Mazā spītnieka savaldīšana

Pirms kāda laika apmeklēju psiholoģes Diānas Zandes lekciju “Māmiņu Klubā” par divgadnieka vecumu, kurā risinājām jautājumus, kā to maksimāli pozitīvi pārdzīvot, kā savaldīt mazo spītnieku un arī, kā vecākiem tikt pašiem galā ar savām emocijām, kad mazais dod vaļā visādus gājienus. 

Ieraudzījusi šo piedāvājumu uzreiz sapratu, ka šī lekcija ir kā radīta man, jo šī gada sākumā emocionāli bija diezgan smags posms gan man, gan mazajam. Lielā mērā to ietekmēja slimošana, tēta aizbraukšana un dažādi citi apstākļi, bet papildus visam tam gluži vienkārši dēlam tuvojās šis divgadnieka posms, kas nāk komplektā ar dažādiem niķiem un stiķiem. Mani piemeklēja bezpalīdzīgā sajūta, ka es netieku ar savu bērnu galā un nezinu, kā reaģēt  problēmsituācijās (jo bija skaidrs, ka raudāšana līdzi vai uzkliegšana nav tā labākā reakcija, lai risinātu problēmu). Tad nu šī lekcija kā tāds glābšanas riņķis nāca tieši laikā un pie tās stipri pieķēros. Skaidrs, ka tādu gatavu recepti un perfekto scenāriju neviens neuzdāvinās, katrai ģimenei jāmeklē savi modeļi, kas saskan ar pašu audzināšanas principiem, ar to jārēķinās. Bet lekcija piedāvāja variantus, skaidroja bērna attīstību šajā vecumā un deva man milzīgu iekšēju mieru, kas jau ir milzu solis ceļā uz uzvaru, jo skaidrs, ka bērns spoguļo mammas iekšējo pasauli (vairāk kā mums pašām gribētos reizēm atzīt).

Tā kā daudzas mammas komentāros un vēstulēs interesējās par lekcijas saturu, izlēmu uzrakstīt mazu rezumē, bet gribu uzsvērt(!):

Šis ir mans skatījums un tas, kas aizķērās MAN. Es nepiedāvāju nekādas universālas patiesības un tā tās nevajag uztvert. Katrs jau, protams, dzird to, kas paša situācijā aktuālāks un vārds vārdā 2 stundas ilgās lekcijas saturu es nevarēšu atstāstīt, tāpēc, ja problēma aktuāla, ļoti, ļoti iesaku apmeklēt šo lekciju vai doties pie psiholoģes personīgi, lai meklētu risinājumu, kas piemērots tieši jums. 

  • Psiholoģes Diānas Zandes kontaktinformācija: tel.nr. 29266007, zandesprakse@gmail.com
  • Tuvākās lekcijas “Māmiņu Klubā”: 23.maijā un 20.jūnijā http://www.maminuklubs.lv/vecaku-skola/divgadnieka-attistiba-uzvediba-un-problemsituaciju-risinasana-10011/

 

Galvenās atziņas, kas man noderēja no šīs lekcijas:

VIDE

It kā pašsaprotami un tomēr šī faktora nozīme var aizmirsties. Bērnam VISPĀR, bet īpaši šajā vecumā nepieciešams atrasties vidē, kas ir viņam piemērota. Tas nozīmē gan vidi, kurā mamma un bērns emocionāli jūtās labi, gan arī tīri fiziski – piemērotā telpā, kurā nav lieku stimulantu, bīstamu objektu utt.

Fiziska telpa

Šis ir vecums, kad bērns arvien vairāk sāk eksperimentēt, pārbaudīt robežas, jo jau ir pietiekami fiziski veikls, lai daudz kur uzkāptu, prot paņemt, iebāzt mutē lietas un visādi citādi izpētīt pasauli sev apkārt, kas drošā vidē var kļūt par patīkamu izpētes procesu, bet nepiemērotā – par nogurdinošu pasākumu gan mammai, gan mazulim.

Svarīgi, lai bērna ikdienā katru rokas stiepienu, katru soli nepavada vārdi: “Nē, nedrīkst, to neaiztiec, tur nekāp, tā gan labāk nedari, tas nav droši” utml. Tas rada bērnā nedrošības sajūtu un pārliecību, ka viņš neko nemāk, nedrīkst, pasaule ir bīstama vieta, viss ir slikti. Mammai (vai tikpat labi tētim, omei, auklei), tas rada nepārtrauktu stresu un trauksmes sajūtu, vai tik bērns atkal kaut ko neizdarīs sev pāri. Tāpēc iespēju robežās iekārtojam telpu vai meklējam vietu, kur bērnam brīvi izpausties (kaut Pikleres nodarbībās vai mežs, jūra, rotaļlaukums piemēram), kur nav stikla vāzes, sveces u.c. interesanti objekti, kas lieki kacina bērnu.

Kad šādi to pieraksta šķiet jau elementāri, vai ne? Bet pārskatiet savu dzīvojamo telpu tagad, kamēr šo lasāt, un esiet pret sevi godīgi – vai nav nekā lieka, kas traucē pašiem un mazajam? Varbūt ir vērts ikdienā ieviest vairāk brīvo spēļu laiku, kad bērnam nav pārlieku daudz aizliedzošo noteikumu un vairāk laika būt, pētīt, iepazīt, spēlēties?

Emocionāla telpa

Mana personīgā piezīme nevis lekcijas atziņa pie šīs apakštēmas ir emocionālās telpas svarīgums. Laika posmā, kad intensīvi strādāju, lai uzlabotu manas un dēla attiecības, sapratni un sadarbošanos, ļoti izjutu labsajūtas un harmoniskas vides ietekmi uz sevi un bērnu. Aizvāciet, cik nu spējiet visus liekos stresus, visas raizes un visu, kas apspiež, sadusmo, kaitina no savas ikdienas un tas atstās vairāk enerģijas prieka brīžiem. Arī it kā pašsaprotami, bet praksē nemaz tik vienkārši.

Meklējiet savu cilti, savu atbalsta mehānismu, savu komandu, kas atļaus justies vājam un piedāvās palīdzīgu roku bez sajūtas, ka esat ko parādā. Gribu teikt lielu paldies savējiem, kas labi paši zina, kas viņi ir, kas man palīdzēja tikt galā gan pašai ar sevi, gan gluži vienkārši pieskatīja mazo, kamēr es atļāvos izkāpt no mammas lomas un uzlādēties pati sev, savam priekam. No saviem supercilvēkiem es izjutu lielu mīlestību un māju sajūtu, ko novēlu katram piedzīvot. Jūs mani izdziedējāt, uzlādējāt un samīļojāt manu pašu, pašu kodoliņu. Mēs neviens neesam mūžīgie dzinēji, mums ir jāņem, lai dotu, mums ir jāpiepildās, lai piepildītu, laiks sev ir NEPIECIEŠAMĪBA, par ko NAV jājūtās vainīgiem. Sasodīts, kāpēc to ir tik grūti paprasīt?

 

DUSMU LĒKMES

Lielākas vai mazākas, atkarībā no bērna temperamenta un citiem faktoriem, bet dusmu lēkmes šajā vecumā būs un ir normālas. Bērns grib daudz, bet visu nevar, neprot vai nedrīkst un savas emocijas paust vēl tikai mācās.

“Bērns vēl nespēj kontrolēt savus impulsus, jo nav attīstījušās smadzeņu struktūras, kas par to atbild,” šis ir teikums no izdales materiāla, ko deva līdzi, kas izsaka galveno, kas jāņem vērā saistībā ar mazo ķiparu dusmu lēkmēm. Viņš fiziski vēl nav spējīgs tikt galā ar savām emocijām pats, šo spēju tikai apgūst, tāpēc cerēt, ka viņš pats nomierināsies, sapratīs, ka jāpaciešas, paklausīs aizliegumiem utml., ir tas pats, kas cerēt, ka jaundzimušais staigās. Neiespējami.

Kad šo domu pieņem, tad lielākais darbs paliek vecākiem pašiem ar sevi – šajās situācijās ir jāprot nolikt malā savu kaunu (piem. skaļa bļaušana veikalā, citi skatās, visiem traucē), savu ego (sajūtu, ka bērns dara par spīti vai cenšās manipulēt), bet jāatcerās, ka mūsu pienākums ir būt blakus un palīdzēt bērnam tikt galā ar šīm intensīvajām emocijām, kas viņu pārņēmušas. Pats būtiskākais ir pašiem saglabāt mieru, piedāvāt savu klātbūtni, fizisku kontaktu, ja bērns to vēlas (bet tikpat svarīgi atļaut bērnam telpu, ja viņš nevēlas, lai tuvojas), būt bērnam kā drošības mehānismam un patvērumam – ja ir daudz negatīvo emociju, ja paliek grūti, ja ir dusmas vai bēdas, mamma (vai cits mīļcilvēks) būs blakus, neies projām, neatstās vienu, nekauninās, nedusmosies. 

Pēc dusmu lēkmes pārdzīvošanas var bērnam skaidrot, kas notika, ka viņš bija sadusmojies, nosaukt emocijas vārdā, ieteikt, kā reaģēt uz to, taču pašas “brēkas” laikā bērnam ir grūti uztvert racionālus skaidrojumus, viņam vairāk nepieciešams emocionāls atbalsts. Nu gluži tāpat kā mums pieaugušajiem, kad esam satrakojušies/ļoti pārdzīvojam nevajag nekādus loģiskus risinājumus, tik vien kā drauga plecu, uz kā izraudāties. Būsim tas plecs saviem bērniem.

Labi palīgi, lai izvairītos no dusmu lēkmēm ir bērnu laicīgi brīdināt par kādas darbības beigām, piemēram – pēc 5min iesim prom no rotaļlaukuma, vēl 1 reizi nošļūc un tad iesim. Protams, bērns tāpat pārdzīvos, ka jāpārtrauc patīkamā darbība, bet ar laiku iemācīsies, ka šis brīdinājums ir signāls, ka tūlīt darbība beigsies. Taču svarīgi runāt par laiku, kas ir tūlīt nevis pēc vairākām dienām, jo bērns vēl neuztver tik ilgu

Efektīva metode ir arī uzmanības pārslēgšana. Šo metodi man ieteica arī citas mammas tviterī (slava 21.gs.) un pati esmu sajūsmā, par to cik efektīva tā ir. Kad bērns raud un dusmojas par iešanu iekšā no āras piemēram, ļoti labi palīdz vienkārši sākt kaut ko interesantu darīt iekštelpā. Nevis uzbāzīgi piedāvāt, bet tieši pašai sākt ņemties, piemēram, zīmēt, kārtot mašīnas rindā utml. Bērns ātri vien ieinteresējas par foršo izklaidi, kas šķiet vilinošāka par dusmošanos.

NEVAJAG:

  • izmantot bērna izsmiešanu, izmēdīšanu, jo bērns nesaprot divdomības un sarkasmu, viņš visu uztver tieši
  • visu skaidrot caur nē, tā vietā izmantot – jā, labāk daram tā, jā, tu vari kāpt tur nevis tur utml.
  • izmantot frāzes par atstāšanu, atdošanu tantēm, nenākšanu pakaļ utml, jo tās var bērnu nopietni nobiedēt. Svarīgi arī bērnam radīt drošības sajūtu, ja kāds cits svešs (vai pazīstams) izmet kādu no šīm draudu frāzēm, jāpaskaidro, ka neļausi tantei nekur nest prom, nekur neatstāsi utt. Neticēju, ka kāds varētu šādus komentārus izteikt, līdz pašiem pavisam nesen tā gadījās – mazais parkā muka no manis prom un niķojās, kad ņēmu rokās un kāda dāma gados uzskatīja par nepieciešamu manam dēliņam pateikt, ka, ja viņš niķosies, viņa nesīšot viņu prom. Tajā brīdī dēls sastinga un kādu minūti neizdvesa ne skaņu un nekustējās. Līdz brīdim, kad manās rokās atlaida pamatīgu bļāvienu, kad stāstīju viņam, ka nevienam viņu neatdošu un nekur tante viņu nenesīs.
  • Un, ja nu tas nav pašsaprotami, skaidrs, ka fizisks sods iemāca bailes nevis apzināti valdīt pār sevi, tāpēc to nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot.

 

Lekcijā runājām arī par atdarināšanu, cik ļoti bērns kopē vecāku darbības, uzvedības modeļus dažādās situācijās. Par to, cik svarīgi pārliecināties, vai bērns tiešām dzird mūsu teikto, jo bieži vien spēlējoties ir aizrāvies un neklausās, runājot jānodibina acu kontakts. Runājām par vēl daudz ko, bet, kā jau minēju, visu aptvert šajā ierakstā nesanāks. Tiešām iesaku apmeklēt šo lekciju (nē, šī nav nekāda apmaksātā reklāma, vienkārši ļoti pozitīvi iespaidoja un palīdzēja iekšējam mieram), vai vērsties pie profesionāla atbalsta, ja pašiem paliek grūti. Atzīties savā vājumā patiesībā spēj tikai spēcīgākie. 

No pašas pieredzes varu vēl piebilst, ka ļoti vērtīgi ir ieviest režīmu – ne pārlieku kategorisku, bet pietiekami skaidru, lai bērns saprastu, kas sagaidāms un rastu drošības sajūtu šajā ikdienas ritmā. Samazināt ekrānu laiku (izņēmums ir slimošanas, ceļošanas u.c. ārkārtas apstākļi), jo šis liekais stimuls ļoti “uzvelk” bērnu. Izvairīties no veikaliem, cik nu iespējams. Glabāt somā kādu bērnam īpaši mīļu rotaļlietu / grāmatiņu, kas var palīdzēt uzmanības novēršanai krīzes situācijās ārpus mājas. Klausīties un vērot bērnu, viņš pats mums daudz saka priekšā, tikai mums jāieslēdz jūtīgāka redze un dzirde. Būt pieejamam, būt klātesošam vai iesaistīt bērnu, cik nu iespējams, piem. ēst gatavošanā, mājas uzkopšanā utml. situācijās, kad jāizdara kaut kas, kas liek uzmanību novērst no bērna.

Protams, visu šo padomu uzklausīšana nenozīmē, ka tagad dzīvojam bez niķiem un iztiekam pilnībā bez dusmu lēkmēm, bet esam ceļā uz mierīgāku un harmoniskāku ikdienu, kurā atliek spēka arī novērtēt, cik forši ir kopā būt, ne tikai pārdzīvot emociju karuseļus. Ir labās, ir sliktās dienas, bet es esmu daudz saprotošāka mamma, daudz mierīgāk uztveru notiekošo, vairs nevainoju sevi, vairs neizjūtu tik lielu kaunu un tas dod man spēku salgabāt mieru arī kad mazajam emocijas iet pa gaisu. 

Lai priecīgi! Ļoti priecāšos lasīt arī jūsu superreceptes harmoniskai ikdienai ar mazajiem mežonēniem! 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s