MĀKSLĪGO SMAIDU ANATOMIJA

Kā lai to paskaidro? Nekādas loģikas jau tur nav. Bez liekas izpušķošanas – man bija depresija. Lai cik ļoti šis vārds jau šķiet bieži piesaukts un tāpēc zaudējis savu jēgu, tas tomēr sevī nes lielu, lielu smagumu. Tās nav lielas bēdas, tas nav ieildzis pārdzīvojums, tas ir nelūgts viesis apziņā, kurš izbojā visu ballīti un pamazām nosvilina māju. Labākajā gadījumā mājas saimniekam izdodas ugunsgrēku laikus nodzēst un nelūgto viešņu patriekt. Man, šķiet, ir izdevies. Bet ja nu viņš kādreiz vēl atgriežas?

Tās nav lielas bēdas, tas nav ieildzis pārdzīvojums, tas ir nelūgts viesis apziņā, kurš izbojā visu ballīti un pamazām nosvilina māju. Labākajā gadījumā mājas saimniekam izdodas ugunsgrēku laikus nodzēst un nelūgto viešņu patriekt

Man likās, ka ar mani jau nu tā nekad nenotiks. Kam tik nav dzīvē cauri iets un esmu taču braši turējusies cauri lieliem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm. Un man taču nekā netrūkst, par ko gan man skumt? Vienmēr esmu skandinājusi visādus pozitīvās domāšanas citātiņus, uzsvērusi, ka paši kontrolējam savas emocijas un atliek taču vienkārši izvēlēties priecāties, vai ne? Nē. Bullšits tas ir. Depresija nav kaut kas, ko izvēlas. Nebija tāda diena, kurā pamodos un izlēmu – gruzīšos un ienīdīšu dzīvi un sevi arī šodien. Es gribēju būt priecīga, no visas sirds, bet man nesanāca. Es biju salūzusi, prieka mehānisms vairs vienkārši nedarbojās.

No malas varētu šķist, ka kaut kas slikts notika, ka es tā pēkšņi apvainojos uz pasauli. Kaut kāds dramatisks lūzumpunkts, pēc kura es sabruku. Nē. Tas bija apstākļu kopums un ilgi, ilgi krājušās neizteiktas dusmas, neizraudāts aizvainojums, nepievērsta uzmanība, neatzīts vājums, nepietikusi drosme lūgt palīdzību un gluži vienkārši nepietiekama atpūta un rūpes par sevi. Problēmu kārtas, viena uz otras sagūlušas un apputējušas jau gadiem, visbeidzot sagaidīja savu laiku nākt gaismā.

Lai gan drūmā posma laikā izvēlējos virtuāli neizpausties, es tomēr rakstīju, tikai melnrakstos, jo kaut kur man sava sāpe bija jāizpauž. Tagad es gribu jums fragmentu parādīt, lai sniegtu ieskatu, kā es jutos un ko tas nozīmē. Šis gan ir tikai fragments, ļoti daudz vārdu un rindkopu paliks melnrakstos, jo par smagu un daudz domu nemaz nepierakstīju, jo nebija spēka. Šķiet, nav arī īsti vārdu, kas to haosu spētu aprakstīt.

Četri nepabeigti melnraksti blogā sauc pēc punktiem, nolupusi nagu laka kliedz “nevīža”, izbalējusī matu krāsa auro “savācies”. E-pasts iepīkstas, kārtējā kafijas krūze iedžinkst ausī, bērns nogūlies zemē klopē grīdu ar mašīnu un sauc pēc uzmanības. Visa pasaule ir troksnis, bet es alkstu klusuma. Nočīkst durvis, kāds atkal nāk šurp, velku no kabatas laukā vislabāko mākslīgo smaidu, kas ir pa rokai, bet tas jau tāds nolietojies un nobružāts. Izvelku sarunu pamīšus nomurminot mhm vai OK (kas tulkojumā nozīmē – lieciet mani mierā) un brīnos, cik daudz spēka gan pieprasa saskarsme ar cilvēkiem. Šķiet iztukšotas visas enerģijas rezerves, vairs nespēju, gribu atgulties, kaut pamodos pirms stundas un asinsritē dejo jau otrā šķīstošās kafijas deva. Šķiet, jo vairāk to draņķi dzeru, jo mazāk jaudas paliek. Visa par daudz un es tam visam pa vidu. Vienkārši eksistēju. Vajadzētu taču dzīvot, bet nav spēka. Izvelku vienu dienu, divas, nedēļu, mēnesi, vairs jau neskaitu cik. Haoss apkārt, haoss manā prātā, tādā ziņā viss kārtībā, harmonija pilnīga. Bardaks gan iekšā, gan ārā. Fantastiski.

Vajadzētu ieiet dušā, vajadzētu sakopties, vajadzētu iziet laukā, vajadzētu paspēlēties ar bērnu, vajadzētu pabeigt rakstu, vajadzētu ieraudzīt šajā dienā kaut ko foršu un priecāties par to. Ko tik nevajadzētu. Bet nesanāk. Nesanāk atrast motivāciju, negribas neko. Gribu ieritināties atpakaļ zem segas, ieslēgt kādu glupu filmu fonā un paeksistēt. Neko nedot, tikai ņemt. Varbūt vajadzētu kādam pateikt, kā es jūtos? Normāli jau šis nav. Bet ko gan es teikšu? Kuram būs laiks un gribēšana patiešām sadzirdēt? Un ko gan kāds man pateiks? Saņemies? Viss taču ir labi? Ko gruzies? Lieliski, emociju komplektiņam pievienojas arī vainas sajūta par to, ka esmu bēdīga, jo nav jau iemesla. Sevis šaustīšanas paraugstunda.

Riebīgākais šajā visā – nav ne jausmas, kā es līdz šādam stāvoklim nonācu, kas ir pie vainas un kā lai to izlabo. Jūtos hibernējusies. It kā dzīve notiek, esmu klātesoša, esmu nomodā, bet tā īsti nepieslēdzos realitātei, nekontrolēju notiekošo. Transs, pusmiegs, nespēju koncentrēties, nav fokusa. Šķiet, ka nekur nevirzos, nav nekādas izaugsmes, nekāda atskaites punkta, tikai vienmuļa, nožēlojama rutīna, kurā nekas nenotiek un nemainās. Līdz šim no lielākām un mazākām bēdām izdevies izkārpīties ar visai vienkāršiem trikiem – aktīva atpūta, mierīga atpūta, izgulēšanās, pastaiga svaigā gaisā, izrunāšanās ar draugiem vai laiks ar ģimeni, joga, skriešana, izdejošanās, auksts alus vai vīna glāze. Standarta procedūra, kad uznāk melnie. Bet šoreiz tie darbojas tikai kā tādi vāji ibumetīni, kad patiesībā vajadzīga mākslīgā elpināšana ar sirds masāžu. Kā tāda nožēlojama aizbēgšana, kaut skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tāpat jāatgriežas realitātē, kurā atkal jāsastop visas tās pašas problēmas un emocijas. Tāpat nāksies atkal nostāties pretī sev un tarakāniem savā galvā.

Sakrājušies. Sakrājušies manā mazajā introverta dvēselītē gruži, kurus tik viegli vairs neizslaucīt. Jā, man ir depresija. Baisi nopietni tas skan un tomēr tieši tā tas ir. Ko nu? Šis nedrīkst turpināties, ilgi es to vairs neizturēšu. Kaut kas ir jāmaina. Bet kas?

 

Tā tas bija. Un vēl ļaunāk. Trakākais, par ko es daudz domāju, no malas to nemaz tik vienkārši nevar redzēt. Es bieži sēdēju un domāju – ārprāts, nevienam telpā nav ne jausmas, cik drausmīgi es jūtos iekšā, visiem gan jau šķiet, ka man viss ir ok. Jo nav jau tā, ka es tikai sēdēju stūrī un raudāju. Patiesībā depresija ir viltīga un labi prot slēpties. Es gāju, braucu, satiku cilvēkus un darīju lietas. Svinēju svētkus un piedalījos pasākumos. Viss jau notika, bet tās ziepes bija brīžos, kad paliku viena ar savām domām. Tad es varēju izdomāt savās bailēs un kompleksos balstītus scenārijus līdz absurdam. Bet pārējā laikā es braši mākslīgi smaidīju, uzturēju sarunas, smējos un normāli funkcionēju, tikai no manis tas prasīja milzīgi daudz spēka. Tas īstenībā ir baisi, cik ļoti neredzama šī slimība var būt. Ja fiziskas slimības pamanīt ir viegli, jo par tām liecina kāda konkrēta kaite, tad depresiju var ilgi atlikt un norakstīt uz nelabvēlīgiem laika tipiem, mēness fāzēm vai citiem apstākļiem. Bet bezgalīgi paslēpes spēlēt nevar, ir jāiet tajā tumsā iekšā un jānosauc lietas īstajos vārdos, tikai tā var tikt uz priekšu.

Es saņēmos un pieteicos pie psihologa, neirologa un visiem citiem logiem, kuri varētu palīdzēt man ieviest kādu skaidrību, kas ar mani notiek. BET, tas notika tikai pēc tam, kad drūmākais posms jau bija aiz muguras. Kad patiesībā jau jutos daudz labāk un sāka šķist, ka varētu jau iztikt, varbūt tomēr pati būšu uzveikusi to draņķi.

And for those of you who will now be looking for signs everywhere… What does it really look like? Here’s the scary thing. It looks like nothing.

Šis ir citāts no Netflix seriāla “13 reasons why” sērijas, kur galvenā varone Hannah Baker apraksta savu depresīvo stāvokli. Nezinu gan, vai tas bija prāta darbs depresīvā stāvoklī skatīties seriālu par pašnāvības tematiku, bet varbūt tieši vajadzēja gan. Lai saprastu, cik absurdi no malas izskatās padošanās risināmu problēmu priekšā.

Lai nu kā.

Secinājumi atskatoties uz to posmu kā vienmēr ir gaužām banāli, neko jaunu es nepateikšu. Bet drūmākais ir, ka es to visu tipisko pašpalīdzības grāmatu teoriju labi zināju jau iepriekš – jādara tas, kas dara priecīgu, jāseko sirdsbalsij, jāmeklē ikdienā mazie prieki, jābūt pateicīgam, jāstāsta, kā jūties, komunikācija, komunikācija, komunikācija… Un tiri piri. Bet, kamēr sēž tajā bedrē, vienkāršas, ikdienišķas darbības prasa piepūli, kur nu vēl saņemties piezvanīt terapeitam(es pati tā arī nekad nesaņēmos piezvanīt, es uzrakstīju sms) un atzīties savā vājumā, ka netiec ar sevi galā, ka lēnām jau brauc jumts. Vajag tomēr, lai kāds padod roku un pavelk ārā, vajag, lai kāds pastumj, piespiež, aizvelk, jo sevī motivāciju atrast ir grūti. Skaidrs, ka tikai paša spēkos ir tikt ar problēmu galā, bet pirmo soli risinājuma virzienā spert ir grūti. No sērijas “ko nu es”,”kā ir, tā jādzīvo” un pārējās latviešu klasiskās domu anomālijas.

Galvenais, ko es gribu ar šo visu pateikt un man ir svarīgi, lai jūs saprastu – tās bēdas, tās dusmas, tā vienaldzība un paviršība, tas nav tas, kas es esmu. Tas notika ar mani. Tās bēdas bija man, bet tās nav mana būtība. Es neesmu skumjš cilvēks, kas visur saredz slikto. Es to neizvēlējos un neesmu vāja raksturā vai slinka. Tas jāuztver kā vīruss. Mēs taču visi esam kreņķīgi, švakas sevis versijas, kad esam apslimuši. Nu lūk, tas bija ilgstošs vīruss, kura simptomi bija dziļa pazaudēšanās sajūta.

Lūdzu esiet vērīgi pret saviem tuvākajiem, bet visvairāk paši pret sevi. Esiet godīgi. Jūs drīkstat justies slikti, mākslīgus smaidus nevienam nevajag. Nav jānonāk līdz depresijai, lai aizietu aprunāties ar psihologu. Tas ir tikpat normāli kā atrādīties ģimenes ārstam, no tā nevajadzētu kaunēties. Protams, sarunas ar tuviniekiem ir būtiskas, bet, pat labu gribēdami, ne vienmēr mūsu mīļie spēs saprast mūsu sajūtas un pateikt īstos vārdus, tāpēc tiešām iesaku uzticēties speciālistam, ja ir sajūta, ka paliek smagi. Nenoliedziet negatīvās emocijas, ļaujiet tām būt! Raudiet, pasūdzieties un kraujiet to smagumu no sevis nost, nu nav mums pašiem viss jāvar panest.

Es vēl nevaru lielīties, ka esmu atpakaļ zirgā un joņoju uz priekšu, bet soli pa solim, pamazītēm, es atkal tuvojos laimīgai sev un pēc tā visa melnuma, tas ir neizsakāmi gaiši. Sūtu jums gaismu šajā pelēcī. Viss labākais mums vēl tikai priekšā!

 

Lūdzu padalieties, ja piemeklējušas līdzīgas sajūtas, vienalga komentāros vai privāti, ja vēlaties. Justies saprastam ir liela atbalsta sistēma atlabšanā.

Kā depresija izskatās sajūtās
Kā depresija izskatās slēpjoties mākslīgā smaidā

Nobeigumā pāris linki:

 

 

 

Advertisements

18 thoughts on “MĀKSLĪGO SMAIDU ANATOMIJA

  1. Dzīve notiek! Un tas ir labi. Kad arī aizgāju pie psihoterapeita, arī šķita, ka tur vajag aiziet piiiiilnīgi visiem cilvēkiem, jo diemžēl sistēma un pasaule, kurā dzīvojamies, ir līdz šim būvēta ačgārni un ļoti duāli. Mīlestības tajā maz, lai gan cilvēki visi dziļi, dziļi iekšā ir jūtīgas un mīlošas būtnes. Cilvēks nespēj līdz galam sevi pieņemt un mīlēt sevi tādu, kāds viņš ir. Tiek būvētas visādas maskas, lai tikai patiktu citiem, kamēr reāli iekšēji nepatīc pats sev. Salīdzināšana, vērtēšana, kritizēšana, bailes sūc mūs visus tukšus. Un ir tik labi, ja nāk depresija, jo pec viņas tiekam pie “jaunām acīm”, ar kurām paskatīties uz dzīvi! Priekā un Tev viss izdosies! 🙂

    Publicējis 1 person

  2. Sveika! Izlasīju rakstu un saprotu, ka daudz ko varu attiecināt arī uz sevi. Tā nu sanācis, ka jau kādu laiku nespēju tik ar savām domām galā un motivācija ir zem 0. Arī es esmu apņēmusies spert pirmos soļus ārā no tumsas galvā. Labprāt uzzinātu kas Tev vēl palīdz tikt ar sevi galā.
    Novēlu Tev ātrāk tikt ārā no tās tumšās bedres un ticu, ka Tev tas izdosies!

    Like

  3. Esmu pazīstams ar šo sajūtu. Es nezinu vai tā ir depresija, tas vārds, manuprāt, ir pārāk skarbs.
    Zinu tikai, ka tobrīd jutos pilnīgi viens. Viens. Un nejūtīgs. Biju it kā labās attiecībās, nebija par ko sūdzēties. Un tomēr tevi neviens nesaprot. Tu satiecies ar draugiem, smaidi un smejies bariņā. Un tomēr tu jūties viens. Un nevienam pat nav ne jausmas, ka tevī iekšā valda pilnīgs tukšums un vienaldzība. Ir tikai puveklis, kas ik pa laikam sāk smirdēt vairāk vai mazāk, haha.
    Katrā ziņā, es priecājos, ka tu nekautrējies lūgt speciālista padomu. Cilvēkiem kaut kā vienmēr ir aizspriedumi pret garīgo veselību. Ja mums sāp kāja, mēs ejam pie daktera, bet ja garīgi jūtamies slikti, tad tas viss tiek kaut kā atstāts otrajā plānā.
    Iesaku gan vēl aiziet un parunāt ar kādu, par skādi nenāks. Tici man.
    Novēlu tev vairs nekad neiekrist tādā bedrē!
    Cheers

    Like

  4. Nezinu pat ko teikt, lai Tu justos vēl labāk.
    Bet ja godīgi, man sāk izklausīties, es esmu nostājusies ar skatu uz to tumšo, dziļo bedri, par ko runāji. Bet neesmu līdz galam pārliecināta, vai man ir ieilguši melnie vai tiešām, jau depresija vieglā formā. Pagaidām vēl neesmu gatava to atzīt skaļi vai publiski. Pagaidām tikai aiz kāda vārda, kurš pārējiem neko neizsaka.
    Man ir maza, vienu gadu veca meitiņa un otrs bērniņš ceļā( 14 nedēļas), un es jau jūku prātā. Reizēm esmu domājusi, ka vajadzētu visu izlikt uz papīra, lai “kādam” to izstāstītu skaļi. Kaut vai tas būtu pašai sev. Bet nevaru saņemties un atrast tam laiku. Vienmēr kaut kas cits, svarīgāks jādara.
    Lasot tavu blogu saprotu, ka, ja negribu nokļūt galīgā tumsā man ir jāatrod laiks pašai sev. Pabūt ar sevi, sakārtot savas domas, prioritātes, atgūt veselo saprātu.
    Pagaidām mēģināšu to darīt pati, kaut vai, lai tiktu ārā no saviem melnajiem.
    Paldies par rakstu! Un iespēju mazliet pačīkstēt…

    Like

  5. Perfekti teikts,cik nu var labi pateikt par Depresiju..man tas ir /nu jau bija pazistams “zvers”..pec maza dzimsanas bija looooti gruti..izkepurojos no taa akaca ara,vienmer bail ,kad atak neuzglunes zvers kaut kur aiz stura atnemot veselo sapratu ,pozitivo domu plusmu un speku… dzivot -nevis eksistet!
    Paldies par rakstu-par sim izsjutam cilvekiem butu tiesam daudz vairak jaruna atklati!!!

    Like

  6. Uztveru ikkatru vārdu kā pazīstamas pieredzes aprakstu. Pirms gada depresija bija viscaur manī jeb es viscaur depresijas bedrē. Izkārpījos: psihoterapija&psiholoģija, holodinamika&laulības šķiršana, apzināta meditācija&mīlestība. Tagad man, šķiet, ir izdevies ar šo nelūgto viešņu sadraudzēties un noslēgt abpusēji izdevīgu darījumu. Pirms nedēļas sajutu – re, kur ir! Saķēru aiz astes; gribēju bliezt pa seju, tomēr tā vietā samīļoju. Joprojām ir brīži, kad negribas komunicēt (prasās vienatnes), kad nav spēka aktīvi darboties (prasās bezdarbības) – ļaujos ikreiz, kad prasās + ir iespēja. Tomēr šoreiz bez smaguma/grūtuma. Aizvien biežāk un dziļāk ļaujos vienkāršai eksistēšanai, tomēr šoreiz ar svētlaimīgu vieglumu. “(…) jādara tas, kas dara priecīgu, jāseko sirdsbalsij, jāmeklē ikdienā mazie prieki, jābūt pateicīgam, jāstāsta, kā jūties, komunikācija, komunikācija, komunikācija… Un tiri piri.”

    Like

  7. Lasot tavu rakstu,nak klaja visas manas tagadejas izjutas.Man tas viss no izjukusam attiecibam ir sacies.Manuprat tev ari ta depresija no ta sakusies,jo teksta pa otru pusiti nebija ne varda.Laigan to neuzsveri,bet jutu.Man jau ari ka viriesa cilvekam,gruti tikt pari tam visam,un izrunaties nevaru ar visiem,jo galva domaju par to kas bus talak,ka dzivot talak,kas ir tas kas mani nomierinas un noliks plauktina,tur kur ir mana vieta.Vel to vietinu neesmu atradis,un nejutu ka tas ari drizuma notiks.Katra diena tada pati ka visas parejas,nekadu izmainu.Stradaju par soferi uz fures,vismaz tik daudz atklasu,un varu pateikt,ka soferis pie stures uz ilgiem braucieniem var pardomat visu dzivi,jo laika ir loti daudzun briziem ir sajuta ka tais domas,kuras atceries vari sajukt prata,del ta vien cik daudz sapju ir izjusts un vel izjuti.Tad kad darbadiena gala,atkal viss no sakuma,ta pati gulta,tas pasas darbibas,ko dari dienu diena.Tas viss piegriezies.Esmu dazados socialajos portalos pieregistrejies,un lasu dazadus tekstus un redzu,ka neesmu vienigais ar tadu situaciju.Tas nomierina uz bridi,jo varu padalities ar savam izjutam,tacu retums izprot mani,jo viniem viss ok un kam ok,tas nesapratis kam nav ok.Vienkarsi tas vards depresija izpauzams mums katram savadak,tacu tev varu teikt,ka esi vel laimigaka ka es,jo tev ir mazais,pa kuru rupeties atskirba no manim.Man tas dievs debesis vel tadu davanu nav devis.Nezinu,kapec man tads dzives parbaudijums veljoprojam savos 33g,but bez atvasem.Es neteiksu ka esmu nepievilcigs.Esmu normals virietis,tacu velos no milotas sievietes bernu.Tas ir tikai normali ka ta.Ta nu es te tais lietainajos vakaros tagad iesligstu depresija,par sitadiem jautajumiem-Kas bus talak? P.S Nezinu vai tas tev raksta autorei palidzes,bet ir ari cilveki,kuri ir sirdi vieni un dzive vieni,un ar to kepurojas katru dienu.Vel atvainojos parcgramatiku utt.,jo pedejoreiz skola tikai,ko tadu garu rakstiju.

    Like

  8. Lasu un birst asaras.
    Liekas, ka kāds ielīdis manī un uzrakstījis kā ir. Ielienu gultā zem segas un raudu kā “depresīvs tīnis”. Ķeksītis pie katra pašnovērtējuma teikuma.
    Atnāk divas smaidīgas sejiņas un prasa: ” mammu, kāpēc tu raudi?”, bet es gribu būt viena. Viņi nesaprot, citi domā ka slimīgi kaucu pēc uzmanības. “Tā nav deprasija, tās ir muļķības..” viņi saka.
    Tas vīruss te jau ir tik ilgi, nemaz nezinu vai bez tā manī ir palicis kas cits.. tas vīruss mani ir saindējis, un indē it visu kam es pieskaros.
    ir labākas dienas un ir sliktākas dienas, nedēļas.
    Piedodiet par manu čīkstēšanu un kliedzieniem pēc uzmanības.
    Ļoti labs un aizkustinoš raksts!
    Paldies!

    Like

  9. Šķiet, ka katrs vārds, ko raksti, ir manas domas un sajūtas, kas periodiski uznāk un pāriet pēdējos (daudz) gadus. Miljons reižu esmu nosolījusies sev-viss, pietiek, man vajag psihologu, tā turpināt vairs nevaru un negribu. Arī tagad ir tas posms. Bet vienmēr atrodas kas cits, kur psihologam paredzētos līdzekļus iztērēt. Un nemāku es palikt parādā kaut desmit eiro par komunālajiem, nesamaksāt telefona rēķinu laikā.. un atkal apmeklējums atliekas.
    Šobrīd esmu atsākusi sportot. Lai, skatoties spogulī, atkal sev patiesi varētu uzsmaidīt un justies labi par to, kā izskatos. Sākt iemīlēt savu ķermenisko es no jauna. Varbūt tā ir kā mana alternatīva terapijai. Trīs reizes nedēļā tās divas stundas sporta zālē, pārbaudot sava ķermeņa robežas, dod iespēju atbrīvot galvu no dumjām un skumjām domām vismaz uz brīdi. Gan arī terapijai saņemšos un atradīšu resursus.
    Reizes piecas te rakstīju un dzēsu ārā. Jo kuram gan interesē, ha 😊 bet varbūt skaļš solījums svešiniekiem palīdzēs pacelt klausuli un pazvanīt. Vai uzrakstīt.
    Paldies Tev!

    Like

  10. Paldies, ka dalies pieredzē! Nu jau pāris gadus pazīstu šo vīrusu. Pirms tam jutos baigi zinošā, pašpalīdzības guru, bet nelugtā viešņa kā cunami nogāza no kājām. Tagad pamazām atgūstos. Izmēģināts it viss. Palīdz pieņemšana, elpošanas prakses, daba, jēgpilna darbošanās.

    Like

  11. Es lasu un tas viss bija 100% par mani. Man tik ļoti bija nepieciešama palīdzība šķita, es varu pati ar to visu tikt galā, es varu, nevaru, varu.. Tik ļoti pietrūka vīra atbalsts, kā vietā es viņam sāku nepatikt, mēs atsvešinājāmies un viņš kamēr es otrā istabā auklēju savu mazulīti,cīnījos ar saviem dēmoniem, jutos vientuļa, nevajadzīga, nemīlēta… atrada un aizgāja pie citas. Man šķita, nu kas vēl… kas vēl šajā pasaulē var sagriezties pret mani. Varbūt vienkārši nomirt, nenomirt, nomirt…meitenes, tas bija tik smagi.. Es apbrīnoju sevi tagad, kad protams, man ir jāsamierinās ar to, ka paliku viena ar bērniņu, bet kā es tam tiku pāri… Es esmu stipra..bet ar šodienas domāšanu, es ietu pie psihoterapeita, noteikti. tad..likās, tas ir par dārgu, negribu, nevaru, nevajag..bet vajag, ļoti vajag atbalstu, sapratni..

    Like

  12. Paldies par dalīšanos un precīzo depresijas kokteiļa aprakstu. Esmu tur tagad! Visu laiku nesapratu vēl, ķepurojos, spurojos, juku prātā un meklēju vainu citur un citos, sevī un darbā, vilku sevi aiz matiem, bet šis kopā ar lielu vilšanos attiecībās salika pa plauktiņiem visu. Pa lielam viena rupējos par diviem bērniem..bet nupat jau pat viņu dēļ arī reizēm vairs nevaru piecelties. Atbalsta nav. Esmu alā. Eju pie terapeita gadiem un gadiem cīnos par sevi. Jo depresīva un depresijas stāvokļos esmu bijusi kopš sevi atveros ik pa laikam. Bet šādi sen nebija bijis, jo salūza sirds. Jau atkal. Nejūtos nekā vērta. Tikai ēna.
    Un nezinu, kā tikt laukā. Pašas spēkiem. Tu esi malacis! 💪👏🍀

    Like

  13. Šodien noķēru atkal sevī to sajūtu un bailes, ka tas nāk atpakaļ.

    Esmu cilvēks, kas ir visur klāt, vienmēr visu var, vienmēr tas, kas paņems no citiem uzdevumus, jo nespēj līdz galam uzticēt visu citu rokām. Mani salauza darbs. Daudz par daudz. Cenšoties salabot esošās izmaiņas, uzņēmos pārlieku lielu nastu, dabūju sitienus par citu kļūdām, nesaņēmu solītos galamērķus, līdz beidzot es izdegu. Atceros to dienu, kad tas notika negaidīti – es vienkārši sāku histēriski raudāt, bez šķietama iemesla. Šķita, ka ar vienu izraudāšanos pietiks, bet turpmākās dienas bija kā uz naža asmens- aizkaitinātība, reiebums, visa un visu personiska uztvere. Galva nestrādāja un likās, ka esmu skafandrā. Tāda NLO sajūta. Kad asaru jūras pat uzmācās staigājot pa parku, skrēju pie ārsta, kas man izrakstīja nervu zāles dienai un miega zāles naktij, iespieda rokās psihologa numuru un, balsī kā uzrunā bērnus, teica, lai atpūšos.
    Atceros to dienu, jo, uzvilktdama saulesbrilles, skrēju uz jūru, lai tuviniekiem un sev paziņotu, ka viss ir galīgi sasķīebies un esmu nokritusi no strīpas.
    Aizgāju no dzīvokļa, ievācos pie vecākiem, aizgāju no darba, daudzas lietas sāku darīt viena, izzinot, kas ir tās lietas, kas mani iepriecina un vairo labo sajūtu virpuli.
    Nosēdēju kādu laiku mājās un jutu, ka raujos atpakaļ plauktā, jo cik tad ilgi darītājs var nedarīt. Un šodien, kad esmu atpakaļ divos darbos un skolā, es saprotu, ka atkal cenšos iebāzties tur, kur pazaudēju savu saprātu.
    Laiks nostādīt savus mērķus. Ir jāizdomā kā dēļ mēs tik šausmīgi dedzinām sevi. Lai tad, kad būsim sasnieguši savu vienu no galapunktiem, varētu teikt, ka tas ir bijis darba un laika vērts.
    Saudzējiet sevi!

    Like

  14. Sēžu tajā “bedrē” un nevaru saņemties līst laukā.
    Ļoti labi, ka uzgāju un izlasīju Tevis rakstīto. Sen nebiju aizdomājusies, ka šis nav mans dabiskais stāvoklis. Tikai nezinu, no kura gala to vīrusu lai sāk ārstēt, kā noņemt tās simts smaidu maskas, kas citiem paredzētas.

    Like

  15. Jau kādu laiku jūtos diez gan līdzīgi. Šis bloga ieraksts šur tur pazib manos tīklos, bet apzināti centos atlikt lasīšanu. 🙂
    Esmu minimizējusi praktiski visus apkārtnotiekošos procesus,kamēr meklēju veidu kā atjaunot sevi un aizrakt bedri uz kuras stāvu. Kad pavisam traki iešauju kādu “prieka” tabletīti (dr. izrakstītu), lai pārējiem nav jācieš. Bet bāc. Baigi smagi, kaut vai piespiesties apzināties, ka kaut kas nav labi.
    And lastly – Forši, ka izpaudies!

    Like

  16. Čau, Aiga! Ieraudzīju Tavu postu IG discover sadaļā, kur ik pa laikam redzu Tavus postus, un pilnīgi godīgi – nekad nebūtu iedomājusies, kas notiek cilvēkam iekšā, kurš izskatās laimīgs, veiksmīgs, ar super mīlošu ģimeni etc. sociālajos tīklos… protams IG nav cilvēka īsta dzīve bla bla, bet tomēr… vienmēr šķiet ka visiem iet labāk… bet es pilnīgi noteikti eju kam līdzīgam cauri jau gadiem, vienmēr ir bijusi prātā tā pāri doma, ka ar mani točna nav viss kārtībā, šķiet ka manas dzīves problēmas slēpjas jau kaut kur pusaudžu pārdzīvojumos… motivācija dzīvot un darīt, zema pasapziņa, pilnīgs konstants “lost” stāvoklis, nezinu, kā lai sevi saņemu rokās… ir skaidrs, ka vajadzētu iet regulāri pie psihologa (nezinu kāpēc Latvijā tas tāds tabu, citur tas ir pilnīgi normāli), bet kāpēc vēl neesmu bijusi es nezinu, viens noteikti no iemesliem ir tas ka nedzīvoju Latvijā un tomēr lietas izrunāt vieglāk ir savā valodā nekā citā… bet otra droši vien ir arī ka šķiet ka nav jau TIK traki ( bet esmu droša ka ir… )!! … Ceru, ka Tev izdosies sakārtot savu mentālo veselību (Starpcitu ir viens labs ted talk – Why we need to take care of menthal health vai kaut kas tamlīdzīgs !!! Un paldies ka dalījies un vēlu veiksmi, un nezūdošu atbalstu un mīlestību no tuvajiem!!!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s