Bērna bildes internetā – kāpēc ne?

Laiku pa laikam domās atgriežos pie kādas mūslaiku vecākošanās tēmas, par ko nemitīgi niez pirksti uzrakstīt, bet arī negribās, jo tā mēdz sakacināt tik pat ļoti kā potēšanās/nepotēšanās un vai vajag vilkt apavus (par ko pat fizioterapeiti strīdās). Bet tā kā šajā jautājumā (līdzīgi kā daudzos citos) ieņemu saprotošu pozīciju, kas mierīgi pieņem abu pušu taisnības, sapratu, ka nav ko turēt sveci zem pūra un jānomierina tie pirksti un prāts un vienkārši jāuzraksta. Par bērnu bilžu publicēšanu internetā. Apskatīsim abus populārākos pret argumentus, kas man šķiet pilnīgi absurdi.

 

Ka tik nenoskauž/neuzliek ļaunu aci:
Latviešu māņticība nebeidz pārsteigt, nav nekāds brīnums, ka “Ekstrasensu cīņas” pie mums ir topā jau simtmilijono sezonu pēc kārtas. Nav tā, ka es neticu ekstrasensorām spējām, domu spēkam utml. – ticu droši vien pat vairāk kā mietpilsonis parastais, bet tai pat laikā man šis šķiet muļķīgākais arguments, kāds vien var būt.

Es nezinu kādi elles izdzimteņi veido jūsu virtuālo sekotāju pulku, bet pieņemu, ka raganas un burvji, kas tā vien gaida, kad varēs kādam uzlikt lāstu, tomēr nav vairumā. Vizbiežāk jau izmantojam virtuālo vidi, lai lielītos par šādiem vai citādiem sasniegumiem, vai atrādītu savas dzīves priecīgos mirkļus, kas parasti pozitīvos cilvēkos izraisa empātiskas izjūtas – o, paskat, cik forši, še tev viens like par smuki izdekorēto Ziemassvētku eglīti / modīgi izvēlēto #ootd / patversmē pastaigā izvesto suņuku. Ar dzīvi neapmierinātiem cilvēkiem, kuriem #vissirslikti, tas noteikti izraisa pretēju reakciju no “lohs, ko lielies” sērijas. Bet ļaunākā rīcība, uz ko viņi parasti ir gatavi, ir to pie sevis nodomāt un viss. Ok, vēl mēdz reizēm saņemties uz niknu komentāru.

Protams, zīdainis ienāk šajā pasaulē ļoti jūtīgs un visi sargā trauslo radību no jebkādām negācijām, kas ir brīnišķīgi. Un tomēr – vai tiešām šī bērna parādīšana cilvēkiem, kuri tomēr ir izvēlējušies sekot/interesēties par tavām ikdienas gaitām, varētu būt kaitīgāka par parādīšanos ar šo pašu bērnu pavisam svešu cilvēku sabiedrībā, piemēram, veikalā vai poliklīnikā? Pieņemu, ka tās ļaužu masas nodomā daudz ļaunākas un skaudīgākas domas. Un galu galā – vai nav tā, ka tas mūs skar, tikai, ja izvēlamies to pielaist paši sev klāt?

Ļaujiet man izmantot ārprātā nūģīgu salīdzinājumu. Atcerieties, kā Harijā Poterā mamma viņu nosargāja no visspēcīgākā ļaunā burvja Voldemorta lāsta? Ar mīlestību. Viņa nosargāja dēlu, kurš nāvējoša lāsta vietā tika pie nelielas rētas. Nu lūk – tieši tāpat mēs ikdienā varam veidot dažādus aizsardzības laukus ar savām domām, vārdiem un darbiem, lai visas šīs nelabvēļu skaudības mūs un mūsu mazulīšus neskartu. Nekādi Voldemortu lāsti mūs neskars, ja pratīsim priecāties par savu dzīvi, neuztraucoties – ko tik citi padomās.

Mani kaitina šis uzskats arī tāpec, ka to attiecina tikai uz bērnu tēmu. Kāpēc tad nav jākaunās likt bildi no sava atvaļinājuma, kur ar kokteilīti gulšņā pludmales smiltiņās? Vai tad to neviens neskaudīs? Vai tiešām skaudību izraisa tikai zīdaiņu mīļās sejiņas?

Vispār par sejiņām runājot – tā izrādās ir kaut kāda īpaši apsargājamā teritorija, jo nav problēmu publicēt pēdas, rokas un citas ekstremitātes, bet nedod Dievs parādīt bērna seju! Nekad neesmu sapratusi, kas ir šī uzskata pamatā? Tas rezultējās visādās bildēs ar aizmiglotām sejām vai dzīvnieku tēliem seju vietā – vai tas nav absurdāk par sejas atklāšanu?

Un vēl jautājums šīs idejas karstasinīgajiem aizstāvjiem – kāpēc bilde ar ratiem ir pieņemama? Tas bērns taču tur ir iekšā un visi ļaunie skaudēji tāpat varēs skaust un sūtīt savus lāstus.

 

Jo tas ir kaitnoši:

  • Īsā atbilde šim argumentam – nu nepatīk, neskaties. Vienmēr ir unfollow/unfriend opcija.
  • Bet ja cenšamies tomēr iedziļināties – vieglāk izprast citu cilvēku sāpes un bēdas, iejūtoties viņu ādā, tāpēc paspēlēsim mazliet lomu spēles.

Iztēlosimies normālu čali Andri, kurš seko Instagram un draudzējas Facebook ar foršo Ievu, ar ko mācījās kopā skolā. Viņi nav tikušies gadus simts, bet internetos dāsni apmainās ar sveicieniem dzimšanas dienās un like jaunām profilenītēm. Viss ir jauki līdz brīdim, kad Ievai piedzimst sīkais un tad pēkšņi seksīgos selfijus nomaina ikmēneša dzimšanas dienu kūku bildītes un pēdiņas dažādās piemīlīgās zeķītēs. Kāda velna pēc Andrim tagad uz to jāskatās?

Nu var jau viņu saprast. Viņam bērnu tēma nav aktuāla un nešķiet interesanta. Patiesbā bērna bilžu vietā varētu ievietot jebko citu, ar ko Ieva varētu aizrauties – ēdiena gatavošanu piemēram. Tad nu Andrim būtu pilns timeline ar #foodporn. Nu, vienīgi tas Andrim varētu likties saistošāk, jo, kā zināms, ceļs uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, nevis piemīlīgām bērnu bildītēm. Galu galā, kad Andris aicināja Ievu Facebook tos tur gadus atpakaļ, viņš negaidīja, ka šis ir tas, uz ko viņš parakstās. Bet neies jau tagad atsekot, jo pazīstami taču, kā tad salidojumā acīs paskatīsies. Un ja nu tomēr tas sīkais paaugās un Ievas apsēstība ar pēdiņām pāriet un seksīgie selfiji tomēr atgriežās? Tāpēc Andris neatlaidīgi turpina ar Ievu virtuāli draudzēties, reizēm neapmierināts pie sevis noņurdot, kad atkal viņa timeline parādās kārtējais bērna sasniegums.

Viena scenārija versija – tas viņu turpina kaitināt līdz brīdim, kad viņam pašam piedzimst bērns. Un tad viņš iebrauc. Tikai tad viņš saprot, kāpēc jāsajūsminās par pirmo zobu, pirmajiem soļiem un pirmajiem vārdiņiem. Jo viņš piedzīvo visu to mega milzīgo sajūtu gammu, kas notiek aizkulisēs, lai tās pirmās reizes notiktu.
Vai mēs varam uz mirkli atļaut sev pabrīnīties, par to, kas vispār ir bērns? Par to, ka divi cilvēki izdomā, ka ir tik ļoti samīlējušies viens otrā, ka tās mīlestības pietiek, lai uztaisītu vēl kaut ko. No pilnīga nekā, uztaisīt cilvēku. Tas taču ir kosmoss pilnīgs! Un tad viņi cenšās (kas ir aizraujošākā daļa). Un tad sieviete 9 mēnešus (!) audzē to mazo radību iekšā savā vēderā – tas ir tikpat ilgi kā mācību gads, piemēram. Bet šim “mācību gadam” neseko nekāds vasaras brīvlaiks, tam gala “eksāmens” ir milzīgs emocionāls un fizisks pārbaudījums, kā rezultātā piedzimst bērniņš un tad īstie pārbaudījumi tikai sākās! Tas mazais kunkulis piedzimst pavisam sīciņš un neprot neko, bet tad tie paši divi cilvēki, kuriem bija tās mīlestības daudz, sāk viņu neatlaidīgi cauri negulētām naktīm dot. Un tad tas mazais sāk kaut ko mācēt. Un tas ir brīnumaini! Un par to ir jāpriecājās! Un, velns parāvis, lai taču tās mammas un tēti priecājās! Visas tā bērna skaņas un skatienus un smaidus un jaunās prasmes, to visu gribās nosvinēt ar kūkām, šampanieti un salūtu, sasodīts. Tāpēc, mīļie izbesītie Andri, ejiet ratā! Ļaujiet Ievām priecāties, par to, ko viņas radījušas! Pamēģiniet paši uztaisīt, ko tik sarežģītu!

Nesaprotu, ar ko gan visas tās citas lietas, ar ko mēdzam dalīties savos sociālajos tīklos, ir īpašākas par bērnu bildēm… Ak, Andrīt, Tu noskrēji šovakar 10km, kā vēsta Tavs endomondo posts? Nu apsveicu, stipriniek, riktīgi piekusi, ja? Ieva to sīko spieda ārā no sevis 20 stundas! Vēlies salīdzināt šos sasniegumus?

O, Andri, Tu nopirki jaunu smuku mašīnu? Aizgāji pie friziera un tiki pie jaunas frizūŗas? Crossfitā sasniedzi jaunu rekordu? Super, baigais malacis, še tev viens like! Ieva tikmēr pusgadu čakarējās kamēr iemācīja bērnam pakakāt nevis savās biksēs, bet gan uz podiņa. Un tad vēl viņš apguvis, kam izmanto tādu brīnumrīku kā karoti, nevis ar rokām izmērē ēdienu pa visu savu seju un Ievas tikko izmazgāto džemperi. Kā būtu ar šādu sasniegumu novērtēšanu? Pukstēšanas vietā, labāk būtu piespiedis to sasodīto like. Jo nu skaidrs, ka vismaz tik viņa ir pelnījusi, ja ne vēl puķes un SPA vīkendu.

Būtībā jau mūsu sociālie tīkli tāds mazs spogulītis mūsu interesēm un vērtībām vien ir, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, kļūstot par vecākiem, cilvēki mēdz dalīties ar saviem novērojumiem / pārdzīvojumiem / piedzīvojumiem šīs jaunās lomas ietvaros. Nepārprotiet, es nesaku, ka tagad visiem jādokumentē savu bērnu dzīve internetos un pārējie ir spiesti par to priecāties. Visam ir savas robežas un jebkādas pārmērības ir nevēlamas. Bet ir tik daudz gaumīgu piemēru. Visu var pasniegt interesanti un skaisti. Arī pamperu stāstus.

 

Te būs dažas (no milijons gaumīgiem piemēriem) manas interneta vides favorītmammas:

Ja jau vajag to demogrāfiskos rādītājus pacelt, tad skaisti vizuāli piemēri, ar laimīgām ģimenēm to tikai veicina, vai tad ne? Es domāju, ka jāmet pie malas kauns un tabu no bērnu bildēm jāņem nost. Var izvelēties šādus foto neradīt publiskai apskatei, bet nevajadzētu justies grēcīgi, ja šāda vēlēšanās tomēr ir. Jo nekāda grēka tur nav. Tas ir skaisti. Atstāsim skaudīgo latvieti pagātnē. Viņa vērtības ir novecojušas un dumjas.