Vecākošanās mācībstunda jeb rotaļlaukuma atziņas

Šodien ar Rafaelu spontāni izlēmām aizbraukt līdz lielajam bērnu laukumiņam parkā, lai novērtsu domas no tēta aizbraukšanas kārtējā Piedzīvojumā. Vakarnakt Rafaels, it kā zinādams, ka šorīt tētis blakus vairs nebūs, visu vakaru līmējās viņam klāt kā dadzītis, lai gan parasti tā nedara. Visu tie bērni zina un jūt.

Bet par šodienu. Sāku rakstīt bildes aprakstā mūsu piedzīvojumus un sapratu, ka būs par garu, tāpēc pārcēlos uz šejieni.  Kurš gan būtu domājis, ka rotaļlaukumā var pie tik daudzām atklāsmēm nonākt?

  1. Savas rotaļlietas rotaļlaukumā:
    Kad ieraugu, ka kāds cits bērns atstiepis līdzi uz rotaļlaukumu savas mašīnas/lelles/dzīvnieciņus/whatever nopūšos un gatavojos mazam kariņam. Neesmu liela šādas idejas piekritēja. Bet neesmu ignorant heitere, cenšos saprast un tolerēt. Varbūt tas bērns atsakās iziet no mājas bez savas mīļākās rotaļlietas, varbūt viņam mājās nav pietiekami daudz vietas, kur izbraukāties ar savu mašīnu, varbūt rotaļlieta vienkārši ir līdzi kā izklaide pa ceļam mašīnā/sab.transportā, iemesli var būt dažādi un varētu šķist – nu kāpēc gan ne?Redziet, mana problēma ir tāda, ka mans bērns vēl nesaprot, ko nozīmē savs/svešs un neprot ar mantām dalīties. Viņš ierauga rotaļlietu un grib ar to spēlēties. Tieši tik vienkāŗšs domu process – o, mantiņa, o, kaut kāda neredzēta, cik interesanti, paspēlēšos. Situācija sekojoša – ieraudzījis košo, stumjamo mašīnīti ar kaķīti iekšā, čalītis sastinga un visi slidkalniņi, šūpoles un pārējās uzpariktes varēja iet ieskrieties. Vajadzēja to mašīnu un viss. Centos visādi novērst uzmanību, krīt gar zemi un kliedz. Nu ok ļauju padusmoties par netaisno pasauli. Pēc intonācijas noprotu, ka mašīnas īpašnieces mamma cenšās meitai ieskaidrot, ka jādalās. Īpašniece gan spītīgi spiedz un sagrābj mašīnu ik reizi, kad mans mazais huligāns atkārtoti mēģina tai tuvoties. Labi gan, ka ar otru mammu bijām uz viena viļna un izlēmām sadarboties. Novienojāmies, ka Rafaels var pabraukāt ar mašīnu kamēr viņa novērsīs savai meitai uzmanību otrā rotaļlaukuma galā. Lieliska taktika. Vilks paēdis un kaza dzīva. Tā vismaz es naivi nospriedu. Rafaelam gan nebija pa prātam klusi, stūrītī izbaudīt uzvaru, nē, čalis lepni izbrauca ar savu trofeju cauri visam rotaļlaukumam un apstājās tieši centrā. Morāli gatavojos nu jau ne tikai vienam, bet milijons maziem kariņiem, jo nu jau mašīnu bija pamanījuši visi un to vajadzēja visiem. Rafaels, protams, par to nebija sajūsmā. Tiklīdz kāds tā drosmīgāk pietuvojās “viņa teritorijai”, čalis mašīnu padusē rikšoja prom. Šajā brīdī es jau samierinājos, ka ar kviecienu jābrauc mājās. Pēc minūtes divām Rafaelam kā tādai pīļu mātei pīlēni sekoja gandrīz visi laukumiņa rotaļu biedri. Skats komisks. Ieelpa, izelpa, eju klāt un skaidroju, ka jādalās ar citiem, tu jau pabraukāji, tagad lai citi pabraukā. Pēc apstiprinoša “mašīnas mammas” mājiena, dodu strīdus ābolu nākamajam rindā un ar bļaujošu Rafaelu opā dodos izmest līkumu pa parku prom no “kara lauka”. Pēc minūtes, protams, drāma aizmirsusies. Pēc nelielas pastaigas atgriezāmies laukumiņā un tur visi bērni laimīgi spēlējās, vecāki uz soliņiem priecīgi čalo… uzminiet kāpēc? Mašīna ielikta somā. Atvieglota nopūta.

    Ej nu sazin, kādas būtu bijušas pareizās reakcijas un rīcības, tā nu mums gāja. Bet kā jau minēju, tā ir vairāk mana problēma, nekā to, kuri izvēlējušies paņemt līdzi rotaļlietas. Varbūt ir kādi ieteikumi, kā mācīt šīs savs/svešs robežas un labprātīgu dalīšanos?

  2. Easy bizness: 

    Ja nu kādam ar naudām tā švakāk, tad še jums ideja – sapērcieties balonus vai burbuļpūšamos pa lēto un nenormāli pārcenotus tirgojiet rotaļlaukumā. Te tāda prakse cieņā. Protams, ka bērni kā ieraudzīja, tā visiem vajadzēja. Vecāki ar stiprākiem nerviem nopūtās un sāka skaidroties, pārējie vilka laukā maciņus. Tā kā man kariņu šodien jau pietika, mīļā miera labad nopirkām arī mēs. Rezultātā rotaļlaukumā notika spontāns burbuļfests. Vakara saules gaismā tik skaisti tas izskatījās un bērni tik laimīgi bija, ka neviens tā īsti nepaspēja sadusmoties uz tirgoni, lai jau.  

  3. Krūtsbarošanas aizrādījums: 

    Līdz šim nekad, NEKAD nebiju saskārusies ar to, ka man aizrādītu par krūtsbarošanu publiskā vietā. Esmu lasījusi n-tos blogus par šo tēmu, dzirdējusi visādus nostāstus un redzējusi vairākus strīdīgus viedokļus šajā jautājumā, bet man šķita, ka no mušas tiek mazliet uzpūsts zilonis. Laikam jau grūti saprast, ja pašas pieredzē nav tādu gadījumu. Mana nostāja šajā jautājumā ļoti sakrīt ar šīs dāmas viedokli: Wine Mom. Viņa vispār ir lieliska, bet šajā epizodē šķita, ka lasa manas domas.Bet šodien beidzot tas notika. Lai nu kur, bet no visām pasaules vietām, likās, ka rotaļlaukumā esmu vidē, kurā barot bērnu būtu pieņemami. Nav jau tā, ka nosēdos uz slidkalniņa un izkarināju savas piena kannas. Ļoti diskrēti nolīdu pašā stūrī, pagriezos ar muguru un piesedzos ar ergosomas kapuci. Bet, protams, ka kādai mazai meitenītei vajadzēja tieši tur atskriet un ziņkāres māktai pētīt, ko es tur daru. Īpaši neiespringu, uzsmaidīju mazajai un turpināju iesākto. Tad atnāca meitenes mamma un saņēma no meitas kaudzi jautājumu, ar ko viņa īsti nebija mierā, tāpēc paspruka: “Do you have to do this here? Now I have to explain this to her.” Atbildēju, ka ļaušu viņam pabeigt un lai iet citur. Baigās dusmas tas manī neizraisīja, vairāk samulsu un brīnījos, kas tur tik neizskaidrojams, kaut vai mazam bērnam. Kā būtu ar – bēbīši tā ēd pieniņu?

    Bet, ja kādam ir informācija, kas apstiprina, ka tādejādi es traumēju bērnus, lūdzu dariet man to zināmu.

  4. Slidkalniņa virziens: 

    Palabojiet, ja esmu sapratusi kaut ko nepareizi, bet, man šķiet, ka slidkalniņi pēc definīcijas un nosaukuma paredzēti slīdēšanai uz leju. Nevis, lai pa tiem kāptu vai rāptos augšā. Tam paredzētas trepes. Protams, bērniem tas ir vienaldzīgi, viņiem interesē tikai ātrāk tikt atpakaļ augšā, lai atkal šļūktu lejā un tas ir normāli. To es saprotu. Tas, ko nesaprotu, kāpēc vecāki vienaldzīgi tajā noskatās. Pati jau arī neesmu nekāda perfektā, esmu uzlikusi mīksto, kad apnīk cīnīties, un ļāvusi Rafaelam tā kāpt, ja viņš laukumiņā ir viens vai citiem netraucē. Bet pārējā laikā aizrautīgi cenšos iemācīt, ka nošļūcot, uzreiz jākāpj nost un jāiet uz trepītēm. It kā jau varētu par citiem nelikties ne zinis, lai jau dara paši, kā grib, vai ne? Bet man gribētos izvairīties no situācijas, ka Rafaels netīšām uzšļūc virsū tādam kāpējam. Ok viņš ar savu mini pēdu varbūt nekādu lielo skādi nenodarīs, bet, kad tāds 5gadnieks ar savu masu iet pretī 1gadīgam, var visādi gadīties.
    Un otrs iemesls, kāpēc man kaitina, ka citi vecāki saviem bērniem atļauj tā darīt, protams, ir tas, ka es jūtos kā stulbene. Jo mācu bērnam, ka tā nedrīkst un tā nav labi, bet viņs redz, ka visi pārējie tā dara un gan jau tur smadzenītēs kaut kāds īssavienojums notiek. Vai arī viņš vienkārši domā, ko viņam vienīgajam mamma tāda ļaunā.
    Tai pat laikā skaidrs, ka jāaudzē biezāka āda, jo šādas situācijas viņam augot būs vēl milijons – citi vecāki ļaus saviem bērniem lietas, kas man nebūs pieņemamas un man neatliks nekas cits kā skaidrot savam bērnam, kāpēc mēs daram citādi.

Tādi mūsu piedzīvojumi. Nekas ārkārtējs, bet pirmās pieredzes vienmēr šķiet īpaši spilgtas. Ar laiku gan jau iemācīšos pareizi uzvesties saskarsmē ar citiem vecākiem un mazais ar citiem bērniem. Novēlu mums vēsu prātu un saglabāt mieru. Turpat laukumiņā netīšām sanāca noklausīties sarunu divu vecāku starpā pēc visiem mašīnu un burbuļu kariņiem: “Never say to other parents ‘Don’t do this or that’. Instead say I don’t believe in… or I don’t support… That way they don’t feel like you attack their principles, you just ask them to respect yours.” Un es piekrītu katrā vārdā. Tad nu – es neticu, ka pa slidkalniņiem jārāpjas augšup, ka jākaitina bērni ar dārgiem baloniem un ka jāņem uz rotaļlaukumiem personīgās rotaļlietas. Bet bez viedokļu sadursmēm un neērtām situācijām jau mēs neko neiemācītos, ne?

Advertisements

One thought on “Vecākošanās mācībstunda jeb rotaļlaukuma atziņas

  1. Māmiņa vēl neesmu, bet bija vērtīgi aizdomāties par šīm lietām. Par rotaļlietām it sevišķi… bet, ja padomā – kad eju ar suni uz parku, mēs arī neņemam līdzi mantiņas, jo dzīvnieciņi galīgi neprot dalīties un mēdz pat saplēsties. Tā smieklīgi salīdzināt suņus ar bērniem, bet redz, ka kopīga loģika ir! 😀

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s