Par mūsu dēla uzlikšanu uz slēpēm dalījos pieredzē Instagram Live un story-os, bet galvenās atziņas centīšos salikt arī te rakstiski, lai paliek. Varbūt noder, ja ir plānā uzsākt slēpošanu/snovošanu kopā ar mazajiem. Viss rakstā minētais ir secinājumi no mūsu pieredzes, tātad pilnīgi subjektīvs mans viedoklis. Raksta beigās ir arī komentāri no slēpošanas un snovborda instruktoriem.
Vecums: manuprāt, piemērotākais vecums kalna aktivitāšu uzsākšanai ir no 3 gadu vecuma. Tas ir vecums, kad bērns pats varēs pateikt, ka spiež zābaki vai ir saguris, kā arī vecākiem būs vieglāk nokomunicēt, kas tagad darāms. Pati uzsāku 5 gadu vecumā un tad jau progress aizgāja diezgan strauji, jo labi sapratu visu. Bet iepazīstināt ar procesu mierīgi var jau agrāk. Tīri, lai bērns noķertu prieku no procesa un saprastu, kas tas tāds ir – slēpes/dēlis, zābaki, kalns, pacēlājs utt. Jāvēro bērns un viņa reakcija uz notiekošo, lai pirmie iespaidi būtu pozitīvi. Mērķim noteikti nevajadzētu būt uzstādīt kaut kādus rekordus un sasteigt, lai varētu palielīties, cik agri jau bērns stāv uz slēpēm.
Mūsu pieredze – dēlu uz slēpēm 1.reizi uzlikām 2 gadu un 6 mēnešu vecumā. Tomēr gribu uzsvērt, ka šādā vecumā tā ir vairāk tikai tāda iepazīstināšana ar procesu. Nevajadzētu sagaidīt, ka jau pašā sākumā bērns tehniski pareizi izpildīs griezienus, bremzēs vai patstāvīgi tiks lejā pa kalnu, īpaši tik agrā vecumā. Domāju, ka sezona, kad apzināti sāksim reāli mācīt, kā ir pareizi slēpot, varētu būt nākamgad, tātad ap 3,5gadu vecumu. Lai gan arī tas, protams, ir individuāli, jo bērni ir ļoti dažādi. Kāds varbūt apzināti sāks slēpot jau divarpus gadu vecumā, kādam “atvērsies čakra” vēlāk, tas viss ir normāli un galvenais ir vērot bērnu nevis uzspiest savus iedomātos mērķus.
Vieta: ja ir iespēja, vislabākais variants slēpošanas uzsākšanai ir lielajos kalnos. Nobraucieni ir garāki, tātad vairāk laika mācīties, krist, celties un šļūkt. Iesācēju trases ir ļoti lēzenas un vairums vietās pieejami krēslu vai lentes pacēlāji, kas ļauj atpūtināt kājas un lieki neiespringt par āķēšanos klāt/nost.
Ja tomēr mācās uz vietas Latvijā, tad iesaku meklēt kalnus, kur ir pieejama atsevišķa, lēzena bērnu trase ar magic carpet jeb slīdošās lentes pacēlāju, jo tas ir ērtākais un vienkāršākais variants iesācējiem.
Inventārs:
- Slēpes/dēlis un zābaki:
Mēs visu īrējām, jo sākumā, nezinot, vai bērnam tiešām patiks, kā arī šajā vecumā viņi tik strauji aug, ka pirkt savu inventāru varētu būt diezgan izšķērdīgi. Nomāt ir izdevīgāk. - Ķivere un aizsargi
Absolūts must-have uz kalna ir ķivere. Ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem, manuprāt. Ja varam atbildēt par savām prasmēm, tad nekad nezinām, cik prasmīgi ir pārējie uz trases. Saskrieties un dabūt ar slēpjzābaku vai slēpi pa galvu nav nekāds joks. Stilošanu ar smukām cepurēm var atstāt ikdienai.
Citus aizsargus mēs paši nelikām, bet ir arī cimdi, šorti, dibensargi u.c. aizsargi, ko var izmantot. Tā jau ir katra paša izvēle. Manuprāt, ja nokraujās no galvas līdz kājām ar aizsargiem, tas ļoti ierobežo kustību brīvību un varētu bērnu nokaitināt, bet nu vēlreiz saku – katrs pats var izvērtēt plusus un mīnusus. - Apģērbs:
- mitrumizturīgi cimdi
- mitrumizturīgs kombinzons (biezums atkarīgs no grādiem, kādos paredzēts uzturēties), bet pārāk pufīgā kustību brīvība ir ierobežota, tāpēc labāk izvēlēties plānāku un apakšā uzvilkt biezāku termoveļu.
- termoveļa – ērtākais, ko vilkt zem kombinzona, lai nebūtu ne par karstu, ne aukstu. Alternatīva tam ir izvēlēties elpojošu apģērbu un vilkt to kārtās (pēc sīpoliņa principa), lai varētu pielāgot uzvelkot/novelkot pēc nepieciešamības.
- termozeķes – līdzīgi kā termoveļa, ērtākais risinājums. Vairums termo/sporta zeķes piemērotas arī pēdas formai, lai kājai visas sportošanas laikā būtu ērti un tās nekur nešļuktu nost. Zeķubiksēs, biezās zeķēs vai vairākās zeķu kārtās var svīst kāja.
- Bafs – šalles un cepures vietā izmantojam bafu. Tas ir plāns trubveida lakatiņš, ko var valkāt dažnedažādos veidos jebkurā sezonā. Tas pasargā gan no aukstuma, gan vēja vai sakaršanas. Ar to labi var nosegt seju, neapgrūtinot elpošanu. Tas ātri žūst. To ērti pavilkt zem ķiveres, jo nespiež galvu, kā ar cepuri. Must-have kalna prieku mīļiem!
Mācības: Manuprāt, ļoti, ļoti svarīgi ir pirmajās reizēs nepārcensties un nesasteigt. Procesam ir jābūt baudāmam un bērnam no tā ir jāgūst prieks, tāpēc vajadzētu būt atvērtiem dažādiem scenārijiem, lai nesagaidītu vilšanās. Būs dienas, kad būs slikts garastāvoklis un līdz slēpošanai vispār nemaz nebūs iespējams tikt, jo mazais spīntieks atteiksies. Nevajag spiest. Lai ar šo procesu izveidotos pozitīvas asociācijas, jāpiedomā, lai bērns netiek pārlieku nogurdināts.
Bet tieši pareizas tehnikas apgūšanai iesaku tomēr apsvērt instruktora palīdzību, jo tas, ka paši kaut ko mākam nenozīmē, ka to varam arī iemācīt. Ir lietas, kas šķiet pašsaprotamas, bet mācoties nepieciešams skaidrot katru sīkāko niansi, iemācīties pareizu stāju utml., tāpēc, sākot apgūt sporta veidu, vēlams vismaz 1 reizi paņemt instruktoru. Vēlāk progress ir prakses jautājums.
Mūsu dēlam pirmajā reizē pietika tikai ar pusstundu braukāšanas, lai pēc tam aizmigtu tētim uz pleciem vēl pirms paspējām nokļūt viesnīcā. Sagurums bija pamatīgs. Viņš gan pats arī pateica, ka ir noguris un vairs negrib braukt. Laiku pa laikam svarīgi bērnam piedāvāt pauzi, padzerties, piesēst atpūsties un tad pārbaudīt, vai viņš ir gatavs turpināt. Šoreiz mēs skraidījām līdzi, bet ērtāk noteikti būtu pašiem būt uz slēpēm. Tāpēc apsveram, ka pēc gada tomēr liksim uz dēļa, jo tā būs ērtāk mācīt, jo paši esam uz dēļiem. Bet laiks rādīs.
Sagatavošanās: sagatavoties pasākumam var arī pirms došanās uz kalna. Jau mājās var uzmērīt zābakus, paskatīties kādu video vai pavērot citus slēpojam, kā arī vienkārši izrunāt, kur dosimies, ko darīsim. Tas palīdz bērnu sagatavot, lai nav pārāk liels pārsteigums, kas var nobiedēt. Bērniem patīk drošības sajūta, jebkāda gatavošanās iepriekš var to nodrošināt.
Mērķis: domāju, ka galvenais šajā pasākumā ir attieksme. Vajag, lai bērns pats grib pamēģināt, lai viņš redz, ka šis process rada prieku, lai bauda laiku kopā ar vecākiem uz kalna. Ja slēpošana vai snovošana viņu nezurunā pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem, tad varbūt tas vienkārši nav viņējais un vecākiem jāmācās to pieņemt. Lai gan mazie ir riktīgi spoguļi un sūklīši, kas uzsūc no tā, ko redz un dzird, tāpēc, cik nu man zināms, aktīviem vecākiem vienmēr ir arī aktīvi bērni. Tomēr uzspiest neko nevajag.
Mēs rēķinājāmies, ka Rafaels varētu izdomāt aizlidināt slēpes pa gaisu un paziņot, ka neko negrib. Toddlera garastāvokļa maiņas ir diezgan neparedzamas. Un par spīti tam, ka nomā viņš atteicās uzmērīt zābakus, uz kalna tomēr tā lieta mums aizgāja un ar maziem trikiem – jaunu rotaļlietu rokās, viņš braši šļūkāja ar prieka spiedzieniem.
Instruktoru viedokļi:
Slēpošanas instruktore Nora:
- Ko ņemt vērā?
- Kad vecāki vēlas bērniņu likt uz slēpēm, pirmais, kas vecākiem jāskatās – vai bērs vispār ir ieinteresēts ziemas priekos! Nekas nesanāks, ja pašam bērnam vispār nebūs intereses. Ieinteresēt bērnu var vienkārši esot sniegā, parādot kā citi slēpo, paspēlējoties pa kalnu bez slēpēm utt. Un to var darīt ļoti agri (no 2,5 gadu vecuma). Tad, kad bērns pats pasaka “es gribu!”, ir īstais laiks mēģināt uzlikt uz slēpītēm – mierīgi pamīņāties uz vietas, paslīdēt nedaudz pakāpeniski pārejot uz nedaudz slīpāku virsmu, mierīgi radot bērnam interesi par slēpošanu. Visu to sasteidzot, bērns var nobīties un negribēs slēpot vēl ilgu laiku. Protams, pareizais apģērbs un ekipējums ir ļoti svarīgs – lai nav auksti, slapji un lai nekas nekur nespiež un netraucē nodoties slēpošanai. Lai ķivere nekrīt uz acīm, mati neiet mutē utt.
- No kāda vecuma sākt?
- Slēpošanas uzsākšanas vecums ir ļoti atkarīgs no katra bērniņa varēšanas, tempermenta un rakstura kopumā. 3-4 gadu vecumā bērns var sākt mācīties slēpot, taču vēlreiz uzveru – neko nesasteidzot. Galvenais, lai tas “mācību process” ir jautrs un kā spēle – tad bērniem patiks un arī sanāks!
- Ko darīt, ja bail no instruktora?
- Ja bērnam bail no instruktora, vecākiem sākumā ir vēlams būt līdzās – tad bērns jūtas drošībā. Lēnām saprotot, ka instruktors nekož un vispār kopumā iet jautri, vecākiem vēlams paiet maliņā, lai nebūtu kas novērš uzmanību. Ja galīgi nepatīk viens instruktors – nākošajā reizē var pamēģināt slēpot ar citu, jo viens instruktors var likties bailīgs, otrs baigi foršais.
Snovborda instruktors Raimonds:
- Ko būtu svarīgi ņemt vērā uzsākot snovošanu maziem bērniem?
Svarīgi, lai bērnam pašam ir gribēšana un tad jau viss aizies. Nav iespējams kādam kaut ko iemācīt, ja viņš pats nav ieinteresēts mācīties. Jāpadomā, lai tiek maksimāli nodrošināts viss, lai bērns ir labā noskaņojumā – izgulējies, paēdis, nav piekusis, atbilstoši laikapstākļiem saģērbts. - Kāds ir optimālais vecums slēpošanas uzsākšanai?
Konkrēts vecums nav svarīgs, tas ir individuāli, atkarīgs no katra bērna. Galvenais, lai ir saprašana, lai viņš saprot, ko nozīmē komandas, lai ir spējīgs tām klausīt pats savas drošības labā. - Ko darīt, ja ir bailes no instruktora?
Bērna uzticību jāmāk iegūt, katram jāatrod sava individuālā pieeja. Bērnam noteikti būs drošāk, ja vecāki būs klāt un sekos līdzi, nevis vienkārši atstās bērnu instruktoram kā auklītei un paši dosies prom. Vecākiem pašiem tomēr ir vieglāk motivēt savus bērnus nekā svešai personai, kāda ir instruktors.
Lai veicas aktīvā atpūtā kopā ar ģimeni! Lai viegli un priekpilni aiziet tā lieta!
Ja ir vēl kādi jautājumi par mūsu pieredze vai vēlaties padalīties ar savējo, rakstiet komentāros!
