Ayutthaya

Šodien izdevās pasmelties mazliet kultūras. Ne tikai kultūršoku, ko var ķert tepat Bangkokas ielās. Mans draugs jau atkal mani pārsteidza ar lielisku dienas plānu – devāmies uz vēsturisko Ayutthaya pilsētiņu pie Bangkokas, kas pazīstama ar budistu tempļiem, klosteriem un drupām.

Aizraujošs bija jau pats sākums. Lai nokļūtu uz šo pilsētu bija jāizmanto vilciens. Nevis ierastais metro vai skytrain, bet vilciens parastais. Tāds, kas iet pa zemi. Jo tālāk attālinājāmies no pilsētas centra, jo neparastāka kļuva ainava aiz loga. Vairums mājas graustu cienīgas. Jau stacijā jūtams, ka te vairs nebūs nekādu moderno metropoles vilcienu ar kondicionieriem. Piedzīvojums var sākties.

Vilciena stacija. Karalienes bilde, Piedzīvojumu krāsas un lēto biļešu iegāde

Vilciena vagons šaurs. Karsti. Visi logi vaļā, pie griestiem piestiprināti ventilatori, kas griežas uz visām pusēm. Visu laiku šurpu turpu vazājās augļu, silto ēdienu un ledusaukstu dzērienu pārdevēji skaļā balsī izkliedzot (daži pat izdziedot) savu piedāvājumu. Vagona galā tualetes jeb telpas ar caurumu grīdā. Smird pa gabalu. Durvis līdz galam aizvērt nevar. Par durvīm runājot – tās visu ceļu stāv atvērtas, arī braucot. Pa logu pilsētas pelēkos nomaina zaļie toņi. Tādas dzīvas, sulīgi zaļas krāsas. Lauki, palmas, būdas, miesti.

Kopumā ar visām pārsēšanās reizēm no skytrain uz metro un tad vilcienu aizņem aptuveni 3 stundas. Izgāju no mājas kā cilvēks, pēc 5 minūtēm vilcienā jau bija nokususi seja un pati visa sasvīdusi slapja. Mazajam grūti karstumā iemigt, tad nu nākās likt pie pupa tai pašā brīnišķīgajā tualetē, ko aprakstīju. Apsēsties nebija kur, tad nu stāvēju kājās. Ar vienu kāju turēju ciet durvis, lai neatraujas vaļā vilcienam kratoties. Ar otru kāju atstutējos pret loga malu, lai varētu ērtāk noturēt Rafaelu rokās kamēr viņš ēd. Katru reizi kad vilciens tā agresīvāk norībēja, iztēlojos kā sasveros un ar kāju iekrītu “poda” caurumā. Labi gan, ka tas palika tikai manā iztēlē. Mazais aizmiga un varēju iet vērot apkāŗtni.

Protams, ka manam neprātīgajam draugam vajadzēja izmēģināt izbaudīt neaizvērtās vilciena durvis, tāpēc viņš pakarājās ārā pa tām. Man nav šaubu, no kā iedzimts Rafaela nemiera gars. Jau iepriekš atvainojos par video neprofesionālo virzienu.

Tam sekoja jautra kaulēšanās. Pie stacijas jau sagaidīja vesels bars īpatnēju vāģu šoferīšu, kas bija gatavi izvizināt pa visiem populārākajiem apskates objektiem. Likām lietā Raimonda pieredzīti un tikām pie 4x mazākas cenas par šofera sākotnēji piedāvāto. Šajā pilsētā “takši” bija nevis tuktuki parastie, bet tādas kā mazas mašīnītes ar cilvēku pārvadāšanai piemērotu “kravas kasti”. Mums noveicās un tikām pie īpaši liela “bagāžnieka”, kurā sēdēt, tad nu varējām lepni trijatā izplesties. Bangkokā ikdienā šādos pašos aparātos, kas darbojas kā sabiedriskais transports, salien pārdesmit cilvēku.

Visu dienu pavadījām braukājot no tempļa uz templi. Lielāka un mazāka izmēra. Dažādos sabrukuma stāvokļos. Bija jauni, smuki. Bija seni, skaisti. Bija drupas ar šķībiem tornīšiem, kas neizskatījās pārliecinoši stabili. Daudz jo daudz Budas statuju ar dažādām grimasēm, ķermeņa aprisēm un zeltījuma pakāpēm. Vīraka smarža. Pārkarsuši suņi ēnās. Tūristi ar selfijstikiem. Mūki. Nenormāla tveice. Dzirdējām, ka esot ap 41 grādu saulē. Ticu.

Grūti jau tā sīki un smalki aprakstīt. Jāredz pašam un jāpiedzīvo. Katram jau šīs vietas izraisa citas sajūtas. Budistiem noteikti cita jēga šo svētvietu apceļošanā. Tūristam parastajam paliek estētisks baudījums, apbrīns un smuki foni selfijiem. Un ko tur daudz, es ļāvos visiem šiem priekiem. Skatījos, brīnījos un fočēju cik uziet. Tad nu lai vairāk stāsta bildes.

*Visas bildes uzņemtas ar telefona kameru. Mazliet jau žņaudzās sirds, jo tik daudz tā skaistuma, ko tvert. Bet lielo kameru jau n-to dienu atstājam dzīvoklī uz plauktiņa, jo nav jaudas ar to ņemties šajā karstumā. Jau tā ir jāstiepj Rafaels, mazās somiņas ar naudu, telefoniem un pārējām svarīgajām lietām. Tad vēl jāuzmana, lai nekādā gadījumā neaizmirstam vai kaut kur nepazaudējam Rafaela cepuri un ūdens pudeli. Tad nu rokas vienmēr ir aizņemtas un prasās vēl kāds lieks pāris, tāpēc nestādos priekšā, kā gan varētu tikt galā ar vēl vienu somu ar kameru. Tāpēc iztiekam ar telefoniem.  

Laiks šaja dienā paskrēja ātri, no viena apskates objekta uz nākamo. Jutos piekususi no iespaidu pārbagātības un karstuma, bet tai pat laikā ļoti laimīga par lieliski pavadīto dienu. Par to cik daudz skaistuma redzēts. Ļoti savādi bija pusdienojot redzēt Kristiešu baznīcu, kas likās tik sveša šajā vidē. Šejienei tik ļoti piestāv majestātiskie tempļi ar Budas statujām, ka baznīca uz to fona nobāl. Bet tik koncentrētā vietā tik daudz svētuma, tas uzlādēja pamatīgi. Nogurdināja un uzlādēja reizē.

Nepatika vienīgi, ka uz katra stūra mēģināja kaut ko notirgot vai izprasīties ziedojumus. Man svētvietas ar materiālo pasauli neiet kopā. Es, protams, saprotu, ka būtiska reliģijas daļa ir ziedošana, dāvanas mūkiem, cieņas izrādīšana dievību statujām utt. utjp. un tomēr pārspīlēta naudas pieprasīšana man šķiet kliedē vietas garīgo spēku. Nekāds lielais pārsteigums jau par to nebija – kur tūristi, tur bizness.

Bet tie visi ir nieki uz skaistuma fona. Šī vieta noteikti paliks atmiņā kā ļoti iespaidīga. Mājupceļā Raimonds izmantoja vēl pēdējās izdevības pakarināties ārā no braucošiem transportlīdzekļiem. Vilcienā Rafaels vispirms sadraudzējās ar pretī sēdošo onkuli, bet pēc tam  saldi aizmiga pēc garās un karstās dienas. Es galvā cilāju dienā piedzīvoto, atlasot labākās bildes. Ayutthaya, Tu esi brīnumaina un skaista!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s