 1 vegāna opcija vakariņām.

image

image

image

Dream, catch me

Tā diena ir pienākusi. 2016.gada 16.februāris. Tas jāiegrāmato. Pašai sev, nevienam citam jau tas nav tik lieli kā man. Nevienam citam tas neizraisa tādu sajūsmu. Bet, ko nu tur liegties, gribās tomēr palielīties arī citiem.

Publicēts mans pirmais nopietnais raksts. Saku – nopietnais – jo pati pirmā publikācija bija neliels rakstiņš Jūrmalas avīzē par sporta dienu, šķiet, pat īsti neatceros. Bet nu manis rakstītie vārdi aizņem veselas 4 lapaspuses jaunākajā žurnāla “SHAPE” numurā.

Grūti pateikt, cik tieši sens ir šis sapnis un kurš bija tas brīdis, kad līdz galam apjautu, ka tieši rakstiskā forma ir tā, kurā jūtos visērtāk un patiesāk. Bet šī vēlme un pat vajadzība rakstīt nav pametusi cauri laikam, nedaudz nomainot formātus un vietas vai vietnes. Bet publicēts raksts žurnālā ir man jauni augstumi. Sasniegta sen izsapņota virsotnīte. Gandarījums. Un ziniet, metu kautrību pie malas, manuprāt – pelnīts. Kurš gan cits sunim asti cels, ja ne pats, vai ne?

Smieklīgi gan kā tas liktenis met lokus un izspēlē jokus. Kolīdz atzīsti kaut ko par nevajadzīgu esam, tas pamet izaicinājumu, kas tomēr pierāda pretējo. Vēl tikko blogā lepni stāstīju kā sasniegumi un karjeras izaugsme nav mana prioritāte. Bet re kā nekur tālu no sava piecgades plāna neaizmuku. Sapnis noķēra mani aiz astes. Tikai tas ceļš uz sapņa piepildījumu bijis daudz bagātīgāks kā “oriģinālajā” piecgades plānā biju iztēlojusies. Bonusā man ir mīļš cilvēks blakus, esmu piedzīvojusi neaizmirstamas vasaras, rudeņus, ziemas un pavasarus iespaidīgās valstīs, esmu attīstījusi dažādas jaunas prasmes un piedzemdējusi dēlu! Tas tikai vēlreiz pierāda, ka novirzes no normas un plāniem ir vajadzīgas. Ja liktenis dāvina dāvanas, tās jāpieņem.

Vispār interesanti, ja par dāvanām runājam – šī iespēja mani atrada tieši dzimšanas dienā. SHAPE žurnāliste Elva man atrakstīja šo piedāvājumu manā gadu mijā. Lieki piebilst, ka tā ir viena no labākajām dāvanām kādu jebkad esmu saņēmusi.

Pats raksts ir par sargeņģeļiem, bet nebīstieties šīs tēmas – tas ir krietni mazāk par reliģiju kā varētu šķist. Vairāk – par ticību. Un labvēļiem.
Un tieši par to – ticību man – gribu pateikt pāris “paldies” pati saviem labvēļiem jeb sargeņģeļiem, jo šis sasniegums nav tikai mans. Tas nepieder man. Tam ir netieši, bet ļoti svarīgi līdzautori.

Pirmkārt, paldies Elvai, ka uzdāvināji man šo iespēju. Par to, ka pamanīji, piedāvāji un uzticies. Es to novērtēju un dikti cenšos nepievilt uzliktās cerības.

Otrkārt – visām manām latviešu valodas skolotājām no sākumskolas līdz pat augstskolai, kuras atzinīgi vērtēja manus radošos darbus un iedvesmoja turpināt sevi izpaust, izmantojot rakstisku vārdu. Īpaši mīļš sveiciens Andželai Šustiņai, kura ļāva man paspēlēt mazu teātrīti vārdā skolas avīze, kas deva iespēju iejusties žurnālistes lomā jau vidusskolas laikā. Arī Valteram Sējānam par mūsu pirātiskajiem centieniem veidot avīzi haha.

Treškārt – ģimenei par to, ka vienmēr ļāvuši man iet manu ceļu, pat, ja tas neatbilst standarta modeļiem.

Ceturtkārt – maniem RŠ par to, ka ļauj man paklabināt tastatūru paralēli viņu miegam.

Piektkārt – Tev! Par to, ka lasi. Bez pieprasījuma jau nebūtu piedāvājuma, vai ne? Vienmēr visādām savām rakstiskajām izpausmēm soc.tīklos vai kur citur esmu jutusi atbalstu un tie iedvesmas vārdi – turpini rakstīt – lieliski motivē. Bez tiem es te nebūtu. Ar “te” domājot žurnāla lapaspušu mazos burtiņus, kuros minēts raksta autors.

Laimīgi tā. Labs darbiņš, kas padarīts. Un nav jau gana. Top un taps vēl.

Esiet tik mīļi un aizčāpojiet uz kiosku, nopērciet jauno “SHAPE” numuru, izlasiet vismaz 32.-36.lpp. (ja ne visu). Tas būs man liels kompliments. Un ja nav slinkums, atrakstiet savas domas. Godīgas un tiešas. Būšu pateicīga.

shape raksts

Pārtikt no lapām vien… vai arī nē | MĪTI PAR VEGĀNISMU #1

Gribēju rakstīt par muļķīgiem mītiem saistībā ar vegānu uzturu, bet sapratu, ka katrs mīts tomēr pelnījis plašāku iztirzājumu. Tāpēc ķersimies klāt pie pirmā un, manuprāt, visizplatītākā – vegāni ēd tikai zāli un ir knapi paēduši.

Teikšu atklāti – arī man tā agrāk šķita. Taču tagad ar katru dienu arvien vairāk saprotu, cik absurds un vienkārši stulbs ir tāds uzskats. Tā it kā izslēdzot no ēdienkartes dzīvnieku piena produktus, gaļu, olas, zivis un medu vairs nekas pāri nepaliktu. Paliek. Un kā vēl paliek. Ir tik daudz variantu, ko ēst, ka reizēm man gribētos, lai diennaktī būtu vairāk stundu, lai tikai es varētu pamēģināt vēl kādu recepti. Šomēnes dzīvoju virtuvē un laiku mēru receptēs nevis stundās, kā arī blenderis kļuvis par manu labāko draugu.

Ātrākais variants, kā apgāzt šo mītu – ierakstiet google vai youtube “vegan recipes” un aidā. Vegāniem ir savas versijas par burgeriem, picām, kūkām un visu pārējo, ko tik sirds jeb garšu kārpiņas kāro. Bet ja nu jums slinkums, tad parādīšu šo to, ko šomēnes sev gatavoju (kad atcerējos nobildēt pirms apēšanas). Vēl bez šīm mēģināju taisīt arī dārzeņu wrap, uztaisīju savu pirmo ever humusu, našķojos ar popkornu vai kukurūzas čipšiem ar gvakamoles mērci, ēdu kartupeļus un cukini milijons veidos, sautēju kāpostus, vārīju (un piededzināju) biezzupas un nākotnē plānoju vēl visu ko gardu izmēģināt.

IMG_4874
Brokastu karaliene – putra. Agrāk fanoju par auzu pārslu, bet nu esmu sākusi biežāk taisīt rīsu, jo tā ir pirmā, ko iesaka dot maziem bērniem, tad nu apvienoju gatavošanu sev un dēliņam. Kā redzat man putras un piedevu attiecība ir teju 1:1 – lieku klāt visu, kas nāk prātā un atrodams virtuvē – augļus, riekstus, žāvētus augļus, sēklas, kanēli, maltus riekstus… Konkrēti šī ir mandeļu pienā vārīta rīsu putriņa ar dzērvenēm, valriekstiem, čia sēklām, rozīnēm, linsēklām, banāniem un kanēli.
IMG_4721
Vienkāršās un slinkās brokastis – augļu smūtijs, kur varianti arī bezgalīgi. Šajā – dzērvenes, hurma, kivi un banāni.
IMG_4705
Pusdienlaikā viens no variantiem ir salāti, kur nu arī var izpausties milijons dažādos veidos. Šajos, kas bildē – rukola, “iceberg” salātlapas, gurķis, burkāni, šampinjoni, turku zirņi, saulespuķu sēkliņas, pesto
IMG_4767
Sātīgāks pusdienu variants (nedomājiet, ka esmu rīma, šis ir vairākām personām) – lēcu sautējums ar sautētiem dārzeņiem, klāt rukola ar tomātiņiem un pāri svaigi zaļumi (dilles, loki, pētersīļi).
IMG_4718
Mana šī brīža apsēstība ir kurkuma un karijs, tos lieku klāt teju visam – arī griķiem ar dārzeņiem un zaļumiem.
IMG_4881
Pirmo reizi pamēģināju pati arī diedzēt sēklas, kuras pēc tam var likt uz maizes, pie zupas, pie salātiem jeb vienkārši – pie jebkura ēdiena. Veselīgi un garšīgi. Te bildē diedzētas lēcas.
IMG_4695
Launagā prasās kādu fikso uzkodu, tad nu gurķmaize ar paštaisītu spinātu pesto (jo teju visos veikalos nopērkamajos ir klāt siers) ir tieši laikā.
IMG_4889
Vakariņās supervariants ir zupa – šī mēneša ietvaros esmu atteikusies arī no buljona kubiciņiem un iemācījos novārīt buljonu pati. Tālāk jau kastrolī peldēja visi dārzeņi, kas atradās virtuvē – burkāni, kartupeļi, bietes, selerija, kālis utt. Pa virsu kārtīga latvieša manierē visi iespējamie zaļumi.
IMG_4778
Kotletes?? Tā varētu šķist, bet patiesībā šīs ir falafel bumbiņas, kas garšas un sātīguma ziņā ļoti vienkārši aizvieto gaļu. Pirku gatavu maisījumu, kas bija vienkārši jāatšķaida ar ūdeni, bet gan jau var arī pats uzmeistarot to masu. Klāt nedaudz tomātu pasta, jo acīmredzami piededzināju, tāpēc mērcīte, lai labāk slīd lejā haha. Un zaļie salātiņi – avokado, gurķis, salātlapas, rukola, šampinjoni, sēkliņas, olīveļļa
IMG_4740
Kad uznāk slinkums kaut ko ilgi un sarežģīti šmorēt, tad uzgāju šādu labu variantu – Spilvai ir visādi gatavie dārzeņi burciņās, tad nu uzmet uz pannas uzsilda un liek klāt rīsiem/kuskusam/lēcām/makaroniem/nūdelēm/griķiem/zirņiem/pupiņām utt. un ēd nost!
IMG_4982
Yes, vegāna pica ņammmmm! Pamatnei izmantoju burrito/wrap lavašmaizi. Pa virsu pamatīga kārta tomātu pastas un es vēl liku arī bazilika tomātu mērci. Sīpoli, šampinjoni, paprika. Violife siers no Dabas stacijas (klucis, no kura pietika 3 šādām picām maksāja 4EUR). Nākotnē gribu gan pamēģināt arī pati uztaisīt sieru. Baziliks, oregano uuuun pēc cepšanas svaiga rukola pa virsu
IMG_4687
Ja sakārojās ko saldu, šie 3 sastāvdaļu cepumi ir mans fiksais glābiņš – banāni, auzu pārslas un rozīnes. Viss! Ja gribās, var protams variēt un visu ko likt klāt – esmu mēģinājusi pievienot zemesriekstu sviestu, kokosriekstu eļļu, kanēli, maltus riekstus, veselus riekstus, žāvētas plūmes, ābolus utt.
IMG_4988
Dateles + kakao pulveris + rieksti apviļāti kokosriekstu skaidiņās = vegāni rafaello
IMG_4690
Šitāda cepumu porcija ar tēju pazūd ātri vien, ticiet man 🙂

 

Nu, vai jums joprojām šķiet, ka nabaga vegāni dzīvo tukšu vēderu? Muļķības! Šķiet ar visām šīm eksperimentālajām izvirtībām esmu tieši uzēdusies vairāk. Bet es sev piedodu. Jo man šajā pārejas posmā šķita svarīgi sevi nesamocīt un ieprogrammēt sevī pārliecību, ka arī šādi var gardi paēst. Tas nu man pavisam noteikti ir izdevies. Tam gan nav tieša saistība ar vegānismu, visus šos ēdienus var iekļaut savā ēdienkartē arī visēdāji, vienkārši man tieši vegānisms piespieda aizdomāties, kas gan vēl varētu sastādīt manu ēdienkarti bez tipiskām vista + salāti vakariņām. Un man prieks, ka tā, jo tagad atklājusies milzīga garšu pasaule, kuru aizrautīgi turpinu izpētīt.

Labu apetīti, draugi! Veseli ēduši!