Rafaelu gaidot

Haotiska stāstu secība iet roku rokā ar manu raksturu, tāpēc nav jābrīnās, ka hronoloģiska secība šajā blogā netiek ievērota. Bet man, tuvojoties Rafaela 2 gadu dzimšanas dienai ,uznāca riktīgs #throwbackthursday arī bez ceturtdienas jeb kā cilvēku valodā to dēvē – nostalģija. Kad riņķī apkārt viena pēc otra rindojas punču mammas, sanāk aizdomāties un atcerēties savus punča laikus. Sapratu, ka neko par Rafaela gaidību laiku neesmu stāstījusi publiski, tad nu pirksti paši steidza uzrakstīt. Diemžēl, jo ilgāks laiks paiet, jo mazāk nozīmīgi šķiet iedziļināties detaļās, tāpēc pārskriešu spilgtākajām atmiņām par šo maģisko laiku Rafaelu gaidot. Tāpat jau dikti gari sanāca, tāpēc paķeriet tēju un atrodiet kādu klusāku nostūri, kur neviens netraucēs palasīties.

PĀRPĀRĒM MĪLESTĪBAS

Bērns sākotnēji neietilpa manā piecgades plānā. Un tomēr te nu viņš ir. Tepat blakus šņāc, kamēr te cenšos neklabināt pa taustiņiem par skaļu. Nē, viņš negadījās netīšām (daudziem patīk to pieņemt mana vecuma dēļ). Viņš bija plānots un ļoti gaidīts.

Kas tomēr lika izbrīvēt vietu savos plānos bērnam? Pirmkārt, īstais cilvēks blakus. Zināju, ka gribu, lai viņš ir manu bērnu tēvs, tikai manā iztēlē tas bija scenārijs tālākai nākotnei. Otrkārt, īstais laiks un īstā vieta. Vasaru, kuras nogalē nolēmām sākt “darbu”, lai tiktu pie bērniņa, pavadījām Sicīlijā vadot Piedzīvojumus pa šo šarmanto Itālijas salu. Visu vasaru vizinājos uz rollera cieši apķērusi Viņu, kopā brīnījāmies par to, cik pasaule skaista un cik viegli kopā būt. Un augustā, kad dzīvojāmies divatā pauzē starp Piedzīvojumu grupām, mana sirds bija tik pilna mīlestības, ka šķita, pietiek vēl kādam. Dzīvojāmies pie veca itāļu onkulīša šarmantā miestiņā, pārtikām no saldējuma un picām, strādājām zem vīnogulāja un braukājām pa salu krustu šķērsu. Gulējām nepieklājīgi garas siestas un aizpļāpājāmies līdz bērnu tēmai. Es zināju, ka viņš ir gatavs, bet šaubījos par sevi. Līdz sapratu – cik nu gatavs tik lielam solim vispār var būt.

Ar mūsu dzīvesstilu tas šķita neprātīgs lēmums. Mēs taču visu laiku ceļojam, kā gan tādā dzīvesveidā iekļaut mazu bērnu? Vai tas vispār ir iespējams? Bet tad sirds ņēma virsroku pār racionālo prātu un visus šos jautājumus pieklusināja. Ja mēs mūžīgi gaidīsim īsto brīdi, tāds var arī nepienākt. Man šķita tik skaisti ieņemt bērniņu šādā sakāpinātā un piesātinātā attiecību mirklī, kad mīlestības kausiņš ir pilns līdz malām un plūst jau pāri. Tā nu pieplūda mans klēpis pilns siltuma un tālākais jau bija likteņa rokās. Pēkšņi mūsu brīvdienas ieguva citu jēgu. Atkal uzkrita uz acīm rozā brilles un katra diena kļuva rotaļīga un reizē tik svarīga. Jo, ja nu tagad, ja nu te, tam taču jānotiek lieli un skaisti un svinīgi mazliet. Svinējām dzīvi, mīlestību, viens otru un ļāvāmies nakts peldēm visādos romantiskos nostūros, kuru Sicīlijā netrūkst. Vispār, ja nu kaut kur ir tiešām forši taisīt bērnus, tad Sicīlija noteikti iederētos tajā sarakstā. Starpcitu tieši šo Piedzīvojumu rezultātā vairākiem pāriem pēc tam punčos bija šādi “suvenīri”, tā ka varen auglīgs brauciens mums izdevies. Tikpat auglīgs, cik saldas vīnogas un sulīgus persikus tajā vasarā baudījām.

10570073_705285589543405_1880566641_n 10598389_638022039646677_1359685482_n 10598273_798562840167239_1224369826_n 

CAUR ĒRKŠĶIEM UZ ZVAIGZNĒM

Ja nu tas vēl nav nolasāms, esmu cilvēks, kas tic liktenim un ka nekas nenotiek tāpat vien. Tas pierādījās arī mūsu bērniņa ieņemšanas stāstā, vismaz, kā es pati sev to iztulkoju. Bija jau pienācis rudens – laiks doties tālāk, prom no Sicīlijas Kanāriju salu virzienā, lai sāktu citus Piedzīvojumus. Iekrāmējām visu savu iedzīvi busiņā un ripojām caur Itāliju un Francijas Dienvidiem uz ostu Spānijā, bet par spīti vairāku mēnešu centieniem, nekas vēl neliecināja par to, ka būtu izdevies tikt pie pumpuriņa pakrūtē. Tas mani ļoti apbēdināja. Esmu nepacietīga pēc dabas, tad nu nācās samierināties, ka ne visu var dabūt tagad un tūlīt, bērnu nevar tā uzcept hops un gatavs. Lai gan neesmu izteikti reliģioza, šajā posmā gluži dabiski nāca daudz lūgšanu un iekšēju dialogu ar augstākiem spēkiem, kāds sauktu to par Dievu, man labpatīk to sajust kā Visumu, Lielumu, Kopumu.

Kā jau dzīvē tas mēdz notikt, pēc liela pacēluma un ilga, teju neticami skaista dzīves posma sekoja izaicinoša bedre. To atstāstot, tas varētu nešķist nekas traks, bet tajā situācijā mums tas bija liels izaicinājums. Pa ceļam mums nopietni noplīsa auto, kas pamatīgi izjauca visus plānus un uzlika uz jautājuma zīmes turpmākos Piedzīvojumus. Sēdējām pilnīgā nekurienes miestā Andalūzijā, bez skaidra plāna un risinājumiem.

Centos cik nu spēka saglabāt mieru, paļauties un uzticēties, ka viss notiks, kā tam jānotiek. Sajutos izteikti sievišķīgi, kad vīrietis kā ģimenes galva prātoja, kā izkulties no ķezas, no manis lūdzot vien, lai esmu blakus un neuztraucos. Turēju to kaklu stingru, lai galva var domāt. Mums nebija nekā, bet mēs bijām viens otram un tas bija viss, kas svarīgs.

Vispār jau situācija kā anekdote iz dzīves – visdraudzīgākie policisti un auto vilcēji, kādi satikti, stāstīja, ka vedīšot mūs uz servisu, kurā strādājot latvietis. Mēs jau bijām sajūsmā, kā mums paveicies, vismaz izdosies kaut ko saprast un sarunāt, jo spāņi nav tie naskākie uz starptautisko angļu valodu. Nav arī tie naskākie strādātāji, kas mūsu steigā galīgi nederēja. Tad nu visas cerības uz svešzemē strādājošo bāleliņu. Iedod mums viņam piezvanīt, jo visa ķibele, protams, notikusi brīvdienā, visi servisi ciet. Zvanam un tā īsti nesaprotamies, beigās pēc vairāku minūšu sarunas tik attopamies, izrādās lietuvietis! Smieklīgi jau. Bet beigās tieši viņš lielā mērā bija mūsu veiksmes atslēga, paldies viņam bezgalīgs.

Pēc pāris neziņas un raižu pilnām dienām parādījās iespējas un cerību stari. Tad nu mēs kā tai teicienā par dzīves piespēlētiem citroniem, taisījām limonādi. Par spīti situācijai izbaudījām dienas. Es nekad, nekad neaizmirsīšu tos kilometrus, ko gājām uz tuvāko veikalu un atpakaļ, tos skaistos kalnus, kuros kāpām, to karsto sauli, kurā svila vaigi. Ir viegli mīlēt, kad viss ir labi, bet īstā attiecību seja parādās tad, kad grūti. Un tā mūsu seja bija vēl lielāka mīlestība. Atceros, kā sēdējām mežā, viņš ar dusmu grumbu pierē kaut ko aktīvi štukoja un es domāju pie sevis, cik ļoti es viņu mīlu, cik ļoti stiprs viņš ir, cik ļoti es ticu, ka viņš visu izdomās un es pēc tam to dusmu grumbu nobučošu.

Kāpēc es jums to visu stāstu un kāds tam sakars ar Rafaelu? Pavisam vienkārši. Tīra matemātika. Parēķinājām atpakaļ un sanāk, ka tieši tad, tieši tur, kā balva par grūtību izturēšanu, par to teamwork, ko mēs tur izdarījām, par to spēcīgo balstu, kas viens otram bijām, par to mums ielika klēpī dēlu. Mēs pierādījām sev, viens otram un Kosmosam, ka mēs varam izturēt izaicinājumus, ka mēs esam stipra savienība, ka mēs nepadodamies, ka mēs mīlam arī caur bedrēm. Man patīk domāt, ka mēs šo dāvanu nopelnījām.

SLEPENĀ PRIEKA VĒSTS

Vēl neko nenojauzdami sasniedzām Kanāriju salas, ievācāmies Piedzīvojumu villā un aktīvi gatavojāmies grupas sagaidīšanai. Skaidrs, ka cilvēki, atbraukuši atpūsties, vakarus vadīja triecot lētos spāņu vīnus un arī es kompānijā cilāju līdzi pa glāzei. Līdz sapratu, ka vairs īsti nereibst, tikai nāk miegs un paliek slikti. Kaut kā uzreiz neattapos, kas tam varētu būt par iemeslu, vainoju pašu vīnu un centos risināt problēmu ar izgulēšanos. Tuvojās Piedzīvojums, kad ciemos brauca gan Raimonda, gan mana māsa un brālis, nu riktīga radinieku nedēļa. Un tikai tad man beidzot pieleca. Domājām, pa kuru laiku, lai pa kluso nopērkam testu. Izrāvāmies divatā uz lielveikalu un turpat (jo ilgāk nociesties vairs nespēju) arī noskaidrojām savu jauno īstenību. Atceros to emociju karuseli, kad ieraudzīju strīpiņas un sapratu – es būšu mamma. Satraukums, prieks, apmulsums, nu tāds riktīgs kokteilis ar laimes asaru piegaršu. Pie tam tas notika nedēļu pirms manas dzimšanas dienas! Kāda nepārspējama dāvana, vai ne? Nekādi nevarēju saprast, kā lai noturu šo noslēpumu no māsas, kas ik vakaru aicināja pasēdēt ar vīna glāzi. Izvairīgi tēloju nogurumu no dienas aktivitātēm (kas nemaz tik ļoti nebija jāpietēlo).

Pēc viņu aizbraukšanas jau bija vieglāk glabāt šo prieku pie sevis. Svešie viesi liekus jautājumus neuzdeva. Bija gan vēl jāpārdzīvo dzimšanas dienas ballīte, kurā ciemos bija draugi no Sicīlijas Piedzīvojumiem. Bijām izdomājuši baigo stratēģiju ar vīnogu sulu vīna glāzē, tad nu man bija visas iespējas likt lietā savu neeksistējošo aktrises talantu. Diemžēl šo stratēģiju nevarējām tik viegli īstenot, kad ballīte pārcēlās uz kāda bāra atklāšanu ar bezmaksas dzērieniem, bet kaut kā veiksmīgi jautrā prātā neviens neievēroja manu pieklusināto “Man lūdzu tikai Spraitu” viesmīlim.

Testiņš rokā, bēbis puncī!

ESTOY ES EMBRAZADA

Šo teikumu spāņu valodā neaizmirsīšu nekad.

It kā pirmā grūtniecība pati par sevi jau nebūtu mulsuma, satraukumu un daudz jautājumu pilna, man tika tas prieks to piedzīvot svešā valstī, kur visi runāja man nezināmā mēlē. Labi gan, ka mana drauga chill attieksme ir lipīga un pēc izraudāšanās, ka neko nesaprotu un bail kaut ko svarīgu nokavēt / palaist garām / sačakarēt, nospriedām tomēr, ka lieks stress nevienam par labu nenāk – ne man pašai, ne mazulītim.

Tad nu mācījos pieņemt situāciju un to izbaudīt. Un patiesībā jau viss bija tiešām lieliski. Man bija sapņu grūtniecība. Jāatzīst, ka mazliet baidījos no tā, kā nu būs, saskatījusies, kā ziepenēs dāmas ģībst un salasījusies briesmu stāstus par niknām toksikozēm, trakām hormonālām garastāvokļa maiņām un jokainām izēšanās lēkmēm. Bet man tas viss izpalika. Paaugstināta emocionalitāte – tā gan bija, bet tā intensīvā emocija, ko izjutu bija prieks. Jutos pilnīga savā sievišķības pilnbriedā un teju dievišķa, es taču taisīju cilvēku!

Līdz daktera apskatei, kad pirmo reizi klausījāmies mazuļa sirdspukstus pat īsti neticējās, ka tiešām esmu stāvoklī, jo nekas par to īsti neliecināja. Jutos enerģijas pilna un arī ēst par diviem nekārojās. Bet varbūt man tam nemaz nepietika laika. Dienas ritēja aktīvi kopā ar citiem Piedzīvojumu medniekiem iepazīstot Fuerteventuras salu, sauļojoties, ejot pārgājienos un līdz 3.grūtniecības mēnesim arī sērfojot. Katrs rīts iesākās ar jogu, regulāri peldējos okeānā… Laikam sūdzēties absolūti nevaru.

Dejotāja poza mūsu Kanāriju villā kādā 3.-4.grūtniecības mēnesī. Punci vēl neredz, bet balansu tomēr mazliet jauca jau tad mazais punča iemītnieks

Bet ar tiem dakteriem gan mums jautri gāja. Cerēju, ka tūristu blīvums salā automātiski nozīmē vieglu saziņu starptautiskajā angļu valodā, tomēr vietējie spāņi bija citās domās. Kamēr mēmajā šovā parādīju, ka esmu stāvoklī un nokomunicēju, ka man vajag vecmāti, ginekologu un dakteri vairākiem mēnešiem nevis steidzamu palīdzību, kāds laiciņš pagāja. Tomēr tiku galā un pirmos divus trimestrus mani apčubināja burvīga spāņu ārstu komanda. Uz vizītēm devos ar lapeli google translate iztulkotiem jautājumiem un pārsvarā mūsu sarunas sastāvēja no žestiem – ok un īkšķis augšā. Tā tīri humoram, mana vecmāte ietrāpījās vīrietis gados, kurš, kad pirmo reizi tikāmies, uz ierobežotās komunikācijas situāciju reaģēja saķerot galvu, jo angliski prata tikai Hello.  Bet no situācijas viņš izgāja atjautīgi – uz pārējām vizītēm viņš aicināja piedalīties studentus-praktikantus, kuri angliski prata vairāk. Lai gan mūsu sarunas pārsvarā sastāvēja no vēdera apkārtmēra ciparu nosaukšanas un mana nemākulīgā estoy bien (jūtos labi), uz atvadām dakteris atzina, ka bēdājās, ka nedzemdēšu turpat Kanāriju salās, varbūt tomēr pārdomāšu un palikšu.

Jāatzīst, ka emocionāli lielu mieru iedeva arī Skype saruna ar dūlu Katrīnu Puriņu-Liberti. Paldies viņai par to. Metu aci uz viņu kā variantu savam dzemdību superteam, bet šoreiz tomēr izpalika man tas prieks. Nākošreiz. Viņa mani ievirzīja domām par to, kādas dzemdības vispār vēlos, palīdzēja man saprast, par kādiem jautājumiem vispār jāpadomā, kādu literatūru vērtīgi palasīt utt. Sadabūju e-versiju “Gaidības un radības ar prieku” un brīvajos brīžos rāvu cauri.

DZIMUMS UN DATUMS

Par dzimumu man bija izteikts čujņiks. Nebija nekādu zīmīgo sapņu un nenodarbojos ar nekādiem mītiskajiem zīlēšanas paņēmieniem. Vienkārši bija neizskaidrojama sajūta, ka tur iekšā mitinās džekiņš. Komunikācijas ķibeļu dēļ uz sonogrāfiju tiku tikai ap 18.-19.nedēļu, kaut pirmā parasti veicama jau 12.-13.nedēļās, tāpēc plānoto datumu ārsti varēja noteikt tikai aptuvenu (t.i. vēl aptuvenāku nekā parasti). 2.jūlijs, tā man teica. Manas māsas vārda diena. Tā kā datums ir aptuvens un uz vakts ieteicams būt +/- 2 nedēļas pirms/pēc, sāku rēķināt, kādi plāni tam laikam. “Ka tik nepiedzimst Jāņu vakarā,” spriedām ar Raimondu. Tad nu mana pirmā sonogrāfija sanāca arī pie reizes tā, kurā uzzināju dzimumu. Mazais bija lepni izsēdies plati kājām, tāpēc šaubu nebija – puika. Kad ieraudzīju to ekrānā un ārsts faktu apstiprināja, mana sajūta bija – paldies, es to jau zināju. Pārņēma prieka vilnis, kas gan cits. Nekad neesmu sapratusi tās runas par vīriešiem, kas īpaši priecājas par dēliem un mātēm, kas vairāk gaida meitas – kaut kāds bullshit. Mums nebija nekādu ekspektāciju un būtu reaģējuši vienlīdz priecīgi par abiem variantiem.

Tā kā Raimondam bija jāpaliek ar grupu un busu, uz vizītēm braukāju viena ar Vespiņu. Atceros kā pēc vienas sirdspukstu klausīšanās tā saraudājos no prieka, ka nācās piestāt malā nomierināties, lai redzētu ceļu cauri prieka asarām. Žēl jau, protams, ka neizdevās vizītes apmeklēt kopīgi – šķiet tētim būt klāt ir svarīgi, lai tiešām apzinātos, ka viss notiek, jo mamma jau tāpat sajūt un dzīvo ar šo apziņu visas 40 nedēļas. Ceru nākotnē piedzīvot iespēju apmeklēt šāda tipa vizītes kopā ar mīļoto, lai grūtniecība būtu vairāk abu piedzīvojums nevis tikai mana pieredze.

Piedzīvojumu ģimenīte Kanāriju villā

PAZIŅOJUMS

Ģimenei:

Latvijā bija plānots atgriezties, kad biju jau 7.grūtniecības mēnesī, tātad jau ar lielu, apaļu punci. Vienkārši ierasties ar bumbu vēdera vietā laikam būtu pārāk pārsteidzoši, tāpēc ģimenei izlēmām paziņot jau iepriekš. Daudz domāju, kā labāk to izdarīt. Vienkārša messenger ziņa šķita nepiemērots formāts TIK lielam paziņojumam. Tāpēc izlēmu par labu ar roku rakstītai vēstulei, kurai pievienot sonogrāfijas attēlu. Vienā no Fuerteventuras piedzīvojumiem mums pievienojās talantīgā māksliniece Ieva Ekmane, kura uzdāvināja mums skaistu kartiņu ar uzrakstu “The best is yet to come” (https://www.oliverlatvia.com/product/dizaina-plakats-koka-listes-best-is-yet-to-come/), kas šķita perfekti piemērota šim vēstījumam. Tad nu uzrakstīju lielos jaunumus, ieliku aploksnē un sūtīju kā ierakstītu vēstuli, ar izsekošanu. Atceros kā vaktēju, kā vēstule mēroja tālo ceļu pāri visai Eiropai. Māsai bija pieteikts filmēt lasīšanas brīdi. Tā bija satraucoša gaidīšana, kura, protams, rezultējās vēl lielākā priekā, jo dalīts prieks ir dubultprieks.

 

Draugiem:

Līdzīgas pārdomas pārņēma arī par draugu apziņošanu. Tā kā mistiski veiksmīgi bija sakritis, ka manai tuvai draudzenei arī bija gaidāms bērniņš un tuvojās punča balle, nolēmu, ka šis pasākums būtu perfektā iespēja manai prieka vēstij. Tā šķita forša dāvana draudzenei un divi zaķi ar vienu šāvienu – jo ballītē bija visas manas labākās draudzenes, tātad pie reizes sanāktu apziņot arī viņas. Safilmēju un samontēju nelielu video, nosūtīju ballītes organizatorei un arī sarunāju video atskaiti par reakcijām. Šķīda prieka asaras un vēl pirms video sākuma jau izskanēja minējumi un joki, ka tik arī neesmu stāvoklī. Tagad mūsu mazie ziķeri jau kopā jož un spēlējās. Cik tas ir jocīgi un superīgi vienlaicīgi!

Publiski:

Par šo paziņojumu mums viedokļi dalījās, jo Raimonds ir mazāk vērsts uz publisku personīgās dzīves izrādīšanu. Šajā ziņā esam izteikti pretstati. Man, protams, gribējās izkliegt, izlielīties un izpriecāties ar visu pasauli vai vismaz Facebook draugu saimīti. Līdz pat 6.mēnesim punci noslēpt bildēs nebija īpaši grūti, bija tikai jāizvēlas pareizais leņķis. Bet pirms došanās mājup tomēr izcīnīju atļauju padalīties priekā un šī bija bilde, ar ko atklājām publiski, cik superīgu suvenīru vedīsim mājup no Kanāriju salām. Nebijos skaudīgu acu, bet slīku sveicienu komentāru straumē un sajutu tādu kā atvieglojumu, ka varu neklusēt par šo lielo notikumu, varu stāstīt, rādīt savu pieredzi un būt maksimāli patiesa savās interneta izpausmēs.

RADOŠĀ ČAKRA

Šķiet gaidību laikā sievietēm norauj jumtu un atrauj vaļā kaut kādas radošās čakras. Visur apkārt redzēju, kā grūtnieces un jaunās māmiņas uzsāk savus rokdarbu biznesiņus un čakli pašas rada visādus brīnumus. Negaidīju, ka tā notiks arī ar mani. Ar rokdarbiem biju ļoti uz Jūs, ko lieliski apstiprina fakts, ka esmu jūnijā sēdējusi skolā un adījusi vesti, atstrādājot vasaras darbus mājturībā. Es ienīdu to priekšmetu un man nebija absolūti nekādas motivācijas apgūt vielu, ko mums mācīja. Man šķita, ka man tas nekad nenoderēs un nekad neinteresēs. Ha. Še tev.

Šajos mēnešos manī kūsāja radīšanas enerģija un to izpaudu aizrautīgi gleznojot, apgūstot pītu aproču gatavošanu un vēlāk arī apgūstot hennas mākslu. Tieši šis laiks bija sākums maniem radošajiem hobijiem, kas aizrauj joprojām un nu jau pārvērsti papildus peļņas avotā. Atceros, ka man sāka iepatikties arī mājas darbi (gludināt!), gatavošana un tādas izteikti sievišķīgas lietas, ar kurām sevi agrāk īpaši nesaistīju, nesajutu kā savējās un pat pretojos tām kā nepieciešamām manā ikdienā. Bet laikam jau mazulis klēpī izaudzināja mani no meitenes par sievieti un lika iemīlēt šo savu sievišķo pusi un vairāk ļauties tai. 

Happy preggo
Es esmu mīlestība, manī ir mīlestība un viss ap mani ir mīlestība

VĀRDS

Es par vārdu sāku sapņot jau kopš ieraudzīju strīpiņas testā. Nē, muldu. Jau kopš biju maza meitene. Viena vārda došanas pieredze man jau bija – kad bija jānosauc mūsu sunenīte Mia. Interesanti, ka tagad šis vārds ir topā daudzu vienaudžu meitām, vienmēr esmu domājusi, kā gan rodas šīs patīkamo vārdu mode. Puišu vārdi gan man nebija tā aizķērušies, tāpēc nācās krietni piedomāt. Lai gan biju izveidojusi veselu sarakstu ar sev tīkamiem variantiem, vadoties pēc stingriem kritērijiem, galu galā vārdu izdomāja Raimonds.

Braucām mašīnā divatā un ierosināju parunāt par tēmu, jau sagatavojusi savu sarakstiņu. Mani kritēriji bija:

  • lai vārds sāktos ar R burtu, jo man patīk puišu vārdi uz R un likās forši, ka tēvam ar dēlu būtu vienādi iniciāļi
  • vārdadiena nedrīkst iekrist ļoti tuvu dzimšanas dienas datumam vai pārklāties ar lieliem svētkiem vai tuvu radinieku dzimšanas dienām
  • vārds nevar būt ļoti vecmodīgs vai arī pārāk moderns un pilnīgi crazy (kā bieži slavenības mēdz nosaukt savus bērnus par Āboliem, Ziemeļiem utml.)

Saucu Raimondam savus favorītus un visiem viņam bija, kur piesieties. Mans favorīts bija Rodrigo. Un tad pēkšņi Raimonds izmeta savu vienīgo versiju – Rafaello. Nevis kā konfekte, bet gan bruņurupucis no bruņurupučiem nindzjām, kas viņam bērnībā esot bijusi mīļākā multene. Un man momentā iepatikās. Izlēmām latviskot galotni uz Rafaels, lai pārāk neasociētos ar kokosa skaidiņu trifeli. Rafaels. Tik skaists, skanīgs, interesants vārds. Ātri sagūglēju vārdadienas un sapratu, ka viss atbilst. Rafaels. It kā mazliet spānisks, mazliet itālisks, bet ne tik ļoti lai latviski liktos kā no svešas zemes atbraucis. Un tā kā tieši šajās zemēs viņš bija radies un audzis puncī, tas likās tikai vēl vairāk atbilstoši. Rafaels. Bībeles vārds, mans mazais eņģelis. Man bija suns Leo, kurš nosaukts seriāla tēla sargeņģeļa vārdā un nu man ir dēls Rafaels erceņģeļa vārdā. Kaut kas man ir ar tiem eņģeļiem. Rafaels. Viss, kopš šīs sarunas par vārdu bija nolemts un šaubas ne brīdi vairs neradās.

Līdz dzemdībām par vārda izvēli apzināti klusējām, lai citu viedokļi un reakcijas mums neliktu apšaubīt izvēli. Mums abiem ļoti patika šis variants un tas bija galvenais. Noturēt noslēpumu gan bija diezgan grūti, jo pati biju sajūsmā par šo skaisto vārdu. Neilgi pirms dzemdībām izlēmām piešķirt arī otru vārdu par godu Raimonda tētim – Jānis. Šo vārdu gan ikdienā neizmantojam, bet

puncis4

MĀJUPCEĻŠ PĀRI EIROPAI

Pirms došanās atpakaļ uz Latviju notika kas zīmīgs, vismaz es to uztvēru ļoti simboliski. Mūsu villas terases kolonnu par pajumti izvēlējās baložu pāris. Iekārtojuši tur ligzdu, izdēja olas un perēja. Centāmies lieki netraucēt, bet tā kā ligzda atradās tieši blakus mūsu brokastu galdam un visiem bija liela ziņkāre, kā tad nu tur viss notiek un virzās uz priekšu, ik pa laikam ar GoPro uz statīva iefilmējām, kā mūsu baložu ģimenītei sokas. Panesās joki par to, ka neviens nekad nav redzējis mazu balodi. Šo mistēriju gan mēs ātri pēc tam atklājām. Es ļoti jutu līdzi, lai viņiem viss izdodas, jo uztvēru to visu kā zīmi. Mans mazais putnēns perējās puncī un turpat perējās baložu mammas mazuļi. Ļoti cerēju mazos sastapt pirms došanās prom.

Un tā arī notika. Viņi izšķīlās uzreiz jau diezgan palieli un varen neglīti. Nesmuki jau tā teikt, bet tiešām ļoti nesmuki putni. Katru dienu redzēju kā mamma aizlido, lai atlidotu atpakaļ ar ēdamo saviem bērniņiem un mātes instinkts manī dancoja ar kaut kādu ornitologa dzirksteli kombinācijā. Šķita – viņi auga pa stundām. Pāris dienu laikā (!!!) viņi jau bija sasnieguši gandrīz savas mammas izmērus, tāpēc ligzdā sāka kļūt par šauru visiem. Bija laiks mācīties pašiem lidot. Pārdzīvoju, vai viņiem izdosies. Dienu divas pirms devāmies prom redzēju, kā mūsu suncīte Mia satrakojusies aizskrien un dzirdēju jocīgu troksni. Skatos balodēns centies lidot laukā no ligzdas ietriecies logos un spurinās, tikmēr mazā medniece lejā jau gaida. Saucu Raimondu, lai glābj situāciju, noķērām un kādu laiku drosmīgais balodis ietusēja pie mums mājā, sabildējāmies, padraudzējāmies un viņš aizlidoja! Smuki pats tika līdz palmai pāri baseinam. Viss būs kārtībā – es domāju. Gan mums, gan viņiem. Ar šo notikumu kā tādu rituālu jutos emocionāli atvadījusies no Kanāriju villas un biju gatava ceļam mājup.

Par braucienu mājās pāri visai Eiropai īpaši neuztraucos. Man patīk ceļot ar auto, kopā ar Raimondu un paļāvos, ka viss būs kārtībā, kāpēc gan, lai nebūtu. Vienīgais brīdis, kad aptvēru, ka ar punci ceļot tomēr ir nedaudz citādi, bija kad, kāpjot uz prāmja, man lika parakstīt dokumentu, kurā apstiprinu, ka saprotu riskus un uzņemos atbildību, ja nu sākas dzemdības. Cerēju gan, ka tāds scenārijs mūs nesagaida. Tikuši līdz sauszemei sākām ilgo ripošanu, ar milijons suņa staidzināšanas, čurāšanas un benzīntankos ēšanas pauzēm. Manas galvenās raizes laikam bija par to, vai paspēšu sagaidīt benzīntaku, kad atkal sagribēsies čurāt, bet beigās nebija nemaz tik traki. Ceļš pagāja ātri vien un gulēšana busā ar visu punci nelikās nemaz tik neērta.

Processed with VSCOcam with m5 preset
Atpakaļ Latvijā

FINIŠA TAISNE

Latvijā atgriezušies devāmies tuvinieku satikšanas tūrē un atrādījām visiem punci. Laiks finiša taisnē pēkšņi šķita uzņēmis turbo tempus un ar steigu bija jādomā par dzīvesvietu, jāsagādā visas nepieciešamās mantas un jāsagatavojas dzemdībām, izvēloties vietu un dzemdību komandu. Viss veiksmīgi atrisinājās un sākām nodarboties ar svētu gaidīšanu Jūrmalā, manās bērnības mājās.

Pēdējos divus grūtniecības mēnešus metos divos izaicinājumos pēc kārtas. Vispirms izmēģināju pirmo jogas izaicinājumu (no kura kļuvu viegli atkarīga un tagad, kad vien sanāk laiks, turpinu tajos piedalīties), kas ar punci likās mazliet dulli, bet tāpēc arī divtik interesanti. Un pēc tam 30 dienas svārkos izaicinājumu, kas aktuāls arī šobrīd. Nemaz tik vienkārši nebija ar lielo vēderu iestīvēties visās iecerētajās kleitās, bet arī šo laiku uztvēru kā ļoti zīmīgu un šķita skaisti būt īpaši sievišķīgai, kad tuvojās lielākais un sievišķīgākais izaicinājums, kāds vien sievietes dzīvē iespējams – dzemdības.

Processed with VSCOcam with c1 preset
Rādu puncim Latvijas sauli
Processed with VSCOcam with f2 preset
Jogas izaicinājums ar punci divtik izaicinošs
Processed with VSCOcam with c1 preset
Formīgs atlieciens
Processed with VSCOcam
Punci gaisā
Processed with VSCOcam with c1 preset
Arī šitā pagrozījos 8.mēnesī
aiga_mazais-53
Mans pirmais svārku izaicinājums ar visu punci

MIRKLIS PIRMS

Nedēļas un dienas pirms Rafaela sagaidīšanas bija piepildītas un steidzās ātri. Katru rītu turpināju nodarboties ar jogu, meditēju, sarunājos ar mazulīti. Piedalījos jogas, meditāciju un mandalu krāsošanas dienas nometnē, apmeklēju yin yogas nodarbību ar uzsvaru uz gurnu atvēršanu un jutos ļoti, ļoti emocionāli gatava. Mierīga, laimīga, sievišķīga, gatava.

Sabildējāmies un uzrīkoju mazu punča balli, kas šķiet ir must-have komplektiņš grūtniecības laikā pirms dzemdībām. Iemūžināt smuko, apaļo punci un ietusēt ar draudzenēm pirms lielā notikuma. Pakrāsojām mandalas, pazīmējām hennas, papļāpājām, uzēdām un jauki pasēdējām. Mierīgi un forši, tieši kā biju iedomājusies, ja ne tas lietus, būtu bijis pavisam perfekti.

Savā due date ar riteni aizbraucu uz māsas vārda dienas ballīti. Normāli, ne? Brīnums gan, ka visas tās ceļa bedres dzemdības tiešām arī neizraisīja. Sēdēju apaļa pie galda un jokojos, vai tik nebūs jābrauc pa taisno, bet iekšēji bija absolūts miers un uzticēšanās, ka viss notiks, kā tam jānotiek. Paspēju arī uz draudzenes ballīti šajā pašā vakarā. Tā nu Rafaello ļāva man riktīgi ietusēt pirms tusiņš ar viņu sākās, ko meditācijās arī biju centusies ar viņu sarunāt.

Lasot literatūru un gatavojoties dzemdībām sapratu, ka pārstaigāt plānoto datumu nav nekas neparasts, tāpēc par dienām, kurās turpināju nesajust nekādas dzemdību pazīmes, īpaši neuztraucos. Turpināju pacietīgi gaidīt. Somas bija sakrāmētas, kursi izieti, plāns skaidrs. Aizlaidām pat makšķerēt, lai aizpildītu laiku un laivā gan mani pārņēma mazas bažas – ja nu nepaspēsim aizairēt krastā un nāksies dzemdēt upes vidū (tā it kā pirmās dzemdības varētu notikt pāris minūtēs… lai gan… you never know, right?).

dzeltenie-30
No punča fotosesijas
dzeltenie-10
Mia piemērīja Rafaela Gypsy Rug
11656184_1091770050837203_1779893865_o
Punča ballē kārtīgi samīļoja gan mani, gan mazo
11642106_1091770044170537_739798838_o
Vēl nepiedzimis, bet jau tik ļoti mīlēts

Tāda bija lielā gaidīšana. Piedzīvojumu un laimes pilna. Arī satraukumi bija, bet ar tiem ātri vien tikām galā.

Par lielo satikšanos uzrakstīšu nākamreiz. 

 

Advertisements

2 thoughts on “Rafaelu gaidot

  1. Blogā rakstīji, ka sadabūji e-versiju “Gaidības un radības ar prieku”. Vari padalīties, ja Tev ir saglabājusies e-versija vai arī pateikt kur meklēt elektronisko versiju. Jau iepriekš paldies! :]

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s