Mēnesis: 2016. gada novembris

Nomoda murgs jeb pirmā saskarsme ar krampju lēkmi

the_aiga, posted in Par bērniem, Pārdomas / Sajūtas, THE DOMAS, THE PIEDZĪVOJUMI

Pēc šī notikuma nebiju plānojusi ar šo pieredzi dalīties publiski. Jo kauns, ka nezināju, kā pareizi rīkoties. Jo dusmas, ka nemācēju palīdzēt pati savam bērnam grūtā brīdī. Jo kauns, ka šādu situāciju pieļāvu un nepratu to laicīgi novērst. Jo kāpēc gan visiem būtu jāzina. Bet. Pēc Instagram bildes saņēmu vairākus jautājumus, par to, kas tieši noticis un sapratu, ka jānoliek kaunu malā un jāizstāsta pilno stāstu, lai citas mammas var mācīties no manām kļūdām un ņemt vērā, kam jāpievērš uzmanība. Jo, ja man ar savu pieredzes stāstu ir iespēja pasargāt kādu bērniņu un mammu no līdzīgas pieredzes, tad šī iespēja noteikti ir jāizmanto. Jo tas bija murgs un to nevienam nenovēlu.

PARASTA DIENA, NEKĀ NEPARASTA

Tā kā mūsu laiks Bangkokā strauji tuvojas beigām, biju apņēmusies pirms aizbraukšanas ar Rafaelu aiziet paplunčāties uz baseinu. Mazais bija lustīgs, priecīgs, nekas neliecināja par sliktu pašsajūtu. Ņēmās pa ūdeni priecīgs līdz tā piekusa, ka turpat pie baseina uz sauļošanās krēsliem aizmiga. Šī nebija pirmā reize, kad tā notika, tāpēc somā līdzi biju ielikusi lietussargu, lai varētu uztaisīt ēnu. Ļāvu viņam turpat izgulēties diendusu. Šis laikam tad bija tas brīdis, kad viņš īpaši sakarsa, lai gan tagad jau vairs ej nu izzīlē, kurš bija izšķirošais mirklis, jo temperatūra jau uzkāpa iekšēji nevis no ārpuses. Lai nu kā, pēc viņa pamošanās atgriezāmies dzīvoklī un ievēroju, ka viņš ir sakarsis, bet man šķita, ka tas vienkārši no āra karstās temperatūras, kas bija Bangkokai ierasti +30 grādi, tāpēc īpaši neiespringu un domāju, ka atdzisīs pats.

LĒKME VIŅAM, PANIKA MAN

Noģērbāmies pliki, izkarināju slapjās drēbes, lai žūst. Ievēroju, ka Rafaels paliek tāds šļaugans, kustības lēnas, līdz viņš apsēdās un palika pavisam mierīgs, kas viņam ir ļoti netipiski. Nojautu, ka kaut kas nav labi un ņēmu opā. Pataustīju pieri un sapratu, ka ir temperatūra, bet īpaši neuztraucos, jo pēdējo mēnešu laikā viņam temperatūra bijusi vairākkārt, visbiežāk vienkāršas saaukstēšanās no kondicionētā gaisa dēļ vai saistībā ar zobu šķelšanos. Tomēr šoreiz temperatūra izraisīja negaidītu reakciju. Devu viņam padzerties, bet viņš bija jau tādā atslābuma pakāpē, ka nevarēja satvert ar muti pudeli. Stutēju viņu sēdus un prasīju: “Kas noticis, mīļo mazulīt?” līdz pēkšņi viss viņa ķermenis it kā saspringa, acis pagriezās uz augšu tā, ka baltumus vien redz. Viņš sāka kratīties kā lēkmē, it kā rīstīdamies centās ievilkt gaisu, bet īsti nevarēja, siekalas pa gaisu un tāda “khh, khh, khh” skaņa no rīkles.

ILGĀKĀS 2 MINŪTES MANĀ MŪŽĀ

Man nebija ne jausmas, kas notiek un kā rīkoties. Viss, kas notika tālāk, bija absolūti automātiskas, instinktīvas rīcības, lai gan ļoti centos ieslēgt racionālu domāšanu un izslēgt emocijas. Un tomēr tas nav tik vienkārši, kad redzi bērnu šādā stāvoklī. Pirmās sekundes, pilnīgā šokā staigāju pa istabu saucot: “Rafael, mazulīt, mīļumiņ?” it kā ar balsi varētu viņu pasaukt ārā no šī stāvokļa. Kad sapratu, ka tas nestrādā, sekoja domu process: fak, kas notiek – ok, tā, jāsauc ātrie – bet nezinu numuru – jāsameklē numurs – tas būs pārāk ilgi – jāsauc palīgā kaimiņi – bet esmu plika, bļāviens – ātri jāsaģērbjas un jāiet klauvēties pie durvīm. Domāts, darīts. Ar vienu roku cieši turēju Rafaelu, ar otru centos uzraut pirmās drēbes, kas bija pa rokai un skrēju gaitenī zvanīties pie visām durvīm. Visu šo laiku mazais paralēli rīstās un nevar paelpot, lēkme turpinās. Sāku satraukties, vai tik ilgi bez elpas viņš var izturēt, no kaut kādām pa ausu galam padzirdētu atmiņu druskām izvelku ideju, ka šādās lēkmēs jāpiespiež mēle uz leju, lai ar to neaizrijas un var paelpot. Joprojām nezinu, vai tā bija pamatota rīcība un to bija jēga darīt šādā gadījumā. (ŠEIT APGALVOTS, KA TAS IR MĪTS UN IR IETEIKUMI, KĀ REAĢĒT) Iespiežu trīcošām rokām kaimiņienei rokās telefonu un noskaldu: “Please help me, could you please call emergency, I don’t know number, baby very sick”. Panika arī viņas acīs un es tikmēr metu somā pases, maku un meklēju drēbes Rafaelam.

ĀTRĀKAS PALĪDZĪBAS TAKSIS

Soma salikta, bet secinu, ka kaimiņienes mēģinājumi izsaukt mediķus ne visai sekmīgi, jo saņemot atpakaļ telefonu klausulē dzirdu: “So your baby needs doctor? Just go to hospital then.” Saprotu, ka neviens neko nesaprot un braucu lejā ar liftu jau dusmīgākā tonī skaidrojot: “Yes, but we need to go fast, this is an emergency!” Otrā galā atbild, ka “taxi will be faster”. Man nav jaudas turpināt šo sarunu, kas neko nedod, tāpēc nometu un pieņemu lēmumu pēc iespējas ātrāk nokļūt slimnīcā pašas spēkiem. Pa to laiku mazajam beigusies lēkme un viņa ķermenis no pilnīga sasprindzinājuma pārgājis pilnīga atslābuma stadijā. Tik ļoti, ka pat neturēja kaklu, tāpēc man bija jāpietur galva. Viņš bija ļoti baisā stadijā, kā lelle. Iesēdāmies taksī ar komandu: “To hospital. Fast!” Mazais pats nesēdēja, bija jātur sēdus pozīcijā. Mēģināju iedot pupu, nekādas reakcijas, viņš vienkārši nekustējās, skatiens tālumā, bez fokusa uz ko konkrētu. Man pilnīgs emociju karuselis, bet ārēji visiem spēkiem centos būt mierīga, stipra, elpot un turēt mazo cieši savās rokās. Jutos pateicīga, ka lēkme ir galā un viņš vismaz elpoja. Jutos pateicīga, ka beidzot bijām ceļā uz slimnīcu. Jutos noraizējusies, kas tas bija un kas notiks tālāk. Pēc aptuveni 10 minūtēm piebraucām pie internacionālās slimnīcas, kurā jau bija sanācis paviesoties ar neveiksmīgo lūpas pušumu, ko aprakstīju šajā bloga ierakstā, tāpēc uzreiz zināju, kur doties. Pa ceļam uz uzņemšanu, izdzirdējis mūziku, Rafaels pacēla roku un kratīja to ritmā, kas bija pirmā kustība no viņa puses pēc visa pārdzīvotā. Man izspraucās cerības stars kopā ar prieka asaru par šo viņa prieka deju. Viņš elpo, viņš dzird, viņš reaģē, viņš kustās. Tik pašsaprotamām darbībām pēkšņi bija milzīga vērtība. 

TEMPERATŪRAS SAVALDĪŠANA

Pēc daktera apskates, temperatūras izmērīšanas un analīžu noņemšanas, mūs aicināja palikt pa nakti, lai novērotu tālāko notikumu gaitu. Šāds plāns man patika, jo bija ļoti, ļoti bail, ka šāda situācija varētu atkāroties, tāpēc palikt mediķu tuvumā bija vislabākais scenārijs. Ierašanās brīdī Rafaela temperatūra bija 38,5, kas nozīmē, ka tā bijusi augstāka pirms tam, lēkmes laikā. Pirmais pārsteigums, kad sajutos, kā pilnīga muļķe pirmajā palīdzībā bērnam, bija, kad mediķi uzreiz pēc temperatūras izmērīšanas, ģērba Rafaelu nost plikiņu un mazgāja ar samitrinātiem dvieļiem. Man nebija ne jausmas, ka tā jārīkojas, kad bērnam ir temperatūra. Manā prātā temperatūras apkarošana nozīmē tēju, segu, siltas zeķes un izsvīšanu. Izrādās uz bērniem nekas tāds neattiecas. Ja bērns ir sakarsis, viņš ir jāatvēsina, bet ne strauji, jo tas var izsaukt vēl augstāku temperatūru. Analīžu rezultāti gaidāmi no rīta, pa nakti likšot pie sistēmas, mazo ieģērba slimnīcas pidžammiņā un mūs aizveda uz istabiņu.

Processed with VSCO with hb2 preset

NAKTS BEZ SAKARIEM

Pēc lielajiem pārdzīvojumiem ar analīzēm un svešiem cilvēkiem, kas berž ar slapjām lupatām, mazais atvieglots pieglaudās man azotē un šņukstēdams skatījās multeni. Kādas 10minūtes vienkārši turēju viņu, siltu, elpojošu, šņukstošu, bet mierīgu, paļāvīgu un bezgalīgi mīļu. Es biju viņa drošības patvērums. Stāstīju viņam, kā es ar viņu lepojos un cik ļoti mīlu. Piekusis no pārsātinātajām emocijām, mazais drīz vien aizmiga un beidzot es varēju palaist vaļā arī savas emocijas. Raudāju. Sapratu, ka jāsakontaktē Raimonds un jālūdz draugiem pēc padoma, bet kā es vēlāk sapratu – vairāk jau pēc emocionāla atbalsta. Līdzīgi kā ar nelaimīgo lūpas incidentu, gribējās nejusties vienai pret lielo pilsētu, pret šādām negaidītām ķibelēm, pret visu šo svešumu. Attapos, ka telefona baterija tuvojas nullei un esmu stresā aizmirsusi iemest līdzi lādētāju. Ātri sadrukāju copy paste ziņu, sasūtīju un sagaidīju pirmās pāris atbildes, kas mazliet pacēla un atgādināja, ka neesam vieni. Mums ir atbalsta komanda, vienkārši viņa nav šobrīd blakus. Tikai virtuāli. Nopīkstēja baterijas pīkstulis. Paspēju izdarīt to, ko visi iesaka nedarīt, bet nagi niez tāpat – salasos google visas iespējamās muļķības par krampju lēkmēm un galvā jau šaudījās tādas “forumu diagnozes” kā epilepsija utml. Nesagaidījusi Raimonda atbildi noskatos, kā izdziest telefona ekrāns un palieku offline. Bez atbalsta komandas, bet tai pat laikā bez liekām interneta forumu diagnozēm. Bez sakariem. Paliku viena ar dunošu Bangkoku aiz loga, multeni TV ekrānā, pilošu sistēmas aparātu un miegā šņācošu mazuli. Aiz sienām raudāja citi mazuļi un es centos pierunāt sevi nesadomāties lieku, bet gan gulties blakus savam mazam, mīļam bērnam un pateikties par katru rimto elpas vilcienu.

Tik viegli gan tas neizdevās un es vēl spītīgi centos pierunāt māsiņas aiziet nopirkt man telefona lādētāju un aptaujāju nodaļas kaimiņus, kuriem visiem izrādījās citi telefona modeļi. Šķita muļķīgi, ka esmu paspējusi ar savu ziņu visus satraukt, bet vairs neesmu sasniedzama. Bet varbūt bija vērts, jo labās domas mums dos spēku?

Processed with VSCO with a5 preset

RĪTS GUDRĀKS PAR VAKARU

Nakts nebija viegla, katru reizi, kad māsiņas nāca mērīt temperatūru vai dot zāles, mazais samodās, sabijās no sviešiem pieskārieniem un deva vaļā koncertu. Pie kādas 3.reizes viņš sāka raudāt un iekrampējās man rokā jau dzirdot, ka atveras durvis. Bet nakts bija nieks, jo nākamā diena tika pavadīta nēsājoties līdzi aktīvam, bet dusmīgam mazulim, kurš nekādi nesaprot, kāpēc viņam rokā ir trubiņa, kas piestiprināta pie kaut kāda aparāta. N-tās reizes nācās skaidrot, ka ar varu katetru nedrīkst plēst nost un trubu grauzt nedrīkst.

Bet ar to visu tikt galā bija vienkārši pacietības jautājums. Galvenās raizes bija aiz muguras, jo rīta agrumā mūs apciemoja dakteris ar analīžu rezultātiem un kliedēja neziņu, kas nelika mierā visu nakti. Rezumē sekojošs: vīruss izraisījis strauju temperatūras paaugstināšanos un tas izraisījis krampju lēkmi, ko sauc par febrīliem krampjiem. Maziem bērniem tā varot notikt no augstas temperatūras, tāpēc turpmāk jāvaktē, lai neuzkāpj augstāk par 38,5 grādiem. Ja temperatūra kāpj, jāveic atdzesēšana ar dvieļiem, jādzer daudz šķidrums un ja tas nepalīdz, jālieto zāles. Epilepsijas risku iespējams noteikt tikai ar magnētisko rezonansi, ko iesaka veikt pilnīgai skaidrībai, bet tā jau paliek vecāku izvēle, vai pēc šāda vienreizēja gadījuma vēlamies mazo pakļaut šādai procedūrai.

Processed with VSCO with hb1 preset

MĀCĪBA

Nevarēju izvēlēties, kā justies. Paliku kaut kur pa vidam starp atvieglotu nopūtu un raizēm par nākotni. Zinot mūsu tuvākos plānus, dzīvesveidu un iepriekšējo pieredzi… temperatūras iespējamība nav maza. Tagad tā 38,5 robeža kā tāds ļauns bubulis spiež man nemitīgi paranoiski pārbaudīt Rafaela temperatūru. Jo to lēkmes skatu es no savas atmiņas visticamāk neizdzēsīšu. Mana neinformētība par šādu ķermeņa reakciju uz temperatūru un neprasme viņam palīdzēt, lika man domās pieļaut scenārijus, ko bail skaļi nosaukt un kauns atzīt. Kad viņa ķermenis trīcēja manās rokās, bet apziņa bija kaut kur citur, man likās… nu jā… visļaunākās domas mācās virsū. Man likās, ka es viņu nesasaukšu atpakaļ. Izklausās pēc šausmīgas dramatizēšanas, bet tā es jutos, tā es domāju, pavisam godīgi.

Bet bez tā visa varēja iztikt, ja vien es būtu zinājusi. Tāpēc, es ceru, ka mammas, kuras šo izlasīja, ņems vērā mūsu negatīvo pieredzi attieksmē pret augstu temperatūru. Tas nav joks un mazie acīmredzot nav tik stipri, lai paši ar to tiktu galā. Protams, negribu arī sēt paniku, gan jau, ka ir bērni, kuri var mierīgi pārdzīvot gan 38,5, gan 39, bet atslēgas vārdi, ko no šīs pieredzes vajadzētu paņemt: zināt, kā reaģēt un rīkoties šādā situācijā. Mans uzdevums, mans mammas pienākums ir pašai interesēties, izglītoties, zināt, mācēt, varēt… to bezpalīdzības sajūtu es uz nevienu nevaru novelt. Es pati esmu vainīga, ka neesmu sevi izglītojusi vismaz primārā pirmajā palīdzībā šādām ārkārtas situācijām.

Pirms mūs izlaida no slimnīcas, mūs pa slimnīcas telefonu sazvanīja mūsu vietējā draudzene, kas bija detektīva cienīgi apzvanījusi visas pilsētas slimnīcas un mājas apsargus, lai tikai iegūtu informāciju par mūsu atrašanās vietu un stāvokli. Caur viņu varēju nodot Raimondam ziņu, ka viss kārtībā, kas bija milzīgs atvieglojums

Nu jau esam mājās, mazais žiperis ir lustīgs un vesels, krāmējam somas, lai dotos tālāk piedzīvojumos. Paldies visiem par labām domām un vēlējumiem. Ticu, ka tas strādā.

Processed with VSCO with f2 preset

Lai jums nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo! Lai veseli, mazie, mīļie žiperi!

 

Noderīgi avoti, lai papildinātu zināšanas par pirmo palīdzību bērnam:

 

Vecākošanās mācībstunda jeb rotaļlaukuma atziņas

the_aiga, posted in Par bērniem, Pārdomas / Sajūtas, THE DOMAS

Šodien ar Rafaelu spontāni izlēmām aizbraukt līdz lielajam bērnu laukumiņam parkā, lai novērtsu domas no tēta aizbraukšanas kārtējā Piedzīvojumā. Vakarnakt Rafaels, it kā zinādams, ka šorīt tētis blakus vairs nebūs, visu vakaru līmējās viņam klāt kā dadzītis, lai gan parasti tā nedara. Visu tie bērni zina un jūt.

Bet par šodienu. Sāku rakstīt bildes aprakstā mūsu piedzīvojumus un sapratu, ka būs par garu, tāpēc pārcēlos uz šejieni.  Kurš gan būtu domājis, ka rotaļlaukumā var pie tik daudzām atklāsmēm nonākt?

  1. Savas rotaļlietas rotaļlaukumā:
    Kad ieraugu, ka kāds cits bērns atstiepis līdzi uz rotaļlaukumu savas mašīnas/lelles/dzīvnieciņus/whatever nopūšos un gatavojos mazam kariņam. Neesmu liela šādas idejas piekritēja. Bet neesmu ignorant heitere, cenšos saprast un tolerēt. Varbūt tas bērns atsakās iziet no mājas bez savas mīļākās rotaļlietas, varbūt viņam mājās nav pietiekami daudz vietas, kur izbraukāties ar savu mašīnu, varbūt rotaļlieta vienkārši ir līdzi kā izklaide pa ceļam mašīnā/sab.transportā, iemesli var būt dažādi un varētu šķist – nu kāpēc gan ne?Redziet, mana problēma ir tāda, ka mans bērns vēl nesaprot, ko nozīmē savs/svešs un neprot ar mantām dalīties. Viņš ierauga rotaļlietu un grib ar to spēlēties. Tieši tik vienkāŗšs domu process – o, mantiņa, o, kaut kāda neredzēta, cik interesanti, paspēlēšos. Situācija sekojoša – ieraudzījis košo, stumjamo mašīnīti ar kaķīti iekšā, čalītis sastinga un visi slidkalniņi, šūpoles un pārējās uzpariktes varēja iet ieskrieties. Vajadzēja to mašīnu un viss. Centos visādi novērst uzmanību, krīt gar zemi un kliedz. Nu ok ļauju padusmoties par netaisno pasauli. Pēc intonācijas noprotu, ka mašīnas īpašnieces mamma cenšās meitai ieskaidrot, ka jādalās. Īpašniece gan spītīgi spiedz un sagrābj mašīnu ik reizi, kad mans mazais huligāns atkārtoti mēģina tai tuvoties. Labi gan, ka ar otru mammu bijām uz viena viļna un izlēmām sadarboties. Novienojāmies, ka Rafaels var pabraukāt ar mašīnu kamēr viņa novērsīs savai meitai uzmanību otrā rotaļlaukuma galā. Lieliska taktika. Vilks paēdis un kaza dzīva. Tā vismaz es naivi nospriedu. Rafaelam gan nebija pa prātam klusi, stūrītī izbaudīt uzvaru, nē, čalis lepni izbrauca ar savu trofeju cauri visam rotaļlaukumam un apstājās tieši centrā. Morāli gatavojos nu jau ne tikai vienam, bet milijons maziem kariņiem, jo nu jau mašīnu bija pamanījuši visi un to vajadzēja visiem. Rafaels, protams, par to nebija sajūsmā. Tiklīdz kāds tā drosmīgāk pietuvojās “viņa teritorijai”, čalis mašīnu padusē rikšoja prom. Šajā brīdī es jau samierinājos, ka ar kviecienu jābrauc mājās. Pēc minūtes divām Rafaelam kā tādai pīļu mātei pīlēni sekoja gandrīz visi laukumiņa rotaļu biedri. Skats komisks. Ieelpa, izelpa, eju klāt un skaidroju, ka jādalās ar citiem, tu jau pabraukāji, tagad lai citi pabraukā. Pēc apstiprinoša “mašīnas mammas” mājiena, dodu strīdus ābolu nākamajam rindā un ar bļaujošu Rafaelu opā dodos izmest līkumu pa parku prom no “kara lauka”. Pēc minūtes, protams, drāma aizmirsusies. Pēc nelielas pastaigas atgriezāmies laukumiņā un tur visi bērni laimīgi spēlējās, vecāki uz soliņiem priecīgi čalo… uzminiet kāpēc? Mašīna ielikta somā. Atvieglota nopūta.

    Ej nu sazin, kādas būtu bijušas pareizās reakcijas un rīcības, tā nu mums gāja. Bet kā jau minēju, tā ir vairāk mana problēma, nekā to, kuri izvēlējušies paņemt līdzi rotaļlietas. Varbūt ir kādi ieteikumi, kā mācīt šīs savs/svešs robežas un labprātīgu dalīšanos?

  2. Easy bizness: 

    Ja nu kādam ar naudām tā švakāk, tad še jums ideja – sapērcieties balonus vai burbuļpūšamos pa lēto un nenormāli pārcenotus tirgojiet rotaļlaukumā. Te tāda prakse cieņā. Protams, ka bērni kā ieraudzīja, tā visiem vajadzēja. Vecāki ar stiprākiem nerviem nopūtās un sāka skaidroties, pārējie vilka laukā maciņus. Tā kā man kariņu šodien jau pietika, mīļā miera labad nopirkām arī mēs. Rezultātā rotaļlaukumā notika spontāns burbuļfests. Vakara saules gaismā tik skaisti tas izskatījās un bērni tik laimīgi bija, ka neviens tā īsti nepaspēja sadusmoties uz tirgoni, lai jau.  

  3. Krūtsbarošanas aizrādījums: 

    Līdz šim nekad, NEKAD nebiju saskārusies ar to, ka man aizrādītu par krūtsbarošanu publiskā vietā. Esmu lasījusi n-tos blogus par šo tēmu, dzirdējusi visādus nostāstus un redzējusi vairākus strīdīgus viedokļus šajā jautājumā, bet man šķita, ka no mušas tiek mazliet uzpūsts zilonis. Laikam jau grūti saprast, ja pašas pieredzē nav tādu gadījumu. Mana nostāja šajā jautājumā ļoti sakrīt ar šīs dāmas viedokli: Wine Mom. Viņa vispār ir lieliska, bet šajā epizodē šķita, ka lasa manas domas.Bet šodien beidzot tas notika. Lai nu kur, bet no visām pasaules vietām, likās, ka rotaļlaukumā esmu vidē, kurā barot bērnu būtu pieņemami. Nav jau tā, ka nosēdos uz slidkalniņa un izkarināju savas piena kannas. Ļoti diskrēti nolīdu pašā stūrī, pagriezos ar muguru un piesedzos ar ergosomas kapuci. Bet, protams, ka kādai mazai meitenītei vajadzēja tieši tur atskriet un ziņkāres māktai pētīt, ko es tur daru. Īpaši neiespringu, uzsmaidīju mazajai un turpināju iesākto. Tad atnāca meitenes mamma un saņēma no meitas kaudzi jautājumu, ar ko viņa īsti nebija mierā, tāpēc paspruka: “Do you have to do this here? Now I have to explain this to her.” Atbildēju, ka ļaušu viņam pabeigt un lai iet citur. Baigās dusmas tas manī neizraisīja, vairāk samulsu un brīnījos, kas tur tik neizskaidrojams, kaut vai mazam bērnam. Kā būtu ar – bēbīši tā ēd pieniņu?

    Bet, ja kādam ir informācija, kas apstiprina, ka tādejādi es traumēju bērnus, lūdzu dariet man to zināmu.

  4. Slidkalniņa virziens: 

    Palabojiet, ja esmu sapratusi kaut ko nepareizi, bet, man šķiet, ka slidkalniņi pēc definīcijas un nosaukuma paredzēti slīdēšanai uz leju. Nevis, lai pa tiem kāptu vai rāptos augšā. Tam paredzētas trepes. Protams, bērniem tas ir vienaldzīgi, viņiem interesē tikai ātrāk tikt atpakaļ augšā, lai atkal šļūktu lejā un tas ir normāli. To es saprotu. Tas, ko nesaprotu, kāpēc vecāki vienaldzīgi tajā noskatās. Pati jau arī neesmu nekāda perfektā, esmu uzlikusi mīksto, kad apnīk cīnīties, un ļāvusi Rafaelam tā kāpt, ja viņš laukumiņā ir viens vai citiem netraucē. Bet pārējā laikā aizrautīgi cenšos iemācīt, ka nošļūcot, uzreiz jākāpj nost un jāiet uz trepītēm. It kā jau varētu par citiem nelikties ne zinis, lai jau dara paši, kā grib, vai ne? Bet man gribētos izvairīties no situācijas, ka Rafaels netīšām uzšļūc virsū tādam kāpējam. Ok viņš ar savu mini pēdu varbūt nekādu lielo skādi nenodarīs, bet, kad tāds 5gadnieks ar savu masu iet pretī 1gadīgam, var visādi gadīties.
    Un otrs iemesls, kāpēc man kaitina, ka citi vecāki saviem bērniem atļauj tā darīt, protams, ir tas, ka es jūtos kā stulbene. Jo mācu bērnam, ka tā nedrīkst un tā nav labi, bet viņs redz, ka visi pārējie tā dara un gan jau tur smadzenītēs kaut kāds īssavienojums notiek. Vai arī viņš vienkārši domā, ko viņam vienīgajam mamma tāda ļaunā.
    Tai pat laikā skaidrs, ka jāaudzē biezāka āda, jo šādas situācijas viņam augot būs vēl milijons – citi vecāki ļaus saviem bērniem lietas, kas man nebūs pieņemamas un man neatliks nekas cits kā skaidrot savam bērnam, kāpēc mēs daram citādi.

Tādi mūsu piedzīvojumi. Nekas ārkārtējs, bet pirmās pieredzes vienmēr šķiet īpaši spilgtas. Ar laiku gan jau iemācīšos pareizi uzvesties saskarsmē ar citiem vecākiem un mazais ar citiem bērniem. Novēlu mums vēsu prātu un saglabāt mieru. Turpat laukumiņā netīšām sanāca noklausīties sarunu divu vecāku starpā pēc visiem mašīnu un burbuļu kariņiem: “Never say to other parents ‘Don’t do this or that’. Instead say I don’t believe in… or I don’t support… That way they don’t feel like you attack their principles, you just ask them to respect yours.” Un es piekrītu katrā vārdā. Tad nu – es neticu, ka pa slidkalniņiem jārāpjas augšup, ka jākaitina bērni ar dārgiem baloniem un ka jāņem uz rotaļlaukumiem personīgās rotaļlietas. Bet bez viedokļu sadursmēm un neērtām situācijām jau mēs neko neiemācītos, ne?