Mammas sānsolis: darbs

Jā, tieši tā es jūtos, kad strādāju / nodarbojos ar kādu savu hobiju 3:00 naktī, kamēr dēls blakus istabā guļ. It kā es viņu krāptu. It kā laiks sev būtu mans guilty pleasure. Vainīga. Bet kāpēc?

Vispirms nedaudz atskatīsimies pagātnē. Nedēļu pirms Rafaela piedzimšanas es uzsāku savu mazo biznesiņu/projektiņu “Aiga Rada”. Kā jau daudzas jaunās māmiņas. Šķiet, ka radošā enerģija grūtniecēs un jaunās mammās kūsā un mutuļo tik ļoti, ka pa visām malām spraucās ārā vēlme, vai pat nepieciešamība kaut ko ķimerēt, taisīt, gleznot, adīt, šūt, piņķerēt.  Arī man. Pinu savas rokassprādzes un ne brīdi neraizējos, ka tas varētu konfliktēt ar manu mammas lomu vai traucēt man būt labai mammai. Bērni taču kādreiz arī guļ un spēlējas savā nodabā, tad arī strādāšu. Tāda bija mana ilūzija.

Visi biedē, ka pirmie mēneši ar mazu bērniņu ir vissarežģītākie, jo jāiziet cauri tādam kā adaptācijas posmam, jāsaprot, kā tikt galā ar jauno lomu, jāpierod pie pārmaiņām dzīvē utt.  Jā, protams, bija mulsums, negulētas naktis, daudz jautājumu, bet, ja vērtējam šo posmu pēc brīvā laika strādāšanai, tā bija krietni vairāk kā tagad, kad dēlam ir gads un divi mēneši. Pirmos mēnešus zīdainis guļ un ēd, tagad bērns guļ, ēd, rāpjas, krīt, mētā lietas, plēš lietas, izsmērē ēdienu pa zemi, sienām, met rotaļlietas podā, ēd zemi utml. Tāpēc darbs paliek naktīm. Bērns aizmieg un pamostos es. 

Pirmos mēnešus mans plāns apvienot strādāšanu un mammošanos gāja kā pa sviestu. Protams, tas bija daudz izaicinošāk un grūtāk kā biju cerējusi, jo mazais prasīja vairāk uzmanības kā gaidīju, bet savu lietu padarīju godam. Kad Rafaelam bija aptuveni pusgads, man parādījās iespēja piestrādāt kā žurnālistei un šim piedāvājumam es nu nekādi nespēju atteikt. Tas bija manu sapņu piepildījums. Piekritu īpaši neaizdomājoties, cik reāli to būs pavilkt.

Pēc pāris mēnešiem man piedāvāja vēl kādu interesantu darbiņu, ko teorētiski iespējams apvienot ar stay-at-home mammas statusu. It kā pienākumu netrūktu, uzņēmos arī to, bet tad mazliet sabruku zem sloga, ko pati biju sev uzkrāvusi. Saņēmu spēkus atzīt sev, ka visa kā man ir par daudz un laiks sakārtot prioritātes. Un tad nostājos aci pret aci ar jautājumu – priekš kam man šis viss? Kāpēc man ir tik svarīgi rauties kaut kur strādāt, ja mani mājās gaida atbildīgākais darbs pasaulē – būt mammai?

Paralēli šiem iekšējiem pārdzīvojumiem un jautājumiem visu laiku saņēmu uzslavas un apbrīnu. Kāda es supermamma, ka varu visu šitā paspēt, ka atrodu laiku, ka esmu tik aktīva utt. Lepni pieņēmu komplimentus, lai gan saistība ar realitāti tiem bija maza. Es nebiju nekāda supermamma. Es varbūt biju super-žurnāliste vai super-rokassprādžu-pinēja, bet ne supermamma. Es dzīvoju naktīs un izturēju dienas. Mēdzu domāt, ka mana diena reālo 24 stundu vietā sastāv no tik stundām, cik bērns guļ. Jo tad es varēju pīt un rakstīt. Un man tās šķita tik riebīgas domas. Kāpēc tad vispār man bērnu, ja to vien daru kā gaidu, lai viņš aizmieg? Kāpēc uztveru savu bērnu kā šķērsli savam darbam? Kādas man tiesības sūdzēties, ka visam nepietiek laika, ja pati esmu izvēlējusies kaut kādu necilvēka režīmu?

Es šaubījos. Šaubījos, vai man vispār patīk būt mammai. Šajā lomā nerodu piepildījumu. Man ar to nepietiek. Nav nekāda patīkamā atziņa, bet godīga. Taču nevis es gribu, vēlos, priecājos papildus šai lomai darīt darbus, bet man to VAJAG. Tā ir NEPIECIEŠAMĪBA. Lai nesajuktu prātā. Tāpēc tam atrodas enerģijas rezerves. Darot lietu, kas patīk, enerģijas tērēšana pārvēršas enerģijas uzlādē. Man izmisīgi vajadzēja kaut ko, kas iespiež manā dienas grafikā būšanu noderīgai ne tikai savam bērnam kā staigājošai piena kannai vai miera ostai, bet arī sabiedrībai. Ne tāpēc, ka sabiedrība to sagaidītu, nekādu spiedienu strādāt es neizjutu. Varbūt tāpēc, lai mierinātu sevi ar domu, ka neesmu izkritusi no aprites? Nezinu, nemāku spriest.

Bet zinu, ka šajās savās sajūtās neesmu viena. Visapkārt redzu mūsdienīgas sievietes, kuras balansē starp karjeru, ambīcijām, atpūtu un mammas lomu kā uz naža asmens. Jo redziet, ar bērna piedzimšanu, karjeras sapņi mammā nenomirst. Tie turpina dzīvot pieklusinātu dzīvi kaut kur sirds kambaros un prāta nostūros, ik pa laikam atgādinot par savu eksistenci. Un cilvēki saka, ka tu taču esi varone, tev taču ir bērns, lūk tavs sasniegums. Bet man ar to nepietiek. Es negribu būt tikai kaut kāda māte dzemdētāja. Es negribu, lai mana vienīgā misija uz šīs zemes ir reproducēties, jo tas man šķiet dzīvnieciski un prasti. Protams, mammas misija jau ar piedzemdēšanu vien neapstājas, vēl jau jātiek galā ar tādu nieku kā jāizaudzina sakarīgs cilvēks.

Kaut kur internetos redzēju joku par mammām: man bija sapņi un cerības, bet tagad es vienkārši sapņoju pačurāt vienatnē. Ha. Un tieši tā tas ir. Jutos iemesta kaut kādā primitīvu vajadzību apmierināšanas lokā, kurā slīkst jebkādas radošas dzirkstis un intelekts. Pamperis, uztaisīt paēst, savākt bardaku pēc paēšanas, izvilkt no poda rotaļlietas, nomazgāt rokas, pabraukāt ar mašīnītēm, milijono reizi paspēlēt paslēpes, izbesīties, ieslēgt multenes, pačīkstēt, saņemties, turpināt, atkārtot.

Pēdējos divus mēnešus dzīvojam Bangkokā un savu “Aiga Rada” projektu uzliku uz pauzes, un apņēmos šeit mazliet vairāk ļauties būt mammai. Jāatzist gan, ka nu jau kļūst arvien vieglāk, jo bērns katru dienu kļūst patstāvīgāks un prot sevi izklaidēt pats, kas dod telpu mammai uzelpot. Un tomēr nepagāja ne mēnesis, kad attapos ar iknedēļas vlogu, kas nav gluži darbs, bet gana laikietilpīgs hobijs gan. Nu nevar no sevis aizmukt. Nevar paslēpties. Es nemāku būt tikai mamma, man nekad nekur nav gana.

Vienu identitātes krīzi piedzīvoju pusaudžu vecumā, kad centos apzināties sevi kā no vecākiem atsevišķu vienumu un otra identitātes krīze notiek tagad, kad kļuvusi par vecāku pati, cenšos sevi apzināties kā no bērna atsevišķu vienumu.

Nepārprotiet lūdzu, es mīlu savu dēlu bezgalīgi ļoti un man patīk ar viņu spēlēt paslēpes un jebkurš bardaks ir nieks pret to milzīgo mīlestību un prieku, ko viņš ik dienas nes. Es mīlu būt mamma, es mīlu būt viņa mamma, bet tas nav viss, kas es esmu. 

Paldies, ka uzklausījāt grēksūdzi, izrakstīšanās vienmēr nostrādā kā terapija, kas ļauj pieņemt savus dēmoniņus un māca ar tiem sadzīvot. Priecāšos par iedvesmas stāstiem, kā veiksmīgi sabalansēt darbu-ģimeni, bez vainas sajūtas un prieku par padarīto. Jo es pati vēl esmu šī līdzsvara meklējumos.

Labi, Rafaels mostas no diendusas, čau! Mammas režīms: on! 

 

*foto no Pinterest

Advertisements

2 thoughts on “Mammas sānsolis: darbs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s