Ar asistentu azotē

Es esmu neprofesionalitātes profesionāle. Vienkāršāk – ekspertes līmenī neprofesionālā uzvedībā.

Neliela atkāpe. Mani bloga ieraksti gandrīz vienmēr vispirms ir pārāk izplūduši Instagram bilžu apraksti. Iesāku tur un tad pārvācos te.

Jo staipu bērnu līdzi uz intervijām, sapulcēm, tikšanās reizēm un citur, kur varbūt īsti nepienākas. Nepieklājīgi? Nezinu. Etiķete un normas mani garlaiko. Bet tas ir mūsu kompromiss un vidusceļš starp laimīgu bērnu un laimīgu mani pašu.  

Man vajag darboties, ņemties, pastresot, sajusties dikti svarīgai un aizņemtai, tajā ir savs kaifs. Vai tas ir darbaholisms? Nedomāju. Ja dara to, kas patīk, šis termins zaudē nozīmi. Darbs pārvēršas dzīvesveidā un robežas starp brīvo laiku, izklaidi un darbu zūd. Par šo balansēšanu starp mammas lomu un profesionālu izaugsmi esmu rakstījusi jau iepriekš šajā bloga ierakstā, bet man šī tēma bieži izraisa pārdomas, tāpēc atkal cilāju.

Mēdzu sajusties vainīga par to, ka nebaudu plezīra pilnas dienas, peldoties bērna mīlestībā, sniedzot viņam sevi visu. Ka neprotu būt mamma 24/7, viņa vienīgajā bērnībā, viņa pašā mazotnē. Mēdzu sajusties egoiste, ka neieguldu viņa attīstībā, pildot kopā Montessori uzdevumus vai dziedot pantiņus, vai ejot rotaļās. Bet vai tiešām neieguldu? Vai viņš neko neapgūst kopīgā gājienā uz dzijas veikalu, vai sēžot blakus kamēr hennoju, vai redzot manu saskarsmi ar citiem, vai klausoties pieaugušo sarunas? Varbūt tā ir mūsu attīstošās rotaļas variācija? Varbūt ieguvēji esam abi, jo bērnam nevajag mammu, kas apvainojusies, ka bērns viņai traucē īstenot sapņus? 

Pārmērīgu strādāšanu mēdz saistīt ar izdegšanu, bet ja nu mēs nevis izdegam, bet gan dzirksteļojam? Kvēli mīlam būt kustībā?

Kad es paskatos apkārt uz mammām, kuras mani iedvesmo un redzu, kā viņas ar zīdaiņiem uz rokām vai pat ar vairākiem maziem bērniem tiekot galā, organizē pasākumus, raksta blogus, rīko nometnes un meistarklases, šuj, raksta, cep, ņemās, dara, rada… Mirkli pagruzos un papukstu, kā gan viņas to spēj un kur rod laiku. Bet tad izslēdzu skaudīgā latvieša režīmu un ieslēdzu “ja gribi, tad dari” režīmu. Ja ļoti gribu, tad varu. Laiks atrodas un enerģijas pietiek. Citu panākumi mani iedvesmo un dzen uz priekšu. Motivē. 

Es saprotu, ka šī ir mana taka, mans ceļš, mans piegājiens. Es rodu piepildījumu darot un radot. Es mīlu būt mamma, bet es mīlu būt arī Aiga, kura raksta un rada. Es gribu visu. Ienirt visās savās lomās un šķautnēs. Tas varbūt nav pareizais, bet tas ir mūsu modelis, mūsu mazajam kosmosam.

Tad nu rēķinieties, es un mans mazais asistents – mēs nākam komplektā. Darbos un nedarbos. 


Foto: bistro “Milti” – izcila vieta strādājošai mammai, sēdi pie galdiņa un vaktē bērnu rotaļistabā caur stikla sienu. Visiem labi un interesanti

Advertisements

2 thoughts on “Ar asistentu azotē

  1. Šis citāts no Tevis “Es gribu visu. Ienirt visās savās lomās un šķautnēs.” ir arī 100% par mani. Visu gan neizdodas, pat ne tuvu, bet mēģināts jau nav zaudēts. 😉 Daudzi skatās aizdomīgi, kad visur ierodos kopā ar bērnu, bet daudzi ir izpalīdzīgi un šad tad kāds izsaka atzinību, ka man noteikti ir ļoti liela pacietība. Man arī ir pārliecība, ka bērns daudz ko iemācās vērojot saskarsmi īstajā dzīvē, jo tā tomēr ir ļoti daudzveidīga.
    Lai Tev izdodas īstenot visus Tavus sapņus! Un Tavs mazais noteikti iegūst daudz pavadot dienas tik košas un daudzveidīgas mammas kompānijā! Vienu viņš iemācīsies noteikti – sekot saviem sapņiem (un vai tad ir kas svarīgāks par to?)…

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s