Tūlīt jau būs pagājušas 2 nedēļas, kopš esam šeit, Bangkokā. Kā laiks mīl steigties, kad dienas tiek pavadītas aizraujoši un pilnas jaunu iespaidu! Šajā laikā pamazām iemīlu šīs lielpilsētas bardaku un sāku saskatīt tajā savu kārtību, tomēr mana sirds pieder dabai un mieram, to jau visur un vienmēr esmu atzinusi. Tāpēc esmu sajūsmā par negaidīti lielisko sestdienu, kad mums izdevās mazliet aizbēgt no pilsētas centra putekļiem, smakām, kņadas un drūzmas.

Kamēr Raimonds vēl ir kopā ar mums, izbaudu viņa klātbūtni pilnībā paļaujoties uz viņa plāniem un pati par izklaidēm dienas gaitā neiespringstu. Tāpēc šoreiz man nebija ne jausmas, kurp dodamies, vienkārši sekoju draugam vispirms uz skytrain, tad uz taksi un tālāk jau bija jāsēžas tādā kā kuģītī/laivā, lai tiktu pāri upei. Interesanti, ka laiva vizina pasažierus arī motorolleru mugurās. Kas gan baigi nepārsteidz, ņemot vērā, cik šis transportlīdzeklis šeit ir populārs. Tad nu vispirms saskrējām iekšā ar kājām atnākušie un pēc tam brīvās vietas aizpildīja motorolleri.

Pārcēlušies pāri upei nonācām uz pussalas, kas pēc vides ļoti atšķirās no lielpilsētas turpat blakus. Līdzīgi kā Lucavsala ar saviem mazdārziņiem turpat blakus pilsētas centram. Arī šajā salā valdīja pavisam cita gaisotne. Nekādu lielceļu, sastrēgumu vai steigas. Noīrējām velosipēdus. Noveicās, ka bija pieejams pat ar bērnu sēdeklīti, pie tam veseliem diviem – gan priekšpusē, gan aizmugurē. Nospriedām, ka mūsu nepacietīgais vērotājs noteikti labāk jutīsies priekšā, jo tā būs interesantāk. Sēdeklītis patiesībā izcili ērts, jo Rafaels paspēja tajā arī izgulēties.

Sākām ripināties pa ieliņām, vērojām mājeles, kādās dzīvo cilvēki šaipus upei – nelieli namiņi uz pāļiem. Ik pa laikam kaut kur dzied kāds gailis vai klukst vistas. Kokos un krūmos kaut kas nočab. Motorolleri rūc, riteņa ķēde grab, jo grabažiņas tie aparāti, bet vienalga, jo ka tik ripo uz priekšu. Es JAU esmu sajūsmā par šo šarmanto, citādo un neparasto Bangkokas nostūri.

Ripinamies un me pie banānkoka

Sekojot Raimonda norādēm, nokļūstam tirdziņā. Salīdzinot ar pilsētas tirgiem, šis ir mazāk ļaužu pārpildīts, tāpēc daudz baudāmāk var izpētīt preces. Tieku pie jaunām brillēm. Manu ringlas dvēseli vispār te nevar tirdziņos laist, jo šķiet ne reizi vēl neesmu izgājusi nenopērkot kaut ko. Visi tie raibie raksti un lētās cenas tā vilina, tā vilina! Tirgū iegādājams plašs preču klāsts – pārtika, garšvielas, dzērieni, augļi, apģērbs, apavi, rotaļlietas un tam visam pa vidu var pabarot kazas un pat satikt mūkus. Mūki pie sevis kaut ko murmina (varbūt skaita mantras?) un apšļaksta garāmgājējus ar ūdeni. Rafaels tika pie galvas pabužināšanas un apšļakstīšanas, par ko pateicībā ziedojumu kastītē atstājām naudiņas. Iegādājāmies arī vēl nepagaršotu augli – snakefruit! Ļoti garšīgs! Raimonds raksturo kā zaļu zemeni, es teiktu, ka garšo pēc skābas konfektes.

Tirgus bāba ar jaunām brillēm un varavīksnes kokteili (jā, jā, riktīgi vajadzēja)

Piesēžam paēst. Nevis uz krēsliem, bet gan dibeniem uz zemes. Šajā tirdziņā ēdamzona izvietota uz paaugstinājuma saliktiem zemiem galdiņiem. Pie galda sēžoties jānovelk apavi. Apavu novilkšana vispār šeit ir cieņas izrādīšana, ieejot tempļos, dažādās iestādēs vai pie kāda mājās, savas čībiņas jāatstāj pie vai vispār aiz durvīm. Tad nu plikām pēdiņām, sakrustotām kājām, ēdu savu Pad Thai un domāju, ka man nekas nebūtu pret šādi ēst visu laiku, jo bija patiešām ērti.

Paēduši un izpētījuši tirdziņu, ar mūku svētību, dodamies tālāk izpētīt pussalu. Saule spīd un nikni cepina, bet ceļmalās var patverties palmu ēnās. Vietējie smaida un sveicina.

Pa ceļam

Sasniedzam lielu un ļoti skaistu parku. Kā tropu māja bez jumta. Tveicīgi, džunglīgi, skaisti. Pa to pārsvarā visi pārvietojas ar velosipēdiem, bet ir arī mazākas takas, kas piemērotas iešanai ar kājām. Mazākās takas gan nešķiet pārāk vilinošas, jo džunglīša biezoknis izskatās gana draudīgs, tā vien šķiet, ka tur čum un mudž no rāpuļiem. Lai apstiprinātu mūsu šaubas, ieraugām kaut kādu mega ķirzaku, ko noturēju par kroksi.

Skaistais parks

Jo vairāk video, jo mazāk jāstāsta, jo mana sajūsma ir acīmredzama, pilnīgi no priekiem (vai tomēr pārkaršanas saulē?) top ģeniālas dziesmas, kā redzat. Izcila diena, izcila atpūta, izcila vieta. Man patīk velo, man patīk daba, man patīk mani ceļabiedri. Jūtu, ka atbrauksim te vēl.

Gara, tveicīga un lieliska diena!