Mans skatpunkts uz Gudauri pacēlāja nelaimi

Bija baisi būt tik tuvu Gudauri pacēlāja nelaimei. Baisi 3 stundas gaidīt līdz Raimondu nocels no tā pacēlāja, baisi redzēt visu kūrorta medicīnisko personālu nesamies ar močiem uz notikuma vietu, baisi par cietušajiem, baisas domas, kā būtu, ja būtu. Ja nu mēs arī tur būtu iekāpuši.
Mans tās dienas stāsts ir šāds. Raimonds bija noballējis nakti un iztērējis naudu vietējā valūtā, tāpēc rīta plāns noīrēt slēpes mazajam atcēlās. Es paspēju sadusmoties par to un papukstēt, tāpēc ar Raimondu uz kalna šķīrāmies mazliet sastrīdējušies, bet buču jau gan viens otram iedevām. Vienmēr pat caur dusmām iedodiet atvadu buču, ja! Pūcīga, ka mums izkrīt slēpošanas diena, devāmies augšā kalnā vismaz uz rotaļu laukumu, kas atradās aptuveni 100m attālumā no liktenīgā pacēlāja. Tā apakšgalu no laukumiņa nevarēja redzēt.
Mazliet vēlāk rakstīju Raimondam un viņš neatbildēja, tāpēc zvanīju. Atzvanot viņš man atbildēja, ka sēžot apstādinātā pacēlājā, jo esot notikušas trakas lietas, gaidot palīgus, bet viņam viss kārtībā. Jūtu, ka viņš negrib man īsti līdz galam stāstīt, kas noticis. Jautāju, ko viņš domā ar trakas lietas un saņemu atbildi, ka esot lūzuši pacēlāja sēdekļi un cilvēki lidojuši laukā. Es šokā skatos uz pacēlāju, ap kuru drūzmējas cilvēki un pamanu, ka daudzi cilvēku bariņi sastājušies veras tai pašā virzienā. Nospriežam, cik labi, ka nebraucām visi kopā un sarunājam, ka sagaidīšu viņu. Šī saruna notika ap 11:50.

Esmu pārsteigta, ka neko nedzirdēju un neredzēju, jo esam taču netālu, bet apkārt esošajās kafejnīcās skanēja skaļa mūzika un visa mana uzmanība bija pievērsta Rafaela vaktēšanai laukumiņā. Visi cilvēki pulcējas un visi interesējas, kas noticis un vai kādam ir kādas ziņas par notikušo. Uz pacēlāju sāk braukt retraki un moči. Pēc sarunas ar Raimondu iztēlojos, ka nolūzis kāds pacēlāja krēsls ar cilvēkiem iekšā kamēr tas brauc un mēģinu saprast, kā tas iespējams. Vai pārējie pacēlājā palikušie ir drošībā? Kā viņus dabūs lejā? Cels nost vai tagad labo pacēlāju un atkal iedarbinās? Man nebija ne jausmas, cik nopietns negadījums noticis.
Pēc aptuveni stundas sazvanījāmies atkal un Raimonds jau atklāja vairāk no tām šausmām, ko bija redzējis acu priekšā. Viņa pacēlājs bija pirmais, kas ātrā atpakaļgaitā izbrauca to līkumu. Viņu pacēlājs nenolūza, jo viņš zināja, ka jāpaceļ priekšējā aizsargbarjera un jāceļ augšā kājas. Viņš neleca laukā, jo vēl nezināja, par ko tas viss izvērtīsies. Kad pacēlāji acu priekšā sāka krauties čupā un cilvēki lidot ārā, viņi sāka kliegt pārējiem, lai velk nost slēpes/dēļus un lec laukā. Pēc aptuveni 2min panikas, viens no mūsu grupas puišiem, kura draudzene atradās pacēlājā, ieskrēja kontroles būdā un izrāva vadus. Pēc brīža pacēlājs apstājās.

Ap pulkstens 14:00, kad Raimonds pacēlājā bija nosēdējis jau 2 stundas, sāku apsvērt kāpšanu pretī, lai redzu viņu un esam blakus, bet ar mazo kopā tas būtu grūti un Raimonds mani atrunāja no šī plāna. Vienkārši ātrāk gribējās, lai esam visi kopā sveiki un veseli. Jutos vainīga, ka sēžu kafejnīcā, ēdu picu un dejoju ar Rafaelu, kamēr Raimonds gaida glābējus, bet ko gan mēs varējām palīdzēt? Mazajam sāka nākt miegs un niķi, bet viņš pacietīgi sagaidīja tētīī. Ap 15:00 apskāvāmies un izrunājušies devāmies uz viesnīcu. Apkārt lidoja helikopteri. Mūsu grupai visiem viss kārtībā, lai gan daži bija starp lecējiem.
Ko no šī visa paņemt? Vai te ir kāda mācība? Vai tas vienkārši bija negadījums, kas varēja notikt jebkur? Pēc visa redzētā neticējās, ka varētu nebūt smagi cietušie vai pat nāves gadījumi, bet 2 smagas un 6 vieglas traumas šķiet samērā veiksmīga statistika. Kas skaidrs – sauciet kā gribiet, Dievs, liktenis vai veiksme mūs pasargāja un par to milzu pateicība.

Kad šoks bija pārdzīvots un notikums izrunāts un aprunāts no visām pusēm, atkal jauna diena klāt un visi maucām baudīt kalnu, lai noslēgtu šo pasākumu uz pozitīvas nots. Nedzīvos jau bailēs. Jābauda. Varbūt drausmīgi, ka tā saku, bet tas kaifs ir riska vērts.

Neņemos ar spekulācijām, kas pie vainas, ar to, lai nodarbojas eksperti. Bet zinu, ka uz Gruziju ļoti labprāt braukšu vēl. Nelaimes gadās visur. Arī uz ceļa. Un tomēr mēs braucam, vai ne?

Submit a comment

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.