RŪGTS MALKS DEPRESSO, SALDA PĒCGARŠA

Par šo bloga ierakstu man ir vairākkārt jautāts. Kad tad nu būs. Jo šai tēmai pieskāros un tad šķietami aizmirsu un vairs neaiztiku. Tā gan gluži nav, šī tēma ar mani dzīvoja vairākus mēnešus un es to intensīvi šķetināju, tikai ne publiski. Zināju, ka gribēšu pastāstīt, kas veidojis manu ceļu uz atlabšanu, bet brīžiem šaubījos, jo nu – kas gan es par mācītāju. Tāpēc gribu atzīmēt, ka šī ir tikai mana pieredze un tas nenozīmē, ka visiem, kuri iet cauri līdzīgiem pārdzīvojumiem, tagad jāstaigā pa šo pašu iemīto taku. Katrs mēs esam citāds, bet mūs vieno vēlme justies laimīgiem. Tomēr ceļš uz šo sajūtu katram ir savs.

Foto: Inese Bērziņa / Momenti.lv

Kā arī, tagad, kad atradies laiks šo uzrakstīt, ir pienākuši ziemas saulgrieži. Brīžiem šaubījos, vai šis būtu piemērots brīdis publicēt rakstu par šādu smagu tematu. Bet tad aptvēru, ka šis ir vispiemērotākais laiks! Ir vistumšākais gadalaiks, mums trūkst gaismas dabā, D vitamīna organismā un tuvojoties gada nogalei visi sliecamies vērtēt savas dzīves. Iededzam sveces vainagos un ielūkojamies sevī. Šis laiks simbolizē ceļu no tumsas uz gaismu un par ko tad vēl ir šis ieraksts, ja ne tieši par to?

Galu galā – nav laika, kad par depresiju drīkstētu vai nedrīkstētu runāt, tas vienmēr būs neērts temats, no kā cilvēki, kas to nesaprot, novērsīsies. Bet tā šoreiz nav mana mērķauditorija. Šoreiz gribu uzrunāt tos, kuri diemžēl saprot labi un grib kaut ko lietas labā darīt. Es ceru, ka šis kādam var būt cerību stars vai vismaz reāls eksperimentālas rīcības plāns, lai atdzīvinātu sevi un piedzimtu no jauna. Es zinu, cik ļoti neiespējami tas var šķist un tomēr – ticiet sev, jums pietiks spēka un jūsos ir viss, lai tas izdotos.

Augusta beigās es piedzīvoju un tagad lepni varu teikt – pārdzīvoju – depresiju. Tas bija šī gada saulainākais mēnesis un visi baudīja vasaras priekus, kad man piepūli prasīja motivēt sevi piecelties no gultas. Tagad ir decembris – gada tumšākais mēnesis, bet manī iekšā sen nav bijusi tik saulaina sajūta, kā tagad. Viss ir okei. Kā es pāris mēnešu laikā atkal iemācījos nostāties uz kājām pēc tam, kad depresija mani bija piespiedusi pie zemes? Par to stāstīšu šajā ierakstā.

Foto: Anita Austvika / Momenti.lv

ATZĪŠANĀS UN APZIŅA, KA NEESMU VIENA

Atzīt problēmu ir vispārzināms pirmais solis ceļā uz problēmas risināšanu. Tāpat bija arī man. Vispirms vajadzēja saņemt drosmi atzīties, ka man kaut kas nav kārtībā un šoreiz tas ir ārpus manu spēju robežām pašai to atrisināt saviem spēkiem. Sākumā es nemācēju savai briesmīgajai pašsajūtai dot nosaukumu un labi vien ir, pašiem sev nekādas diagnozes uzstādīt nevajag. Es tikai gāju uz mežu vai istabas stūri raudāt un atkārtoju – tas nevar tā turpināties, kaut kas lietas labā ir jādara, es sevi vairs nepazīstu. Līdz beidzot es uzrakstīju īsziņu terapeitei un no tā brīža sākās mans ceļš augšup. Es biju atzinusi sev, ka man vajag dakteri, kas palīdzēs izārstēt šo sajūtu, kas šķiet kā slimība.

Jau vēlāk pēc mana “atzīšanās” ieraksta sekoja ĻOTI daudz komentāru un vēstuļu par līdzīgām sajūtām, pieredzēm un arī vienkārši līdzjūtības un laba vēlējumi. Paldies jums par to. Šķiet, uz visām joprojām neesmu atbildējusi, lūdzu neņemiet ļaunā, man ir tāds niķis atstāt virtuālas sarunas pusratā. Bet kāpēc to pieminu – lai gan tas jau bija mēnesi pēc intensīvas terapijas, man ļoti, ļoti palīdzēja apziņa, ka neesmu viena. Citi saprot un ir jutušies tikpat briesmīgi, baidījušies paši no sevis, nesapratuši savas sajūtas… visi šie pieredzes stāsti ļāva justies pieņemtai un saprastai. Jo cilvēkam, kas ar to nav saskāries tomēr ir grūti līdz galam izprast, kā it kā pozitīvam cilvēkam pēkšņi var uznākt ilgstoša nolemtības sajūta, it kā bez iemesla.

Atceros, ka runāju ar kādu paziņu, kuras pieredzes stāsts mani ļoti pārsteidza. Mans drūmais mēnesis uz viņas pieredzes fona šķita pupu mizas un es mazliet pat nokaunējos, ka čīkstu. Bet viņa man pateica ko svarīgu, kas palika ar mani – vienalga kādi ir simptomi, vienalga cik tas ir ilgi vai neilgi, tā ir depresija un tas ir sliktākais kā tu jebkad esi juties. Tas ir TAVS nulles punkts un traka, bezpalīdzīga, nožēlojama, bezcerīga sajūta. Tāpēc čīkstēt var un vajag. Liela vai maza, viegla vai smaga, depresija ir depresija un tā ir drausmīga. 

Foto: Marta Logina / Momenti.lv

TERAPIJA

Noteicošo lomu manā ceļā atpakaļ pie sevis spēlēja terapija. Sākumā biežāk, vēlāk jau retāk, bet es gāju un runāju laukā visu, visu, visu to smagumu, kas bija krājies uz sirds. Teicu skaļi, saucu vārdos visas tās domas un jūtas, ko “ārpasaulē” baidījos vai nejutos gatava pateikt. Izrunāju nost to darvu, kas bija ap mani saķepusi un atkal ieraudzīju to gaismu, kas manī mīt. Visu to laiku tā bija tur bijusi.

Manas galvenās terapijas atziņas – es esmu laba, es esmu pietiekama, es esmu vērtīga, es drīkstu justies tā kā es jūtos un es drīkstu gribēt to, ko es gribu. Es esmu laba mamma, es esmu laba draudzene un es cenšos ārprātā būt tik labiņa visiem citiem, ka reizēm aizmirstu būt laba pati pret sevi.

Terapijas ir dažādas un katram ir jāatrod savs piemērotākais veids un cilvēks, lai sadarbība būtu veiksmīga. Es šķiet uzreiz trāpīju desmintiekā, jo ar terapeiti jutos ļoti brīvi jau no pirmajām reizēm. Man pietika ar sarunu un dažādiem modeļiem, kā reaģēt situācijās, kas iepriekš sagādāja nevēlamu spriedzi. Protams, lielākais darbs tāpat notiek pašam ar sevi un terapeits ir tikai tāds gids, kas norāda virzienu, bet reizēm šāds cilvēks no malas ir tik nepieciešams. Kāds, kurš palīdz atkal noticēt sev, atjauno pārliecību saviem spēkiem un iedrošina būt labākajai sevis versijai. Kāds, kurš apstiprina, ka Tavas domas un jūtas ir normālas, pieņem Tevi tādu, kāds esi.

Foto: Daiga Ellaby / Momenti.lv

DEJA / KUSTĪBA / MŪZIKA

Man ļoti patīk izpaust emocijas dejā vai kustībā. Atceros, ka visgrūtākajos brīžos, kad likās, ka sienas krīt virsū un es smoku nost savās skumjās, es gāju staigāt. Vienkārši ieliku bērnu ratos, izvēlējos virzienu un gāju. Staigāju, domāju un vismaz uz pastaigas laiku kļuva vieglāk. Tā es bezmērķīgi klīdu un galvā pārcilāju visu to ārprātu, kas tobrīd manī darījās. Mērķis gan bija nedomāt, iet, elpot svaigu gaisu un beidzot nedomāt stulbas, drūmas domas. Skaidrs, ka šādi, fiziski mūkot no problēmas, to atrisināt nevar, bet tas palīdzēja man vismaz uz brīdi justies labāk.

Vēl viena metode īslaicīgai labsajūtai bija dejot. Uzlikt enerģisku mūziku un izkratīt visu to dusmu vai bēdu laukā. Vienkārši ļauties ritmam un dejot tā, it kā neviens neskatās (neskatījās arī, izņemot dēlu, kurš dejoja līdzi). Tas bija tāds fake it till you make it ar muzonu, kas noņem gruzonu. Šo kardio treniņu joprojām piekopjam ikdienā, kad prasās izkustēties – ieslēdzam kādu jestru playlisti no Spotify un dodam vaļā. Vissmagākajā dienā netīšām biju ieplānojusi deju meditāciju, par kuru vēlos uzrakstīt atsevišķu atsauksmi, jo tas bija magic. Tā bija TĀDA izlādēšanās un uzlādēšanās! Es uz tās deju grīdas ar ķermeni “izkliedzu” visu, kas sāpēja iekšā. Nebiju gaidījusi tik spēcīgu efektu, jo pēc tam mājup devos vieglu soli, it kā izdejojusi smago nastu.

Vēl viens mans svētais labsajūtas grāls ir joga, bet tai ikdienā neatrodas laiks, jo dēls man īsti neļauj izpildīt vairāk par sveicienu saulei. Guļās virsū, īd un pieprasa uzmanību, tāpēc vienīgā iespēja ir izmantot diendusas laiku vai laiku pirms viņa pamošanās no rītiem. Tā kā ar agru celšanos man, izteiktai pūcei, iet švaki un diendusas laikā bieži vien atrodas citas steidzamas nodarbes, joga atkrīt otrajā plānā. Skaidrs, ka tie visi ir tikai attaisnojumi, protams. Bet vienmēr, kad tomēr saņemos un izbrīvēju tam brīdi nosolos sev, ka man to vajag, katru dienu un obligāti. Lieku savā apņemšanās sarakstā 2018.gadam un mūžam.

Foto: Marta Logina / Momenti.lv

VITAMĪNI

Tā, tā, tā, kas tie par brīnumainajiem antidepresantu vitamīniem – jūs man tagad jautāsiet. Par tādām brīnumzālītēm neko nevaru komentēt. Un tomēr – mēs, cilvēki, tomēr esam viens liels, sarežģīts veselums un mentālā veselība iet roku rokā ar fizisko, vismaz tā es to jutu. Kad bija pavisam slikti strebu vairākas kafijas dienā un tāpat jutos pilnīgi offline. No kofeīna trīcošām rokām sēdēju un jutos pilnīgi bezspēcīga. Kaut kas trūka, tas skaidrs. Aizgāju ar šo sūdzību pie ģimenes ārstes, kura man ieteica padzert vitamīnus. Nē, nu labrīt. Mana ēdienkarte pavisam noteikti nebija tuvu pilnvērtīgai, tāpēc šķita tikai loģiski, ka vajadzētu uzņemt kādus uztura bagātinātājus. Sāku lietot Magniju un D vitamīnu un pašsajūta strauji uzlabojās. Protams, nevaru apgalvot, ka tas ir tikai tāpēc, bet enerģija tiešām palika vairāk un es spēju izturēt dienu bez miršanas nost tā ap pēcpusdienu. Tas bija daudz. Just kaut kādu spēku ķermenī, kaut kādu jaudu, kaut dvēseles stāvoklis tam īsti nevilka līdzi, bet vismaz fiziski spēt iet un darīt bija jau ļoti, ļoti daudz. Tā kā cīnoties ar drūmām domām, der aizdomāties, vai tik netrūkst ne tikai laime dzīvē, bet gluži vienkārši vitamīni organismam.

Foto: Inese Bērziņa / Momenti.lv

GRĀMATAS

Drūmākajā posmā paņēmu rokās kādu sen iegādātu pašpalīdzības grāmatu, bet, ātri to izšķirstījusi, secināju, ka tai tomēr īstā vieta ir putekļu plauktā. Viss redzētais sķita tik attālināts no manas īstās dzīves īstajām problēmām. Tukša muldēšana. Kas zina, varbūt tā vienkārši bija draņķīga grāmata. Atskārtu, ka tipisks self-help book man īsti neiet pie sirds, bet grāmattārpiņš tomēr uzprasījās uz kādu literatūru, tāpēc parakņājos Audible audiogrāmatu servisā.

Mani grāmatu favorīti, kas apskata depresijas tematu, bet NAV tipiskas pašpalīdzības grāmatas. Vairāk tādi kā iedvesmojoši pieredzes stāsti:

  • Arden Rose “Almost Adulting. All You Need to Know to Get It Together (Sort Of)”
    Mani uzrunāja nosaukums un saturs bija atbilstošs. Lai gan tieši nesaistīta grāmata ar depresijas tēmu, vairāk autores pašas dzīves līkloči un atziņas, tomēr ar labu humoru pasniegtā doma, ka mēs visi esam apmulsuši un nesaprotam, ko darām, bija brīnišķīgi mierinoša.
  • Connor Franta “Note to self”
    Iedvesmojošas personības dziļi personiski dzejoļi un esejas par emocijām pārdzīvojot šķiršanos un dzīvojot jauna pieaugušā dzīvi.
  • Gabbie Hanna “Adultolescence”
    Ļoti moderni dzejoļi un atziņas no vienas no manām mīļākajām Youtuberēm. Par attiecībām, pašnovērtējumu, sasniegumiem, karjeru, mentālo veselību un vienkārši dzīvi.
  • Lily Singh “How to Be a Bawse. A Guide to Conquering Life”
    Šo grāmatu sarakstījusi sieviete, kura patiesi ir superwoman, gluži kā viņas segvārds internetos.
  • Mark Manson “The Subtle Art of Not Giving a F*ck. A Counterintuitive Approach to Living a Good Life”
    Šo klausos šobrīd un iemīlējos tajā no pirmajām klausīšanās minūtēm. Šī gan šķiet skaitās tipiska self help book, bet ar odziņu – tā stāsta par ideju pavisam pretēju ierastajam “domā pozitīvi” kultam. Saturs ir nosaukumam atbilstoši ar vieglu humoru pasniegtas vērtīgas atziņas par dzīvi bez stresa, pieņemot grūtības, taču kopumā tverot to vieglāk.

Nākamā plānā:

  • Brene Brown “Braving the Wilderness: The Quest for True Belonging and the Courage to Stand Alone” – dzirdēju labas atsauksmes, tāpēc gribu paklausīties. Tad jau redzēs, vai ir laba.

LAIKS SEV

Drosme veselīgai devai egoisma pieprasīt laiku tikai sev. Tik drausmīgi banāli tas skan un tomēr man tas bija jāiemācās. Jo visu mūžu esmu bijusi izteikta people pleaser, kas izdarīs mīļā miera labad, tā lai visiem citiem ir labi un tikai tad padomās par sevi. Tai pat laikā manī mīt milzīgas alkas pēc brīvības un vienpatības. Man patīk būt vienai ar sevi, patīk radoši darboties, rakstīt, gleznot, lasīt, zīmēt, meditēt vai kaut blenzt punktā. Laiku pa laikam man to vajag kā elpot. Tad nu ilgu laiku nodzīvoju kā aizturējusi elpu. Un tagad, kad mazais beidzot kļuvis patstāvīgāks un viņa tētis aktīvāk iesaistās pieskatīšanā, varu pamazām laiku pa laikam atgriezties pie sevis. Lielā mērā šim par labu nostrādāja krūtsbarošanas pārtraukšana, kas man bija ilgs un sarežģīts process, par ko arī pastāstīšu vairāk atsevišķā ierakstā. Tomēr tas bija tikai attaisnojums, patiesībā jau galvenais bija pašai sevī nejusties vainīgai par brīvsoļiem un reāli samenedžēt praktisko pusi, lai tas varētu notikt. Un atradās laiks gan meistarklasēm, gan manikīram, gan grāmatu lasīšanai, gan blenšanai punktā. Tas izklausās tik vienkārši, bet no manis prasīja baigo sevis laušanu. Man tas ir ļoti daudz.

Foto: Inese Bērziņa / Momenti.lv

Gribas dzīvot kā dzerot saldu latti. Rūgtus depresso lūdzu vairs ne. Gribu atstāt šo rūgto posmu aiz muguras. Man patīk ticēt, ka ar to vairs nebūs jāsaskaras un ja tomēr – es jau mācēšu to briesmoni atpazīt un laicīgi iekustināšu atlabšanas mehānismus, ko atkodu šoreiz. 

Es atceros kā slīkstot savā bezcerībā, es domās ceļoju uz laiku, kad būšu jau tikusi ar to galā un varēšu vieglu sirdi atskatīties. Kaut kāds cerību stars tātad manī tomēr bija. Es iztēlojos kā redzēšu to visu kā lielu, smagu mācību, kas iemācīs man vairāk novērtēt prieka mirkļus un ikdienu. Un tagad tā ir. No tās augšas, kurā esmu uzrāpusies es redzu to dziļo bedri, kurā biju iekritusi pavisam skaidri. Redzu tos ērkšķus, kuriem izrāpos cauri. Un ārprāts, cik tā ir stipra sajūta, zināt, ka man tas ir pa spēkam. Es esmu riktīgi spēcīga, vai ziniet. 

Mēs visi esam! Ja tu šobrīd ciet vai esi iepriekš saskāries ar depresiju, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tevī ir tā gaisma, kas vajadzīga sava ceļa izgaismošanai. Depresija ir tikai mākoņi, aiz tiem debesīs saule spīd vienmēr. Ārprāts kāds saldais Koelju te caur šo tekstu tagad laužās laukā, bet sasodīts, visas banalitātes ir patiesas un to vārdu svaru mēs patiesi saprotam tikai tad, kad piedzīvojam to elli, kas ļauj līdz tam atziņām nonākt.

Un vēl, es gribu vēlreiz uzsvērt – šis ir tāds vispārīgs un virspusējs labsajūtas metožu saraksts, kas negarantē nekādu mūžīgo laimi. Šī nav depresijas izārstēšanas recepte. Šie ir mani mazie pakāpieni manās atlabšanas trepēs. Un tikai tas, nekas vairāk. Šie pakāpieni nenāca viegli un es neuzskrēju pa tiem augšup vieglu soli. Es slīdēju un kliboju, bet es uzkāpu augšā. Gribu nevis lielīties, bet gan apstiprināt, ka tas IR iespējams.

Foto: Agita Caune / Momenti.lv

 

Lai gaišs un dzīvesprieka pilns jums šis svētku laiks! Meklējiet savas laimes receptes un laidiet savu gaismu laukā, jo esmu pārliecināta, es ZINU, ka jūsos tā IR!

4 comments

  • Sveika!
    Priecājos redzēt Tavā ierakstā savus foto. 🙂

    Tas par ko raksti. Varu tikai piekrist. Garantiju nav. Bet, lai nebūtu tā, ka no viena grāvja otrā, nav arī tā, ka ir tikai bezizeja un viss.
    Palīdz pilnīgi jebkas, ko izvēlies Tu! Tieši Tu pati.
    Jo. Tā sanāk, tieši un konkrēti – bieži vien ir jādara tas, kas jādara, jābrauc kaut kur, jāpalīdz kādam, jāuzklausa kāds cits. Bet visam ir limits. Tev arī. Man arī. Ikvienam cilvēkam, dzīvam, eksistējošam. Līdz ar to visu dzīvi jāmācās tāda kā balansēšana starp to un to un vēl daudz ko. Dzīves jēga ir vairāku izjūtu tāda kā samierināšana, sadzīvošana, pastāvēšana vienlaikus.

    Tāpēc.
    Lai Ziemassvētku un Jaunā gada svinībām pa vidu rodams balanss! Lai ir iespējams pabaudīt arī to, kas Tevi uzrunā, liek iemirdzēties Tavām acīm! 🙂

    Like

  • Aiga, Tavs atklātais raksts noteikti noderēs daudziem, paldies Tev par to! Bet visvairāk aizdomāties man lika Tavs teiktais par jogu – nu par to, ka tai neatliek laika, bet, ka visi iemesli jau ir tikai attaisnojumi. Bet zini, tieši tas, ka mūsdienās uz katra stūra dzirdam: “Laika pietiek visam, ko Tu gribi – ja neatradi laiku, tad negribēji!”, bieži vien liek justies sliktākai par citiem, jo kā tad citi paspēj visu, ko grib, ko ieplāno, bet es gandrīz nekad nepaspēju visu, kas ir manā sarakstā. Patiesībā laika mums ir tikai 24h diennaktī un, lai vai kā to plānotu, diennakts nepastiepsies. Ja Tu nepaspēj visu, tad visticamāk Tu vai nu gribi izdarīt vairāk kā citi, vai arī Tu visu dari ar daudz lielāku rūpību. Un abi šie aspekti par Tevi “runā” labu. Lai veicas! 😉

    Like

Submit a comment

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s