1.gada pārskats jeb iesācējmammas atziņas

Manam dēlam jau gandrīz nedēļu ir gads. Bet joprojām mazliet mulsi skaļi apgalvot, ka esmu mamma. Tas šķiet tāds ārprātā atbildīgs un nopietns tituls, ko nest, bet es taču esmu kaut kur pilnīgi pa gaisu. Kā gan man var uzticēt tik svarīgu darbu. Ne es tā īsti protu pabeigt iesākto, ne savas domas saganīt, kur nu vēl bērnu audzināt. Un tomēr es esmu mamma. Un man ir dēls. Pa īsto. Jau veselu gadu. Pa šo laiku visādi piedzīvojumi, pārdzīvojumi, pārdomas, vilšanās, ilūzijas, pārsteigumi un citādas pieredzes, kas novedušas pie vairākām atklāsmēm, ar kurām labprāt padalīšos. Ne tāpēc, lai mācītu kādam dzīvot vai audzināt savus bērnus, bet gan tāpēc, ka “vārdi māca, bet vienmēr bij zināms, ka piemēri aizrauj”. Tas, ka katrs bērns ir citāds un situācijas tik dažādas, ka viena pareizā vecākošanās formula nav, tas ātri vien bija skaidrs. Bet līdz citām atziņām bija jānonāk pieredzes ceļā. Tad nu laipni lūgtum smelties no mana piemēra, kas pašam labpatīk – iedvesmu, mierinājumu vai vienkārši aizraujošu lasāmvielu.

ILŪZIJAS PIRMS

Mans bērns negulēs mūsu gultā

Biju saklausījusies lepnu vecāku stāstus par zīdaiņiem, kas jau guļ savās gultās un pat istabās un domāju: “Nu gan baigie malači. Es arī tā gribētu.” Ātri gan pārgāja man tā gribēšana, jo es sapratu, ka man tas vienkārši ir neērti. Gan jau, ka pēc visādām grāmatām un psihologu ieteikumiem tas ir nepareizi, bet nu lai. Ātri vien sapratu, ka manas bērna audzināšanas metodes būs nevis grāmatās, bet gan sajūtās balstītas. Un mana sajūta bija tāda, ka man ir slinkums 5x naktī celties no gultas, iet pakaļ raudošam bērnam, kas pēc tam nevar nomierināties, jo ir jau samodies un saraudājies, bet gan nolikt viņu blakus gultā (ar pakaviņa spilvenu apkārt, lai nebūtu jāraizējas par nejaušu uzgulšanos virsū) un nomierināt uzreiz jau pie pirmā bļāviena.

Un es šo savu izvēli nenožēloju, jo biju sabiedēta, ka pirmos mēnešus būs jāiztiek ar miega kripatiņām. Turpretī jutos tīri labi izgulējusies, kas nozīmē, ka dienā varēju normāli funkcionēt kā cilvēks nevis izbesījusies fūrija.

Protams, protams, tam ir arī savi mīnusi – bērnu būs grūtāk atradināt no gulēšanas vecāku gultā, bērnam jāiemācās pašam iemigt utt., bet šie mīnusi man šķiet sīkumi salīdzinājumā ar ieguvumiem. Esmu egoistiska sliņķe? Nu varbūt. Bet izgulējusies, ha!

 rafaello un raimonds miegaa migaa

Visi bērni, kuri skaļi uzvedās publiskās vietās, ir izlaisti

O, par šo es biju tik ļoti pārliecināta, ka tagad riktīgi smieklīgi. Nē, nu pastāv jau vēl variants, ka mans dēls ir izlaists, tāpēc viņš šo manu ilūziju tikai apstiprina, bet man tomēr gribētos ticēt, ka viņš ir normāls bērns, kurš mēdz šad un tad skaļi uzvesties arī publiskās vietās. Jo mazi bērniņi raud. Viņi nemāk pateikt: “Mammu, man ir karsti/nāk miegs/sāp vēders/gribās gulēt/utt.” Viņi raud, lai to visu pateiktu. Ja pietiekami ilgstoši to ignorē vai mēģina aizkavēt ar uzmanības novēršanu, mantiņām vai knupjiem, tad agrāk vai vēlāk čīkstēšana pārvēršas normālā kviecienā no visas silītes un ne vienmēr tas notiek mājās.

Tas notiek pastā, kad rindā priekšā vēl 5 pensionāri, kas ieradušies pārrunāt dzīvi, tas notiek veikalā pie kases tieši tajā brīdī, kad izmisīgi pa somu mēģini atrast karti, tas notiek uz ielas, kad esi izlēmusi izmest papildus līkumu pastaigājoties un attopies 5km no mājām un vēl visādās foršās vietās visnepiemērotākajos brīžos.

Bet ja tā padomā tādu piemērotu brīžu šādai situācijai jau nemaz nav. Daudzas mammas mēdz satraukties par: “Ko nu citi padomās”. Bet es ātri vien tam atmetu ar roku, jo nu sorry – jā, es esmu mamma, jā, mans bērns raud, bet jā, man vajag to pastu, veikalu un pastaigu. Un patiesībā jau bieži vien tie citu nosodošie skatieni ir tikai mūsu pašu iedomas. Vairums gadījumos citi cilvēki skatās, vienkārši, jo ir grūti nepievērst uzmanību trokšņainam bērniņam. Ne tāpēc, ka viņi domā, ka esi slikta mamma, ne tāpēc, ka viņi domā, kāds Tev izlaists bērns. Viņi vienkārši satraukti ieklausās un nezina kā rīkoties. Mans ieteikums, ja sanāk būt blakus līdzīgā situācijā, kad mazais dod vaļā un mamma nezina kur likties – ignorē vai palīdzi. Blenzt virsū nenozīmē palīdzēt. Tas mammai tikai rada papildus stresu. Palīdzēt nozīmē pieturēt somiņu, atvērt durvis, padot maisiņu, arī palaist pa priekšu rindā, mēģināt izklaidēt vai novērst mazuļa uzmanību utml. Pēc situācijas. Bet viens nu ir skaidrs – kauna izjūtu bērns ātri pārmāca. Jo mans bērns mēdz uzvesties skaļi un tomēr es dodos ielās. Ja traucē, sorry. 

rafaello bimbaa

Es strādāšu un turpināšu aktīvu sociālo dzīvi, bērns to tikai papildinās nevis liks man izkrist no aprites

Šī manai tipiskai Strēlnieka dvēselei bija sāpīgākā ilūzija, kuru palaist vaļā. Mīlu brīvību, mīlu spontānus lēmumus, mīlu piepildīt pēkšņas iegribas, mīlu sevi, savu laiku, laiku sev, laiku hobijiem, laiku slinkošanai, laiku savas dzīves apcerēšanai, sapņošanai un fantazēšanai. Mīlu radīt, ļauties radošiem lidojumiem, ļauties iedvesmai, kad tā uznāk. Bet piedzimst bērns un sāk diktēt savus noteikumus, jo visa dzīve gribot negribot pakārtojas viņa vajadzībām un savs ego ir jāuzliek “mute” režīmā un jāziedojas tam bērnam. Jo viņam vajag Tavu uzmanību bez variantiem. Ikdiena pārvēršas par dzīvošanu, pildot pienākumu virkni, nevis apzinātu, baudpilnu dzīves svinēšanu. Tas ir grūti. Tiešām grūti tajā mammas režīmā nepazaudēt sevi kā cilvēku, kā sievieti, kā draudzeni.

Man gan šķiet, ka esam ļoti aktīvi un daudz gorāmies pa publiskiem pasākumiem, un nebīstamies iet ar Rafaelu cilvēkos, bet tomēr manas ieceres nesakrīt ar realitāti. Gaidīju, ka tas būs daudz vieglāk. Jo šī brīža īstenība ir tāda, ka, lai kur es atrastos, es esmu tur tikai ar puskāju, jo mana uzmanība pieder dēlam. Es fiziski atrodos koncertā, bet es šo pieredzi piedzīvoju tikai pa pusei, jo pusi koncerta es nemaz nedzirdu, es klausos, vai bērns ratos nav pamodies. Es satieku draudzenes, bet pusi vakara skraidu dēlam pakaļ pa restorānu, kā rezultātā pusi sarunu nemaz neesmu dzirdējusi vai nevaru iebraukt tēmā.

Un par strādāšanu vispār ir atsevišķs stāsts, kāpēc man to vispār vajag. Bet būtiskais ir tas, ka nekāda baigā strādāšana jau nesanāk. Manā ilūziju pasaulē es nolieku mazo stūrītī spēlēties ar viņa mantām un tikmēr rakstu, veidoju un darbojos. Bet, protams, ka īstenībā katru reizi, kad cenšos pieskriet pie datora kaut uz e-pastu atbildēt, dēls karājas manos svārkos un čīkst. Nu… tas ir labākajā gadījumā. Otrs variants ir, ka viņš bāž pirkstus rozetēs, kāpj pa trepēm, ēd zemi vai dara ko citu nevēlamu. Varētu jau šķist, ka pārspīlēju, bet katram, kurš ar mani pavadījis vismaz pāris stundas, saprot, ka tieši tā tas notiek.

Tāpēc nācās sev atzīt, ka mazliet jau no tās aprites es izkrītu gan un manai karjeras un sociālajai dzīvei ir ja ne pauze uzlikta, tad snaudas režīms gan. Svarīgi sevī apzināties, ka tas ir normāli. Ka primārais darbs ir būt mammai un, ka visiem citiem sevi pierādīt vēl varēšu paspēt. Šis ir posms, kad esmu mazajam ļoti, ļoti vajadzīga. Nevis tikai mana fiziska klātbūtne telpā, bet mana uzmanība, manas domas, mans skatiens. Tāpēc pasaule un ego pagaidīs.

gimenite 333

JAUNU VĒRTĪBU PASAULE

Jaunas draudzības

Patīkams blakusefekts izkrišanai no ierastās aprites ir tas, ka atveras durvis jaunām draudzībām. Jo, satiekot cilvēkus ar bērniem, vienmēr būs par ko parunāt. Tāpēc sanāk attapties mammu komūnās, čatiņos, festivālos un citos ģimenēm draudzīgos pasākumos. Un to vajag! Ļoti vajag. Emocionāli šis posms ir ļoti piesātināts ar jaunām pieredzēm, kurās vajag dalīties, bet ar kādu, kurš saprot un kuram tas ir tikpat nozīmīgi. Jo, lai piedod draugi mīļie un tuvie, bet tikai mammas saprot kā ir pieredzēt pirmo temperatūru bērnam. Tāpēc man šķiet, ka šajā laikā būt par vecākiem ir vieglāk nekā mūsu mammām un vecmammām. Jo ir tik viegli nejusties vientuļam un samulsušam savā jaunā dzīves lomā. Pateicoties internetam blogi, citas mammas un pat speciālisti ir viegli pieejami pāris klikšķu attālumā, kas ļauj ātri rast domubiedrus un atbalstu, kad tas nepieciešams.

Laiks un mājas

Piekrītu tiem, kas apgalvo, ka bērnam piedzimstot dzīvē mainās VISS. Jo agrāk skrēju pa galvu, pa kaklu visur, kur mani aicināja un kur pati iedomājos būt. Bet tagad sanāk vairākas reizes vispirms izvērtēt – vai to tiešām vajag. Jo MĀJAS pēkšņi vairs nav tikai lokācija, kur pārnakšņot, bet gan drošības saliņa, kurā patverties no pasaules un būt brīviem, dzīvot pēc saviem noteikumiem. Jebkura izklaide tiek likta svaru kausos, kur pretī ir mierīgs vakars ar vismīļākajiem. Un tas visbiežāk arī uzvar. Ģimene, mājas, miers – šīs vērtības pēkšņi uzpeld vērtību saraksta augšgalā un stabili tur paliek.

Piedzīvojumi turpinās

Šis pirmais dēla dzīves gads ir bijis riktīgs sitiens ar bomi pa pieri, kas licis pamosties, pārvērtēt svarīgo un piešķīris izvēlēm jēgu un atbildības slogu. Es negribu sacukurot, viegli nav, mans bērns prasa DAUDZ un es nekad nebūtu domājusi, ka manī ir tik DAUDZ, ko dot. Tas prasa lielu darbu ar sevi, jo enerģijas rezerves nav mūžīgas, ir jāmācās tās savas baterijas uzlādēt, lai dotu mīlestību nevis aizvainojumu vai dusmas. Bet cauri tiem ikdienas cīniņiem ar lomu balansēšanu, pamatā visam ir mīlestība. Liela mīlestība, ko var sniegt tikai bērns. Ir tik aizraujoši vērot kā viņš mācās, apgūst, izzina pasauli un sevi. Kā viņš top par cilvēku ar savu raksturu un vērtībām. Ir aizraujoši būt blakus un mācīties vienam no otra kā būt un kam ir jēga.

Mīlu tevi, dēls! Augsim kopā! 

rafaello un es huutees

Advertisements

2 thoughts on “1.gada pārskats jeb iesācējmammas atziņas

  1. Paldies, Aiga, bija interesanti palasīt.
    Psihologs, kas ir patiešām ieinteresēts bērna attīstībā un dabiskajos procesos, diezvai ieteiks bērnu guldīt atsevišķi, bet, protams, ir dažādi bērni un pieredzes. Katrā ģimenē strādā kas cits un tajā pat laikā ir drošā piesaiste un veselīga, dzīva saikne ar mazo.
    Par jauno vērtību pasauli jūtos tieši tāpat, bet man tiešām ir biežāk jāpiedomā pie draudzībām un censties neaizvietot chatus ar dzīvu komunikāciju un enerģijas apmaiņu. Paldies par vērtīgiem atgādinājumiem!😊
    Vēlu Jums izturību un līdzsvaru arī turpmāk! Esiet laimīgi, rūpējieties paši par sevi un viens par otru, un tad arī mazais Rafaels augs par laimīgu cilvēciņu ❤👪
    Gaidīšu jaunu pārskatu nākamgad jūlijā uz otro dzimpuku! 😀👍

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s