APĒDĀM ZIEMU

Mans iepriekšējais ieraksts bija maza oda pavasarim un arī šoreiz ļaujiet mazliet pajūsmot. Pēc vissiltākās un saulainākās sestdienas nāca spītīgas sniega dienas, bet to jau man jums nemaz nav jāstāsta, paši gan jau bridāt vai šķūrējāt tās kupenas. Tad nu komplektā ar apņemšanos vairāk doties svaigā gaisā, lai nokausētu mazo špicbuku, devāmies uz manis izslavēto jūras malu. Mazajam tā enerģija pēdējā laikā līst pāri malām, nu gluži kā tagad upes rāpjas virsū krastiem. Kaķiem kaķu laiks, dēlam kašķu laiks. Nezinu gan, vai tam ir kāda saistība ar pavasari, drīzāk jau tie zobi atkal pie vainas, lai gan tā es sev jau simtu gadu visus niķus tulkoju, lai viegāk.

Bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka ziema mūs izjokoja. Izgājām ar ragavām padusē un atpakaļ nākot jau gluži vai jāplosto bija. Sākās viss ar to, ka Rafaels aizrautīgi centās ziemu apēst. Pika pēc pikas izkusa viņam cimdos un uz mēles. Pēc tam, kad bijām izšūpojušies, viņš gan noskaloja visu sniega mielastiņu ar siltu pienu, tāpēc lieki neraizējos. Sasildījis punci diendusai, mazais iemiga rokās un tad ar ārprātīgu piesardzību tika ietuntulēts ragavu migā. Ka tik neuzmodināt, tur jau pamostos pūķis, ne vairs mazs, mīļš puisītis. Bet veiksmīgi ar ragavu švirkstoņu fonā kundziņš nogulēja savu dienišķo pusstundīti un bija atkal gatavs piedzīvojumiem. Saule kāpa augstāk, jaku prasījās atvērt un, kad iegūlāmies sapņu šūpolēs (tas nav pārcukurots epitets, Dubultos pie “zirneklīša” ir tādas šūpoles, kur var pat apgulties un neizkrist, baigi foršās), marta saule pat pieķēra mūsu vaigus. 

Ziemu apēst
Piena pikniks
Šļūcošā miga
Mīļš migā
Sapņu šūpoles

Atpakaļceļā dziedājām Rafaela mīļās dziesmiņas no multenēm un attapāmies, ka kupenas jau vairs nav nekādas kupenas. Satecēja smiltīs un jūrā, pārvērtās dubļos un nošmulēja mums segu. Bet man nenāca dusmas, jo likās – tad tomēr nāk tas pavasaris. 

Pirmais Rafaela smaids ar zobiem kamerai

Long story short. Pastaiga no ziemas uz pavasari mums sanāca. Cerams tie zobi izlīdīs un būs saulaini arī garastāvokļi, ne tikai vaigi. 

Šo leņķi izvēlējās Rafaels

P.S. – Daba patiešām mani iedvesmo. Kā garāka pastaiga, tā pirksti dejo pa skārienjūtīgo ekrānu, vārdi paši laužas laukā, par spīti neērtībām (esmu palikusi bez taustiņiem). Pašai baigais prieks, ka ar savu mūzu esmu atkal satikusies. 

Advertisements

One thought on “APĒDĀM ZIEMU

  1. Nu, cerams, ka ziema tiešām apēsta un tagad laiks uzplaukt pavasarim!
    Es jau gribētu teikt, ka Rafaelam, nevis zobiņu laiks, bet drīzāk prasības sāk augt, gribas jau daudz vairāk, bet ne vienmēr sanāk tās apmierināt vai pat saprast, ko īsti vēlas! Mums arī šis periods izdzīvots un pat tagad 2 gados un 7 mēnešos arī ik pa laikam uznāk, kad pati nezina, ko vēlas 😃😃

    Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s