Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (1.daļa – ceļš)

Kad mūsu dēliņš Rafaels bija tikai idejas līmenī, jau bija skaidrs, ka viņam būs jāiekļaujas vecāku ceļojošajā dzīvesveidā un jākļūst par Piedzīvojumu daļiņu. Tā nu savā 8 mēnešu vecumā viņš piedzīvojis jau 2 kontinentus, 3 valstis (6, ja skaitam arī caurbraucamās) un neskaitāmus “kāds skaists bērniņš” komentārus dažādās valodās. Atceros, kad plānojām Floridas ceļojumu vēl kamēr dēls bija puncī un vērsos māmiņu forumā pēc padoma, kādas nianses būtu svarīgi zināt ceļošanai ar bērnu, mani apbēra ar glaimojošiem komentāriem “piedzemdē vispirms un tad plāno ceļojumus, sasapņojusies te…” stilā. Tāpēc uzskatu par teju pienākumu dalīties pozitīvā pieredzē, lai ceļojošām vai ceļot kārām māmiņām būtu kur smelties iedvesmu un informāciju bez nosodījuma. Acīmredzot sabiedrībā vēl aizķērušies dažādi iesērējuši uzskati, ka bērns nozīmē dzīves paralīzi uz vismaz gadu un jebkādas aktīvas atpūtas izpausmes ir absurda fantāzija. Līdzīgi uzskati ir par grūtniecības laiku, bet par to citreiz, arī ar to man ir forša pieredze, kurā dalīties, tas ir atsevišķa stāsta vērts. Bet nu, manuprāt, nav jāiepauzē dzīves baudas bērna dēļ. Tā ir kaut kāda greiza domāšana, kur bērns tiek uztverts par šķērsli nevis papildinājumu. Tāpēc, lai šis bloga ieraksts un citi par tēmu kalpo kā kliedētājs bailēm, šaubām, raizēm un liekiem stresiem. Piederu pie tām “trakajām”, kuras uzskata, ka bērnu var viegli iekļaut savā dzīvesveidā, lai kāds tas būtu.

 

IZKLAIDES PA CEĻAM

Šoreiz pastāstīšu par Rafaela nesenāko un pēc skaita 3.ceļojumu uz Itālijas Alpiem, Saules Ieleju. Devāmies Piedzivojumi.lv brauciena ietvaros – tos organizē Rafaela tētis. Klienti devās turp ar lidmašīnu, bet mēs kā organizatora palīgi – ar auto. Tas nozīmēja vismaz 2 dienas ceļā. Agrāk gan mēdzām rullēt visu gabalu Latvija-Itālija bez gulēšanas pārtraukiem, bet tagad tomēr jākļūst nedaudz atbildīgākiem, neriskējām un ierēķinājām ceļam laiku ar pamatīgām rezervēm gan miegam, gan ēšanas/pamperu mainīšanas/izstaipīšanās pauzēm. “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” šoreiz tiešām strādāja, jo mazajam auto krēsliņā ilgi izturēt bija izaicinājums. Biju nodrošinājusies ar čupu dažādām mantiņām, ko iedot un kas būtiski – mainīt ik pa laikam, lai neapnīk. Kā izklaides objekti noder arī dažādi iepakojumi, žurnāli, tukšas pudeles… Jāļauj vaļu fantāzijai, lai nodarbinātu mazo rakari. Mums gan ir paveicies (vai arī mazais apzināti izvēlējies sev vecākus ar šādu dzīvesveidu) – Rafaels mašīnās labi guļ, tāpēc lielu daļu laika viņš vienkārši nogulēja.

 

PAMPERU MAIŅA

Pamperu maiņa pa ceļam – 0 problēmu. Izdarāms kā mašīnā uz beņķa, tā benzīntanku tualetēs. Pat visnecilākajās tualetēs vismaz plastmasas pārtinamais galdiņš parasti bija uzstutēts, bet Vācijas māmiņu istabām var dot apaļu 10-nieku (skat.attēlā zemāk). Apsildāmā lampa, mīksts paliktnītis, mīlīgs interjers, bija arī neliels dīvāniņš barošanai un zems podiņš lielākiem bērniem… Ļāvu tur Rafaelam arī izrāpoties, lai izskustās nedaudz pēc ilgās sēdēšanas auto krēsliņā. Šādā māmiņistabā viegli aizkavēties un aizmirst, ka jābrauc taču tālāk. Pie tam tā bija bezmaksas!

vacijas_maminu_istaba

 

ĒŠANA

Tā kā Rafelam ceļojuma laikā jau bija 7 pilni mēneši, viņš jau sācis papildus pienam ēst arī visādus biezeņus u.c. papildus pārtiku. Mājās ar piebarošanu nav problēmu, jo var tvaicēt, vārīt, blenderēt un visādi citādi pēc sirds patikas šmorēt, bet pa ceļam gatavošanas iespējas ir ļoti limitētas. Domāju, ka slinkajā variantā var mierīgi tās 2 dienas iztikt ar pienu vien. Es šoreiz iemetu somā līdzi burkānu, abolu un ātri vārāmās auzu pārslu putriņas – burkānu un ābolu viņš grauž tāpat (vairāk procesam – smaganu kasīšanai, mazāk paēšanai) un putriņai karstu ūdeni arī var dabūt teju jebkurā benzīntankā. Tā kā mazais kundziņš mēdz būt cimperlīgs un bieži vien apēd tikai pāris karotītes putras, tad labi noderēja trauciņš, ko pirku Mothercare, ar vāciņu, tā lai var atlikt putru vēlākam. Pauzēs, kad ēdām paši, uzcienāju viņu no sava šķīvja ar kādu cukini, kartupeli vai iedevu pakožļāt maizīti (arī vairāk procesam nekā pilnam puncim). Vēl mums paveicās, jo tieši šī ceļojuma laikā Rafaels sāka sēdēt, tāpēc beidzot varējām sākt izmantot kafejnīcās pieejamos bērnu krēsliņus. Vēl līdzi ņēmu ūdens pudelīti. Ja bērns ēd burciņu biezeņus, tad vispār easy game.

Vēl somā iemetu kādus divus trīs maiņas apģērba komplektus, ja nu sanāk nošmulēties ēdot vai kakas aiziet pa gaisu. Un aidā!

 

Rezumē – roadtrip ar bērnu ir iespējams un nav nekāds kosmoss. Tas ir viegli. Jā, protams, viņš pačīkstēs, ka tik ilgi jāsēž krēsliņā. Bet, ja man jāizvēlas 2 dienas paklausīties nedaudz aizkaitinātā bērnā un tikt ceļojumā vai sēdēt mājās, tad es pavisam noteikti izvēlēšos pirmo. Laimīgu ceļu, drosmīgās mammas!

 

bambino on the road

 

Nākamajā bloga ierakstā pastāstīšu par pašu ceļojuma pieredzi.

 

Kāda ir jūsu pieredze ar tāliem pārbraucieniem ar bērniņu? Kādi knifiņi/ieteikumi?

 

Advertisements

2 thoughts on “Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (1.daļa – ceļš)

  1. Mūsu ģimenes pieredze ceļojot ar bērnu ir ļoti dažāda, bet jāsaka tikai pozitīva. Vienīgais, kas mainās ir bērna vecums un līdz ar to mazā ceļotāja zinātkāre, izveicība, ēšanas, gulēšanas paradumi un citas lietas, kas mainās augot lielākam 🙂 Nevienu reizi nevaru teikt, ka ir bijis grūti atpūsties pilnvērtīgi, jo līdzi ir bijusi meita 🙂 Pilnīgas muļķības 🙂 Atpūsties var, vajag un tas ir jādara, kā vecākiem tā arī atvasītei!
    Ja runājam tieši par roadtrip ceļošanu, tad patiesais roadtrips mums ir priekšā šī gada septembra beigās divu nedēļu garumā, bet tāda iesildīšanās mums bija 1 nedēļu izzinot kaimiņu zemes Lietuvas āres, kad meitai bija 11 mēneši. Neskatoties uz to, ka tas ir tepat blakus Latvijai, tomēr nobrauktie km dažas dienas bija visai iespaidīgi…..tātad gandrīz visa diena auto 🙂 Biju apbruņojusies ar mantiņām, kas īsti nepalīdzēja, jo visa uzmanība bija vērsta uz tēta rāciju, ar kuras palīdzību sazinājāmies ar otrā auto braucošajiem. Patika plastmasas glāzītes un tieši šajā ceļojumā sāka dzert no sporta pudeles, ko ik pa laikam ar savu mazo pirkstiņu palūdza, lai iedod. Daudz gulēja, brīžam pačīkstēja, bet tikpat ātri aprimās. Tas normāli 🙂
    Vienīgais, ko secināju pēc tika ilgas braukšanas ar auto ir tas, ka pēc ceļojuma atgriežoties mājās, kādu nedēļu meita taisīja trobeli, kad bija jāsēžas autobeņķī un jāaizbrauc tepat netālu. Laikam jau nebija baigā sajūsmā no tiem daudzajiem kilometriem :), bet ceļojuma laikā pretenzijas neizrādīja 🙂

    Like

    1. Haha par to autobeņķi mums tas pats! Viņš tagad ienīst, ka viņu tur stūķē, bet mēs tik smejamies un stāstam, ka uz Itāliju vairs nav jābrauc 😄

      Super! Jūs ar savu pieredzi mums superiedvesma esat. Paldies, ka arī Tu dalies! 😇

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s