Iespaidu kārtainā kūka / Bali piedzīvojuma atskats

Pēdējie mēneši bijuši iespaidiem pārbagāti un riktīgs emociju virpulis. Tomēr par to visu pastāstīt sanācis ļoti maz. Nav jau, protams, obligāti, bet man tik ļoti patīk dalīties, jūs jau mani zināt, interneta draugi. Tāpēc gan jau varat iztēloties, kā man iekšā burbuļo vēlme to visu izlikt uz “virtuālā papīra”. Burbuļo tā kā kolas pudele, kad netīšām nomet vai sakrata un tad, atverot korķi, šaujās gaisā. Bet vienkārši nav sanācis laika pašaut tos burbuļus vaļā, jo katram emociju virpulim uzreiz seko nākamais. Un jo ilgāk to stāstīšanu atliek, jo mazāk svarīgi šķiet. Bet es taču nemāku iet uz priekšu, ja nav pamests skats atpakaļ. Reflektēt ir mans otrais vārds, ja. Tāpēc atskatīsimies uz to, kas laika skarts, tomēr saglabājies svarīgs. Par visu pēc kārtas.

 

Processed with VSCO with c1 preset

BALI – GILI PIEDZĪVOJUMS

Ārprāts, kad tad tas bija. Divus mēnešus atpakaļ! Šis piedzīvojums bija kārtējais izcilais pārsteigums no mana mīļā Raimonda puses. Parasti grupu ceļojumos devās viņš viens un mēs ar Rafaelu gaidījām viņu Bangkokā, bet šoreiz mūs pārsteidza aicinājums doties līdzi. Šito prieku. Biju arī nedaudz satraukusies, jo Rafaels nav tas klusākais, pacietīgākais un mierīgākais bērns, tāpēc domāju, vai izdosies netraucēt grupas atpūtai un turēt līdzi visām piedzīvojumu aktivitātēm, kas ar mazu bērnu padusē varētu būt izaicinoši. Un it kā ar to nepietiktu, mēs abi ar Rafaelu dienu pirms izlidošanas apslimām. Pie tam Rafaela gadījumā ar ‘apslima’ šoreiz domāju iesnas un pūžņojošas acis, nu tāds komplektiņš, ka bail. Bet ne jau katru dienu rodas iespēja aizbraukt uz B-A-L-I, tāpēc apbruņojos ar cerību, ka mans gribasspēks, lai viss izdodas, mūs abus izārstēs.

Skatos telefona piezīmēs par ceļojuma gaitu pieraksti apstājušies pie 6.dienas, kurā devāmies uz Gili. Skaidrs, kāpēc, jo Gili norāva jumtu, nozaga sirdi un lika aizmirsties. (bildes no Gili reālajā ceļojuma laikā jau publicēju šajā galerijā: https://www.facebook.com/aiga.zviedre/media_set?set=a.10207995815754517.1073741844.1271826540&type=3 )

Aizmirsties sanāca tik ļoti, ka piezīmes vairs nešķita svarīgas. Ne tikai piezīmes, bet jebkas ārpus mūsu mazās, sapņainās utopijas uz šīs teju nereālās salas. Bet, pārlasot piezīmes, skaidrs arī, ka tām nemaz nav nozīmes, jo sausa atskaite par lokācijām un darbībām, ko veicām šim piedzīvojumam nepiestāv, jo man tas nozīmēja daudz vairāk par ekskursiju. Primāras ir sajūtas, ko tas man sniedza un par to arī runāšu, jo šis nav nekāds ceļojumu plānu ieteikumu blogs, nekad arī nav bijis.

Mani atslēgas vārdi šim piedzīvojumam: brīvība, bezrūpība, brīvsoļi, pašapziņa un sevis mīlestība, restarts, uzlādēšanās, atpūta, pozitīvi cilvēki

Processed with VSCO with c1 preset

ASARAS UZ JOGAS PAKLĀJIŅA

Viens no spilgtākajiem mirkļiem bija asaras uz jogas paklājiņa Ubudā, par ko jau rakstīju šeit: https://www.instagram.com/p/BMG9oBNDKG2/?taken-by=the_aiga  Vienīgi rakstīju angliski, tāpēc atļaušos atkārtoties, tikai latviski šeit:

Šī ir mana prieka seja. Šī ir mana es-tikko-biju-uz-jogu seja. Un es jūtu nepieciešamību dalīties savā priekā, pastāstot jums šo savu stāstu kā mīlestības vēstuli jogai.

Pamošanās 6-os no rīta nekad nav bijusi vienkāršāka. Agrās rīta stundas pulkstenī nekad nav iemesls grūtam rīta cēlienam. Motivācijas trūkums ir. Bet šajā dienā es jutos uhh cik motivēta. Atstāju savu gulošo dēlu un draugu viesnīcā un sāku iet pretī rīta jogas nodarbībai. Tukšas ielas, zeltaina un zema rīta saules gaisma, putnu čivināšana, mērkaķi lēkā no koka uz koku – perfekts rīts, perfektā vietā.

Tā kā nodarbojos ar jogu ikdienā, negaidīju daudz. Bieži vien tieši zemas ekspektācijas ir atslēga lieliskām pieredzēm. Šī diena bija labs piemērs. Es jutos tik pacilāta par pusotru stundu tikai sev.

Kad sasniedzu nodarbību vietu, uzreiz iemīlējos. Saprotu, kāpēc cilvēki brauc šurp aizmirsties. Tā šķita perfekta mazā pasaulīte prom no īstās pasaules. Visu vecumu, dzimumu un augumu jogotāji, uz milzīgas, palmu ieskautas terases, blakus sulu bārs un vegāna bufete, namiņi… katra jogija sapnis.

Nodarbību zāle bija tik liela, skaista un rīta saules piepildīta, līdz ar jogas atribūtiem un vīraka dūmiem. Kad pasniedzēja sāka runāt, es sapratu, ka šis būs kas vairāk par rīta izstaipīšanos. Tā bija vairāk kā vadīta meditācija ar asanu palīdzību. Tā stiepa dziļāk par jebkuru špagatu. Tā ietekmēja vairāk par ķermeni. Tā pieskārās manai sirdij. Tā bija joga tās maģiskajā, dziedējošajā formā. Pirmo reizi jebkad jogas prakses laikā raudāju. Biju dzirdējusi par iespējamību to piedzīvot, bet nekad nebiju ar to saskārusies. Tās bija atvieglojuma asaras. Līdz ar ķermeņa sasprindzinājumu atbrīvojos no emocionālajiem blokiem, ko biju sev uzlikusi.

Biju brīva būt pati. No brīža, kad izgāju no viesnīcas istabiņas. Tiklīdz uzkāpu uz jogas paklājiņa. Biju brīva just. Brīva ļaut domām nākt un iet. Brīva koncentrēties uz sevi. Brīva sajust savu elpu kā dāvanu. Manu ķermeni kā dāvanu. Ar visiem tā trūkumiem. Es esmu dāvana.

Man tas pietrūkst manā ikdienā. Apzināšanās. Pateicība. Esmu tik aizrāvusies ar dzīvošanu, ka aizmirstu, ka šis viss ir dāvana, dāvana, dāvana. Joga man to atgādina. Ar katru elpas vilcienu, ar katru kustību. Joga, es mīlu tevi!”

Pat tagad pārtulkojot un pārlasot man pāriet tirpiņas atceroties to pilnīguma un viegluma sajūtu. Negribās, lai izklausās pārāk pasakaini, nereāli, sapņaini, izskaistināti, pārspīlēti. Bet tādas bija manas sajūtas, tā bija pavisam reāla, fiziski sajūtama brīvība, laime, miers un sevis pieņemšana, viss vienlaikus. Un no tā emocionālā sakāpinājuma/pārsātinājuma arī tās asaras. Man kaitina, kad tā saka, bet šī sajūta tiešām bija neaprakstāma un to izprast, šķiet, iespējams tikai piedzīvojot. Angliski ir tāds teiciens: “lift your spirit”, tā arī jutos, it kā mans gars būtu pacelts. Nokratījis visu lieko nost un izraudājis tai sunītī. Novēlu sev vēl kādreiz pietuvoties šim… apziņas stāvoklim(?). Novēlu jums arī piedzīvot šo sajūtu, kaut vai, lai jūs noticētu, ka es te nemuldu, bet vairāk, lai jūs arī saprastu, cik labi mēs varam un drīkstam justies. Nezinu, vai Bali šajā notikumā spēlē kādu lomu, gribētos jau ticēt, ka šo stāvokli iespējams sasniegt uz jogas paklājiņa vai kaut dvieļa arī pāris kvadrātmetros savā guļamistabā, bet šķiet, ka tā vide caur visām maņām atver vaļā un izdara kaut kādu daļu darba cilvēka vietā.

BRĪVSOĻI

Taču šis bija tikai viens no daudzajiem, lielisku sajūtu sniedzošiem brīvsoļiem, ko man ļāva piedzīvot draugs. Jaunās māmiņas noteikti sapratīs, cik tas man bija nozīmīgi, kad viņš pieteicās pieskatīt mazo un ļaut man izbaudīt to svēto laiku sev. Vēl man izdevās izrauties uz raftinga dienu, saullēktu kopā ar delfīniem, vēl vienu rīta jogu Gili salā un masāžu okeāna krastā. Teikšu godīgi – jutos to visu pelnījusi. Nav jau tā, ka ikdiena ar bērnu būtu ārprātā sarežģīta, bet pēc tādas atslēgšanās, ka varu būt tikai Aiga nevis mamma, biju ļoti noilgojusies. Tad nu šis ceļojums man bija tāda atgriešanās pie sevis mazliet.

BŪT CILVĒKOS

Un vēl milzīga pievienotā vērtība bija cilvēki, ar kuriem bijām šajā ceļojumā kopā. Sapratu, ka biju izslāpusi sabiedrības. Bangkokas laiks man iemācīja, cik viegli justies vientuļam pūlī. Lai gan katru dienu devāmies ārpus mājas cilvēkos, meklējām domubiedrus ģimeņu centros un parku rotaļlaukumos, tādā īstermiņa ciemošanās dzīvesveidā vairums cilvēku nekādas paliekošas attiecības neveido un aprobežojas ar chit-chat līmeni, no kā ātri nogurst. Labi gan, ka pa rokai turpat manā viedtālrunī uz vakts bija čatiņi ar savējiem, bet virtuāla klātbūtne tomēr ir tikai virtuāla. Pēc dabas esmu vienpate un man patīk būt pašai savā kompānijā, bet, ak, cik patīkami tomēr pārmaiņas pēc bija brokastot, pusdienot, vakariņot un runāties savā, mīļā latviešu valodā ar pozitīviem cilvēkiem. Lai gan ceļojuma sākumā apzināt centos ieturēt distanci, lai ar Rafaelu lieki netraucētu pieaugušo atvaļinājuma aktivitātēm, īpaši kamēr centāmies atveseļoties, bet beigās jau mūs ņēma bariņā un jutāmies pilnvērtīgi Piedzīvojuma dalībnieki, ne tikai klusi organizatora piedēklīši.

fb_img_1477701777240

DZIEDĀŠANA

Vēl viens spilgts Piedzīvojuma highlight bija kopīga dziedāšana ar viesnīcas iemītniekiem no visas pasaules. Pielipinājām vācu meitenei un viesnīcas darbiniekiem Dona “Pāriet bailes” un uzrāvām vēl veselu lērumu pasaules hitu, kaut šķībi greizi nepareizi, kaut lauzītā angļu valodā, kaut neritmā, kā nu kurais. Bet tādā kopīgā dziedāšanā bija kaut kāda milzīga jauda un tur sēžot un šķībi raujot līdzi sajutos tāds pasaules pilsonis mazliet. Mūzika vieno, tai nav barjeru, robežu vai nacionalitātes, tā nešķiro. Bet, lai to saprastu, tas jāpiedzīvo.

DIENDUSA FIFI GUĻAMTĪKLĀ

Neapmaksāta reklāma, ja! Bet patiešām, šī bija vieta, kur es kārtējo reizi pārliecinājos, cik nenormāli awesome ir šī fīča un cik ļoti labi tas iederas jebkura backpacker ceļotāja mugursomā. Pēdējā dienā uz Gili salas, kad bijām jau atdevuši nomas riteņus un gaidījām laivu atpakaļ uz Bali, bija pāris brīvas stundas. Rafaelam tieši bija uznākuši lielie miegi, tad nu hops hops iekarinājām savus Fifīgos FIFI guļamtīklus pludmalē un ar viļņu šalkoņu fonā ēniņā forši pačučējām. Nu TIK salds miegs sen nebija baudīts. Šādās siltajās zemēs, kur temperatūra vai nokrišņi nav problēma, mierīgi varu iztēloties sevi tādā kādu laiku arī dzīvojam. Bija ērti un kaifīgi.

 

Bildes no šī Piedzīvojuma aktīvi postēju savā Instagram: http://instagram.com/the_aiga un zem hashtag #piedzivojumilv

Un re ku video atmiņu kripatiņas:

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s