Hakuna Matata jeb Zanzibāras dienasgrāmata

Novembra vidū aizmukām pāri ekvatoram, uz Āfriku. Uz Tanzānijas salu Zanzibāru. Šis bija mūsu pirmais Piedzīvojums ģimenēm ar bērniem un pārliecinājāmies, ka noteikti organizēsim tos vēl.

Šajā Piedzīvojumā mēs nepieklājīgi daudz atpūtāmies, nekur nedzināmies un vienkārši baudījām laiku kopā ar ģimeni jeb ģimenēm. Pārsvarā dienas plānus sastādīja nesteidzīgas ēdienreizes, peldes okeānā un rotaļas smiltīs. Šis bija mūsu plezīrīgākais brauciens, bet ar bērniem tieši tā ir visvienkāršāk. Tāpat jau ir ko noņemties un garlaicīgi nav ne brīdi.

Šoreiz atskats uz piedzīvoto dienasgrāmatas formātā. Manas sajūtas par pieredzēto un sajusto hronoloģiskā secībā.

IMG_1501

18.11.2017. / 1.diena

Diena sākas pusnaktī, kad izbraucam no Cēsīm uz Rīgu. Plānoju pa ceļam pagulēt, bet pārņem tā satraucošā, vēderu kņudinošā pirms ceļojuma sajūta, kas līdzinās iemīlēšanās sajūtai. Tā neļauj iemigt līdz pat Rīgai.

Ir Latvijas dzimšanas diena, bet mēs dodamies prom. Tomēr es jūtu, ka mans patriotisms no tā tikai iegūst. Lai mīlētu mājas, man ik pa laikam no tām jāatpūšas un jāaizlaižas prom. Attiecības ar valsti tikai uzlabojas, kad palaižu to laiku pa laikam vaļā. Un nu būsim godīgi. 4 gadalaiki ir forši un īpaši savos kontrastos, bet novembris, tumši pelēkais, aukstais, slapjais draņķis, pats uzprasās, lai viņu liek mierā.

Nakts vidū satiekam grupu lidostā un mazie, protams, pamostas. Atlikušās dienas režīms pārvēršas par lielu jautājuma zīmi. Kā būs, tā būs. Mazais iemēģina lidostas rotaļu zonu un paspēj sačurāt bikses vēl pirms esam tikuši līdz lidmašīnai. Rokas bagāžā ieliktais maiņas drēbju komplekts jau tiek likts lietā. Noder arī maisiņš, ko pieminēju ceļošanas padomu ierakstā. Var sākties ~9h ilgais lidojums. Pirmo reizi lidojam kopš mazais vairs neēd pienu, tāpēc mazliet satraucos, kā izdosies. Bet varonīgi pieveicam lidojumu samērā mierīgi un veiksmīgi, tikai tā piesprādzēšanās paceļoties/nolaižoties nu ne pa kam nepatīk kundziņam. Pie tam šajā reisā to nākas izturēt veselas 4 reizes, jo pa vidu nosēšanās Hurgadā degvielas uzpildei. Pārējā laikā skraidam pa eju, spēlējam spēlītes, ēdam, guļam, skatamies multenes, lasam grāmatas, lēkājam pa krēslu un, protams, taisam selfijus tualetē.

     

Pilots skaļrunī iesaka visiem pa logu uzmest aci Kilimandžāro krāterim. Pēc tā pavisam drīz piezemējamies uz zaļas, zaļas zemes. Vēl neizkāpuši no lidmašīnas, jau sajūtam karstumiņu, vēl tikai drūzmējoties tās ejā. Mūsu izkāpšanu nez kāpēc filmē vietējie. Lidosta pavisam maziņa… mans draugs daiļrunīgi un diezgan trāpīgi to pielīdzina Zilupes autoostai. Rafaels pārkarst kamēr gaidam rindā, bet ne pa kam negrib pārģērbties plānajās drēbēs, uztaisa milzu drāmu. Nu neko, agrāk vai vēlāk jau visiem bija jāuzzina, ka viņam ir raksturiņš, ja. Lecam busā un braucam uz villu, pa ceļam piestājam nopirkt augļus. Pirmā saskarsme ar vietējo naudu, samulstam no tūkstošiem (1EUR = ~2400 TZS), bet tiekam pie izcili saldiem maziem banāniem un lieliem mango. Pa ceļam bērni pārguruši koncertē, mazākie raud uz maiņām, lielākie dzied dziesmiņu “Plīvo, plīvo vējā karodziņš” uz riņķi. Rafaels mieg ciet, bet uzstāj, ka gribot stāvēt kājās un turēties pie roktura, tāpēc stāv un klanās, līdz aizmieg stāvus. Tā lūk ir noguruma pakāpe. Stutēju, lai nenokrīt un nepamostas. Visi noguruši, sasvīduši un mašīnas kondicionieris pēkšņi vairs nedarbojas. Sākās laika atskaite līdz mājai, bet, protams, apmaldāmies un solītās “vēl tikai 3 minūtītes” pārvēršas 10. Ieradušies dodamies vakariņās uz restorānu blakus ēkā. Jāgaida ilgi, bet ir garšīgi. Zivis kokosriekstu panējumā, astoņkāji, spicy rice… Ēdienkarte okeāna piekrastes cienīga. Visi pārguruši dodas gulēt. Rafaels jau vairs nesaprot vai rīts, vai vakars, lai gan laika starpība ar Latviju ir tikai stunda. Tomēr ceļš ir bijis tāls, diendusas daudz un pirms miega brēka jāsaceļ. Šoreiz gan salīdzinoši ar citām reizēm mani tas tik ļoti neutrauc, jo šis ir bērnu ceļojums, citās istabās blakus guļ ģimenes ar tādiem pašiem maziem, spītīgiem rakariem, visi visu saprot.

IMG_1505

IMG_1510

IMG_1518

IMG_1523

IMG_1528

IMG_1543

IMG_1536

19.11.2017. / 2.diena

Atveru acis, izroku no somas peldkostīmu un skrienu uz okeānu, kas no guļamistabas durvīm atrodas aptuveni 10 sekunžu skrējiena attālumā. Gaismā tā pa īstam varam novērtēt, cik skaistā vietā atrodamies un mājā dzīvojam. Tam seko nesteidzīgas brokastis ārā – ēdam vietējos augļus banānus, passion fruit un super saldu ananāsu. Un pankūkas. Vēlāk visi kopā dodamies apsvilināt plecus un nopeldēties kopā. Rafaels izdomājis baidīties kāpt smiltīs, jo esot netīrs, bet mūsu aizdomas krīt uz to, ka uzkāpis kādam asam gliemežvākam. Okeānam pamatīgs bēgums, tad nu jāiet krietns gabals. Mazais pieprasa būt tētim opā un tur arī pēc brīža aizmieg. Skats un krāsas kā no pastkartes – baltas smiltis un tirkīzzils ūdens. Saule cepina mūsu bālos, ar krēmiem noziestos ķermeņus. Kad beidzot nonākam līdz ūdenim metamies tajā iekšā. Tas ir perfektas temperatūras un caurredzamības. Rafaels pēc pamošanās pieprasa kakāt, tāpēc rokam nostāk smiltīs bedri un Rafaels piedzīvo savu pirmo kaku pludmalē. Pēc tam viņš piebiedrojas pārējiem ūdenī un izmanto tēta muguru kā ūdensmoci – sēž virsū un pieprasa, lai tētis brauc pa ūdeni.

IMG_1676

Atgriežamies villā, citiem diendusas vai atpūta, mēs dodamies ciematā uz veikalu pēc ūdens. Uzreiz aiz mājas vārtiem, saule cepina daudz niknāk un pāris minūšu gājiens šķiet izaicinājums. Veikals nozīmē pāris plauktus pēc skata nepabeigtā ēkā. Turpat blakus ir vietējais benzīntanks – tirgojas ūdens pudelēs sapildīts benzīns. Veikalā pamanām neredzētas Fantas ar passion fruit un ananāsu garšu. Nopērkam arī rotaļu bumbu Rafaelam, kurai uzmanību pievērš vietējie bērni. Sasveicinamies un draudzīgi piedāvāju uzspēlēt bumbu ar Rafaelu, bet šie domā, ka dāvana un savāc. Jūtos kā visas pasaules ļaunums, kad cenšos sarunāt, lai atdod. Pa ceļam vēl piestājam  saldējuma kafejnīcā pretī mājām. Rafaelam laime pilnīga. Saldējums un telpa ar gaisa kondicionieri, ko gan vairāk pēc šāda tveicīga izgājiena var vēlēties.

IMG_1756

Pēcpusdienā mūs apciemo ciemata klaiņojošie bērni. Brīnās un priecājas par dronu un sāk dauzīties ar mūsu grupas bērniem. Sāk spēlēt ķerenes, līdz pamana bumbu un jautā: “Futbol?” Lielākais puika ar vietējiem turpat pludmalē uzrauj futeni, mēs ar mazākajiem tikmēr mēģinām uzspēlēt “Kas dārzā”.  Neesmu pārliecināta, vai tie ir tie paši, kuriem iepriekš bumbu biju ņēmusi nost, bet ceru, jo tas viestu cerību vairs nebūt ļaunajai viņu acīs. Kad bumba ielido mazliet dziļāk mūsu pagalmā, bērni pamana arī krāsainos Fifīšus un kārtīgi izšūpojas tajos.

IMG_1851

IMG_1769

IMG_1823

Zanzibara Fifi berni

Cienājam bērnus ar konfektēm un visi kā viens iepakojuma papīrīšus met zemē. Nespēju uz to noskatīties un lieku katram pašam pacelt un iedot man, cerībā, ka kādam aizķersies doma, ka tā tomēr ir nesmuki darīt, taču tik pat iespējams, ka vienkārši esmu ļaunā, piekasīgā tante viņu acīs.

IMG_1843

Vakariņas mums piedāvājis pagatavot kāds vietējais, kurš varot atnest ēdienu uz villu no sava restorāna, tā būšot ērtāk. Norunātajā laikā visi sasēžam ap galdu un gaidam. Pēc stundas ar burkšķošiem vēderiem un kašķīgiem bērniem, ejam lūkot, kur solītais kavējas. Saimnieks grausta paskata ēkā puspliks, nosvīdis un pēc zivīm smakojošs sola, ka viss ir procesā. Gaidam. Atnes vēl pēc stundas, bet tik daudz un fantastiski garšīgi, ka visa ilgā gaidīšana aizmirstas. Hakuna Matata kā vietējie saka. No worries. Vīns, dušas, vakara pasakas un miegs.

IMG_1923

20.11.2017. / 3.diena

Pa nakti istabās samūk tie, kuri nolēmuši nakšņot guļamtīklos, jo pamatīgi līst lietus. Mūsu ēkas vidus ir bez jumta, tāpēc miegam fonā skan lietus lāses bungojam pa flīzēm. Par spīti lietum no rīta jogojam zem saulessargiem piemājas pludmalē. Pēc brokastīm daļa grupas mauc ķert astoņkājus, daļa paliek villā. Bērni dauzās un ķer krabīšus pludmalē līdz nokausējas pusdienlaikam. Rafaels iešūpojas miegā starp palmām iekarinātā Fifītī. Attopos, ka jau 3.dienu neesmu vilkusi apavus. Pārvietojos tikai pa smiltīm ar plikām pēdām. Nav slikti novembra beigām. Domāju, kā gan saņemsimies braukt mājās un kā Rafaels atkal reaģēs uz aukstumu. Tā kā internets nav pieejams, Rafaela diendusas laikus izmantoju grāmatas lasīšanai – mizīgai ekstrai, kurai ikdienā nekad neatrodas laiks. Sagaidām mājās astoņkāju medniekus ar svaigiem kokosriekstiem no villas palmām. Loms: 2 nelieli atsoņkāji un 1 mini lobsters.

IMG_1896

IMG_1943

Ejam vakara pastaigā, paķeram pa happy hour kokteilim, pa pēdu masāžai un uzklausām neskaitāmus vietējo tirgoņu “Jambo! How are you?” cerībā kaut ko pārdot. Tirgotāji nav uzmācīgi, drīzāk draudzīgi. Tam seko vakara peldes vannas temperatūras ūdenī.
Vakariņās ēdam iecienītajā restorānā, turpat blakus, jo pēc mūsu novērojumiem pastaigas laikā, tas arī izskatās labākais. Tur ir kur bērniem paskraidīt, dažādas rotaļlietas, lai varētu viņus izklaidēt, gana plaša ēdienkarte, lai visu gaumes būtu apmierinātas un tiešām garšīgi.

21.11.2017. / 4.diena

Pēc rīta cēliena dodamies uz mērkaķu parku un mangrovju audzēm. Bērni redz mērkaķus dabā, lēkājam pa kokiem. Brienam pa džungļu taku gida un tad pa laipu starp melnām mangrovju audzēm. Vietējais Tīreļpurvs. Viens drosmīgais no tētiem ielec nopeldēties ūdenī, kurš izskatās pēc čūsku midzeņa. Kratamies ar busu mājās skanot lokālajai mūzikai, kas atgādina latino, tikai citā valodā. Pa ceļam mūs uzrunā ananāsi un arbūzi ceļmalas bodē. Pērkam nost. Logi vaļā, vējiņš apskauj sasvīdušo miesu, bedres iešūpo bērnus diendusas miegā. Pie mājas gan visi samostas. Mammas mammojas, bet puiši pludmalē pļāpā līdz satiek zvejniekus pārbraucam no makšķerēšanas un nokaulē svaigas zivis un astoņkāji vakariņām. Vietējās dāmas apsola sagatavot līdz vakaram, jo neviens no mūsu kompānijas nezina, kā tādus brīnumus pagatavot.

Pusdienojam un sahennojamies. Kaut kur tam visam pa vidu arī peldes, kuru skaitam vairs nevaru izsekot līdzi. Kā okeāns vilina, tā dodamies. Pa dienu visur ciematā atslēdzas elektrība, tāpēc istabās bērnus gulēt nolikt nevaram, jo karsti.
Vakarpusē Rafaels tomēr iemieg fifītī, Raimonds nopērk mums pa aliņam un dodamies peldēt un papļāpāt divatā. Neatceros, kad pēdējo reizi tā divatā esam sēdējuši un vienkārši baudījuši vakaru. Plunčājamies līdz pat tumsai.

Vakarā jau saskumstam, ka paliksim bez plānotajām vakariņām, jo virtuvē neviens nedarbojas, bet dāmas ierodas ar katliem no savām mājām. Paši smaidam un vēderi arī. Garšīgi. Daži tikuši pie jaunām frizūrām vietējā frizētavā. Tā kā eiropiešu matu struktūra krietni atšķiras no vietējo, griezumi izdevušies tādi, ka pašiem bijis jāpielabo. Pasēžam, papļāpājam, bērni spēlējas un ik pa laikam pakašķējas līdz visi miegojas. Džeki aizlaiž uz lokālo bāru uz regeja vakaru, kas beigās izvēršas par dullu piedzīvojumu līdz nakts vidum.

22.11.2017. / 5.diena 

Rīta agrumā daļa grupas mostas, lai dotos makšķerēšanas tūrē. Ballētājiem pamosties mazliet grūtāk, bet vairāk vai mazāk aizpampuši visi salec busiņā un dodas ceļā uz citu piekrastes pusi. Es jūtos pamodusies un nolemju vairs gulēt neiet, bet sagaidīt saullēktu kopā ar kameru un jogu. Rīta gaiss ir silts, okeāns vēl paisumā pavisam tuvu villai, debesis krāsojas košas kā akvareļu glezna un zem palmām es stiepjos sveicienā saulei. Man patīk rīta klusums pirms citi modušies, bet reti man izdodas piedzīvot šādu ekstru, jo esmu izteikta pūce. Pie pareizās motivācijas gan nav problēmu pamosties agrāk. Ceļojumos tas izdodas biežāk. Un kā nu ne – lielā, sarkanā bumba, kas cēlās no okeāna bija redzēšanas vērta.

Pēc brokastošanas mājās atgriežas makšķernieki, kuriem visai veiksmīgi nav gājis. Bet kam saullēkta skatīšanās, kam gulēšana gan izdevusies ļoti patīkama. Par šīs dienas pēcpusdienu un vakaru man piezīmju nav, tātad atkal nepieklājīgi daudz atpūtas un plezīra droši vien. Nu ar bērniem pa vidu, protams. Tas nozīmē – aktīva atpūta, jo ik pa laikam jāspēlē tāllēkšana, jākarājas saulessargos vai jāizdomā kāda palaidnība. Vai es jau pieminēju, ka vietējie bērni turpmāk pie mums nāca ciemos katru dienu? Bumba bija kā līme starp mūsu un lokālajiem bērniem, lai to spēlētu nav jārunā vienā valodā, visi visur pasaulē zina futbola noteikumus un no spēles gūst prieku.

23.11.2017 / 6.diena

Meiteņu diena woop woop. Pēc brokastīm meitenes pošamies ceļam uz Stone Town un garšvielu tūri. Atstāju Rafaela pieskatīšanas instrukciju, kas paliek nelasīta, jo tētis taču pats visu zina. Busiņa vadītājam jāpiestāj kādā kantorī, lai izņemtu atļauju no ciemata izvest tūristus. Tajā norādīts ekskursijas mērķis un izbraucot no pilsētas to pārbauda policija. Viss tiek kontrolēts.

Piestājam garšvielu tūres vietā, tomēr ārā vēl nekāpjam, jo stipri līst lietus. Vērojam kā viens pēc otra saskrien vīrieši ar lietussargiem. Jūtamies kā džungļu karalienes un dodamies vērot, kā dabā izskatās dažādi augi un augļi. Mūs pavada gids, kas labā angļu valodā un ar patīkamu humoru stāsta par visu, ko redzam. Līdzi nāk arī kāds mazs puisītis, kura vārds esot Alibaba (vietējie mīl izdomāt interesantus vārdus, ko saukt tūristiem, kāds pludmales tirgotājs apgalvoja, ka viņu saucot Simba). Šis puisis ik pa laikam demonstrē auga pielietošanu, no banāna lapām izgatavo mums turziņas, kurās varam salikt visus augus, ko smaržojam. Redzam, kā aug krustnagliņas, kardamons, vaniļa, dažādas banānu šķirnes, ananāsi, jackfruit, ingvers, piparui un vēl, un vēl, un vēl.

Ekskursijas vidū piestājam nelielā nojumē uz augļu pauzi. Mūs sagaida vesela čupa dažādu augļu, no kura katra nogaršojam pa gabaliņam. Saldākais.mango.manā.dzīvē. Alibaba izgatavo mums rokassprādzes, kroņus, gredzenus un groziņus no lapām, viens prasmīgs čalis! Tagad ne tikai jūtamies, bet arī izskatāmies kā džungļu karalienes. Kāds cits čalis demonstrē mums rāpšanos palmā pēc kokosriekstiem un dzied “Jambo Bwana”.

Stone Town pilsētā izkāpjam apmulsušas no pēkšņās burzmas. Esam pieradušas pie mūsu miesta nesteidzīgā ritma. Dodamies meklēt vietu pusdienām un pieļaujam kļūdu pavaicājot kādam vietējam ieteikumu. Lai gan vietu ar viņa palīdzību atrodam, viņš neatlaidīgi gaida mūs kamēr ēdam un pēc tam seko, lai it kā izrādītu pilsētu, lai gan uzstājīgi apgalvojam, ka pašas tiksim galā un mums gids nav vajadzīgs. Protams, čalis grib dzeramnaudu par dāsno palīdzību un spītīgi neatkāpjas līdz neiedodam viņam kaut kādus grašus. Turpinām maldīties pa Stone Town labirintiem pašu spēkiem. Ielas tiešām šķiet izkārtotas absolūtā bardakā, ir šauras un pilnas suvenīru un vietējo izstrādājumu veikaliņu. Izložņājam bodes, sapērkamies mājiniekiem un sekojam kultūras centra norādei. Spīd saule, nolīst maigs lietutiņš un mēs klīstam pa neparasto pilsētiņu, kur aiz katra stūra mūs pārsteidz arvien jaunas necila paskata ēkas ar neticami greznām durvīm. Milzīgas, smalku koku grebumu klātas durvis rotā visparastākās, nolupušas krāsas sienas. Skaistums kā vienmēr slēpjas šajos kontrastos. Līkumojam atpakaļ mašīnas virzienā un dzirdam tālumā skaļruņos saucienu uz lūgšanu no mošejas.

 

 

 

Atgriežamies, satieku savus puišus. Rafaels atplestām rokām skrien pretī un jāatzīst, ka, lai gan izbaudīju dienu bez viņa, jūtos atpūtusies, tāpēc arī sailgojusies un ļoti priecīga atkal viņu apķert. Tēti, protams, apgalvo, ka bijis easy un braši tikuši galā visu dienu. Bērns pat ir pagulējis diendusu un pusdienās ticis pie saldējuma. Diena izdevusies visiem tātad. Dodamies vakara pastaigā vakariņu vietas medībās, bet kā allaž attopamies savā favorītspotā. Kā sākām, tā noslēdzam. Pa ceļam, ejot gar piekrasti, izjūtam paisuma spēku. Kad centāmies skriet garām akmens sienai tuvu okeāna krastam, mūs pārsteidza liels vilnis. Man svārki bija slapji līdz pat apakšbiksītēm. Gardi paēduši un labi pasēdējuši dodamies čučēt. Nu, kā kurš. Puiši pelnīti atkal dodas ielās mazliet pabaudīt vietējo tusiņu kolorītu.

24.11.2017. / 7.diena

Pēcpusdienā jābrauc mājās. Nēēē! Vēl negribas. Kompānija jauka, vieta brīnišķīga, bērni jau viens ar otru sadraudzējušies, visiem jau ir savi iekšējie joki… kā parasti tuvojoties piedzīvojuma beigām pārņem saldsērīga sajūta.

Kādas milijons reizes dodamies peldēt un pēc tam dušās cerībā, ka līdz lidojumam tiksim tīri un smaržīgi, kas gan vēlāk izrādījās naiva cerība. Vēl mazliet ķeram saules starus un cenšamies izžāvēt mitro drēbju kaudzi, kas sakrājusies pa nedēļu. Vēl iepērkam svaigus augļus, ko sabāzt koferos. Es atvedu 2 milzīga izmēra avokado. Nu tādi melones lieluma! Smiltīs aizmirstu Rafaela spainīša rokturi, varbūt tas uz atgriešanos? Atvadamies no okeāna, villas un jaukajiem darbiniekiem.

Lidostā mūs sagaida līdz šim nepiedzīvots bardaks. Milzīgas rindas un ekstra lēna virzība uz priekšu. Iepriekš bijām iesmējuši, vai nu šajā stacijas lieluma lidostā arī būs jāierodas 2h iepriekš, bet ir skaidrs, ka pat ar tām varētu nepietikt. Visi nosvīduši, izbesījušies un bērni, protams, niķīgi. Svari, uz kuriem pārbauda somu svaru, ir tādi, kā tirgū pirms gadiem 20. Lentes, kas nogādātu somas tām paredzētajā vietā nav. Katru somu kāds lidostas darbinieks kaut kur aiznes. Maz ticams, ka kāds nepazaudēja bagāžu. Tfu, tfu, tfu ne mēs.

Lidmašīnā spriežam, cik Rafaels labi ceļojuma laikā uzvedies un, protams, kā par spīti šai saslavēšanai mājupceļā mazais TĀ dod vaļā, ka citiem vecākiem jātur ar rokām ciet bērnu ausis, lai nepamodinātu. Bet nu labi, mēs to pārdzīvojām, es noraudājos, nomierinājos un Latvijā kaut kā nonācām.

Raimonds bija aizmirsis rokas bagāžā ielikt siltās drēbes, tāpēc ceļu no lidmašīnas līdz autobusam un pēc tam lidostai veica flip-flopos, šortos un tankt-topā, tieši tāpat kā iekāpis Zanzibārā. Tas labi novērsa domas no reisā piedzīvotās ellītes un uzlaboja garastāvokli. Skats jau komisks.

Sagaidījuši somas atvadījāmies no ceļa biedriem un, kā vienmēr, gaisā karājoties palika jautājums – vai mēs tiksimies vēl kādreiz?

Esam mājās jau vairāk kā nedēļu, bet domās, bildēs un video atgriežos tur vēl un vēl. Šī bija lieliska pozitīva uzlāde, kas bija ļoti nepieciešama. Esmu ļoti, ļoti priecīga un pateicīga par šādu Piedzīvojumu. Šī bija mana otrā reize Āfrikā un ir skaidrs, ka es noteikti gribētu aizbraukt vēl. Skaidrs, ka visur pasaulē ir savs šarms un autentiskums, bet šis kontinents šķiet vēl saglabājies ļoti globalizācijas neskarts, tāpēc ceļotājam īpaši interesants. Esmu pateicīga, ka man bija iespēja aizvest turp dēlu un dalīties ar viņu šajā pieredzē.

Es atgriezīšos šajās atmiņās vēl un vēl. Īpaši, kad būs tumši, auksti vai skumji. Un kad uznāks kāds rūgtumiņš atcerēšos bezrūpīgo vietējo favorīt frāzi – Hakuna Matata*.

 * no worries 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s