Bērnudārza gaitu uzsākšana

Tūlīt jau 1.septembris un noteikti daudzus mazos sagaida aizraujošs un satraucošs jauns posms – bērnudārzs. Šī gada februāra sākumā mans dēls Rafaels uzsāka bērnudārza gaitas, tāpēc vēlējos padalīties ar mūsu pieredzi līdz šim, jo tas pavisam noteikti ierakstās šī gada the notikumu sarakstā.

2018-03-07 091430590514..jpg

Sākotnējie plāni

Sākotnēji biju nolēmusi mazo laist bērnudārzā ap 3 gadu vecumu, ko psihologi mēdz atzīt par piemērotāko vecumu. Tā kā mūsu dzīvesveids to atļauj un nekādā konkrētā darba vietā man nebija jāatgriežas, varējām šādu ekstru atļauties.

Taču ziepes sākās ap pusotra gada vecumu, kad es pati sāku justies ļoti nogurusi no dzīvošanās diendienā ar mazo, varbūt tas laiks arī sakrita ar kaut kādu krīzes posmu mazajam. Man pašai emocionālā plānā iepriekšējais gads bija smags, tāpēc ļoti nopietni apsvēru domu par bērnudārzu ātrāk, kaut vai uz pusi dienas, lai varētu mazliet atpūsties un uzkrāt spēkus kvalitatīvākam laikam kopā. Tomēr Rafaels vēl ēda pieniņu un kā dadzītis turējās manā klātbūtnē, tāpēc īsti reāls šāds variants nešķita. Nebija arī pienākusi viņa kārta rindā, tāpēc man nācās sakost zobus, tikt pašai (galvenokārt, ar sevi) galā un jāturpina “mammot uz pilnu slodzi”. Zinu, ka daudzām mammām šāds apzīmējums nepatīk, jo visas mammas ir pilna laika mammas, bet nezinu, kā lai labāk noraksturo.

Tā kā mūsu ģimene daudz ceļo apkārt un bieži vien dodas uz ārzemēm uz vairākiem mēnešiem, apsvērām arī iespēju bērnudārza gaitas maksimāli ilgi atlikt un izbaudīt iespēju ceļot visiem kopā. Nekādā veidā neizjutām, ka tas kaut kādā veidā negatīvi iespaidotu Rafaelu, ar citiem bērniem un vienaudžiem saskarsme tika nodrošināta pietiekami caur interešu izglītības pulciņiem, ceļojumos satiktiem bērniem, kā arī draugu un radu bērniem. Kā arī uzskatu, ka šādā agrīnā vecumā nav jāuztraucās par kādu īpašu izglītošanu, jebkādas brīvās rotaļas, kustība vai radoša darbošanās kopā ir uzskatāma par mācīšanos.

Lēmums

Un tomēr sakrita dažādu apstākļu kopums, kas ļāva mums pieņemt lēmumu tomēr pamēģināt Rafaelu sūtīt bērnudārzā. Uzsvars uz pamēģināt. Patīkams moments bija, ka bija šis atkāpšanās ceļš jeb plāns B – ka var neizdoties un varam mēģināt atkal vēlāk, piemēram, no septembra. Atbrīvojās vieta nevis mūsu noskatītajā bērnudārzā Cēsīs, bet gan pagasta, kurā dzīvojam, grupiņā.

junijs2018-2914

Sākuma īsās dienas un prieki

Pirmajā nedēļā Rafaels par bērnudārzu bija sajūsmā un grupiņā ieskrēja priecīgs. Uzreiz jau pirmajā dienā sāka droši spēlēties ar rotaļlietām un ātri iejutās. Nevienā brīdī nebija pret to, ka dodos prom.

Kā jau vairums dara, adaptācijas periodā, pirmajās dienās vedām tikai uz pusi dienas līdz pusdienlaikam. Patiesībā tieši gulētiešana bija mans lielākais satraukums, kā nu bērnudārzā visi tiks galā, jo mājās “gulēt” ir lamuvārds un vienmēr notiek kariņš, lai pierunātu pačučēt.

Pēc bērnudārza viņš vienmēr bija labā noskaņojumā un pļāpīgs, taču arī ļoti saguris, tāpēc, kā likums, atlūza mašīnā vēl neticis līdz mājām. Tāpēc ar audzinātājām nospriedām, ka viņš ir gatavs pilnai dienai.

IMG_5831

Pirmās asaras un pilna diena

Otrajā nedēļā parādījās pirmās asaras, par ko daudzi jau mani bija brīdinājuši. Nevarētu teikt, ka lūza sirds, bet vienaldzīgai palikt, protams, neiespējami. Radās jautājumi – vai tiešām nav par ātru, vai viņam tur patīk un viss ir kārtībā, vai es nedaru viņam ar šo pāri utt. Domāju tās ir standarta domas, ko prātā dzenā vecāki, palaižot atvasi bērnudārza gaitās. Bet tai pat laikā es uzticējos audzinātājām un klausīju padomam lieki ilgi nekavēties, samīļot, apsolīt būt pakaļ un doties prom.

Pirmā asaru diena sakrita ar pirmo plānoto pilno dienu. Sazinājāmies ar audzinātāju pēc rīta brēkas un viņa apstiprināja, ka mazais ātri vien nomierinājās un miegojas, tāpēc mēģinājumu palikt uz diendusu neatliekam. Rakstu šo, ja nu kādam pirmsskolas pedagogam sanāk lasīt šo ierakstu, jo man tas tiešām iedeva baigo mieru. It kā sīkums, bet tik patīkami.  Tāda vienkārša īsziņa vai telefona zvans, kas apstiprina, ka viss ir kārtībā šādā satraucošā sākumposmā ir tiešām svarīgs. Ne bez niķiem, bet mazais bija aizmidzis un čakli nočučējis visu laiku. Kad aizbraucu pakaļ, dzirdēju caur durvīm, kā viņš pļāpā un modina pārējos. Mazliet paklausījos un nopriecājos par to, cik viņš izklausījās atbrīvots un atpūties. Man nebija šaubu, ka bērnudārzs viņam nāca tikai par labu.

IMG_3255

Mana brīvība

Protams, ka milzīgs ieguvums bija brīvais laiks, kas parādījies man pašai sev. Varēju beidzot pilnvērtīgi pievērsties darbiem normālās diennakts stundās, bez stresa un ieplānot arī kādu sevis palutināšanas aktivitāti, nemeklējot, kurš varēs pieskatīt bērnu.

Ironiskākais, ka neilgi pirms izlēmām par labu bērnudārzam, ar Rafaelu ikdienā laiku pavadīt kopā sāka palikt daudz vieglāk. Viņš kļuva patstāvīgāks, vairs 24/7 nekarājās man klāt kā dadzītis un nepieprasīja manu uzmanību non-stop. Ikdienā jau bija izveidojies savs ritms, kas atļāva arī nedaudz pastrādāt, bet tomēr neatkāpos no iespējas pamēģināt un nenožēloju šo izvēli.

Es jūtu, ka šī atpūta vienam no otra nāk mūsu attiecībām tikai par labu. Man sava personīgā brīvība ir svarīga vērtība, tāpēc šāda telpa svaigam gaisam ir veselīga manai labsajūtai. Taču tai pat laikā, kādu dienu, kad Rafaelu no bērnudārza izņēma viņa vecmamma, jo ar draugu bijām darīšanās Rīgā, paspēju ļoti, ļoti pēc viņa sailgoties. Jo tās vakara stundas tomēr paskrien tik ātri. Sēdēju brīvām rokām, brīvām domām un sirds tikmēr sauca: “Kaut nu ātrāk tiktu pie sava mazulīša”. Un tajā vakarā dadzītis viņam biju es.

IMG_9775

Izaicinošākais posms

Pirmajās nedēļās Rafaels ne reizi neapmeklēja bērnudārzu visas darba dienas, kas, manuprāt, arī ir optimāls variants, paņemt kādu papildus brīvdienu, lai būtu tāds labs balanss starp ģimenes laiku kopā un katram savos “darbos”. Aptuveni mēnesi pēc bērnudārza apmeklēšanas, devāmies ceļojumā un mēnesi bijām prom. Atgriežoties ieiet atpakaļ ritmā bija daudz grūtāk nekā biju domājusi. Rafaels negribēja bērnudārzu apmeklēt VISPĀR. Katru rītu no pamošanās brīža raudāja, ka negribot uz bērnudārzu un prasīja, lai mammīte brauc pakaļ. Tas pats turpinājās bērnudārzā pēc manas aizbraukšanas. Bija dienas, kad audzinātājas lūdza man braukt viņam pakaļ, jo viņa raudāšana traucēja un satrauca pārējos bērnus. Bija posms, kad apsvēru domu mest mieru, tad atkal bija pāris veiksmīgākas dienas un tomēr turpinājām, tad atkal viss no gala. Ar audzinātājām runājām par labākajām metodēm, kā tikt galā ar viņa dusmu izvirdumiem, domājām par vešanu pie speciālistiem, lai saprastu cēloni tik sakāpinātām emocijām. Tā mēs cīnījāmies kādus 2 mēnešus. Bija grūti, tiešām grūti. Es visu laiku jutos vainīga, bezpalīdzīga un stresā, nevarēju saplānot savus darbus, jo nekad nezināju, kuru brīdi man vajadzēs traukties viņam pakaļ, kad atkal varu plānot visu dienu… un visvairāk, protams, sāpēja sirds par to, ka viņš tik ļoti pārdzīvoja. Grūti bija arī saprast, kas tieši viņu satrauc, jo neko vairāk par “mamma brauc pakaļ” no viņa nevarēja izdabūt. Par to, kā viņam bērnudārzā ir gājis viņš ir sācis stāstīt tikai tagad, kad viņam ir jau 3 gadi un 2 mēneši.

Pēc vasaras brīvlaika atgriežoties bērnudārzā ir bijusi vēl viena diena, kad vajadzēja braukt viņam pakaļ. Bet pārējā laikā viss kā pa sviestu, neticami labi. Tagad gan priekšā atkal ilgs ceļošanas posms, redzēs, kā būs pēc atgriešanās no tā.

IMG_9764

Secinājumi no mūsu pieredzes veiksmīgai bērnudārza gaitu uzākšanai:

  • Atrast vietu jeb precīzāk – cilvēkus, kuriem varat patiešām uzticēties, lai pašiem mierīgas sirdis, kad būs mazo jāatstāj uz visu dienu viņu aprūpē. Jo bērni ir baigie mūsu spogulīši un jūt mūsu emocijas.
  • Regularitāte – mūsu klupšanas akmens ar neregulāro bērnudārza apmeklējumu ļoti negatīvi ietekmēja visu pasākumu. Esmu PAR papildus brīvdienām, jo 5 pilnas dienas nedēļā tomēr šķiet daudz tādam maziņam, bet tad tai dienai jābūt konkrētai. Režīms tomēr ir sava veida drošības sajūta bērnam (un pieaugušajiem jau arī).
  • Iepriekšējā vakarā pirms bērnudārza laicīgi iet gulēt (vai vismaz mēģināt, jo nu būsim reāli, bērna likšana gulēt var būt process no pāris minūtēm līdz pāris stundām), jo mēs visi esam niķīši, kad nāk miegs. Tā kā ieteicamais laiks šajā vecumā ir 10h nakts miega, cenšamies līdz 21:00 tuvoties gultai (atstājot laika rezervi pasaciņai un 100 padzerties ūdeni, gribu uz podiņa, gribu ēst pauzēm), lai 8:00 varam būt augšā. Un protams, ne vienmēr tas izdodas un ir tik kategoriski akmenī kalts, katram savs.
  • Komunikācija ar audzinātājām, jautāt visus kas, ko, kā, jo viņām jūsu bērniņš ir jau kārtējais audzināmais un ir lietas, kas var šķist pašsaprotamas, bet jums visa šī jaunā pasaule ir sveša.
  • Komunikācija ar bērnu – izstāstīt, kas gaidāms pat ja šķiet, ka viņš īsti nesaprot. Un pēc bērnudārza veltīt viņam nedalītu uzmanību un laiku, cik nu iespējams, lai viņš var piepildīt to vecāku uzmanības trauciņu. Maksimāli kvalitatīvi izmantot to limitēto laiku, kas līdz ar jaunajām pārmaiņām ikdienā atvēlēts viens otram. Tas varbūt var šķist pašsaprotami, bet visiem, kas strādā sev, sapratīs, cik viegli ir “nest darbu mājās”. Nevajag 🙂 Tā mēs tikai apzogam paši sevi.

junijs2018-09071

Ja Tev tas vēl priekšā, lai izdodas veiksmīgi palaist savu atvasi jaunajā – bērnudārza pasaulē! Komentāros padalieties ar saviem mazajiem trikiem, kas palīdz šajā pārmaiņu posmā, ja jau ir sanācis tam iet cauri! 

 

*titulbilde: Daiga Ellaby / Momenti.lv

2 soļu rīta labsajūtas rituāls

Nav nekāds noslēpums, ka šovasar atkal biju iekritusi savā negatīvo domu bedrē un lai tiktu no tās laukā bija jāpamaina ikdiena un jāievieš labsajūtas rituāls, kas palīdz savākties.  Tiklīdz jutu, ka ķermenis, mans garastāvoklis vai gaisotne mājās atkal brauc auzās, ķēros pie savas labsajūtas rutīnas. Protams, perfektā pasaulē tā būtu mana ikdiena visu laiku, bet ceļojumi vai dažādi plāni mēdz izjaukt dienas ritmu, tāpēc vismaz periodiski prasās pie šīs rutīnas atgriezties sevis sakārtošanai. Tā teikt – lai padzenātu drūmos mākoņus.
Laika gaitā esmu sapratusi, ka nevaru savu pašsajūtu palaist pašplūsmā. Lai justos enerģijas pilna, spētu koncentrēties darbiem un būtu spējīga ar pilnu jaudu pievērsties ģimenes dzīvei, man jārūpējas par savu bateriju uzlādi. Šajā ierakstā dalīšos ar rīta rutīnu, ko esmu izkopusi un atzinusi savai garīgajai un fiziskajai veselībai par labu esam. Ja agrāk mēdzu savām lietām nozagt laiku nakts miegam, tad tagad esmu sapratusi, ka tas ir ātrākais ceļš pretī dažādām veselības problēmām un pamatīgam nogurumam (kas noved pie aizkaitināmības, lieka stresa un vispār kaitē jebkādā dzīves jomā). Tad nu tagad maksimāli cenšos pievērsties kvalitatīvam miegam un atvēlēt mirkli sev agros rītos pirms diena sauc pienākumos. Tas man kā izteiktam naktsputnam nav viegli, bet NOTEIKTI ir to vērts.
Tātad pirmie priekšnoteikumi: labs, kvalitatīvs miegs, piecelšanās agri no rīta pirms pamodies dēls, lai varu nesteidzīgi iesākt dienu un varu klusumā un mierā pievērsties tikai darbam ar SEVI. Jā, pamosties agrāk ir grūti, jā, reizēm sanāk aizgulēties, jā, reizēm stundas vietā pamostos 15minūtes pirms laika, kad modinu dēlu, tas viss gadās, tā ir dzīve. Galvenais pie pirmajām neveiksmēm nepadoties un spītīgi atstāt modinātāju uz tiem 6:00 (vai citu laiku, kas jums der).
JOGA
Sāku ar izstaipīšanos. Kad atskatos uz posmiem, kad man gan fiziski, gan emocionāli klājies vissliktāk, tiem ir viena kopīga iezīme – mazkustīgs dzīvesveids. Turpretī, kad atceros laiku, kad jutos vislabāk – tas bija, kad katru rītu, bez attaisnojumiem nodarbojos ar jogas praksi. Ilgtermiņā tas iespaidoja manu labsajūtu neizmērojami! Tad nu atkal cenšos iesākt rītu ar savu ierasto pusstundīti, reizēm pamainot pozas vadoties pēc sajūtām. Ja esi iesācējs un nezini ar ko sākt, youtube un dažādās aplikācijās ir superīgas pamācības, kurām sekot līdzi. Pilns internets labu jogas paraugu. Protams, ka labāk ir to apgūt skolotāja pavadībā, bet tā kā ne vienmēr tāda iespēja ir, es palieku pie pārliecības, ka ir labāk kustēties mājās un varbūt mazliet nepareizi nekā nekustēties nemaz.
MEDITĀCIJA UZ PRANAMAT
Pēc kārtīgas izkustēšanās miesu un prātu pamodināt un enerģizēt palīdz arī akupresūras paklājs “Pranamat ECO”.
Izslavētais durstīgais matracītis ilgi likās trendīga modes lieta, ar ko smuki nopozēt Instagramā līdz brīdim, kad sajutu tā efektu. Testēju to jau kopš vasaras sākuma. Katru rītu pēc jogas vingrojumu izpildīšanas guļos uz tā ar pliku muguru (bildēs atstāju sporta krūšturi, lai pieklājīgi, ja). Esmu novērojusi, ka manas ādas jūtība ļoti mainās, domāju, ka to ietekmē daudzi un dažādi faktori. Bet tas ir interesanti, ka vienu dienu var neciešami sāpēt un citu mierīgi noguli pat pusstundu un adatiņu spiešanās ādā šķiet pat patīkama.
Tomēr, lai mazāk domātu par “auč, auč, auč”, izlēmu šo rituāla daļu apvienot ar kaut ko kas manā ikdienā jau labu laiku pietrūkst, bet nekad neatrodas tam laiks. Meditācija! Vienkārši (ha, ha, nemaz jau tik vienkārši nav) paelpot, pabūt mirklī, pavērot savas domas, paļauties, atslābināties). Apzināti sāku ar jogas praksi un tikai tad meditēju un guļos uz paklājiņa, jo uzreiz no gultas pieceļoties atkal apgulties varētu nozīmēt tikai vienu – aizmigt atkal. Tāds nav mērķis. Mērķis ir atvēlēt šo laiku sev, atvēlēt sev šo telpu un laiku.
Meditācijā esmu pilnīgs bēbītis iesācējs, tāpēc man noteikti vajadzīga vadība un tam labi noder aplikācija Headspace. Tagad esmu nolēmusi pamēģināt arī Calm. Bet Headspace vīrieša balss jau ir tik pierasta, tik nomierinoša, tik samtaina un silta, ka vienmēr ļauj aizmirst par to, ka patiesībā atrodos “uz adatām”. Reizi nedēļā klausos arī savu mīļāko podkāstu: From the heart: conversations with Yoga Girl.
Ja strādāju no mājām, dienas laikā, kad nedomājās, nerakstās, nespēju savākt domas, dodu savam prātam iespēju pamosties uzkāpjot uz Pranamat ar pēdām vai uzspiežot plaukstas. Ķermenis noķer vieglu šoku, asinsrite riņķo un ķermenis paliek možāks. Kad gribās viegli pamasēt kādu ķermeņa daļu, bet nav noskaņojums izteikti asām sajūtām, Pranamat nolieku gultā un atstāju mugurā drēbes, tad tas mazliet iegrimst matracī un apģērbs mīkstina efektu. Lai pacīnītos ar celulītu, var sēsties virsū ar dupsi, bet ar pliku dibenu sēdēt virsū gan man šķiet diezgan sāpīgi. Kas zin, varbūt arī līdz šim līmenim kādreiz tikšu. Savā prātā vizualizēju variantu par sēdēšanu pie datora ar paklājiņu zem dupša, bet izmēģinājusi vēl neesmu.
Līdzi pievienotajā bukletā ir dažādi piemēri kā Pranamat lietot dažādiem mērķiem – kuras ķermeņa daļas un cik ilgi vēlams noturēt relaksācijai vai tieši pretēji enerģijas vairošanai. Kā samazināt sāpes, ja “adatiņas” šķiet par asu utt.
Tā es cenšos iesākt savu dienu un šī stunda, pusotra stunda, kaut pusstunda man ir ļoti svarīga. Uzreiz ir skaidrāks prāts, labāk spēju koncentrēties un debesis atkal rādās skaidras. Lielākais efektsgan parādās ilgtermiņā, šo ieviešot kā rutīnu dienu no dienas. Jo ilgstošāk izdodas, jo labāk jūtos. Dziļa elpa, kustība un medicīniskās plastikas adatiņu masāža ir mana dienas sākuma labsajūtas recepte.
Katram jau savs, varbūt tu esi atklājis kādus trikus, kas tev palīdz justies labi? Padalies ar savu rīta rutīnu, varbūt varam kaut ko aizņemties viens no otra!