Tālēs zilajās

Jā, jā, es atkal dodos pasaulē. BEIDZOT! Jau rīt izlidojam uz man līdz šim neatklātu Zemeslodes pusi. Uz austrumiem. Āziju. Soma ir sakrāmēta un iekšēji trinos. 

THE PLAN IS – NOT TO HAVE A PLAN

Par manu nemiera garu šķiet vairs pat nav gari jāstāsta, to esmu apdziedājusi no visām pusēm iepriekšējos ierakstos, blogos un bilžu aprakstos. Bet kaut kas manī nenoliedzami mājo, kas liek laiku pa laikam izrauties no ierastā un “nomainīt dekorācijas”. Labākais remdinājums šai iekārei ir aizceļot. Aizbraukt padzīvot citur.  Sauciet to Pinterest vārdā par “wanderlust” vai vienkārši par mīlestību pret ceļošanu, bet, lai kā to dēvētu, manī tas plūst pāri malām. Un nu beidzot balsij, kas manā galvā svilpo: “Maucam kaut kur!” varu mierīgi atbildēt: “Tūlīt, mīļā”. 

Kopš atgriezāmies no Kanāriju salām pusotru gadu atpakaļ, par mājām saucām Latviju. Kā apaļa bumba atripoju pāri visai Eiropai, lai mūsu pašu zemē piedzemdētu dēlu un tad jau plāns bija drīz vien traukties tālāk pasaulē ar mazu piedzīvojumu mednieku padusē. Bet plāni pajuka un realitātē mani sagaidīja garākā ziema manā mūžā. Vientuļa ziema, kurā dzīvoju gaidīšanas režīmā. Bet Piedzīvojumi bija jāturpina, tāpēc sakostiem zobiem turējos ciešajā apskāvienā ar dēlu un gaidīju Raimondu mājās. Labi gan, ka pēc pirmā gaidīšanas posma izdevās uz 2 nedēļām tikt paciemoties uz Floridu. Pasildīt sānus, atklāt Ameriku (jauns kontinents manā ceļojumu pieredzē) un galvenais, būt visai ģimenei kopā. Pēc tam nāca pavasaris ar Itālijas Alpu piedzīvojumu un atkal uz brīdi mans klejotāja gars varēja būt rāms. Bet 2 nedēļas nevar salīdzināt ar sajūtām, kas pārņem, aizbraucot uz ilgāku laika posmu. Tāpēc drīz vien atkal piezagās sirds aicinājums kaut kur aizklejot.

Daudzi mums teikuši, ka esam traki. Un es vienmēr to uztveru kā komplimentu. Bet šoreiz spēles noteikumi ir mazliet citādi kā iepriekš. Šoreiz aiz vārda “traki” slēpjas ne tikai apbrīns vai balta skaudība, bet arī raizes par to, kā visus mūsu neprātīgos piedzīvojumus pārdzīvos dēliņš. Jo vairums vecāki baidās izjaukt mazulīšu dienas ritmu, kur nu vēl pārcelties 8000km prom no mājām. Bet manī nav šādu baiļu. Varbūt tas ir optimisms, vai varbūt vienkārši mana dzīves filozofija nav pārlieku raizēties. Ja dzīvi uztver caur bailēm, aizsargājoties no visiem iespējamajiem riskiem, tad var sevi sabiedēt tik tālu, ka maz vietas atliek baudīšanai. Piedzīvojumi notiek ar tiem, kuri ir ziņkārīgi, zinātkāri un atvērti. Protams, saprāta robežās, bez liekas likteņa izaicināšanas, sapotējāmies jau gan. Bet es ticu, ka cilvēks ātri spēj pielāgoties jaunai videi, arī mazs cilvēks, tāpēc es ticu, ka mums viss būs labi. Par spīti netīrībai, slimību riskiem un visam pārējam, kas par to galu dzirdēts. Likšu lietā iepriekš minēto labo domu burbuli kā bruņas un laidīšu iekšā tikai good vibes.

Es kaut kā vienmēr autopilotā visām raizēm pretī izdomāju ieguvumus, kas negatīvo atsver. Taču ej tu nost, kāda dzīves skola būs mazulim redzēt citu kultūru, citu vidi, dzirdēt citu valodu, tur neviens bērnudārzs nestāv klāt. Mācīties pieņemt citādo. Mācīties jaunas garšas, smaržas un skaņas. Tas viss mums būs.

Protams, ir arī mazliet bēdīgi aizbraukt. Lai kā gribētos aizbraukt, vienmēr pārņem saldsērīgas sajūtas. Jo te ir tik forši taču. Šodien ēdu jāņogas, iekāpu plikām pēdām dīķī un domāju, cik ļoti es noilgošos pēc Latvijas. Atceros kā Fuerteventurā noilgojos pēc meža, tas ir ārprāts, kā pēc dabas iespējams noilgoties. Pēc ēdiena. Pēdējās nedēļas laikā stūķējam iekšā kartupeļus ar sēņu mērci, cik lien. Pēc ģimenes. Atceros, kā Sicīlijā raudāju, kad sapratu, ka uz Ziemassvētkiem nebūsim mājās. Šoreiz visvairāk žņaudzas sirds par to, ka mazais tagad aug griezdamies un katru nedēļu viņa uzvedībā vērojams kāds jauns pavērsiens, ko tik forši piedzīvot kopā ar brālēniem, vecmammām un pārējiem radiniekiem. Bet mans čujņiks saka priekšā, ka savējos neaizmirst. Ticu, ka tas mazais atbrauks atpakaļ un samīļos vecvecākus tik cieši kā nekad iepriekš.

Ir tādi brīži, kad uznāk homesick sajūta, neko tur nevar padarīt. Zinu, ka arī šoreiz tā noteikti būs. Ka es noilgošos pēc visa tā, kas te šķiet tik ierasts un nemaz ne īpašs. Bet tieši tāpēc vēl jo vairāk ir jāaizbrauc. Lai no jauna ieraudzītu savu ikdienas rutīnu kā mīļu kārtību, kurā ar prieku atgriezties.

Mani aizrauj nezināmais. Man patīk pārmaiņas. Patīk apmaldīties, pazaudēties un atrasties no jauna. Man patīk nezināt, kas mani sagaidīs. Uzticēties, paļauties un dot brīvību pasaulei mani pārsteigt. Es Tev dāvinu sevi, pasaulīt. Es dzirdu, kā Tu mani sauc. Es jau nāku. 

P.S. – šodien Rafaels pirmo reizi pamāja, kad viņam teica “Atā, atā”. Nu, vai nav zīmīgi nu? Arī viņš ir gatavs atvadīties no mājām.

foto avots – Pinterest

WE TRAVEL NOT TO ESCAPE LIFE, BUT FOR LIFE NOT TO ESCAPE US

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s