Saldā patiesība – vēlāk paliek labāk

Pēdējā laikā esmu novērojusi tendenci sociālajos tīklos aktīvi dalīties ar rūgtās patiesības un aizkulišu stāstiem. Īpaši mammu blogos/Instagram aprakstos. Kas ir saprotami un tikai loģiski, jo cilvēki ir noguruši no perfektajiem tēliem, ar ko sevi nemitīgi salīdzināt. Gribās īstenību, gribās tuvāk realitātei, gribās saprast, ka aiz skaistām bildēm stāv cilvēks, kurš arī pieļauj kļūdas, nesaprot ko dara un ir tikpat apmaldījies dzīvē kā mēs paši. Nu tādā riktīgi latviskā garā, sajūtamies labāk, ja zinām, ka citiem iet tikpat slikti kā mums.

Un es neesmu izņēmums. Paskatoties atpakaļ uz saviem bloga ierakstiem vai bilžu aprakstiem par vecākošanās tēmu, šķiet, negatīvā ir daudz vairāk par pozitīvo. Vienmēr gan cenšos izvilkt kādu mācību vai rezumē, bet pārsvarā saturu veido čīkstēšana par to, cik grūta, izaicinoša un mulsinoša ir mammas loma. Un tas viss ir taisnība un nav melots. BET. Man šķiet, ka ar visām šīm skarbajām patiesībām braucam mazliet otrā grāvī un mālējam to bildi melnāku, kāda tā ir. Varbūt mazliet sabiedējot sekotājas, kas par mammas lomu vēl tikai sapņo. Tāpēc līdzsvaram gribu padalīties arī ar saldo patiesību. Ar pozitīvo pusi. Ar skaisto. Lai nav tā, ka internetus pārpludina tikai blogi par pēcdzemdību depresijām. Par to ir jārunā, protams, mammas, kas to dara, ir drosmīgas un malači. Bet man ir sajūta, ka sāk pietrūkt stāstu par pēcdzemdību eiforijām un bērniem kā dāvanām, prieku, laimi, mīlestību. Gribās kopīgi ne tikai pagruzīties, bet arī papriecāties.

 

 

PĒCDZEMDĪBU EIFORIJA

Ar Rafaelu puncī ieņurkoju visos iespējamajos mammu forumos, blogos un instagram kontos, kā jau daudzas grūtnieces to dara. Salasījos par pēcdzemdību depresiju, ko tad nu gaidīju kā lielu bubuli. Paldies Dievam nesagaidīju. Labāk, protams, sagatavoties arī negatīviem scenārijiem, lai nepieciešamības gadījumā, prastu rīkoties atbilstoši situācijai. Bet manā gadījumā tā vietā nāca kaut kāds milzīgs aizkustinājums iepriekš neizjustā intensīvā pakāpē. Pie sevis nodēveju to par pēcdzemdību eiforiju. Emocijas bija divtik spēcīgas, bet visas pozitīvas. Pirmos mēnešus dzīvoju kaut kādā laimes un mīlestības transā. Likās, ka dzīve nekad nav bijusi harmoniskāka par spīti negulētām naktīm un konstantu mulsumu, vai visu daru pareizi. Varēju apraudāties no laimes, vērojot Rafaelu miegā. Rullēju pa rajonu ar ratiem un domāju, cik dzīve skaista, cik sievietes ķermenis spēcīgs, cik ģimene liela vērtība un cik bērni skaista dāvana, kas atnāk un sakārto dvēseles bardaku.

 

TIKĀM GALĀ

Tam sekoja ne tik saulains posms, kad daudz biju viena ar dēlu un centos tikt galā ar nesamērīgu darbu apjomu. Tad sāku pat apšaubīt, vai man patīk būt mammai. Par to mazliet vairāk stāstu iepriekšējā bloga ierakstā. Es teiktu, ka grūtakais posms manās attiecībās ar dēlu bija no 4 mēnešu – 10 mēnešiem. Bieži nesapratu, ko viņš grib, kā viņam palīdzēt, kā man būt, tam paralēli centos noturēties pie saprāta ar darba palīdzību un tad nu tas mums bija tāds riktīgs sarīvēšanās laiks, kad abi skolojām viens otru. Daudzi teica, ka aprbīno, kā es viena pati tieku galā un ziniet – es arī apbrīnoju sevi. Lai gan reizēm bija vieglāk, ka varu nodoties tikai mammas lomai un saimniece/draudzene un pārējās lomas varēju uz laiku atlikt.

 

PALIEK LABĀK – LABI – SUPERĪGI

Bet kopš Rafaels pārkāpa gada slieksni, mūsu attiecības ir krietni uzlabojušās un esmu iemīlējusi mammas lomu vairāk. Paliek vieglāk. Viņš vairs nav zīdainis, kurš visas savas emocijas izpauž raudot. Viņš prot parādīt uz ūdens pudeli, kad grib padzerties, berzē actiņas un pat ir sācis rāpties gultā pats, kad uznāk miegs. Mums ir vieglāk saprasties. Kad nāk zobi, paķer kādu mantu un kožļā. Galu galā nav arī pamperis jāmaina simts reizes dienā vairs. Viņš ir patstāvīgāks, tāpēc man ir vairāk laika būt un līdz ar to esmu harmoniskāka, stabilāka un enerģiskāka. Varu vairāk dot. Ar smaidu, prieku un vieglumu. Bez spiedošas pienākuma sajūtas.

Nav tā, ka izaicinājumu vairs nav un visu laiku ir viegli, viņam joprojām ļoti daudz vajadzīga mana uzmanība, bet man beidzot ir spēks to dot. Man ar viņu ir interesanti. Mētājam bumbu, spēlējam paslēpes, ceļam kluču torņus, spēlējam pirkstiņspēles. Šis ir brīnišķīgs vecums un es ļoti izbaudu šo laiku. Katru dienu saņemu kādus milijons ciešus apskāvienus. Viņš vienkārši atnāk, ierāpjas klēpī, apmet rokas ap kaklu un spiež, cik spēka. Dažreiz vēl iekožas zodā, ko es tulkoju kā buču. Ļoti bieži pats izdomā kaut kādus pigorus, kad man jābrīnās un jāsmejas, kā var vispār ko tādu iedomāties. Vakar piemēram atklāju, kur pazūd visi gardumi, ko dodu viņam kā uzkodu pirms brokastīm. Sastūķējis gurķus un augļus tualetes papīra ruļļa iekšpusē. Man ta likās, ka malacis apēd visu, ha.

Viņš ir superīgs. Viņam ir vismīlīgākie smiekli un vismīļākais smaids. Un ķiķina viņš daudz. Dara palaidnības un ķiķina un es padusmojos, bet tad ķiķinu līdzi. Kaut ko bubina savā valodā un es klausos un mēģinu uzminēt, ko viņš tur stāsta. Viņš katru dienu arvien vairāk saprot, kas viņam patīk, kas ne un man patīk būt līdzās un vērot šo rakstura izaugsmi. Un es katru dienu arvien vairāk saprotu, cik ļoti man viņš patīk. Bezgalīgi ļoti

Ar to visu es gribu pateikt – ar laiku paliek tikai foršāk. Būt mammai ir forši! Bērni ir superīgi! Jā, ir grūtāki posmi, bet jāsauc kādu palīgā un jātiek tiem pāri, lai pēc tam baudītu kopīgus priekus. Un ar laiku paliks tikai foršāk. Jau iztēlojos, kā viņš sāks runāt un stāstīs visādus jokus. Un kā bērnudārzā māmiņdienas koncertos dziedās un es tikmēr slīkšu aizkustinājuma asarās. Un kā viņš izaugs un ar brālēniem un māsīcu ies darīt palaidnības un es uztraukšos, bet viņš jau būs tik patstāvīgs, ka vairs nevajadzēs mammas uzmanību un tad es ilgošos pēc šī laika, kad esmu viņam tik vajadzīga. Un to visu es nenovērtētu tik ļoti, ja nebūtu tas grūtais sākumposms. 

 

Tāpēc mammas un topošās mammas, saldā patiesība ir tāda, ka mēs to varam un tas ir to vērts! 

Novēlu jums daudz, mīļus, ķiķinošus bēbīšus 🙂 

img_2869

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s