Sejas ādas niķi | #KompleksuDetokss

Turpinot par ķermeņa pieņemšanas tēmu, par ko jau rakstīju iepriekšējā #KompleksuDetokss izaicinājuma ierakstā, top šis raksts. Ir vēl kāda ķermeņa daļa, kas tomēr pelnījusi atsevišķu stāstu, jo ir radījusi gana daudz raizes. Tā ir mana seja. Precīzāk – sejas āda. Akne un pinnes man ir likušas justies neglītai daudzu gadu garumā. Lai slava tonālajam krēmam un konsīleriem jeb manai otrajai sejai, manai maskai, manai komforta zonai! Šajā ierakstā beidzot uzdrošinos rādīt, kā ir ārpus šīs komforta zonas, bez šīs mākslīgās sejas kārtas. Jāatzīst gan, ka šajās bildēs nav redzama ļaunākā versija tam, kā ir bijis, jo šajā laikā vienkārši neesmu uzņēmusi bildes, šeit apkopotās ir tikai pēdējā laikā iekrātās.

DSC08046
Labas sejas ādas diena manā pasaulē. Un tomēr ir pleķi, pigmentācija, mazas rētiņas, grumbiņas un sakasīta krevele, sausas ādas pleķi… the list goes on

Mans sejas ādas pārdzīvojumu stāsts sākās ap puberitātes iestāšanos kā jau daudziem jauniešiem. Akne, rētas no aknes pēc neprasmīgas pumpu spiešanas, bakstīšanas, kreveļu kasīšanas, pinnes, pigmentācija utt. Visu tīņu gadu laiku pieņēmu to kā pārejošu parādību, kā hormonālu joku, kas beigsies, kad beidzot pieaugšu. Man par nožēlu tā nenotika. Akne palika un joprojām regulāri klāj manu sejas ādu. Apzinos, ka ir daudz nopietnāki un trakāki gadījumi par manu un tomēr arī manas sejas stāvoklis ir gana draņķīgs, lai būtu traucējis dzīvot pilnvērtīgu, laimīgu dzīvi bez raizēm.

Ir bijušas un joprojām ir gan sliktākas, gan labākas dienas. Kad pienāk tās 1-2 dienas mēnesī, kad sejas ādu neklāj neviens balts, melns vai sarkans punkts, neviens sāpīgs izcilnis, kur drīzumā veidosies kārtējais krāteris… kad šīs maģiskās dienas pienāk, šķiet, ka varētu kalnus gāzt. Paskatos spogulī un domāju: “Wow, šādi skaisti cilvēki laikam jūtās visu laiku.” Jo es neuzskatu, ka esmu neglīta, tieši pretēji – man šķiet, ka man ir ļoti simpātiska seja, taču to vienmēr sedz pumpu sedziņa, kuru es ļoti, ļoti sapņoju kādreiz nosegt nost.

 

Vairums dienas uz manas sejas ir vairāki sarkani pleķi un seju sedz kosmētikas kārta, kas ļauj saņemt drosmi vispār no mājas iziet. Šajā ierakstā atklāšu vairākas situācijas, kurās akne mani ir pamatīgi emocionāli dragājusi, kamēr ar prātu apzinos, cik absurdi ir bijis šādi reaģēt. Un tomēr emocijām grūti pavēlēt, tik dziļi šis komplekss manī bija ieēdies. Gribu ieskicēt situāciju, kas cilvēkiem, kuri paši cieš no līdzīgas problēmas, noteikti nebūs sveša, bet citiem – lai vieglāk izprast, cik traucējoši slikta sejas āda var ietekmēt ikdienu.

Absurdās situācijas

Esmu bastojusi skolu, jo bijusi īpaši sliktas ādas diena, jo vienkārši nespēju tajā dienā parādīties acīs skolas biedriem bez bailēm tikt izsmietai. Jā, jā, ar skolas neapmeklēšanu aizrāvos ne tikai solo foto plenēru vārdā (ja neuztver atsauci, par to rakstīju foto love ierakstā). Novēlu jums nekad nejusties pārāk neglītiem, lai satiktu cilvēkus. Tā ir ļoti vientuļa un bēdīga sajūta. Tajās pašās jaunības pirts ballītēs esmu izvairījusies no iešanas pirtī ne tikai ķermeņa dēļ, bet arī tāpēc, ka karstumā nokusīs mana “aizsargkārta” – tonālais krēms. Ballītēs un nakšņojot pie draugiem vienmēr atstāju kosmētiku un no rīta to, protams, atsvaidzināju, lai neviens neredzētu, kā izskatos bez tās.

Godīgi? Es nezinu, kā es dzīvotu bez dekoratīvās kosmētikas. Tas bija un ir mans nr.1 draugs kaut kādām pašpārliecinātības druskām. Un tā es ar to dzīvoju. Lai gan protams tonālais pumpas neizlīdzina un nepaslēpj pavisam, bēšs uz bēša tomēr neizceļās tik ļoti kā sarkans vai balts, tāpēc aizrautīgi gadu gadiem tik zieķēju virsū.

DSC08048

Uzklāju ejot uz sporta zāli, lieku pirms iešanas peldēt, pirms baseina, pirms pirts, ejot sauļoties publiskās vietās, pārgājienos nakšņojot teltīs, laivu braucienos… vārdsakot, jebkur, kur kosmētika teorētiski nav vajadzīga, bet ir risks satikt citus cilvēkus. Bija posms, kad neriskēju bez kosmētikas vispār iziet no mājas, jo dzīvē jau visādas spontānās idejas gadās, kad pēkšņi kaut kur jādodas un tad neiešu jau “bez sejas”. Man reāli bija sajūta, ka es esmu skaista un varu kaut kur iet TIKAI tad, ja man ir kosmētikas kārta virsū. Kādu laiku manu “patieso seju” bija redzējusi tikai mana ģimene mājās, bet bija laiks, kad arī tur atļāvos bez make-up būt tikai savā istabā un no rīta maksimāli ātri centos sakrāsoties, lai šī problēma nebūtu jāapspriež arī ar ģimeni.

Es muku no problēmas un negribēju to risināt. Negribēju to skaļi atzīt vai diskutēt par to. Vienkārši sapņoju kādu rītu pamosties beidzot skaista (lasi – tīru sejas ādu). Ziepes sākās, kad sāku satikties ar puišiem un arī nakšņot pie viņiem. Ak, nabadziņi, viņi visvairāk ir dabūjuši atklausīties manu čīkstēšanu par šo problēmu. Jo viņiem arī nākās to redzēt, pamostoties man blakus.

Lasīju kādas citas meitenes atzīšanos šajā kompleksā un viņa minēja – gribējās vienkārši paslēpt to, lai cilvēki runājot ar mani skatītos acīs un neieteiku labus krēmus. Es to TIK labi saprotu! Arī man gribējās, lai manī saskata to cilvēku, kas esmu, nevis pumpas uz manas sejas. Negribēju, lai tas novērš uzmanību, gribēju, lai sarunājoties cilvēks skatās man acīs, klausās manis sacītajā, nevis domā – fuj, kāpēc viņa tā izskatās.

Trakākais, ka ilgstoši ikdienā lietojot daudz kosmētiku, pierodi redzēt sevi ar šādu seju un dabīgā no make up seja šķiet sveša un nesmuka. Jo bildēs un spogulī sevi pārsvarā redzi satūnētu, sapucētu un uzlabotu. Un tikai rītos un vakaros vannasistabā satiec sevi un kaunies par to, ko ieraugi. Tieši tik absurdi un skumji.

IMG_7231

Apburtais loks

Skaidrs, ka šī maska ir tai pat laikā arī nasta manai sejas ādai. Un tad kādā mirklī iestājās tāds apburtais loks, no kura nav izejas – tu liec kosmētiku, jo tev ir pumpas, bet tev ir pumpas, jo tu visu laiku liec kosmētiku. Esmu centusies taisīt atslodzes dienas un nedēļas, kad esmu īpaši daudz drosmi kaut kur sarijusies, bet tas nekad nav īsti līdzējis, tāpēc ātri vien atrodu attaisnojumu tomēr uzvilkt savu masku atpakaļ.

IMG_7275

Otrs apburtais loks, no kura bijis (un joprojām ir) grūti izkāpt – sauļošanās. Ātri vien novēroju, ka sauļošanās jeb manā valodā – pumpu piededzināšana – efektīvi strādāja kā palīgs ātrākā cīņā ar pumpām. Tad nu solārijkaste kļuva par manu sabiedroto un katru reizi, kad situācija uz sejas saasinājās, devos vizītē pie sava mākslīgās saules “daktera”. Lai kā man negribētos to atzīt, tas strādāja labi. Pirmkārt, jo pumpas tiešām ātrāk pārgāja, otrkārt, sarkani pleķi uz brūnas ādas izceļas mazāk kā uz baltas. Protams, tas bija īstermiņa risinājums. Ilgtermiņā tas manu sejas ādu ir tikai vairāk, pie tam neatgriezeniski, sabojājis. Vasarās vai tropiskos ceļojumos ir it kā vieglāk, jo saule padara savu darbiņu. Bet tam bonusā parasti nāk arī karstums, kas līdz ar svīšanu ceļ laukā no sejas visus draņķus. Tāpēc bieži vien šajā laikā, kad it kā uz sejas varētu nelikt neko, beigās tomēr sanāk zieķēt vēl vairāk.

Konfrotnācija

Un atkal jau – neviens mani nekad nav izsmējis par slikto sejas ādu. Negribu domāt, kāda būtu bijusi mana reakcija, ja kāds tomēr atļautos, ja jau tik ļoti pārdzīvoju par to arī bez komentāriem no malas. Lai mazinātu spriedzi, es gan pati centos par to jokot, bet tam pamatā vienmēr tāpat bija bailes un centieni vienkārši parādīt, cik man it kā vienalga, lai gan patiesībā… ui, ui, ui kā mani tas uztrauca. Mēdzu teikt, ka mana seja ir kā spēle – savieno punktiņus un sanāks mana seja. Tomēr neviens man nebija teicis, ka man ir pumpaina, neglīta seja. To es pati katru rītu skatoties spogulī izsecināju. Vienīgie, kas par to ar mani bija runājuši bija ģimene, bet tas nāca no tādas mīlestības pilnas – mēs uztraucamies par tavu veselību, vajadzētu darīt kaut ko lietas labā – pozīcijas.

Bet tad notika TAS. Kāds to beidzot pieminēja. Tas notika improvizācijas teātra nodarbībā. Tā bija sīka frāze, no malas varētu šķist pilnīgi nevainīgs teikums, tomēr man, kompleksu māktai jaunietei, kura jau gadiem bija par šo kompleksojusi, dzirdēt, ka kāds problēmu skaļi nosauc vārdā… ārprāts, tā bija tāda trauksme, spriedze un es iekšēji eksplodēju, ārēji vien bailēs sastingstot. Runājot par kādu no nodarbības uzdevumiem, skolotājs paskatījās uz mani un teica: “Tev jāspēlē tā, lai neviens neskatās uz Tevi kā pumpaino meiteni, bet gan klausās Tevis sacītajā. Tev jābūt tik aizrautīgai, lai viņi to nepamana, saproti?” Un viss. Es gribēju iegrimt zemē. Visi komplimenti, kas man jebkad bija teikti par izskatu, tajā brīdī izgaisa nebūtībā un kā iesprūdusi kasete galvā riņķoja “pumpainā meitene”. Tātad tās nebija manas iedomas, tātad es nepārspīlēju, tātad tā tiešām bija. Es biju neglītā, pumpainā meitene, tā mani redzēja no malas. Lieki piebilst, ka nākamā etīde īpaši aizrautīga man neizdevās. Un šī piebilde vēl ilgi palika ar mani.

 

Drosmīgie #NoMakeUpSelfie 

Fast forward jau tuvāk mūsdienām. Savu uzvaras gājienu paralēli sākušas FaceTune un #NoMakeUpSelfie aktivitātes. Nevar saprast, kurš populārāks. Manām problēmām nepalīdz ne viens, ne otrs. Jo nu ar fotošopu vai facetune var izlabot bildes, bet ne realitāti. Dzīvē to līdzi nepaņemsi. Bildēs gan, protams, sejas ādu esmu labojusi daudz un dikti. Bet tad ievēroju šo #NoMakeUp kustību, kur meitenes it kā drosmīgi rāda savas patiesās sejas. Tam vajadzētu būt iedvesmojoši, vai ne? Un tomēr, tas tā galīgi nestrādāja, tikai iedragāja manu pašapziņu vēl vairāk. Skatos uz šīm #NoMakeUp bildēm, kur meitene #WokeUpLikeThis un izskatās satriecoši. Skatos un saprotu, ka viņa principā izskatās tieši tāpat kā ar make-up tikai ar mazāk izceltām acīm vai lūpām. Viss. Tā ir vienīgā atšķirība. Tikmēr es… Nu jā.

Un es negribu nekādā gadījumā apgalvot, ka tām meitenēm tas nav patiesi bijis drosmīgi. Gan jau viņām pašām salīdzinot sevi ar un bez kosmētikas kārtas, atšķirība šķiet milzīga un pamanāma. Bet es tikmēr esmu visur pa rokai ērti izvietojusi konsīlerus, lai man tie vienmēr būtu pieejami, piemēram, darbā, mājās, pa vienam katrā no somām, ja nu aizmirstu pārlikt. Jo nu nedod Dievs, vai ne? Tfu, tfu, tfu aizmirst savu drošības spilvenu. Ārprāts, šo pierakstot izklausās tik nožēlojami. Un tomēr, tā nu tas ir. Dzīve bailēs, kompleksu važās.

IMG_7248

Kā es nostājos šim kompleksam pretī

Lai gan šī cīņa ar labākiem un sliktākiem posmiem iet vaļā jau gadiem, stāstīšu jums par konkrētu dienu no pēdējā laika, kurā apzināti izgāju ielās bez savas drošības maskas – kosmētikas kārtas, ar domu par šo izaicinājumu prātā.

Tam bija jābūt patiesi drosmīgi, tā nevarēja būt diena, kad sejas āda uzvedās salīdzinoši labi un izskatās tīra, tā nevarēja būt diena, kad vienīgais dienas plāns ir aiziet uz darbu un izņemt bērnu no bērnudārza, kad jāsatiek tikai daži cilvēki vai sveši garāmgājēji. Tai bija jābūt dienai, kad man jāsatiek cilvēki, ko neesmu iepriekš satikusi, kad man bija paredzēts kāds pasākums un pilnam komplektam tāds, kurā mani arī bildē, lai šī liecība man paliek arī vēlāk.

Tad nu es sagaidīju šo perfekto iespēju. Bija Sieviešu Skrējiena fotosesijas diena un vakarā man bija paredzēts stāstu vakars par ceļošanu ar bērnu. Tātad, pirmkārt, pusi dienas jāpavada kopā ar fotogrāfiem un bariņu super skaistu, iedvesmojošu sieviešu, kuras būs sapucējušās, jo nu skaidrs, ka uz fotosesiju gribās izskatīties labi. To be fair man bija palikuši kaut kādi pārpalikumi no mākslīgajām skropstām un uzacis bija pirms kādas nedēļas ietonētas, tāpēc nebija tā, ka mana seja bija pavisam 100% plika un dabīga. Tomēr ādu nesedza nekas kā vien tās ķibeles un pāris pavisam nesmukas pumpas uz vaigiem. No rīta uzliku tikai mitrinošu krēmu un pārliecināju sevi ar pāris iekšējiem dialogiem. Ka tas būs tā vērts un es atbrīvošos no tā sviesta sev galvā. Ka neviens visticamāk pat nepamanīs, tikai es pati par to visu laiku piedomāšu.

Aizbraucot uz fotosesijas vietu es par to pavisam aizmirsu un aizrautīgi piedalījos aktivitātēs. Ja vien sejas priekšā visu laiku nav spogulis, par to tīri labi var aizmirst. Sarunājos ar cilvēkiem, neviens nekādas piezīmes neizteica (varbūt pieklājības pēc?) un acis pumpu virzienā, šķiet, nevienam īsti neslīdēja. Varbūt es pārspīlēju, varbūt nav tik traki – dzima cerība. Skatījos pēc tam bildes un likās, nu galīgi tak nav traki. Protams, ar make-up izskatītos labāk, bet nav slikti, nav briesmīgi, atbaidoši vai neglīti.

 

Un tad vakarā pēc fotosesijas devos uz stāstu vakaru Siguldā bērnu centrā “Kā Mājās”. Parasti uz šiem pasākumiem vienmēr sapucējos, jo tas ir promo pasākums manam blogam un tomēr ar savu izskatu nesu kaut kādu priekšstatu par sevi, radu pirmo iespaidu klātienē sekotājiem vai bloga lasītājiem. Uzvilkusi plānoto apģērbu sapratu, ka ar sporta tērpu “bezseja” vēl tīri labi gāja kopā, bet ar izejamo komplektu kopā seja izsaktījās tiešām plika un manā prātā meta “Error, error”, kaut kas koptēlā neiet kopā. Bet ja jau, ta jau. Ja drosmīgi, tad līdz galam, vai ne?

Tas gan nebija vienīgais dienas error, pa vidam steigai nobruka mašīna un man nacās meklēt risinājumu, lai laikā nokļūtu pasākumā, bet tam laikam šajā stāstā nav lielas nozīmes. Vienkārši pie sevis domāju, cik nožēlojami ir ierasties ar kavēšanos un vēl izskatīties tā, it kā tikko būtu izripojusi no gultas. Par spīti tam pasākums noritēja veiksmīgi un pēc tā, veidojot Insta storijus kopā ar draudzeni, viņa uzmeta man smukuma filtriņu. Un es neko neteicu, jo biju apņēmusies nekomentēt un nepaskaidrot, kāpēc izskatos tā kā izskatos. Biju izlēmusi būt unapologetically (bez nožēlas / kauna) myself un neatvainoties par to. Un tad, tajā brīdī es sapratu, ka man ir vienalga. Vai tas filtrs tur ir, vai ne. Es biju pierādījusi sev, ka to varu. Varu izturēt dienu cilvēkos bez savas drošības maskas. Es joprojām biju dzīva, es jutos skaista un pārliecināta par sevi. Jo labi apzinājos, ka esmu kas vairāk par savām pumpām. Biju nodzīvojusi šo dienu aizrautīgi un esmu pārliecināta, ka cilvēki, ko satiku, dzirdēja manu stāstu nevis redzēja manas sejas ādas niķus. Pārkāpu sev pāri, pierādīju sev, jutos brīva, viegla un pietiekama.

 

Disclaimer!

Vēlreiz, līdzīgi kā ierakstā par vēderu jeb riepu, kas to sedz, gribu uzsvērt, ka ar šo es necenšos glorificēt neveselīgu sejas ādu, necenšos pasniegt to kā normu, ko vajadzētu pieņemt un lepoties ar to. Gribu atzīties, ka tāda ir mana realitāte un nekaunēties par to. Neslēpties vienmēr aiz maskas, atbrīvot sevi no spiediena vienmēr izskatīties perfekti, jo tā vienkārši nav mana īstenība. Protams, noteikti lietas labā ir kaut kas darāms un es vienkārši joprojām meklēju savu īsto glābiņu. Īsto uzturu, īsto kopjošo kosmētiku, īsto režīmu, īsto kopšanas rutīnu utt. utjp.

Esmu atvērta ieteikumiem un padomiem, esmu gatava pamēģināt visu un jebko. Īpaši priecāšos par speciālistu kontaktiem, jo gribu primāri risināt problēmu caur profesionāļu rokām – labu dermatologu un / vai kosmetologu ieteikumi ļoti welcome. Esmu gatava rīkoties, lai esošo situāciju uzlabotu, bet tai pat laikā netaisos slēpties aiz simts maskām un tonālā krēma kārtām kamēr tā realitāte neizskatās kā retušēta bilde.

Kā man viena meitene ļoti sirsnīgi vēstulē rakstīja – ikviens tāds pieredzes stāsts ir kā pasniegta roka kādam, kurš pakritis. Es ļoti, ļoti ceru, ka šī mana pieredze var būt kādam palīdzēt piecelties no tā kritiena. Es ceru, ka šī drosme parādīt, kā ir, pat ja tas nav super skaisti vai labi, var būt kādam bākuguns kompleksu tumsā. Lienam no tās tumsas laukā, labi? Mēs esam pelnījuši gaismu.

Disclaimer nr.2!

Šī arī nav kaut kāda anti kosmētikas, nost ar make up industriju akcija. Es pavisam noteikti turpināšu ikdienā lietot kosmētiku, jo tā liek man justies pašpārliecinātai un man vienkārši patīk, ka ar tās palīdzību varu veidot savu tēlu, spēlēties ar to un dažādot savu izskatu. Šis nenozīmē, ka no šīs dienas apņemos staigāt bez šīs maskas, vienkārši apņemos nebaidīties parādīt ARĪ savu seju bez make up, no kā līdz šim esmu apzināti izvairījusies. Ceru, ka tas uztverams un nolasās.

Ja nezini neko par šo izaicinājumu, bet vēlies piedalīties, vairāk informācija par noteikumiem dalībai šajā ierakstā. Galvenā doma ir atbrīvoties no bailēm / kompleksiem atklāti par tiem runājot. Līdz 1.jūnijam daloties ir iespēja tikt arī pie balvas – lidojuma ar Zērgli un pārsteiguma balvām.

IMG_7280

4 comments

  • Esmu pilnīgi tādā pašā situācijā bijusi! Un tāpat, kā tu jau no tīņu gadiem un katru dienu.
    Bet pagājušajā gadā apņēmos tikt no šīs problēmas vaļā vai vismaz uzlabot situāciju, lai kaut vai brīvdienā spētu aiziet uz veikalu “bes sejas”.
    Man palīdzēja un vari ieteikt dermatoloģi Kristīni Bērziņu (kontakti pieejami http://www.neslimo.lv/medicinas-iestades/kristines-berzinas-dermatologijas-prakse), ļoti jauka un zinoša ārste!
    Lai veicās!

    Like

  • Sveika. Ari mocos ar visu to pasu. Tikai man tinu gadi bija ar labu sejas adu, bet ap 20 kaut kas notika…nu un mani secinajum(ir apmekleti vairaki arsti),ka ja sanak parspilet ar cukuru,tad var gaidit jaunus izsitumus. Stress to visu ari ietekme. Saulite palidz. Tapec neatsaku sev solariju reizem, kaut gan tas nav risinajums,kuru iesaka arsti.
    Jusu bildes pec situacijas apraksta ir publicetas laikam loti laba perioda, jo tiesam ar tadu adu var ari iet bez.

    Like

  • Tik ļoti iedvesmojoši!
    Mana problēma gan ir nedaudz citāda – man jau aptuveni 10 gadus ir atopiskais dermatīts (sausa sejas āda, izsitumi..kad nezināju kā tikt galā tad bieži pat sakasīju līdz čūlām..).
    Atopiskais dermatīts nav ārstējams, tikai apārstējams, kā arī tas vienā dienā var tik kā ar roku noņemts vai pretēji – būt līdzās mūžīgi…
    Kā jaunietei bija šausmīgi grūti saskatīt kaut ko skaistu sejā uz kuras pat kosmētiku uzliekot labāk nekļuva, tikai katastrofāli sliktāk, vismaz 15 dienas mēnesī es cēlos ar šausmām ka atkal jārādās cilvēkiem, es lūdzos vecākiem atļauju palikt mājās… Tā gāja gadi, neviens nevarēja palīdzēt un tā arī dzīvoju, izvēles jau nebija.. Tad atradu savu dermatoloģi, jau gadiem eju tikai pie viņas.. sāku lietot viņas izrakstītos medikamentus un – woow, izrādās tur zem pušumiem un neglītumiem apakšā ir meitene…Ilgi dzīvojos uz medikamentiem, līdz sapratu, ka hormonu preperāti rītā/vakarā nav nekāda opcija, turklāt gaidot bērniņus lietot tos nedrīkstēja, nācās iemācīties sadzīvot ar to meiteni ko katru rītu jāredz spogulī…Piedzima meitiņa un es sapratu, ka nekad dzīvē negribētu, lai viņai jāslēpjas un jākaunas par kaut ko, ko nav bijis viņas spēkos ietekmēt…
    Man bija jāiemācās mīlēt pašai sevi, lai to varētu mācīt saviem bērniem…
    Ceļš uz pārliecību, ka “esi gana labs kāds esi” nekad nav bijis viegls un nekad tā arī nav šķitis noiets.. Taču mācīties pieņemt sevi redzēt īstu katru dienu iemāca vēl daudz vairāk citu vērtību…Vērtības, kam dzīvē ir daudz lielāka nozīme kā tam cik skaisti vai neglīti esam citiem…
    P.S. Tu esi ārkārtīgi simpātiska un sievišķīga… Man vispār tik ļoti skaisti šķiet redzēt “īstas” sejas…Nu ir tur kaut kas riktīgi labais ar visām grumbām, pumpām, rētām un sausumiem..kaut kad daudz labāks kā kosmētika spēj radīt…

    Like

  • Ja nav mēğināts, iesaku 1-2 ned.attiekties no miltus saturošiem produktiem un ja nav rezultāta, tad arī no piena prod. Vnk patestēt. Zinu dāmas kurām viena vai otra produktu grupa bija vainojama sejas adas peoblemaas. Kad partrauca lietot, viss ideali! 😊

    Like

Submit a comment

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.