Malaizija – Penang Island – Georgetown

*Daļa teksta rakstīta uz vietas Malaizijā, daļa pēc tam, tāpēc jau iepriekš atvainojos par sajauktiem laikiem un mazliet putru, bet nav jaudas labot, lai paliek kā ir, gan jau uztversiet domu.

Par to, kā attapos Malaizijā jau paspēju pastāstīt Instagram bilžu aprakstos, bet ja nu esi palaidis garām, vari izlasīt te: Ceļš uz Malaiziju

Ierašanās vakarā biju pamatīgā eiforijā, tāpēc pirmie iespaidi bija ar rozā briļļu efektu. Tagad, kad esmu atgriezusies Bangkokā, sajūsmas vilnis ir norimis un varu padalīties ar mazliet saprātīgākiem komentāriem par cukurotu “viss ir tik superīgi”. Bet nebūtu jau melots, jo patiešām ir.

 

Pirmie iespaidi

Visu ceļojuma laiku sanāk piedzīvoto salīdzināt ar Bangkokas pieredzi, jo agrāk “Āzija” man bija tāds milzu pleķis kartē pa labi no Eiropas ar mazu saprašanu, ar ko gan valstis atšķiras viena no otras, bet tagad beidzot varu sākt pamanīt nianses, kas atšķiras. Bangkokā jau biju pieradusi visapkārt redzēt cilvēkus ar aziātu sejas vaibstiem, tas vairs nešķita nekas neparasts. Tā kā Malaizija tepat blakus Taizemei vien ir, pieņēmu, ka šejienieši būs ļoti līdzīgi pēc izskata. Iekāpām autobusā pie lidostas un apkārt pavisam svešādas sejas. Vairums cilvēku izskatījās drīzāk pēc indiešiem. Tikai vēlāk saprotu, ka tas tāpēc, ka pilsēta, kurā atrodamies, ir pilnīgs kultūru kokteilis.

Welcome to Georgetown

Georgetown pavisam noteikti ir kaut kas pa vidu starp Rietumu un Austrumu pasauli. Salīdzinājumā ar Bangkoku mazliet kārtīgāka. Te cilvēki vairāk ievēro noteikumus, mazāk piemēslo un ēkās pat manāms kaut kas eiropeisks. Tas noteikti skaidrojams ar to, ka šī bijusi britu kolonija, bet es daudz par to nezinu, ja interesē vairāk, google it. Te ir viegli pieejamas visas populārākās fast food ķēdes, kas drīzāk saistās ar ASV, bet turpat ap stūri ļoti lokāls streetfood. Un tad ir ieliņas, kurās šķiet, ka esam nonākuši Ķīnā. Un tad Mazās Indijas rajons, kur var neticami gardi pieēsties indiešu gaumē par niecīgām naudām. Uz vienas ielas var atrasties Budas statuja, hinduistu templis un mošeja. Laba vieta, kur apgūt citādu kultūru pieņemšanu, jo šķiet, te tās draudzīgi sadzīvo.

Musulmaņi

Sākšu ar to, ka neuzskatu sevi par rasistisku, stereotipu māktu neiecietīgu būtni. Cenšos būt ļoti atvērta pret visu un visiem, mani kaitina aprobežotība un vispārināšana. Tieši tāpēc neturu sevī nekādus aizspriedumus par reliģijām, ādas krāsām, apģērbiem, stiliem vai nācijām. Ļoti cenšos savā prātā visus cilvēkus uztvert pirmkārt par cilvēkiem un tikai tad vērtēt viņus pēc kaut kādām piederībām. Šajā ziņā prātu ļoti atver tieši ceļošana un pirms braukšanas šurp uz Āziju jau zināju, ka šī būs jauna klase “dzīves skolā”, lai mācītos pieņemt citādo. Viss šis garais ievads tāpēc, lai sniegtu ieskatu manā dzīves redzējumā.

Te ir daudz musulmaņu. Ar šīs reliģijas pārstāvjiem līdz šim mana saskarsme bijusi ļoti minimāla. Visu Eiropas politisko notikumu sakarā, kaut kur iekšā paslēpušies kaut kādi aizspriedumi, pietāte, ieturēta attieksme. Tās ir tās pirmās sajūtas, ka jāietur distanci, jāuzmanās. Nāk pa ielu pretī meitenes kā nindzjas lakatos no galvas līdz kājām un es jūtos neomulīgi mazliet, neko nevaru tur padarīt. Bet tad rodas jautājums sev – nu kāpēc? Ne viņas man kaut ko nodarījušas, ne kaut kas liecina, ka plāno to darīt. Iet vienkārši meitenes vakariņās tāpat kā es. Pieķeru sevi piekārtojam savas drēbes, lai dekoltē nav par dziļu vai šorti par īsu. Citādi jūtos kā tāda bezkaunīga plikadīda. Bet piedodiet atvainojiet, manai apģērba izvēlei ir ne tikai kultūras apsvērumi, tā vienkārši ir ērtāk, jo nenormāli karsti taču. Nesaprotu, kā viņas šajā tveicē zem tiem tērpiem neatslēdzas. Pirmo reizi dzirdu kā visā pilsētā skan aicinājums uz lūgšanu no mošeju ruporiem. Redzējām vīrieti ar sešām dāmām pie sāniem, ej nu sazin, cik no viņām bija viņa sievas. Normāls harēms sanāk. Viena no meitenēm vēlējās pabakstīt Rafaelu (pavisam draudzīgi, kā jau daudzi te), bet mazais sabijās un sāka raudāt.

Ar varu stumju no prāta laukā domas, ka tas ir kaut kas nepareizs un tā vietā lieku domu – tas ir interesanti, neparasti, citādi. Tas viss nav man tuvs, es to neizprotu, bet tas nenozīmē, ka nevaru ar to sadzīvot. Līdzpastāvēt un cienīt. Coexist. Tas tā… par tām iekšējām barjerām un cik labi ceļošana palīdz tām kāpt pāri.

Processed with VSCO with f1 preset

Uber tests

Pirmajā dienā vēl nebijām tikuši pie sava transportlīdzekļa un sabiedriskais transports šeit nav tik viegli saprotams kā Bangkokā, tāpēc pavīdēja variants ņemt taksi. Bet Raimonds noskaidrojis, ka taksisti šeit mēdzot nešpetni izsūknēt tūristu maciņus, tapēc jādomā kāda alternatīva. Izlēmām pamēģināt Uber. Nekad iepriekš nebijām to lietojuši. Pāris minūtes pēc aplikācijas lejuplādes jau sēdējām mašīnā pie puiša, kas tikai otro dienu darbojās kā Uber šoferis. Forši papļāpājām tipiskas vietējais-ārzemnieks sarunas un uzzinājām, ka puisis ne reizi nav redzējis sniegu. Cik jocīgi ir tas. Aizbraucām, norēķinājāmies un secinājām, ka šis ir lielisks serviss, kas jāizmanto atkārtoti.

Vīzas

Galvenais mūsu ceļojuma mērķis ir Taizemes vīzu termiņa pagarināšana. Tiem, kas nezina sistēmu – Taizemē iebraucot tūristiem piešķir vīzu uz 14 dienām jeb 2 nedēļām, ar ko parasti pietiek ceļojumam. Mūsu gadījumā tas īsti neder, jo uzkavējamies valstī krietni ilgāk. Vīzu pagarināt iespējams tikai izbraucot no valsts un atkal atgriežoties, tad nu tā arī rīkojāmies.

Nekad iepriekš neesmu bijusi vēstniecībā. It kā īsti nav pamata, bet tāpat ir mazs satraukums, jo dzirdēti visādi stāsti par vīzu atteikšanām vai visādiem mistiskiem jautājumiem, ko mēdz uzdot, lai pierādītu brauciena mērķi utml. Pirmais jaukais pārsteigums bija vēstniecības darba laiks – 2h dienā. Ar pirmo piegājienu, protams, nokavējām, jo nezinājām šo joku, otrajā apzinīgi ieradāmies gandrīz pirmie. Jāaizpilda pieteikuma formas, jāpievieno visādas tur kopijas, vārdsakot, ņemšanās ar papīriem blablabla, neinteresanti. Izrādās, ka Taizemē šajā 5dienā svin karalienes dzimšanas dienu, tāpēc valstī un arī vēstniecībā brīvdiena. Pa vidu vēl brīvdienas parastās, tāpēc atbildi uzzināsim tikai dienu pirms izlidošanas. Nu tā, lai nav garlaicīgi, ja.

Bet viss kārtībā. Mājās tikām. Vīzas pasē. Viss mierīgi.

Ģimenes motorolleris

Processed with VSCO with f1 preset

Spilgtākais notikums ceļojuma laikā noteikti bija izbrauciens ar motorolleri. Šo transportlīdzekli kā superīgu ceļošanai jau atzinām Sicīlijas Piedzīvojumu laikā. Kopš Rafaela piedzimšanas gan diemžēl ar mūsu Vespiņām esmu vizinājusies daudz mazāk kā būtu gribējies. Bet Āzijā taču visi mauc ar rolleriem caur milzu sastrēgumiem, šķietami bez jebkādiem noteikumiem. Arī ar bērniem, maziem zīdaiņiem vai pat mājdzīvniekiem. Uz rollera te pamanās mierīgi pārvadāt jebko, visu ģimeni ieskaitot.

Tad nu iekļāvāmies vietējo plūsmā visi trijatā uz rollera. Raimonds sēdēja priekšā, es aizmugurē un Rafaels man uz vēdera punčasomā. Tāds variants mums šķita visdrošākais, jo Raimonds var koncentrēties uz braukšanu, bet es ar 1 roku izklaidēt vai piekārtot Rafaelu vajadzības gadījumā. Protams, protams, tas ir riskanti, nedroši, kādam vispār notiekti liksies neprāts, bezatbildība un nepieņemami. Ok. Bet atgādinu, ka stāstu mūsu pieredzi, mūsu izvēles, par mūsu bērnu un uz mūsu atbildību.

Processed with VSCO with f3 preset
Trijotne uz rollera

Rafaels no sākuma protestē, ka ir iebāzts somā un cieši piespiests. Viņš daudz labprātāk sēdētu priekšā vai pavisam aizmugurē ar skatu uz pasauli, lai varētu vērot, bet senči redz iespieduši pa vidu, bez iespējas baigi kaut ko apskatīt. Un viņam ļoooti patīk vērot mašīnas, rollerus un satiksmi vispār. Ar laiku viņš iemanās pārliekties man pār roku, lai redzētu aizmugurē notiekošo un ir atkal apmierināts ar dzīvi. Moto rūkoņa labi darbojas kā tāds white noise un vēl ar silto vējiņu komplektā riktīgi uzdzen miedziņu. Tad nu mazais uz rollera paspēj izgulēt labas diendusas, tik galva jāpietur uz līkumiem vai bremzēšanām. Iemanījos pat pabarot Rafaelu braukšanas laikā. Uzliek ergosomas kapuci, lai liekas acis neredz, kas notiek un Rafaels laimīgi sūknē, cik tik uziet, turpat opiņā sēžot. Nesaprotu, kāpēc es agrāk nebiju iedomājusies tādu variantu, super ērti pabarošanai publiskā vietā, ja nav kāds kluss nostūris vai telpa tuvumā.

Processed with VSCO with f2 preset

Džungļi

Jāpiemin, ka mums nomā piesķīra motorolleri, kādus izmanto teju visi vietējie, bet reti kurais tūŗists uzdrīkstas ņemt – ar ātrumiem. Ar tādu iepriekš nav braukts, tāpēc sākumā bija jāpiešaujas, bet visas uzslavas Raimondam par ātru mācīšanos. Nu jau pavisam kā profiņš bliež starp mašīnām pīķa stundās kā vietējais. Tikuši galā ar pilsētas drūzmu, laidām gar piekrasti apkārt salai. Es biju vienkārši kaifā. Braucot visu laiku pie sevis domāju, cik pateicīga esmu, ka varu šo brīdi piedzīvot. Mans mīļotais vizina mani un dēlu pa salu Malaizijā. Pūš silts vējš, pa kreisi džungļi, mums priekšā līkumots ceļš un pa labi tirkīzzila jūŗa. Nu tā, ka nenormāli amazing.

Ātri vien aizmukām no lielajām pilsētām, lai ieelpotu mazliet citu gaisu. Nu tur bija ainaviņas riktīgi kā filmās, kad iztēlojamies Āzijas lietusmežus. Iztēlojaties pauguriņus, cik zaļus vien iespējams. Biezoknis tāds, ka tikai ar kādu mačeti var cauri tikt. Meklējam arvien mazākus ceļus, takas līdz attopamies kaut kādos mazdārziņos, kalnos, kur teju jābrīnās, ka ir asfaltētas takas. Slīpums tāds, ka mūs visus kalnā nemaz neuzvelk. Kāpju nost un eju kājām kamēr Raimonds uzbrauc. Redzam “vaigā” Bangkokas ielu tirdziņos iemīlētos augļus augam turpat blakus brīvā dabā. Nogaršojam, protams, un garša nesalīdzināma – izcila!

Turpinām ceļu pa džungļu līkločiem un man acīs asaras, cik kruta. Ik pa laikam sev atgādinu, ka esmu Malaizijā un notiekošais ir īstenība. Tā teikt cenšos būt klātesoša un pilnībā apzināties mirkļa burvību. Aizvizinamies līdz milzu dabas parkam, kur daudzi cilvēki skrien ap ezeru. Visur skaisti, visur wow.

Neliels video ieskats no braukāšanās:

Streetfood

Ja nu jāizceļ kāda šīs salas iezīme, tad ĒDIENS noteikti būtu saraksta augšgalā. Ierašanās vakarā gan ieberzāmies ar ne visai garšīgu streetfood un jau saskumām (t.i. sailgojāmies pēc Bangkokas lieliskajām maltītēm), bet tā bija tikai neveiksmīga sagadīšanās, jo visas pārējās reizes paēdām gardu muti.

Lielu lomu spēlēja tas, ka tur varēja dabūt VISU. Ļoti plašas izvēles iespējas. Gan Subway maizītes, gan Dominos Pica, gan kebabi, gan indiešu bufete, gan ēdieni ķīniešu gaumē un tam visam pa vidu pašu malaiziešu virtuve. Mēs īpaši iecienījām indiešu bagātīgās porcijas, kurās neskopojās ar mērcītēm. Šeit pamazām sāka izkūpēt gaisā mana ilūzija, ka Āzijā nometīšu svaru, jo mēs ēdām daudz un garšīgi un nebūt ne diētiski.

Pludmales

Vienu dienu Raimonds ņem un aizvizina mūs uz pludmali. Beidzot. Iekarinām starp palmām savu Fifi guļamtīklu, mazais atlaižas diendusā, es tikmēr kā aptrakusi fočēju pastkartīšu ainavu, Raimonds noskata palmu, kurā rāpties. Kad beidzot pietiek jūsmot caur bildēm, jāiet baudīt. Maucam peldēt. Ūdens vienkārši kosmoss, cik silts. Biju peldējusies visādās siltās jūŗās, bet nu šis bija kaut kas wow. Būtu pāris grādus siltāks, reāli būtu kā vannā. Mazais turpat krastā pliku dupsi smiltīs ticis pārlaimīgs. Pļockājās priecīgs un brīnās par viļņiem, kas nāk virsū un aizskalo saceptās smilšu kūkas.

Citu dienu piestājam pludmalē, kurā milzu paisums skalojas tiktāl, ka brīžiem pludmale pazūd un pārtop ūdenī. Raimonds ieņem prātā, ka jādabū no palmas lejā kokosrieksts un spītīgi cenšās ieceri īstenot. Dabū arī. Dzeram, ēdam un brīnamies, kā gan vietējie pamanās tādu Paradīzi piecūkot, jo visa piekraste ir pilna ar miskasti. Šī sala nav nekāds pludmaļu top galamērķis, bet tās dažas, kurās piestājām, bija brīnišķīgas, ja vien būtu tīrākas.

Pārgājiens

Vēl kādā no ceļojuma dienām devāmies džungļu pārgājienā. Ceļojumā līdzi biju paņēmusi tikai vienu apavu pāri, to pašu uzvilktu kājās, tāpēc nekāds nopietnais ekipējums pasākumam netika sagatavots. Vienkārši pamodāmies, uzvilkām peldkostīmu, pāri vieglas drēbes, kājās tās pašas vienīgās zandales un gājām. Bija apmācies rīts, pat mazliet smidzināja, kas sākumā šķita nepatīkams pārsteigums, bet vēlāk sapratām – labi vien, ka tā. Jo, lai gan sākām iet jau pašā rīta agrumā, kad teorētiski gaisa temperatūrai vēl nevajadzētu būt traki iesilušai, jau pēc pirmajām pāris minūtēm bijām nosvīduši slapji, sakarsuši un saguruši, tāpēc negribu nemaz iztēloties, cik tveicīgi varētu būt saulainā laikā. Pie tam lietains laiks nobiedē visādus mīkstos, tāpēc pārgājienu takas nebija pilnas ar cilvēkiem, kas arī bija labs bonusiņš.

Taka sākumposmā bija ļoti sakopta un vienkārša, bet jo dziļāk džungļos, jo vairāk sakņu, aiz kurām viegli paklupt vai dubļu, pa kuriem paslīdēt kājai. Kad papildus šiem šķēršļiem pievienojās arī sarežģitāks reljefs augšā lejā, Raimonds mazo ņēma opā, novilka savas iesļūcenes un turpināja ceļu plikām kājām kā tāds riktīgs Mauglēns. Pa kokiem lēkāja mērkaķi. Kad līdz galamērķim (pludmalei) bija palicis kāds kilometrs, sāka pamatīgi gāzt un uznāca tāds kā tropu negaisiņš, tāpēc galā nonācām pavisam slapji. Bet šajā vidē salīt nav nepatīkami, karstumā lietus šķiet patīkami veldzējošs. Pēc tam nobaudījām kokosriekstus, iepazīstinājām Rafaelu ar mērkaķīšiem un nopeldējāmies siltajā ūdenī.

Lai gan pārgājiens bija viens no aizraujošākajiem piedzīvojumiem uz šīs salas, atpakaļ ceļu pa to pašu taku mērot negribējās, tāpēc izmantojām iespēju aizbraukt ar laivu, kas bija forši, īpaši tāpēc, ka visu lielo laivu izdevās dabūt uz mums trijiem vien.

Te sametu kopā pāris video, ko safilmējām pārgājiena laikā:

 

Rezumē ir tāds, ka šis bija lieliski izdevies vīzu ceļojums. Vēl bija visādi prieki, par kuriem neuzrakstīju – tauriņu māja, pastaigas saulrietā utt. Bet visu jau neizstāstīt. Lai runā bildes un paliek atmiņās šie mūsu kopīgie piedzīvojumi. Pa šo neilgo nedēļu Malaizijā biju paspējusi sailgoties pēc mūsu Bangkokas mājām un atzīšos, ka jūtos lieliski būt atpakaļ. Varu ievilkt ķeksīti pie valstīm, kurās būts. Lai gan, ļoti labprāt atgrieztos Malaizijā vēl kādu reizi, jo redzēta tikai niecīga daļiņa.

 

Bonusā video ar piemīlīgo dzīvnieciņu, kas dzīvoja upītē pie mūsu viesnīcas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s