No rotaļām līdz traumām

Lai gan joprojām cīnos ar Malaizijas bloga piebeigšanu, ir kāds stāsts, ko gribu pastāstīt vispirms. Šis būs stāsts par to, kā Rafaela mīļākā diena šeit ātri vien kļuva par viņa briesmīgāko dienu.

Dienas plānā bija apmeklēt bērnu izklaides centru tepat, pāris pieturas no mūsu Bangkokas mājām. Devāmies turp abi ar dēlu labā noskaņojumā. Centrs attaisnoja cerības ar uzviju, jo bija ļoti daudz izklaides iespēju. Rafaels bija sajūsmā, visu laiku sapriecājies skraidīja apkārt un izmēģināja vienu aktivitāti pēc otras. Tur bija ļoti daudz kas, visu būtu grūti uzskaitīt, bet Rafaela favorīti bija garais slidkalniņš, “tamborētais” laukums, grāmatu istaba un skaņu “mākonis”. Jāatzīst gan, ka centrs vairāk piemērots nedaudz vecākiem bērniem, kas no rotaļām var arī kaut ko iemācīties, domāju, ka vislabāk visu tur varētu izbaudīt sākot no kādiem 3-4gadiem. Bet arī par mazākajiem ir domāts un Rafaels pamanījās izmēģināt visu, kā nu mācēja.

Smieklīgs moments – pirms došanās ceļā biju izplānojusi, ka mazais izgulēsies pa ceļam un pamodīsies tieši uz laiku izklaidēm, bet viss nenotika gluži pēc plāna. Rafaels tā arī neiemiga, bet nu ja miegs nenāk, tad neko darīt, lai tusējās. Pēc kādas stundas izklaides centrā, Rafaels sāka miegoties un iemiga man opā. Tā nu mēs tur sēdējām uz soliņa, maksas izklaides centrā, ar limitētu laiku rotaļām, kamēr Rafaels man rokās gulēja. Izlēmu ļaut viņam nedaudz pačučēt un tad modināju, lai iet izspēlējās, pēc tam mājās varēs izgulēties. Pamodās sapīcis, bet ieraudzījis slidkalniņu un batutus, ātri vien acis bija vaļā un čalītis bija gatavs tusiņam.

Pēc izklaides centra apmeklējuma, nospriedu, ka vēl ir par agru, lai dotos pa taisno uz mājām, tāpēc izmetām līkumu līdz parkam ar rotaļlaukumu. Šajā rotaļlaukumā jau bijām bijuši un Rafaelam tas ļoti patika. Tas nebija nekāds īpaši sarežgīts vai bīstams, tāpēc nekādu lieku satraukumu par viņa drošību no manas puses nebija. Protams, es viņu pieskatīju, biju blakus un uzmanīgi vēroju viņa darbības. Vienu brīdi viņš rāpās augšā pa trepēm un jau nākamajā brīdī bija zemē. Es kritiena laikā biju pamanījusies viņu pieturēt, bet šoreiz tas situāciju neglāba. Pirmajā brīdī man šķita, ka viņš pārsitis lūpu vai iekodis mēlē, jo pa muti tecēja asinis. Pārsitis lūpu viņš bija jau iepriekš, tāpēc īpaši neuztraucos un rīkojos tāpat kā tajos gadījumos – ar ūdeni skaloju muti. Citas mammas parkā bija ļoti atsaucīgas, uzreiz nāca klāt un piedāvāja palīdzību, deva ūdeni un salvetes, centās nomierināt Rafaelu utt. Pēc pāris minūtēm sapratu, ka šoreiz būs gadījies kas nopietnāks, jo Rafaels turpināja raudāt. Kad beidzot lūpas pārstāja traki asiņot, varēja redzēt, ka no lūpām izkosti pamatīgi gabali. Satraucos, ka šoreiz nepietiks ar “līdz kāzām sadzīs”. Arī pārējās mammas teica, ka izskatās nopietni. Tad nu lecu iekšā pirmajā taksī ar komandu, lai ved uz tuvāko slimnīcu. 

Visu turpceļu rādīju Rafaelam telefonā video, lai mazais būtu mierīgs un pati jutos kā sūdīgākā māte pasaulē. Tajā brīdī ļoti gribējās, lai Raimonds būtu blakus. Sajutos viena pret lielo pilsētu, bezspēcīga, bezpalīdzīga, sabijusies un dusmīga. Bet centos savākt visas savas emocijas un būt stipra, lai Rafaels jūt tikai manu drošo plecu nevis to haosu, kas manī notika. Nokļuvām slimnīcā. Uzņemšanas nodaļā mani sagaidīja laipnākais personāls, kādu slimnīcās izdevies redzēt. Izrādās, ka tā bija internacionālā slimnīca. Par tādu eksistenci iepriekš nezināju. Tas nozīmē, ka visi runāja labi angliski. Un vispār slimnīcai dodu 10/10, jo jutos ļoti aprūpēta, visu laiku man klāt bija māsiņa, kas mani sagaidīja uzņemšanā. Viņa mani pavadīja visur, kur bija jāiet, nokārtoja visus papīrus, principā izdarīja visu manā vietā, lai es varētu veltīt nedalītu uzmanību tikai Rafaelam.

Dakteris dzirdējis manu problēmas izklāstu, apgalvoja, ka parasti šādās situācijās pietiekot ar smērītes pasmērēšanu un es jau iekšēji atviegloti nopūtos, ka esmu stresainā mātīte, kas no mušas uzpūtusi ziloni. Bet tad viņš teica, ka gribot apskatīt kārtīgi, tāpēc Rafaels bija jānogulda uz apskates galda. Nekad nebiju aizdomājusies, kā maziem bērniem veic šāda tipa procedūras, jo tfu tfu tfu nebija nācies. Bet, protams, ka Rafaels gūlās nelabprāt, tāpēc nācās viņu turēt miera pozīcijā ar varu. Tas prasīja 3(!) cilvēkus – 1 māsiņa turēja galvu, otra ķermeņa augšdaļu un trešā kājas. Tas bija drausmīgi. Rafaelam noteikti un tātad arī man. Viņš raudāja, es biju uz raudāšanas sliekšņa un centos viņu mierināt visos man zināmajos veidos – dziedāju dziesmiņas, devu rociņu, glaudīju galvu un pat uzliku multenes, kuras līdz šīm ir nostrādājušas jebkurā situācijā kā nomierinošs līdzeklis, bet šoreiz nekādas reakcijas. Pēc apskates dakteris secināja, ka vajadzētu tomēr sašūt, apstiprinot mana satraukuma pamatu. Tad nu pārgājām uz “operāciju” zāli un centos visiem spēkiem nomierināt maziņo.

Pirms šūšanas Rafaelam iešpricēja līdzekli, lai viņš nejūt sāpīgo vietu un dakteris teica, ka bērni parasti iemiegot. Bet Rafaels noraudāja visu “operācijas” laiku. No pirmās līdz pēdējai minūtei. Nenovēlu tās sajūtas nevienam bērniņam un nevienai mammai. Es TĀ pārdzīvoju. To riebīgo, riebīgo sajūtu, ka nevari palīdzēt un atliek tikai noskatīties kā bērnam grūti. Telefonā skanot “If you’re happy and you know it clap your hands”, sāku justies kā pirms ģīboņa. Man ar asinīm un adatām nav tuvas attiecības, parasti vienmēr aizgriežos, kad man ņem analīzes, piemēram. Bet tikai tad, kad jau gāja tirpiņas un palika viegla galva, sapratu, ka visu šo laiku biju skatījusies tieši virsū šušanas vietai. Pieturējos pie galda, skatījos ārā pa logu, lēnām elpoju un gribēju, lai ātrāk šis viss beidzas.

Beidzās. Māsiņa iedeva man rokās Rafaelu, kurš žēlabainā balsī, tādā kā pusmiegā caur asarām teica: “Mammmammmaamm” un mana sirds vienkārši šķīda gabalos. No mīlestības, no raizēm, no līdzpārdzīvojuma. Man opā viņš aizmiga. Sarunājām atrādīšanās laiku un dakteris izrakstīja zāles. Ar zālēm sistēma sekojoša – nav jāiet ar nekādām receptēm uz aptieku, turpat slimnīcā jāpieiet pie lodziņa, pie kura uzreiz norēķinies par procedūrām un zālēm kopā. Un iedod zāles ar uzlīmētām lietošanas instrukcijām angļu valodā. It kā sīkums, bet tik vērtīgi. Un vispār, labi, ka biju paņēmusi līdzi arī karti, jo parasti ņemu tikai skaidru naudu, cik tai dienā varētu būt nepieciešama. Bet šoreiz ar to nebūtu pieticis.

Kamēr tikām mājās, mazais bija paspējis izgulēties un JAU bija labā noskaņojumā. Mājās mierīgi spēlējās, it kā nekas nebūtu noticis. Bet es galvā cilāju notikušo un nācās sev atzīt, ka trakākais – es neko nevarēju darīt. Lai kā es analizētu savu rīcību, tā nebija nepareiza. Un tas ir tas trakākais! Ka nav ko vainot, nav mācība, ko paņemt uz priekšdienām. Ja tā situācija atkārtotos, es neko nebūtu darījusi savādāk. Tā nebija kaut kāda mana kļūda. Tā bija sagadīšanās, negadījums, neveiksme. Tās bija visparastākās trepes, pa kurām Rafaels jau n-tās reizes bija kāpis augšā-lejā. Tāpēc jāsakož zobi un jāaudzē biezāku ādu, jo būt mammai nozīmē izturēt. Izturēt brīžus, kad atliek tikai noskatīties un pēc tam samīļot divtik stipri.

Viss būs labi. Līdz kāzām pavisam noteikti sadzīs. Sadzīs jau pavisam drīz. Sargāsim savus mazos, mīļos mazulīšus. Protams, ir jāļauj pašiem rāpties, mācīties, apgūt, celties un arī krist, bet saudzīgi, prātīgi, bez traumām. Sūtiet labas domiņas, lai sadzīst smuki un nepaliek rētas, ne fiziskas, ne emocionālas. Lai aizmirstas “sliktās” trepes, lai aizmirstas “sliktie” dakteri, lai aizmirstas stresainā mamma, lai paliek atmiņā tikai tie apskāvieni, kuros droši iemigt. 

 

P.S. – svarīgi piebilst, ka foto, kas izvēlēts par galveno šim ierakstam NAV kritiena brīdis. Tās NAV tās trepes, kur negadījums notika. Tas ir tas pats laukumiņš tikai citā dienā. No negadījuma dienas bilžu no laukumiņa man NAV.

Advertisements

6 thoughts on “No rotaļām līdz traumām

  1. Turaties un veselojieties! Pēc mūsu slimnīcas negaidītā apmeklējuma un pārdzīvojumiem -nevienam nenovēlu nonākt slimnīcā,jo ir tik smagi noskatīties kā savu bērnu “moka” un nevar palīdzēt,tikai atbalstīt morāli.
    Es arī jutos kā sliktākā mamma tanī brīdī.

    Emīlija brālēnam sūta atveseļošanās apskāvienus 😘💖

    Like

  2. Cik aizkustinošs stāsts. Līdzi jutu un asaru nobirdināju par nelaimīgo atgadījumu, par Taviem, Jūsu abu, pārdzīvojumiem. Paldies, ka dalies, Tavs stāstījums aizrauj! Ne tikai šajā stāstā, arī priecīgi pozitīvajos atstāstījumos.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s