Ielēkt jaunā nišā. Mans foto love story | #KompleksuDetokss

Nu ko, laipni lūgtum izaicinājuma #KompleksuDetokss pirmajā atzīšanās stāstā, kur atklāšu, kādu no saviem kompleksiem un to, kā soli pa solim to pārvaru. Ja vēl neesi iepazinies ar izaicinājuma noteikumiem, bet jūties ieintriģēts un vēlies pārkāpt sev pāri, kā arī laimēt lidojumu ar Zērgli pāri Gaujai, dodies uz manu iepriekšējo bloga ierakstu, lai uzzinātu vairāk.

Šodien gribu izstāstīt savu stāstu par ceļu fotogrāfijā. Zinu, ka uzreiz tas varbūt nesavelkās kopā ar kompleksiem, bet stick with me. Tas viss savīsies kopā manā stāstā par mīlestību pret fotogrāfiju un tai pat laikā – bailēm kaut ko ar to iesākt.

sajutu_medibas_1.jpg

KĀ TAS VISS SĀKĀS

Pirmo aparātu rotaļas

Kas gan ir kārtīgs stāsts bez neliela (es meloju, šis būs riktīgi garš iztirzājums, brace yourselves) ievada ar backstory jeb pasakas cienīgu – reiz sen senos laikos. Jau kopš bērnības atceros ģimenes fotoaparātu kā vilinošu ierīci. Priecājos, ka paspēju piedzīvot laikus, kad filmiņa bija jāattīsta un varēju izbaudīt prieku ieraudzīt attīstītās bildes, aptaustīt un salikt albumos. Šad tad vecāki man ļāva ar to kaut ko uzbildēt, bet tas nebija nekas nopietns. Vēlāk jau izpaudos uz “ziepjutrauka”.

Bet īstās rotaļas ar bildēšanu sākās, kad tētis nopirka Olympus spoguļkameru. Es tajā laikā, šķiet, gāju 6./7.klasē. Es no tās neko nesapratu, jo iepriekšējā pieredze ar kamerām pieprasīja piespiest tikai vienu podziņu, bet te to bija maksimāli daudz. Un tomēr, pat ar draņķīgo kit objektīvu un bez jebkādas saprašanas, ar šo kameru nobildējot jebko, tas izskatījās maksimāli skaisti. Vismaz tā man šķita. Tad nu pamazām es šo kameru okupēju. Tas vienkārši šķita loģiski, ka tā ir vairāk manējā nekā visu citu, jo es to visur staipīju līdzi, bildēju puķes dārzā, smiltis jūrā, kokus un citus objektus, visu ap mani, kas likās skaists. Tikai dzimšanas dienās un citos svētkos kāds pieprasīja, lai to atnesu smukai kopbildei ar kūku, bet pārējā laikā varēju brīvi izpausties.

Vientuļie klaiņošanas plenēri

Un uh kā es izpaudos. 7.klases laikā es daudz bastoju skolu, jo man tā riebās (tas ir garš stāsts kādai citai reizei). Šo laiku, kad es it kā biju skolā, bieži vien pavadīju vienkārši vazājoties apkārt pa pilsētu ar fotoaparātu un bildējot visu. Tiltus, mājas, ielas, cilvēkus. Šie foto plenēri pašai ar sevi divatā ar fotoaparātu man ir ļoti mīļas atmiņas un laikam ir pamatā tam, ka man joprojām patīk šādos vientuļos klaiņošanas randiņos izrauties. Man patika vienkārši klīst, atklāt iepriekš nezināmas vietas, jūtīgi vērot un pamanīt skaistumu detaļās, rakursos, niekos un kompozīcijās. Jā, es tā varēju pavadīt visu dienu.

ak__nepratiga_sirds_3
Kadrs no kāda kārtējā klaiņošanas plenēra savā nodabā

Vēlāk, kad nomainīju skolu uz tādu, kas man tiešām patika (un kurā man bija arī draugi), sāku staipīt fotoaparātu līdzi uz turieni. Bildēju klasesbiedrus starpbrīžos vai draudzenes pēc stundām. Visbiežāk es to darīju sporta režīmā, jo tam bija visātrākais shutter speed. Šo terminu gan es apguvu tikai vairākus gadus vēlāk. Bet terminiem nebija nozīmes, es varēju bliezt arī auto režīmā un būt sajūsmā par rezultātu, jo man vienkārši patika process. Man patika bildēt. Un tagad atskatoties, es esmu tik priecīga, ka mēs bildējām tik daudz un arī pilnīgus draņķus. Cik labi, ka man ir bildes, kā ar klasesbiedriem sēžam ēdnīcā un ēdam frī kartupeļus. Cik labi, ka man tās atmiņas paliks mūžīgi.

Ik pa laikam rīkojām fotosesijas ar māsu. Ņēmu fotoaparātu līdzi uz ballītēm. Tas aparāts ir piedzīvojis visas pirtis un iemūžinājis mirkļus, ko pati nemaz neatceros. Man ir tāds kompromāts no vidusskolas laikiem, tas ir kaut kāds ārprāts. Bildēju arī pati sevi, gan selfijus, gan ar taimeri rīkoju visādas fotosesijas.

varbut_rudens_3

Stāstu galerijas

Un ko es galu galā darīju ar visām šīm bildēm? Es sēdēju augšā naktīs, gāju tām cauri, apstrādāju savā bezmaksas nolādētajā foto apstrādes programmā un taisīju milzu galerijas Draugiem.lv. Tas aizņēma daudz stundas un naktis un tomēr es to darīju. Bieži vien laikā, kad drīzāk būtu bijis jāpilda mājasdarbus. Es taisīju galerijas ar stāstu, gariem salkaniem aprakstiem (nekas nav mainījies haha) un stāstīju savus bilžu stāstus. Te būs daži piemēri:

Kāpēc es to darīju? Neviens jau man nespieda. Man vienkārši PATIKA to darīt. Man patika redzēt kā caur bildēm un vārdiem viss savienojas vienotā stāstā un vēlāk ļauj atskatīties uz šo dzīves posmu. Un pēc kāda laika es ievēroju, ka tas patīk arī citiem cilvēkiem. Man rakstīja komentārus, cik ļoti man atkal izdevies notvert vai uzburt sajūtas, cik labi izstāstīt stāstu, cik labas bildes utt. Lai gan, nu, tās bildes jau nebija nekas īpašs. Tur nebija nekāda augstā māksla, nekāda ūber foto kvalitāte, vienkārši daudzi piefiksēti mirkļi ar manu spoguļkameru. Un tomēr cilvēkiem tas patika.

IMG_4211.jpg

Travel photography un šaubas

Fast forward tuvāk mūsdienām. Pēc žurnālistikas studiju uzsākšanas, kad iepazinos ar savu draugu un izlēmām kopīgi apceļot pasauli, viņš man jautāja, ko es gribu darīt. Vispār, dzīvē, karjerā. Rakstīt, bildēt un filmēt bija mana atbilde. Tās ir vienīgās lietas, ko man jebkad paticis darīt un par ko esmu saņēmusi atzinību un uzslavas arī no citiem. Man par laimi tas veiksmīgi gāja kopā ar mūsu ceļošanas plāniem, jo kuram gan nepatīk bildes no ceļojumiem, vai ne? Mēs nopirkām kameru un objektīvu un tā nu Piedzīvojumi kļuva par manu foto un video rotaļu teritoriju. Draugs motivēja mani apgūt vismaz kaut kādus foto pamatus ar interneta youtube tutorials palīdzību un es pēc ilgiem gadiem foto mīlestības beidzot uzzināju arī dažus terminus un ko tie nozīmē. Nolādēju profesionālāku apstrādes programmu. Atklājās jauna pasaule. Un es bildēju daudz un dikti, bet kaut kas bija izmainījies manī pašā iekšēji.

Es nemāku paskaidrot, kurā mirklī un kāpēc, bet es vairs nejutos tik pārliecināta par sevi. Iespējams tāpēc, ka man šķita, ka šī vairs nav nekāda niekošanās fotosesijās pēc stundām ar draudzenēm, te ir spiediens, lai rezultāts būtu tiešām labs un augstas kvalitātes. Tie vairs nebija mani Draugiem.lv draugi, kuri apskatīs un vērtēs manas bildes. Tie būs 10 un nu jau ir 21 tūkstotis svešinieku. Es aktīvi biju sākusi sekot citu latviešu fotogrāfu darbam un viss, ko bildēju, salīdzinot ar viņu izcilību likās draņķis. Un tā nu es sevi nicināju, nicināju līdz noniecināju līdz brīdim, kad šķita – viss, nekāda foto karjera man nespīd. Es vairs neliku savas milzu galerijas ar salkanajiem tekstiem, jo man bija bail, ko citi padomās, es nelepojos ar rezultātu un man pazuda motivācija censties. Es pazaudēju spēju būt radoša un rotaļīga, iesprūdu bailēs, ko citi par mani padomās, kā mani vērtēs, ka neesmu pietiekama, neesmu gana laba. Sapiņķerējos savā perfekcionismā un, šķita, ka, ja bildes nav perfektas, labāk nerādīt neko nevis s*dus. Tāds riktīgs radošuma bloks, kuram netiku nekādi pāri. #VissSlikti

23421921_1486467631430925_5020692249332154368_n

Atgriezties pie sevis

Piedzima mans dēls un viss tāpat bija jānoliek malā. Visi karjeras sapņi, savs ego, tas viss aizbīdījās otrajā plānā. Bet no sevis nevar aizmukt. Paralēli “sēdēšanai mājās” un esot “tikai mamma” paralēli rakstīju un bildēju Instagramā un savā blogā. Pārsvarā savu dēlu. Tagad viņa bērnības iemūžināšana bija mans foto rotaļlaukums. Dažādu apstākļu rezultātā, viss mistiski sakrita tā, ka es tomēr attapos žurnālistikā. Sapnis par rakstīšanu bija piepildījies, bet tas otrs vēl tomēr apakšā mutuļoja. Draugiem.lv galerijas bija nomainījis Instagrams un tagad mana foto mīlestība izpaudās caur turieni. Jutos brīva radoši izpausties, jo te atkal nebija nekāda spiediena un noteikumu. Un līdz ar šo brīvību atkal guvu prieku no procesa un sekotāju skaita pieaugums un atsaucība tikai papildināja to. Vai jūtat to korelāciju starp iekšējo “like” pogu, ko piespiežu pati sev un patiku no ārpuses? Savilkāt jau kopā?

IMG_1604.jpg

Lūzumpunkts nr.1 – piedāvājums

Svarīgs mirklis manā foto ceļā bija kādam piedāvājumam. Kāds pāris no radu loka bija ievērojuši, ka vienmēr visur staipos ar savu kameru un lūdza man sabildēt viņu bērnu krustabas. Viņi negribēja ņemt cilvēku no malas un es ar lielāko prieku piekritu. Piegāju uzdevumam ļoti nopietni, jo pasākums taču tik svarīgs, gribēju, lai rezultāts ir maksimāli labs. Spēlējoties ar krāsām pēcapstrādē es pati reāli iemīlējos vairākās bildēs un man tās šķita brīnišķīgas. Atdevu tās pārim un viņiem ļoti patika. Viņi ieminējās, ka man vajadzētu to darīt profesionāli. Piedāvāt foto pakalpojumus. Un tas viens teikums made my day. Tāpēc ir TIK ĻOTI SVARĪGI pateikt labo. Nevis tikai nodomāt, bet pateikt. Mēs nekad nezinām, cik ļoti tam otram cilvēkam tas ir vajadzīgs tajā mirklī. Cik ļoti tie labie vārdi var atbalstīt un samīļot. Cik ļoti tā pašas šaubu balss bija sevi noniecinājusi, tik šāda uzslava no malas pacēla. Es atkal noticēju sev mazliet. Šī uzslava atmodināja manu dzirksteli un es atkal iedegos par šo ideju. Es – fotogrāfe. Es – fotogrāfe?

Fotogrāfe. “Bāc, tas skan pārāk lieli,” es pie sevis domāju. Es taču neesmu pabeigusi nekādas foto skolas, es taču neesmu izgājusi nekādus kursus, man nav portfolio ar n-tajām fotosesijām, tā jau visa tāda niekošanās, tikai hobijs… You know the drill. Vesela čupa ar self-doubt. Tas man labi padodas.

Bet tad bams pa pieri nāca apziņa, ka nav jau tādas pareizās takas, nav tāda pareizā ceļa, kā kļūt par fotogrāfu. Noteikumu nav. Es varu un drīkstu tā saukties, ja tā jūtos un vēlos. Neviens cits man šo titulu nepiešķirs, tikai pati. Neviens diploms manā vietā nepiespiedīs fotoaparāta pogu. Tā mana jaunības foto klaiņošana ir mana foto skola. Tā aparāta staipīšana apkārt uz visiem pasākumiem, kur devos, tie ir mani kursi. Šie mani Piedzīvojumu foto jau ir mans portfolio. Man IR pieredze. Es esmu gatava sākt. Es negribu tikai ar to niekoties un hobijoties, es gribu ar to nodarboties. Es gribu būt fotogrāfe. Es – fotogrāfe!

There, I said it.

Bet lai līdz šim punktam nonāktu, man bija daudz un dikti jāsaņemas. Pieļauju, ka tā ir jebkurā jomā, kad vispirms ar kaut ko aizraujies hobija līmenī līdz brīdim, kad saproti, ka gribi to tomēr pacelt profesionālā līmenī. Tas transition, tā pārmaiņa, tas punkts, kurā atzīsties vispirms sev un tad meklē drosmi pateikt arī citiem, tas nav viegli. Nu, varbūt kādam ir. Man noteikti nē. No šī krustabu piedāvājuma ir pagājuši jau aptuveni 2 gadi. Esmu tikmēr paspējusi arī pabildēt kāzas, turpinājusi bildēt Piedzīvojumus un vēl šo to. Bet kaut kas vēl tai drosmei līdz galam pietrūka, tāpēc es pati sev savā apņēmībā šogad būt drosmīga un iet pretī sev, ieplānoju sev nākamo lūzumpunktu un uzliku mērķim termiņu.

white-18-pavilosta-0582
White Workshop Pāvilosta 2018 Foto: Klaids Lielbiksis

Pēdējais lūzumpunkts – White Workshop

Man būs grūti ielikt vārdos, cik nozīmīgs pavērsiena punkts šis workshop man bija. Apzināti biju ieplānojusi, ka tieši šajās 3 dienās es izlemšu līdz galam, vai esmu gatava patiešām mesties tajā visā iekšā, vai tomēr palikšu tādā hobija klases līmenī. Aizbraucu un veltīju pilnu uzmanību tikai pārdomām par un ap foto jomu, neko citu. Bet līdz pēdējam brīdim es īsti nezināju, uz ko parakstos. Es zināju tikai to, ka man jau tecēja siekala iepriekšējā gadā, kad redzēju workshopa spīkerus un par spīti tam, ka šī gada pieteikšanās jau bija beigusies un maksimālais dalībnieku skaits sasniegts, es pieteicos, jo man bija sajūta, ka man tur IR jābūt. Bez variantiem. Un vieta atbrīvojās. Tiku.

Šī gada spīkeru sastāvs bija kā klēpī sabērtas zvaigznes pa taisno no debesīm. Latvijas TOP fotogrāfi un iedvesmojošas personības 3 dienu garumā stāstīja savus uzsākšanas stāstus, iedvesmoja ar savu paraugu un atklāja darba aizkulises. Pilnīgs kosmoss. Tas, ko es pirms tam nezināju bija, kas būs pārējie klausītāji. Cik iesācēju, cik jau profesionālu fotogrāfu, cik tikai tādu interesentu, cik tādi paši wannabe šaubu pilnie kā es. Nu, es teiktu, ka es biju tur tāda vienīgā zaļknābe. Jutos maza, mazmazītiņa zivtiņa ielēkusi haizivju akvārijā. Bet biju apņēmības pilna visu šo 3 dienu garumā izvēlēties nevis bailes, bet drosmi un paņemt no šīs pieredzes maksimāli daudz. Tas ļāva ātri vien man atskārst, ka šis akvārijs ir pilns nevis ar haizivīm, bet gan super draudzīgiem delfīniem, kuri gatavi paķert mani, mazo zivteli, līdzi augstā lēcienā. 

Šīs 3 dienas katra pati par sevi bija kosmoss un katra spīkera lekcija bija kaut kas, ko varētu gari un plaši apspriest, bet šīs tēmas ietvaros gribu izcelt trīs man svarīgus mirkļus no visa workshopa, kas lauza mani vaļā un pietuvināja lēmumam:

Vakara burziņš

Lai gan lekcijas bija maksimāli piesātinātas ar vērtīgu informāciju un ļoti jaudīgas, visforšākais tomēr šādos pasākumos ir vakara burziņš, kad brīvā gaisotnē vari noķert savus elkus aiz rokas un parunāties par visu, kas uz sirds. Ja es būtu nokautrējusies vai nobijusies to izdarīt, es noteikti ļoti nožēlotu. Tāpēc es drosmīgi uzsāku sarunu ar cilvēkiem, kurus totāli apbrīnoju jau gadiem. Biju starstruck, bet tiku sev pāri un uzzināju daudzus vērtīgus viedokļus. Stāstīju par savām šaubām un bailēm pavisam atklāti, vaicāju pēc padoma, kā to pārvarēt un lūdzu pēc ieteikuma, ar ko sākt. Un ziniet, kas mani sākumā samulsināja un beigās vislabāk patika? Tas, ka katram, ar ko runāju bija cita atbilde. Katram ir sava pieeja. Nav vienas pareizās takas. It kā loģiski un tomēr cilvēkiem ir tieksme meklēt šablonus, kaut kādus scenārijus, ko atkārtot, kaut kādas vadlīnijas, kurām sekot. Bet pēc šī es sapratu, ka vienīgā vadlīnīja ir paša čujs. You do you. Esi patiess pret sevi un viss. Go for it.

Dzīvās bildes

Mana emocionālā karuseļa, kurā izvizinājos šajā vīkendā, zemākais punkts bija dzīvās bildes. Tā bija pasākuma daļa, kurā visiem klausītājiem bija uzdevums iet klāt pie fotogrāfiem / spīkeriem un rādīt mājasdarbā sagatavotās, izprintētās 10 savas labākās bildes. Skaidrs, ka es pavadīju aptuveni mūžību tās atlasot un tāpat nejutos par tām tieši necik pārliecināta. Kad gāju pakaļ savai bilžu aploksnei uz istabiņu, mazliet uzkavējos, lai normalizētu elpošanu. Es nevaru jums izstāstīt, cik ļoti uztraukusies jutos. Nepārspīlējot varu teikt, ka man NEKAD mūžā nebija bijis tik ļoti bail. Lai gan labi apzinājos, ka visi apkārtesošie bija super draudzīgi noskaņoti, superīgi cilvēki, tas tomēr man bija liels solis nolikt savu amatiera darbu līdzās profesionāļu veikumam un vēl uzklausīt skaļi vērtējumu par to. Iežmiedzu aploksni rokās, centos normāli elpot un gāju pretī savām bailēm.

Tā, lai maksimāli iedotu savam kompleksam pa pakaļu, es aizgāju pie galda, kur bija visvairāk cilvēku un fotogrāfe, kura, manuprāt, izteica ļoti tiešus vērtējumus bez liekas cukurošanas. Pamatota kritika, bet nekāds uķi puķi. No sākuma izlēmu pavērot, ko saka par citu darbiem un tas bija brīdis, kad sapratu teiciena – dūša ieskrēja papēžos – nozīmi. Es pavisam noteikti svīdu un biju iekrampējusies savā bilžu aploksnē pārāk stingri. Jutu, ka peldu savās bailēs bez īstas pārliecības, vai tiešām saņemšos tās bildes reāli uz galda izlikt. Jo viss, ko es redzēju pirms sevis bija… izcili. Patiešām izcili. Un tad fotogrāfe paskatoties manā virzienā teica: “Nu, kurš nākamais?” Un tad, nopurpinot kaut ko par to, ka īsti neesmu fotogrāfe, bet gribu būt, atdevu viņai aploksni un viņa izlika bildes. Tajā brīdī es izplūdu asarās. Ne tāpēc, ka viņa izteiktu kādu skarbu piezīmi, bet gan tāpēc, ka es vienkārši atlaidu vaļā to saspringumu un stresu, kas bija krājies līdz tam brīdim. Labi gan, ka bija lielas, melnas saulesbrilles uz acīm, lai nesabiedētu visus pārējos, jo es noteikti izskatījos mazliet neadekvāta šajā brīdī. Tās bija tik atbrīvojošas asaras. Es ieskatījos bailēm acīs un uzvarēju. Es saņēmos, izdarīju un lepojos ar sevi. Neviens man par to nekādas medaļas nepiešķirs, bet es pati jūtos nenormāli lepna, ka tomēr tās bildes aiznesu, lai arī cik baisi man tas šķita.

Saņēmu konstruktīvu kritiku, uzklausīju viedokļus un ieteikumus un biju brīva. Paldies Dievam neviens no ieteikumiem nebija – nu, varbūt nebildē vairs, meitenīt. Nekā skarba, tikai komentāri par kompozīciju un stila meklējumiem. Nekas tāds, ko es pati nebūtu iedomājusies. Istabā atlaidu vēl pāris asaras un tad izelpoju. I can do this. Es tiešām varu.

Capture
Ļoti zemas kvalitātes screenshot ar manu bilžu vērtēšanas mirkli

Live Shooting

Uzreiz pēc šī sekoja absolūti lieliskākā pieredze šajā workshopā un noteikti viena no THE pieredzēm manā dzīvē kopumā. Live shooting jeb iespēja vērot divas profesionālas fotogrāfes Lindu Lauvu un Viku Anisko darbībā fotosesijā bija MAGIC. Manuprāt, tieši šādi var visvairāk iemācīties, redzot procesu, aizkulises. Kas mani personīgi visvairāk emocionāli pacēla šī live shooting laikā bija apziņa, ka es arī to varu. Ka tas ir izdarāms. Ka nekas no notiekošā nav tāds kosmoss, lai to nevarētu izdarīt arī es, ja vien es pārtrauktu baidīties un darītu. Tas bija ļoti iedvesmojoši un vērtīgi. rī te uzskatāmi bija redzams, ka katrai ir savs stils un pieeja, tāpēc atkal pārliecinājos, ka katram jāatrod savs. Dēļ šīs pieredzes vien bija vērts apmeklēt šo workshop.

2018-04-K-whiteworkshop-1043.jpg

Lai visu šo blāķi sasummētu un noslēgtu, pāris galvenās atziņas par kaut kā jauna uzsākšanu, sekošanu savam sapnim un uzdrošināšanos atbrīvoties no kompleksiem un bailēm, lai darītu lielas lietas:

  • Jāļauj sev rotaļāties, procesam jāsniedz prieku, tiklīdz tas pazūd, darbs zaudē kvalitāti. Caur fotogrāfiju jūtams, vai autors pats to mīl. Spiediens būt perfektiem salauž radošumu. Nedrīkst ļauties šim spiedienam. Izklausās vienkārši, bet izdarīt sarežģīti. Tiklīdz ielaižam sevī bailes par to, ko citi padomās, kā citi mūs vērtēs, salīdzinām savu darbu ar citiem vai uzstādam sev pārāk augstu latiņu, mēs izdarām uz sevi lieku spiedienu, kas traucē radoši darboties. No tā ir jāatbrīvojas!
  • Atbalsts ir nenormāli svarīgs. Katrs labais vārds ir svarīgs. Man ir bijuši vairāki momenti, kad kāds pasaka ko labu par manām bildēm, notic maniem spēkiem ar “Tu to vari” un tas man iedod milzīgu boostu turpināt. Tāpēc pašiem ir jābūt the change we want to see in the world un jāsaka labās lietas skaļi. Jāatzīmē citiem, kas ir tas, kas patīk viņu darbā. Jāuzslavē, jāatbalsta. Tas ir ļoti būtiski.
  • Teksts, ko nesen pamanīju kaut kur Instagram un tagad esmu pārņēmusi par savu moto – BE AFRAID AND DO IT ANYWAY. Tas ir tieši tas, ko es daru ar šo izaicinājumu, ar šo lēkšanu foto jomā, ar workshopu, ar visu. Man ir nenormāli bail, bet es tāpat izdaru. Jo es zinu, ka tas, kas sagaida aiz tās baiļu sienas ir kaut kas lielisks un šīs drosmes vērts.
ilva_barkane.jpg
Foto: Ilva Barkāne

Šī man apņemšanās, šis jaunais posms, šis jaunais statuss – šī ir jauna taka līdz kurai tālu ir nākts pa līkumainu ceļu. Priekšā brikšņi, mazliet mežonīgs mežs un tomēr es gribu iet iekšā. Varbūt apskrāpēšos, varbūt apmaldīšos, varbūt sabīšos un izmukšu laukā. Un tomēr es uzdrīkstos iet un mēģināt. 

Mana fotogrāfijas Facebook lapa: https://www.facebook.com/TheAiga.Photo/

Mans fotogrāfijas Instagram konts: https://www.instagram.com/theaiga.photo/

Sekojiet, atbalstiet, laikojiet, šērojiet un sūtiet mīlestību, lai šis mazais sapnītis piepildītos. Iesakiet draugiem vai uzprasieties paši nostāties manas kameras acs priekšā un ļaujiet man notvert jūsu skaistumu un īpašos brīžus. No šodienas “es gribu būt fotogrāfe” pārtop par “es esmu fotogrāfe”. Šis ir jaunas takas sākums. Brienu brikšņos iekšā. Vēlams vakara saulē, jo tad smukāka gaisma fotogrāfijām, ha.

Lūdzu iekomentējiet vai rakstiet man, ja ir vēlme bildēties, esmu atvērta visādām idejām un pašai pilna galva, jo gribās eksperimentēt, spēlēties un atrast pašai savu stilu, savu nišu šajā visā lielajā, plašajā laukā. Aicinu jūs kļūt par manu foto rotaļlaukumu un piedalīties mana sapņa piepildīšanā. Paldies!

3 comments

Submit a comment

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.