Nomoda murgs jeb pirmā saskarsme ar krampju lēkmi

Pēc šī notikuma nebiju plānojusi ar šo pieredzi dalīties publiski. Jo kauns, ka nezināju, kā pareizi rīkoties. Jo dusmas, ka nemācēju palīdzēt pati savam bērnam grūtā brīdī. Jo kauns, ka šādu situāciju pieļāvu un nepratu to laicīgi novērst. Jo kāpēc gan visiem būtu jāzina. Bet. Pēc Instagram bildes saņēmu vairākus jautājumus, par to, kas tieši noticis un sapratu, ka jānoliek kaunu malā un jāizstāsta pilno stāstu, lai citas mammas var mācīties no manām kļūdām un ņemt vērā, kam jāpievērš uzmanība. Jo, ja man ar savu pieredzes stāstu ir iespēja pasargāt kādu bērniņu un mammu no līdzīgas pieredzes, tad šī iespēja noteikti ir jāizmanto. Jo tas bija murgs un to nevienam nenovēlu.

PARASTA DIENA, NEKĀ NEPARASTA

Tā kā mūsu laiks Bangkokā strauji tuvojas beigām, biju apņēmusies pirms aizbraukšanas ar Rafaelu aiziet paplunčāties uz baseinu. Mazais bija lustīgs, priecīgs, nekas neliecināja par sliktu pašsajūtu. Ņēmās pa ūdeni priecīgs līdz tā piekusa, ka turpat pie baseina uz sauļošanās krēsliem aizmiga. Šī nebija pirmā reize, kad tā notika, tāpēc somā līdzi biju ielikusi lietussargu, lai varētu uztaisīt ēnu. Ļāvu viņam turpat izgulēties diendusu. Šis laikam tad bija tas brīdis, kad viņš īpaši sakarsa, lai gan tagad jau vairs ej nu izzīlē, kurš bija izšķirošais mirklis, jo temperatūra jau uzkāpa iekšēji nevis no ārpuses. Lai nu kā, pēc viņa pamošanās atgriezāmies dzīvoklī un ievēroju, ka viņš ir sakarsis, bet man šķita, ka tas vienkārši no āra karstās temperatūras, kas bija Bangkokai ierasti +30 grādi, tāpēc īpaši neiespringu un domāju, ka atdzisīs pats.

LĒKME VIŅAM, PANIKA MAN

Noģērbāmies pliki, izkarināju slapjās drēbes, lai žūst. Ievēroju, ka Rafaels paliek tāds šļaugans, kustības lēnas, līdz viņš apsēdās un palika pavisam mierīgs, kas viņam ir ļoti netipiski. Nojautu, ka kaut kas nav labi un ņēmu opā. Pataustīju pieri un sapratu, ka ir temperatūra, bet īpaši neuztraucos, jo pēdējo mēnešu laikā viņam temperatūra bijusi vairākkārt, visbiežāk vienkāršas saaukstēšanās no kondicionētā gaisa dēļ vai saistībā ar zobu šķelšanos. Tomēr šoreiz temperatūra izraisīja negaidītu reakciju. Devu viņam padzerties, bet viņš bija jau tādā atslābuma pakāpē, ka nevarēja satvert ar muti pudeli. Stutēju viņu sēdus un prasīju: “Kas noticis, mīļo mazulīt?” līdz pēkšņi viss viņa ķermenis it kā saspringa, acis pagriezās uz augšu tā, ka baltumus vien redz. Viņš sāka kratīties kā lēkmē, it kā rīstīdamies centās ievilkt gaisu, bet īsti nevarēja, siekalas pa gaisu un tāda “khh, khh, khh” skaņa no rīkles.

ILGĀKĀS 2 MINŪTES MANĀ MŪŽĀ

Man nebija ne jausmas, kas notiek un kā rīkoties. Viss, kas notika tālāk, bija absolūti automātiskas, instinktīvas rīcības, lai gan ļoti centos ieslēgt racionālu domāšanu un izslēgt emocijas. Un tomēr tas nav tik vienkārši, kad redzi bērnu šādā stāvoklī. Pirmās sekundes, pilnīgā šokā staigāju pa istabu saucot: “Rafael, mazulīt, mīļumiņ?” it kā ar balsi varētu viņu pasaukt ārā no šī stāvokļa. Kad sapratu, ka tas nestrādā, sekoja domu process: fak, kas notiek – ok, tā, jāsauc ātrie – bet nezinu numuru – jāsameklē numurs – tas būs pārāk ilgi – jāsauc palīgā kaimiņi – bet esmu plika, bļāviens – ātri jāsaģērbjas un jāiet klauvēties pie durvīm. Domāts, darīts. Ar vienu roku cieši turēju Rafaelu, ar otru centos uzraut pirmās drēbes, kas bija pa rokai un skrēju gaitenī zvanīties pie visām durvīm. Visu šo laiku mazais paralēli rīstās un nevar paelpot, lēkme turpinās. Sāku satraukties, vai tik ilgi bez elpas viņš var izturēt, no kaut kādām pa ausu galam padzirdētu atmiņu druskām izvelku ideju, ka šādās lēkmēs jāpiespiež mēle uz leju, lai ar to neaizrijas un var paelpot. Joprojām nezinu, vai tā bija pamatota rīcība un to bija jēga darīt šādā gadījumā. (ŠEIT APGALVOTS, KA TAS IR MĪTS UN IR IETEIKUMI, KĀ REAĢĒT) Iespiežu trīcošām rokām kaimiņienei rokās telefonu un noskaldu: “Please help me, could you please call emergency, I don’t know number, baby very sick”. Panika arī viņas acīs un es tikmēr metu somā pases, maku un meklēju drēbes Rafaelam.

ĀTRĀKAS PALĪDZĪBAS TAKSIS

Soma salikta, bet secinu, ka kaimiņienes mēģinājumi izsaukt mediķus ne visai sekmīgi, jo saņemot atpakaļ telefonu klausulē dzirdu: “So your baby needs doctor? Just go to hospital then.” Saprotu, ka neviens neko nesaprot un braucu lejā ar liftu jau dusmīgākā tonī skaidrojot: “Yes, but we need to go fast, this is an emergency!” Otrā galā atbild, ka “taxi will be faster”. Man nav jaudas turpināt šo sarunu, kas neko nedod, tāpēc nometu un pieņemu lēmumu pēc iespējas ātrāk nokļūt slimnīcā pašas spēkiem. Pa to laiku mazajam beigusies lēkme un viņa ķermenis no pilnīga sasprindzinājuma pārgājis pilnīga atslābuma stadijā. Tik ļoti, ka pat neturēja kaklu, tāpēc man bija jāpietur galva. Viņš bija ļoti baisā stadijā, kā lelle. Iesēdāmies taksī ar komandu: “To hospital. Fast!” Mazais pats nesēdēja, bija jātur sēdus pozīcijā. Mēģināju iedot pupu, nekādas reakcijas, viņš vienkārši nekustējās, skatiens tālumā, bez fokusa uz ko konkrētu. Man pilnīgs emociju karuselis, bet ārēji visiem spēkiem centos būt mierīga, stipra, elpot un turēt mazo cieši savās rokās. Jutos pateicīga, ka lēkme ir galā un viņš vismaz elpoja. Jutos pateicīga, ka beidzot bijām ceļā uz slimnīcu. Jutos noraizējusies, kas tas bija un kas notiks tālāk. Pēc aptuveni 10 minūtēm piebraucām pie internacionālās slimnīcas, kurā jau bija sanācis paviesoties ar neveiksmīgo lūpas pušumu, ko aprakstīju šajā bloga ierakstā, tāpēc uzreiz zināju, kur doties. Pa ceļam uz uzņemšanu, izdzirdējis mūziku, Rafaels pacēla roku un kratīja to ritmā, kas bija pirmā kustība no viņa puses pēc visa pārdzīvotā. Man izspraucās cerības stars kopā ar prieka asaru par šo viņa prieka deju. Viņš elpo, viņš dzird, viņš reaģē, viņš kustās. Tik pašsaprotamām darbībām pēkšņi bija milzīga vērtība. 

TEMPERATŪRAS SAVALDĪŠANA

Pēc daktera apskates, temperatūras izmērīšanas un analīžu noņemšanas, mūs aicināja palikt pa nakti, lai novērotu tālāko notikumu gaitu. Šāds plāns man patika, jo bija ļoti, ļoti bail, ka šāda situācija varētu atkāroties, tāpēc palikt mediķu tuvumā bija vislabākais scenārijs. Ierašanās brīdī Rafaela temperatūra bija 38,5, kas nozīmē, ka tā bijusi augstāka pirms tam, lēkmes laikā. Pirmais pārsteigums, kad sajutos, kā pilnīga muļķe pirmajā palīdzībā bērnam, bija, kad mediķi uzreiz pēc temperatūras izmērīšanas, ģērba Rafaelu nost plikiņu un mazgāja ar samitrinātiem dvieļiem. Man nebija ne jausmas, ka tā jārīkojas, kad bērnam ir temperatūra. Manā prātā temperatūras apkarošana nozīmē tēju, segu, siltas zeķes un izsvīšanu. Izrādās uz bērniem nekas tāds neattiecas. Ja bērns ir sakarsis, viņš ir jāatvēsina, bet ne strauji, jo tas var izsaukt vēl augstāku temperatūru. Analīžu rezultāti gaidāmi no rīta, pa nakti likšot pie sistēmas, mazo ieģērba slimnīcas pidžammiņā un mūs aizveda uz istabiņu.

Processed with VSCO with hb2 preset

NAKTS BEZ SAKARIEM

Pēc lielajiem pārdzīvojumiem ar analīzēm un svešiem cilvēkiem, kas berž ar slapjām lupatām, mazais atvieglots pieglaudās man azotē un šņukstēdams skatījās multeni. Kādas 10minūtes vienkārši turēju viņu, siltu, elpojošu, šņukstošu, bet mierīgu, paļāvīgu un bezgalīgi mīļu. Es biju viņa drošības patvērums. Stāstīju viņam, kā es ar viņu lepojos un cik ļoti mīlu. Piekusis no pārsātinātajām emocijām, mazais drīz vien aizmiga un beidzot es varēju palaist vaļā arī savas emocijas. Raudāju. Sapratu, ka jāsakontaktē Raimonds un jālūdz draugiem pēc padoma, bet kā es vēlāk sapratu – vairāk jau pēc emocionāla atbalsta. Līdzīgi kā ar nelaimīgo lūpas incidentu, gribējās nejusties vienai pret lielo pilsētu, pret šādām negaidītām ķibelēm, pret visu šo svešumu. Attapos, ka telefona baterija tuvojas nullei un esmu stresā aizmirsusi iemest līdzi lādētāju. Ātri sadrukāju copy paste ziņu, sasūtīju un sagaidīju pirmās pāris atbildes, kas mazliet pacēla un atgādināja, ka neesam vieni. Mums ir atbalsta komanda, vienkārši viņa nav šobrīd blakus. Tikai virtuāli. Nopīkstēja baterijas pīkstulis. Paspēju izdarīt to, ko visi iesaka nedarīt, bet nagi niez tāpat – salasos google visas iespējamās muļķības par krampju lēkmēm un galvā jau šaudījās tādas “forumu diagnozes” kā epilepsija utml. Nesagaidījusi Raimonda atbildi noskatos, kā izdziest telefona ekrāns un palieku offline. Bez atbalsta komandas, bet tai pat laikā bez liekām interneta forumu diagnozēm. Bez sakariem. Paliku viena ar dunošu Bangkoku aiz loga, multeni TV ekrānā, pilošu sistēmas aparātu un miegā šņācošu mazuli. Aiz sienām raudāja citi mazuļi un es centos pierunāt sevi nesadomāties lieku, bet gan gulties blakus savam mazam, mīļam bērnam un pateikties par katru rimto elpas vilcienu.

Tik viegli gan tas neizdevās un es vēl spītīgi centos pierunāt māsiņas aiziet nopirkt man telefona lādētāju un aptaujāju nodaļas kaimiņus, kuriem visiem izrādījās citi telefona modeļi. Šķita muļķīgi, ka esmu paspējusi ar savu ziņu visus satraukt, bet vairs neesmu sasniedzama. Bet varbūt bija vērts, jo labās domas mums dos spēku?

Processed with VSCO with a5 preset

RĪTS GUDRĀKS PAR VAKARU

Nakts nebija viegla, katru reizi, kad māsiņas nāca mērīt temperatūru vai dot zāles, mazais samodās, sabijās no sviešiem pieskārieniem un deva vaļā koncertu. Pie kādas 3.reizes viņš sāka raudāt un iekrampējās man rokā jau dzirdot, ka atveras durvis. Bet nakts bija nieks, jo nākamā diena tika pavadīta nēsājoties līdzi aktīvam, bet dusmīgam mazulim, kurš nekādi nesaprot, kāpēc viņam rokā ir trubiņa, kas piestiprināta pie kaut kāda aparāta. N-tās reizes nācās skaidrot, ka ar varu katetru nedrīkst plēst nost un trubu grauzt nedrīkst.

Bet ar to visu tikt galā bija vienkārši pacietības jautājums. Galvenās raizes bija aiz muguras, jo rīta agrumā mūs apciemoja dakteris ar analīžu rezultātiem un kliedēja neziņu, kas nelika mierā visu nakti. Rezumē sekojošs: vīruss izraisījis strauju temperatūras paaugstināšanos un tas izraisījis krampju lēkmi, ko sauc par febrīliem krampjiem. Maziem bērniem tā varot notikt no augstas temperatūras, tāpēc turpmāk jāvaktē, lai neuzkāpj augstāk par 38,5 grādiem. Ja temperatūra kāpj, jāveic atdzesēšana ar dvieļiem, jādzer daudz šķidrums un ja tas nepalīdz, jālieto zāles. Epilepsijas risku iespējams noteikt tikai ar magnētisko rezonansi, ko iesaka veikt pilnīgai skaidrībai, bet tā jau paliek vecāku izvēle, vai pēc šāda vienreizēja gadījuma vēlamies mazo pakļaut šādai procedūrai.

Processed with VSCO with hb1 preset

MĀCĪBA

Nevarēju izvēlēties, kā justies. Paliku kaut kur pa vidam starp atvieglotu nopūtu un raizēm par nākotni. Zinot mūsu tuvākos plānus, dzīvesveidu un iepriekšējo pieredzi… temperatūras iespējamība nav maza. Tagad tā 38,5 robeža kā tāds ļauns bubulis spiež man nemitīgi paranoiski pārbaudīt Rafaela temperatūru. Jo to lēkmes skatu es no savas atmiņas visticamāk neizdzēsīšu. Mana neinformētība par šādu ķermeņa reakciju uz temperatūru un neprasme viņam palīdzēt, lika man domās pieļaut scenārijus, ko bail skaļi nosaukt un kauns atzīt. Kad viņa ķermenis trīcēja manās rokās, bet apziņa bija kaut kur citur, man likās… nu jā… visļaunākās domas mācās virsū. Man likās, ka es viņu nesasaukšu atpakaļ. Izklausās pēc šausmīgas dramatizēšanas, bet tā es jutos, tā es domāju, pavisam godīgi.

Bet bez tā visa varēja iztikt, ja vien es būtu zinājusi. Tāpēc, es ceru, ka mammas, kuras šo izlasīja, ņems vērā mūsu negatīvo pieredzi attieksmē pret augstu temperatūru. Tas nav joks un mazie acīmredzot nav tik stipri, lai paši ar to tiktu galā. Protams, negribu arī sēt paniku, gan jau, ka ir bērni, kuri var mierīgi pārdzīvot gan 38,5, gan 39, bet atslēgas vārdi, ko no šīs pieredzes vajadzētu paņemt: zināt, kā reaģēt un rīkoties šādā situācijā. Mans uzdevums, mans mammas pienākums ir pašai interesēties, izglītoties, zināt, mācēt, varēt… to bezpalīdzības sajūtu es uz nevienu nevaru novelt. Es pati esmu vainīga, ka neesmu sevi izglītojusi vismaz primārā pirmajā palīdzībā šādām ārkārtas situācijām.

Pirms mūs izlaida no slimnīcas, mūs pa slimnīcas telefonu sazvanīja mūsu vietējā draudzene, kas bija detektīva cienīgi apzvanījusi visas pilsētas slimnīcas un mājas apsargus, lai tikai iegūtu informāciju par mūsu atrašanās vietu un stāvokli. Caur viņu varēju nodot Raimondam ziņu, ka viss kārtībā, kas bija milzīgs atvieglojums

Nu jau esam mājās, mazais žiperis ir lustīgs un vesels, krāmējam somas, lai dotos tālāk piedzīvojumos. Paldies visiem par labām domām un vēlējumiem. Ticu, ka tas strādā.

Processed with VSCO with f2 preset

Lai jums nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo! Lai veseli, mazie, mīļie žiperi!

 

Noderīgi avoti, lai papildinātu zināšanas par pirmo palīdzību bērnam:

 

Advertisements

7 thoughts on “Nomoda murgs jeb pirmā saskarsme ar krampju lēkmi

  1. Vakar uzgāju tavu blogu un nespēju apstāties, lasu un lasu, kad ir brīvs brīdis. Tas ir tik interesanti un apbrīnojami, pieņemt tādu izaicināju un pārcelties uz citu pasaules malu ar bērnu uz rokām. Es vienkārši apbrīnoju, kā jūs abi dēlu “”iznesat”” cauri visai Bankokai, Taizemei, džungļiem un pludmalēm.
    Ar nepacietību gaidu nākošos rakstus. Un ceru, ka kādreiz padalīsies ar pieredzi, kā jūs tam visam atrodat finanses, krājat un tad ceļojat? – Mani tas interesē, jo kaut kas tāds, ko tu šeit apraksti, ir mans sapnis!
    Paldies! 🙂

    Like

    1. Forši, prieks, ka ir interesanti palasīt. Tagad gan tieši mūsu Bangkokas laiks tuvojas beigām, bet cerams arī turpmākajos rakstos varēsi atrast ko sev interesējošu.
      Manā gadījumā varam atļauties šādu dzīvesveidu, jo mans draugs ir izveidojis aktīvas atpūtas ceļojumu kompāniju – Piedzivojumi.lv un ceļošana ir viņa darbs (un hobijs). Pirms piedzima mazais es arī piedalījos grupu vadīšanā, bet tagad mēs vairāk piedalāmies no pasīvākas pozīcijas.

      Like

  2. Drausmīga pieredze, kaut nekas tāds vairs neatgadītos! Noraudājos par Tavām mammas sajūtām un mazo. Mans mazais ir līdzīga vecuma. Arī es justos tieši tā pat un nezinātu, ko darīt. Jûs esat ļoti drosmīgi un stipri. Lai šī pieredze kalpo arī man – izzini, saproti, māki palīdzēt.
    Veselību!

    Like

  3. Man pašai bērnībā vienu reizi bija krampji no augstās temperatūras,pie 40°C.Tie bija tālie gadi,kad omei mājās pat nebija telefona.Skrēja pie kaimiņiem,izsauca ātros un pa telefonu dakters pateica,kāmēr mašīna brauc, ja ir mājās ,sarīvēt ar šnabi.Stipru veselību Jūsu ğinenei.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s