Mūžīgo dzinēju mūžīgais kārdinājums

Mūžīgais dzinējs izsauc citus dzinējus uz pieredzes apmaiņu. Tie, kuri mūžīgi dzenās pēc neaizsniedzamā, deg par idejām, sapņiem un mērķiem, tiem, kuri mūžīgi iekrīt kārdinājumā atdot sevi par daudz. Kur jūs esat mani dvēseles radinieki? Parunāsim. Mums vajag klubiņu, kurā atzīstamies, ka atkal atdodamies par daudz un viens otram sadodam knipjus pa pieri – ir jānomierinās. Cik var kāpt uz tiem pašiem grābekļiem?

Tik pazīstamais grābeklis šoreiz trāpīja nevis pa pieri, bet baisi stipri pieklauvēja pie sirds. Pēc kārtējās darbīgās nakts un pāris stundu miega centos savākties dienas plāniem, bet ķermenis buksēja un netika līdzi. Sirds joņoja, elpu ievilkt grūti, galva reiba un nācās vien atkrist atpakaļ gultā. Kāpēc mazliet jāsabrūk ķermenim, lai es iemācītos apstāties?

Es visu to teoriju ļoti labi zinu. Laimīgas dzīves pamatā ir balanss, harmonija un tā tālāk, vai ne? Mums visiem vajag starp darbiem, ģimenes dzīvi un radošām izpausmēm atrast laiku dziļām ieelpām, jogai, meditācijai, kaut pastaigām svaigā gaisā. Atelpai. Pauzei. Mieram. Bet kāpēc mums dedzīgajiem ir tik grūti to ieviest praksē?

Ir visādi cilvēki. Tādi, kuri sapņo par brīvdienām, kad varēs nedarīt neko un tādi, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu vairāk stundu un miegs nebūtu jāguļ nekad, lai tik varētu izdarīt visus darbus, ko kārojas. Es sevi pieskaitu pie tiem otrajiem. Man ir kaut kādas nepārvaramas bailes nepaspēt izdarīt, sasniegt, izmēģināt visu. Bailes nokavēt iespējas un dzīvi, jo tā taču ir tik īsa. Ja nu rītdiena nekad nepienāk? Mazliet par burtisku esmu uztvērusi saukli “dzīvo šodien” un tieši tā arī dzīvoju, it kā šodienā būtu jānodzīvo visa dzīve, jāpiepilda visi sapņi, jāizdara visi darbi, jāpaspēj visas ieceres. Tāds kvēls maksimālisms, kas laiku pa laikam rezultējas izdegšanā. Nemāku pateikt nē ne sev, ne citiem, ne vilinošām iespējām. Kā gan es varētu atteikt? Dodiet tik šurp! Laiks atradīsies! Galvenais ir gribēt, vai ne?

Bet neatrodas. Laiks ir tik, cik ir un ar savu gribasspēku es 25.stundu diennaktī neuzburšu. Mani vajag dēlam, mani vajag draugam, mani vajag putekļiem, kas krājas uz grīdas, mani vajag tai meitenei, kas gaida rokassprādzi, vajag mājaslapai, kas gaida, lai to sakārto, vajag nesakārtotiem teikumiem, kuri jāsaved kārtībā, visiem mani vajag. Bet man ko vajag? Visu vajag! Vajag mammai būt, vajag projektus attīstīt un ne jau vienu, bet gan kādus simtpiecpadsmit, vajag rakstus uzrakstīt, ne jau tikai darbam, bet arī savam priekam un pašizpausmei, vajag bildes sataisīt un salikt un parādīt, cik skaista ir dzīve, kura tā traucas uz priekšu, noķert tos mirkļus un atstāt sev piemiņai. Un tad es brūku zem tā visa, kas sakrāvies uz maniem mazajiem pleciem, bet nost neko nemetu, jo tas jau būtu lepnums un tā taču var pazaudēt iespējas. Man taču būtu jābūt pateicīgai, ka man ir tik daudz un es esmu, bet manis fiziski nepietiek. Un nav tā, ka tas viss man ir spiests slogs. Es pati taču to visu esmu izvēlējusies. Katrā šajā lomā, kas jāpiepilda, es rodu baudu, ķeru kaifu, piepildos pati. Bet iztukšo tas, ka šo lomu ir par daudz. Es esmu tikai viena un gribu ietilpināt savā vienā dzīvē kādas desmit. Es negribu izvēlēties. Es gribu visu.

Un tad, kad pietrūkst dienas nomoda stundas, tad tikai loģiski šķiet sākt nozagt tās naktij. Acis līp ciet, bet ar kafiju vienu vai divām ar pamatīgu cukura kaudzi nakti var izvilkt. Visi beidzot guļ, nevienam mani nevajag, neviens nekarājas svārkos un neprasa uzmanību, neviens neskatās mīļām acīm un neko nelūdz, neviens neuzprasās, neaizrāda, netraucē. Esmu tikai es un nakts un beidzot pāri paliek manas vajadzības, mani sapņi, manas ambīcijas. Un es rakstu un pinu un klikšķinu un pinos savos vārdos un šķetinu tos un tad attopos rīta gaismā. Aiz loga jau čivina putni, dēls nemierīgi gultā knosās un ir jauna diena klāt, bet mana iepriekšējā vēl nemaz nav beigusies. Es ieritinos zem segas, kura sen jau ir sasildīta. Jūtos mazliet sveša ar savu auksto ķermeni un steidzīgo pulsu šajā siltā, miera migā.

Aizveru acis un, šķiet, pēc minūtēm piecām jau ir diena. Kaut kur pa miegam atceros, ka draugs nobučoja pirms devās uz darbu. Tagad dēls apsēdies virsū sauc “Ejam!” un velk aiz rokas. Vieglā transā aizvelk mani līdz šūpolēm un es viņu šūpinu, bet galvā jau atkal kārtoju teikumus, tikmēr pinot rokassprādzi. Protams, esmu uzvilkta kā stīga un daudz vieglāk nokaitinos, pasprūk kāda niknāka frāze, kāda bargāka intonācija, kā būtu bijis nepieciešams, kad dēla plāni par skriešanas virzienu un man vajadzīgo virzienu nesakrīt. “Kāpēc es viņam nozogu priecīgu mammu,” jau atkal šaustu sevi. Vajadzēja izgulēties un šodien beidzot ar viņu salīmēt to uzlīmju burtnīcu, ko jau sen atliekam. Viņš jau mani negaida, bet jau sen ir gabalā, kamēr tešos augšā un lejā pa trepēm pēc dzijas kamola. Ķeru rokā viņu, savus darbus, laiku, sevi pašu tam visam pa vidu. Kaut kur visu laiku skrienu un kaut ko nemitīgi mēģinu noķert.

Un tad sirds pieklauvē pie krūškurvja vienā rītā tā, ka skaidrs – ir jāapstājas. Kāpēc nemāku saudzēt savu ķermeni, tās taču manas nemiera dvēseles mājas. 

​Šī nav sūdzēšanās vai žēlabaina lūgšana likt mani mierā. Drīzāk atzīšanās un aicinājums atsaukties tiem, kas atpazīst sevī šīs sajūtas un degsmi nekad neapstāties, vienmēr teikt visam jā un piepildīt sevi milijons virzienos. Kādas ir jūsu balansa formulas? Kā atrast laiku visiem virzieniem, kuros sirds sauc? Kā neapmaldīties, lai to nav par daudz? Kā nemiera dvēselei piespiesties miera devai ik dienas?

Bilde no piespiedu brīvdienas, kad atļāvos uzlikt mīksto visām atbildībām
Advertisements

2 thoughts on “Mūžīgo dzinēju mūžīgais kārdinājums

  1. Oi, cik pazīstami. Bet jāsaka, ka vienā brīdī kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts ieslēdzās un tagad ir vieglāk. Mācos prioritātes izvirzīt. Mācos apzināties, ka tas, ka varu visu nenozīmē, ka tas viss man nepieciešams un arī reāli ir jādara. Bieži mācos no sava vīrieša. Vīriešiem vispār tas pasākums daudz dabīgāk notiek – viņi prot labāk izvēlēties sevi. Bet tik ļoti, ļoti pazīstu to sajūtu, par kuru Tu runā. Palīdz To-Do liste un apziņa, ka drīkstu arī kaut ko atcelt. Palīdz arī apziņa, ka pasaulei mani vajag laimīgu, nevis pārgurušu. Palīdz arī biežāk izslēgt skaņu telefonam un dzīvot tajā mirklī, kurā atrodos, nevis soctīklos, jo tie visbiežāk liek sajusties tā, ka kaut kas tiek kavēts.

    Novēlu Tev atrast to balansiņu, kā arī iesaku – vienmēr atceries, ka tikai laimīgs cilvēks var arī citus darīt laimīgus. Arī tajā skaitā – Laimīga mamma rada laimīgus bērnus. Lai izdodas!❤

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s