Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (2.daļa)

Šis bloga ieraksts ir turpinājums stāstam par ceļošanas pieredzi uz Itālijas Alpiem kopā ar mazo Rafaelu, ko iesāku šeit: http://some-thoughts-by.me/2016/03/15/celot-ar-bernu-italijas-alpi-1-dala-cels/

Alpu kalni man ir mīļš ceļojumu galamērķis. Kura viesošanās reize šī bija, vairs jau nemaz neprotu saskaitīt, bet šī bija pavisam īpaša un citāda, jo pārmaiņas pēc šļūkāšana pa sniegu nebija pamatnodarbošanās. Tas arī bija galvenais, kas mani satrauca, jo zināju, ka mazliet jau siekala tecēs uz tā dēļa uzlekt. Bet beigu beigās, protams, viss bija jauki un atradām arī māmiņai ar mazulīti draudzīgas nodarbes.

AKTIVITĀTES

IMG_6102 IMG_5956 IMG_5878

Pastaigas

Pārsvarā dienas pavadījām vizinoties ar ratiem pa ciematiņa slīpajām ieliņām – tas bija absolūts win win visām iesaistītajām pusēm – mazulim lieliskas diendusas ratos kalnu svaigajā gaisā, man fizisks treniņš (pirms smīkņājiet, pamēģiniet pastumdīt ratus augšā lejā pa kalniem) un iespēja pasauļoties. Paspēju šo pastaigu laikā pat grāmatu izlasīt. Kad bijām iepazinuši māju ciematiņa līkločus, lecām autobusā un braucām uz tuvējām pilsētiņām baudīt kalnu miestiņu šarmu. Kopīgi pusdienojām kafejnīcās, sēdējām parciņos un visādi citādi omulīgi dzīvojāmies un tēlojām vietējos. Žurnālu kioska pārdevēja sveicināja un klīstošie suņi vairs nerēja – tad jau sekmīgi mums izdevies.

IMG_20160229_115036  IMG_20160229_115519 IMG_20160229_115043

Baby Pit-Stop

Īpaši gribētu izcelt interesantu vietu, ko nejauši atklāju pastaigā pa kūrorta ciematiņu Ponte di Legno. Rafaels tieši bija saniķojies, kā rezultātā es izbesījusies stūmu ar vienu roku ratus, otrā ucināju bērnu un ap stūri parādījās šis nams, kas tai brīdī likās kā Dieva dāvana. Maza atkāpe – šajā mazuļa vecumā (7,5 mēn.) prasās kaut kādu vienmēr līdzi ņemamu grīdu, jo nomodā ratos ilgi sēdēt viņam apnīk, bet opā viņš arī tirinās, jo gribās pašam kustēties un spēlēties. Tāpēc reizēm nācās attapties situācijās, kad ne šis, ne tas nav labi, bet arī zemē nolikt viņu nevar, tāpēc pielavās izmisums. Šķiet tieši šādam gadījumam noder šī telpa, ko uzgāju, ar nosaukumu “Baby Pit-Stop”. Cik saprotu, tas ir kaut kāds UNICEF projekts, kas laikam darbojas tikai Itālijā pēc Google search 1.rezultātiem spriežot. Tā ir neliela istaba ar rotaļlietām, pārtinamo galdu un dīvāniņu. Un viss. Tik vienkārši, bet tiiik noderīgi. Tāda maza slēptuve, kur lieku skatienu netraucēti varējām izdarīt visu vajadzīgo – mazais izspēlējās, kārtīgi paēda un tika pie tīrām bikšelēm. Manā perfektajā pasaulē šādas telpas būtu katrā pilsētā.

IMG_6103

Pedibus

Interesanta fīča bērniem, ko ievēroju Edolo ciematā – Pedibus. Tādas pieturas ir pa visu pilsētu. Tās ir paredzētas “pēdiņbusam” (kā to varētu latviskot) – līdzīgi kā skolas autobuss, pēdiņbusa “šoferis” jeb bērnu pavadonis mazos no skolas “ved” (lasi – pavada) uz mājām ar kājām. Tā nu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni mājās dodas pastaigājoties. Nekur citur nebiju šādu lietu redzējusi. Varbūt ir vērts pašpikot?

 SPA 

Vakaros, kad visi mūsu kompanjoni bija atgriezušies no kalna piedzīvojumiem, iemīļots atpūtas variants bija viesnīcas piedāvātais SPA. Citkārt SPA ar maziem bērniem nav atļauts iet, bet šoreiz mūsu grupa aizņēma teju visu viesnīcu, tāpēc vadība pieļāva dažādas atkāpes no noteikumiem. Tāpēc izbaudījām šo iespēju jo īpaši. Pie ūdens priekiem Rafaels jau pieradināts, jo pieteicām viņu zīdaiņu peldēšanai pāris dienas pēc viņa piedzimšanas. Tad nu kopīgi plunčājāmies burbuļvannā, sēdējām sāls istabā un pat gājām pirtiņā, par ko viesnīcas viesi francūži neizpratnē ķēra galvu. Nācās paskaidrot, ka Latvijā agrāk (un arī mūsdienās) tieši pirts bija vieta, kur bērniņi nāk pasaulē. Lai arī jūs lieki nesatrauktos – gājām Soft Saunakas ir nevis karsta, bet silta pirts, pie tam mazo atstāju pašā apakšā uz grīdas jeb 1.stāvā, kur no karstuma nebija ne miņas. Ik pa laikam kāds labvēlis pārņēma auklēšanas pienākumus un es tiku arī kārtīgi pasvīst karstajā pirtī. Arī šī aktivitāte bija izcila, lai nokausētu mazo kārtīgai diendusai. Nu… ne tikai mazo, ne reizi vien abi tā arī dvielīšos satinušies aizmigām, uzreiz pēc atnākšanas uz istabiņu.

IMG_5704

Varu teikt, ka Val di Sole kūŗorts ir ļoti ģimenēm draudzīgs – tiešām varēja just, ka ir domāts arī par mazajiem draugiem. Tieši blakus mūsu viesnīcai tuvākajam pacēlājam bija ierīkots arī bezmaksas bērnu ragavu kalniņš ar lentes tipa pacēlāju. Tieši tur Rafaels piedzīvoja savu pirmo vizināšanos ragavās un nobraucienu ar snovu. Ne jau nu pats, bet stāvot starp tēta kājām uz dēļa, tēta roku cieši satverts. Grūti teikt, vai viņš aptvēra notiekošo, bet vismaz ir iespaidīgas bildes un video, ko parādīt, kad paaugsies.

Fotor_145657246032338 IMG_20160227_100018 IMG_20160227_114528

Tomēr, lai cik ļoti man patīk dzīvoties kopā ar dēliņu, ļooti kaifīgas bija tās dienas, kad bija “tēta (vai vecmammas) maiņa” auklēties un tiku uz kalna arī es. Tās pāris stundas atļāvos pilnībā neuztraukties par to, kā uzvedās mazulis, bet gan baudīt – trases, sniegu un brīvības sajūtu. Manuprāt, ir būtiski šajās retajās reizēs, kad izdodas izrauties no mammas lomas, pilnībā paļauties, ka viss būs kārtībā. Ja bērns paliek ar uzticamu personu, tad nav šaubu – viss būs labi un sevi ar lieku trauksmi nevajag satraukt.

REŽĪMS

Vēl viena lieta, par ko mēdz uztraukties, ceļojot ar bērnu ir viņa dienas režīma izmaiņas. Tā kā mūsu ikdiena ir gana mainīga un bieži ļaujamies spontānām aktivitātēm vai izbraucieniem, īpašu režīmu neievēroju arī ikdienā. Tāpēc vienmēr samulstu, kad man jautā: “Cikos viņš Tev guļ?” Atbilde ir – nezinu, kad uznāk miegs. Līdz ar to man uztraukumi šajā jautājumā atkrita. Viegli pielāgojamies situācijai. Šajā ceļojumā sanāca aptuveni šādi:

8:30 mošanās, ģērbšanās

9:00-9:30 brokastis

9:30-11:00 dzīvošanās pa viesnīcu, spēlēšanās, mamma atbild uz e-pastiem utml.

11:00-15:00 pastaigas, diendusa, ekskursijas uz blakus ciematiem, dzīvošanās pa āru

15:00-16:00 sagaidam no kalna tēti un pucējamies uz SPA

16:00-17:30 SPA vai vienkārši dzīvošanās pa viesnīcu

17:30-19:00 pucēšanās vakariņām

19:00-21:00 vakariņas

21:00-… pucēšanās miegam un gulētiešana (šim pasākumam laiki variēja atkarībā no vakarā paredzētajām aktivitātēm)

NIĶI UN STIĶI

Galvenās raizes pirms ceļojuma man sagādāja Rafaela skaļā balss. Mājās ikdienā ļauju viņam iztrakoties, izraudāties, izkliegties un izniķoties, bet tur tas nevienam netraucē, izņemot mums pašiem. Ceļojumā gan tā īsti darīt nevar, jo citiem viesnīcas iedzīvotājiem varētu nepatikt bērna klaigāšana. Ātri vien nācās saprast, ka muti jau neaizlīmēsi un samierināties, ka bērns raud šā vai tā. Protams, centos ucināties vairāk kā ikdienā un pie katras raudāšanas reizes maksimāli ātri to novērst, bet ne vienmēr izdodas uzminēt, kā ātri nomierināt mazo rakari. Bet neviens nesūdzējās, tā kā varam būt pateicīgi par saprotošiem ceļa biedriem. Sev šādās situācijās vienmēr atgādinu – ja kaut ko vari darīt lietas labā, dari, ja ne – nav vērts par to stresot.

GULĒŠANA

Viesnīca mums piešķīra mazo gultiņu, kas lieliski noderēja diendusām, bet naktīs mazais joprojām guļ mums blakus. Zinu, ka par šo jautājumu viedokļi dalās un diskusijas izvēršas tikpat skarbas kā par potēšanu, tāpēc brīdinu laicīgi – citu viedokļus šajā jautājumā nejautāju, mani apmierina šī brīža gulēšanas situācija. Gultiņa gan arī noderēja, ja vajadzēja mazuli iesprostot drošā vidē kamēr gāju dušā utml.

ĒŠANA

Dzīvojām viesnīcā, ar iekļautām brokastīm un vakariņām, tāpēc ēdienu izvēles iespējas bija ierobežotas. Sūdzēties gan absolūti nevaram, jo vakariņām bija pa trim izvēles variantiem gan pirmajam, gan otrajam ēdienam, tāpēc katru vakaru varēju atrast ko piemērotu arī bērnam – biezputras, zupas, polenta. Kā arī katru vakaru bija salātu bufete, kurā bija daudz dažādu vārītu/tvaicētu dārzeņu opciju, līdz ar to garantēti vakarā bērns paēdis. Vēl viņam šī ceļojuma laikā ļoti iepatikās grauzt maizīti vai PIK NIK siera desiņas (tik ļoti, ka lūdzām, lai no Latvijas atved papildporciju), tad nu vakariņās vienmē.Vienīgā problēma bija tas, ka vakariņas itāļu stilā notika ilgi un mazajam vienkārši apnika tik ilgi sēdēt krēsliņā, bet klēpī sēžot viņš aizrautīgi gribēja spēlēties ar visu, kas atradās uz galda, tāpēc bieži nācās ēst maiņās un paralēli vakariņām iet staigāties vai citādi mēģināt Rafaelu izklaidēt. Šai problēmai gan būtu ļoti vienkāršs risinājums, ko iesaku ieviest visās ēstuvēs, kas vēlas būt ģimenēm draudzīgas – rotaļu stūris ar pāris rotaļlietām vai vismaz siltu grīdu/paklāju, kur mazos nolikt zemē, lai var rotaļāties.

Brokastīs daudz variantu, kas Rafaelam garšotu, nebija, tāpēc tur gājām vairāk kompānijas pēc un pēc tam piemājas veikaliņā sapirkāmies augļus un kopīgi ar savu mīļo auzu pārslu putriņu notiesājām jau numuriņā. Vārītu ūdeni katru rītu paprasīju viesnīcas bāriņam, bet citos ceļojumos domāju noderētu līdzi paķert spirāli vai nelielu tējkannu ūdens varīšanai. Pusdienas katru dienu variēja no mūsu atrašanās vietas, reizēm tie bija vienkārši gurķi vai burkāni, citos gadījumos mazais cienājās ar mammas ēdieniem, piemēram, grauza picu maliņas. Man laikam paveicies, ka Rafaels nav nekāds biezeņu ēdājs, viņam patīk taustāmas lietas, ko iespējams satvert un pašam iebāzt mutē. Vai zupa. Bet bērnu klasiskie biezenīši viņu īpaši neuzrunā, tāpēc varēju neiespringt par īpašu atsevišķu pārtiku bērnam, vienkārši devām viņam ēst no sava šķīvja un miers.

KOMPĀNIJA

Piedzivojumi.lv braucienu grupas vienmēr sastāda pozitīvi cilvēki, tāpēc mazajam iejusties kompānijā nebija grūti. Apzināti aicinājām braukt klientus ar maziem bērniem, tāpēc abas nedēļas patrāpījās vēl kāda māmiņa ar mazulīti, kas arī negāja uz kalnu, tad nu mazie rakari varēja kopā spēlēties un mammas tikmēr papļāpāt – kopā jautrāk. Vakariņās visi galdiņa biedri aktīvi palīdzēja man ņemties ar mazā koķetētāja nodarbināšanu. Un viesnīcas personāls katru vakaru aktīvi izrādīja sajūsmu par Rafaela zilajām acīm.

NODERĪGAS FĪČAS

Lieta, ko vajadzēja paņemt līdzi, par kuru neaizdomājos – rācijas jeb baby monitor. Vakaros, kad gribējās nedaudz ietusēt arī ar pieagušajiem cilvēkiem, ne tikai mazulīti, tās būtu labi noderējušas. Noliek mazo gulēt, rācija kabatā un aidā ballēties bez bēdu! Jebkurai problēmai ir alternatīvi risinājumi, protams – liku Rafaelu ratos un stūmu blakus telpā vai atradām baby monitor aplikācijas, vai arī vienkārši palūdzām kaimiņiem, lai uzzvana, ja dzird, ka mazais pamodies.

 

Pēc 2 lieliskām atpūtas nedēļām skaidrs ir viens – visu nosaka attieksme. Bērns ir vecāku spogulis. Ja paši ar atvērtu prātu esam gatavi dažādām situācijāmun viegli pielāgojamies, tad ceļot nav problēmu. Esmu pārliecināta, ka šī pieredze bagātina arī bērnu. Jā, arī šādā vecumā. Viņš pavisam noteikti kļuvis komunikablāks – nebaidās no svešiem cilvēkiem kā citi bērni mēdz šajā vecumā darīt. Domāju, ka Rafaels paaugoties noteikti novērtēs un priecāsies, ka iekļāvām viņu savos Piedzīvojumos nevis uztvērām par šķērsli aizraujošai dzīvei. Vērojot savu paziņu loku (un populāras interneta mammas) ir skaidrs, ka tagad aug uzskatos daudz brīvāka paaudze – ceļojoši un citādi sociāli aktīvi bēbīši. Skatos nākotnē ar smaidu – mums priekšā vēl daudz Piedzīvojumu kopā ar Rafaelu un katrs no tiem darīs viņu pieredzes bagātāku. Un Alpos skaidrs, ka mēs atgriezīsimies kopā vēl un vēl, cerams pēc pāris sezonām mūsu aktivitāšu sarakstam pievienosies arī snovbords – visiem 3 kopā.

IMG_5813 IMG_5509 IMG_5561

Par aktīvām ģimenēm! Priekā!

 

Padalieties arī ar saviem atklājumiem par noderīgam fīčām ceļojumos ar mazajiem, ceļojošās mammas (vai tēti)!

Advertisements

One thought on “Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (2.daļa)

  1. Ceļojam ar bērnu dod Jums un mazajam Rafaelam 5* par lielisku atpūtu un piedzīvojumu garšu baudīšanu pēc pilnas programmas. Malači, malači 🙂 Aktīviem vecākiem, aug aktīvi bērni 🙂
    Par nelielu aktivitāšu stūrīša ierīkošanu kafejnīcās es pilnīgi piekrītu, jo, ja viss kūrorts un tā infrastruktūra ir vērsta uz to, lai arī pašiem mazākajiem atpūtniekiem būtu jauki pavadītas brīvdienas, tad arī ēdināšanas iestādes var par to piedomāt. Ņemot vērā, Alpos redzēto Sky school bērnu skaitu un māmiņas, kas ar saviem mazuļiem ķer sauli pie kafejnīcās esošajiem saules zviļņiem, tad pieprasījums noteikti ir 🙂 un ģimenes ar bērniem šādas vietas apmeklētu ar lielāko prieku.
    Kad Rēzija bija Rafaela vecumā, mums bija ļoti līdzīga ēšana kafejnīcās, jo viss, kas bija uz galda bija apčamdīts, salvetes saplēstas, kartupelis, burkāns vai maizīte netrāpa mutē, bet uz zemes….beigās viss tas mētājas mammai pie kājām. Lai arī lielumu pacēlām, tomēr brīžam kauns palika, ka mēs kā rukši 🙂 Bet tas viss pieder pie lietas 🙂 Arī ēšana uz maiņām galīgi nav sveša 🙂 Labi, ka augot arī mazie ķipari sāk pamazām ļaut vecākiem normāli paēst 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s