Tūlīt jau 1.septembris un noteikti daudzus mazos sagaida aizraujošs un satraucošs jauns posms – bērnudārzs. Šī gada februāra sākumā mans dēls Rafaels uzsāka bērnudārza gaitas, tāpēc vēlējos padalīties ar mūsu pieredzi līdz šim, jo tas pavisam noteikti ierakstās šī gada the notikumu sarakstā.
Sākotnējie plāni
Sākotnēji biju nolēmusi mazo laist bērnudārzā ap 3 gadu vecumu, ko psihologi mēdz atzīt par piemērotāko vecumu. Tā kā mūsu dzīvesveids to atļauj un nekādā konkrētā darba vietā man nebija jāatgriežas, varējām šādu ekstru atļauties.
Taču ziepes sākās ap pusotra gada vecumu, kad es pati sāku justies ļoti nogurusi no dzīvošanās diendienā ar mazo, varbūt tas laiks arī sakrita ar kaut kādu krīzes posmu mazajam. Man pašai emocionālā plānā iepriekšējais gads bija smags, tāpēc ļoti nopietni apsvēru domu par bērnudārzu ātrāk, kaut vai uz pusi dienas, lai varētu mazliet atpūsties un uzkrāt spēkus kvalitatīvākam laikam kopā. Tomēr Rafaels vēl ēda pieniņu un kā dadzītis turējās manā klātbūtnē, tāpēc īsti reāls šāds variants nešķita. Nebija arī pienākusi viņa kārta rindā, tāpēc man nācās sakost zobus, tikt pašai (galvenokārt, ar sevi) galā un jāturpina “mammot uz pilnu slodzi”. Zinu, ka daudzām mammām šāds apzīmējums nepatīk, jo visas mammas ir pilna laika mammas, bet nezinu, kā lai labāk noraksturo.
Tā kā mūsu ģimene daudz ceļo apkārt un bieži vien dodas uz ārzemēm uz vairākiem mēnešiem, apsvērām arī iespēju bērnudārza gaitas maksimāli ilgi atlikt un izbaudīt iespēju ceļot visiem kopā. Nekādā veidā neizjutām, ka tas kaut kādā veidā negatīvi iespaidotu Rafaelu, ar citiem bērniem un vienaudžiem saskarsme tika nodrošināta pietiekami caur interešu izglītības pulciņiem, ceļojumos satiktiem bērniem, kā arī draugu un radu bērniem. Kā arī uzskatu, ka šādā agrīnā vecumā nav jāuztraucās par kādu īpašu izglītošanu, jebkādas brīvās rotaļas, kustība vai radoša darbošanās kopā ir uzskatāma par mācīšanos.
Lēmums
Un tomēr sakrita dažādu apstākļu kopums, kas ļāva mums pieņemt lēmumu tomēr pamēģināt Rafaelu sūtīt bērnudārzā. Uzsvars uz pamēģināt. Patīkams moments bija, ka bija šis atkāpšanās ceļš jeb plāns B – ka var neizdoties un varam mēģināt atkal vēlāk, piemēram, no septembra. Atbrīvojās vieta nevis mūsu noskatītajā bērnudārzā Cēsīs, bet gan pagasta, kurā dzīvojam, grupiņā.
Sākuma īsās dienas un prieki
Pirmajā nedēļā Rafaels par bērnudārzu bija sajūsmā un grupiņā ieskrēja priecīgs. Uzreiz jau pirmajā dienā sāka droši spēlēties ar rotaļlietām un ātri iejutās. Nevienā brīdī nebija pret to, ka dodos prom.
Kā jau vairums dara, adaptācijas periodā, pirmajās dienās vedām tikai uz pusi dienas līdz pusdienlaikam. Patiesībā tieši gulētiešana bija mans lielākais satraukums, kā nu bērnudārzā visi tiks galā, jo mājās “gulēt” ir lamuvārds un vienmēr notiek kariņš, lai pierunātu pačučēt.
Pēc bērnudārza viņš vienmēr bija labā noskaņojumā un pļāpīgs, taču arī ļoti saguris, tāpēc, kā likums, atlūza mašīnā vēl neticis līdz mājām. Tāpēc ar audzinātājām nospriedām, ka viņš ir gatavs pilnai dienai.
Pirmās asaras un pilna diena
Otrajā nedēļā parādījās pirmās asaras, par ko daudzi jau mani bija brīdinājuši. Nevarētu teikt, ka lūza sirds, bet vienaldzīgai palikt, protams, neiespējami. Radās jautājumi – vai tiešām nav par ātru, vai viņam tur patīk un viss ir kārtībā, vai es nedaru viņam ar šo pāri utt. Domāju tās ir standarta domas, ko prātā dzenā vecāki, palaižot atvasi bērnudārza gaitās. Bet tai pat laikā es uzticējos audzinātājām un klausīju padomam lieki ilgi nekavēties, samīļot, apsolīt būt pakaļ un doties prom.
Pirmā asaru diena sakrita ar pirmo plānoto pilno dienu. Sazinājāmies ar audzinātāju pēc rīta brēkas un viņa apstiprināja, ka mazais ātri vien nomierinājās un miegojas, tāpēc mēģinājumu palikt uz diendusu neatliekam. Rakstu šo, ja nu kādam pirmsskolas pedagogam sanāk lasīt šo ierakstu, jo man tas tiešām iedeva baigo mieru. It kā sīkums, bet tik patīkami. Tāda vienkārša īsziņa vai telefona zvans, kas apstiprina, ka viss ir kārtībā šādā satraucošā sākumposmā ir tiešām svarīgs. Ne bez niķiem, bet mazais bija aizmidzis un čakli nočučējis visu laiku. Kad aizbraucu pakaļ, dzirdēju caur durvīm, kā viņš pļāpā un modina pārējos. Mazliet paklausījos un nopriecājos par to, cik viņš izklausījās atbrīvots un atpūties. Man nebija šaubu, ka bērnudārzs viņam nāca tikai par labu.
Mana brīvība
Protams, ka milzīgs ieguvums bija brīvais laiks, kas parādījies man pašai sev. Varēju beidzot pilnvērtīgi pievērsties darbiem normālās diennakts stundās, bez stresa un ieplānot arī kādu sevis palutināšanas aktivitāti, nemeklējot, kurš varēs pieskatīt bērnu.
Ironiskākais, ka neilgi pirms izlēmām par labu bērnudārzam, ar Rafaelu ikdienā laiku pavadīt kopā sāka palikt daudz vieglāk. Viņš kļuva patstāvīgāks, vairs 24/7 nekarājās man klāt kā dadzītis un nepieprasīja manu uzmanību non-stop. Ikdienā jau bija izveidojies savs ritms, kas atļāva arī nedaudz pastrādāt, bet tomēr neatkāpos no iespējas pamēģināt un nenožēloju šo izvēli.
Es jūtu, ka šī atpūta vienam no otra nāk mūsu attiecībām tikai par labu. Man sava personīgā brīvība ir svarīga vērtība, tāpēc šāda telpa svaigam gaisam ir veselīga manai labsajūtai. Taču tai pat laikā, kādu dienu, kad Rafaelu no bērnudārza izņēma viņa vecmamma, jo ar draugu bijām darīšanās Rīgā, paspēju ļoti, ļoti pēc viņa sailgoties. Jo tās vakara stundas tomēr paskrien tik ātri. Sēdēju brīvām rokām, brīvām domām un sirds tikmēr sauca: “Kaut nu ātrāk tiktu pie sava mazulīša”. Un tajā vakarā dadzītis viņam biju es.
Izaicinošākais posms
Pirmajās nedēļās Rafaels ne reizi neapmeklēja bērnudārzu visas darba dienas, kas, manuprāt, arī ir optimāls variants, paņemt kādu papildus brīvdienu, lai būtu tāds labs balanss starp ģimenes laiku kopā un katram savos “darbos”. Aptuveni mēnesi pēc bērnudārza apmeklēšanas, devāmies ceļojumā un mēnesi bijām prom. Atgriežoties ieiet atpakaļ ritmā bija daudz grūtāk nekā biju domājusi. Rafaels negribēja bērnudārzu apmeklēt VISPĀR. Katru rītu no pamošanās brīža raudāja, ka negribot uz bērnudārzu un prasīja, lai mammīte brauc pakaļ. Tas pats turpinājās bērnudārzā pēc manas aizbraukšanas. Bija dienas, kad audzinātājas lūdza man braukt viņam pakaļ, jo viņa raudāšana traucēja un satrauca pārējos bērnus. Bija posms, kad apsvēru domu mest mieru, tad atkal bija pāris veiksmīgākas dienas un tomēr turpinājām, tad atkal viss no gala. Ar audzinātājām runājām par labākajām metodēm, kā tikt galā ar viņa dusmu izvirdumiem, domājām par vešanu pie speciālistiem, lai saprastu cēloni tik sakāpinātām emocijām. Tā mēs cīnījāmies kādus 2 mēnešus. Bija grūti, tiešām grūti. Es visu laiku jutos vainīga, bezpalīdzīga un stresā, nevarēju saplānot savus darbus, jo nekad nezināju, kuru brīdi man vajadzēs traukties viņam pakaļ, kad atkal varu plānot visu dienu… un visvairāk, protams, sāpēja sirds par to, ka viņš tik ļoti pārdzīvoja. Grūti bija arī saprast, kas tieši viņu satrauc, jo neko vairāk par “mamma brauc pakaļ” no viņa nevarēja izdabūt. Par to, kā viņam bērnudārzā ir gājis viņš ir sācis stāstīt tikai tagad, kad viņam ir jau 3 gadi un 2 mēneši.
Pēc vasaras brīvlaika atgriežoties bērnudārzā ir bijusi vēl viena diena, kad vajadzēja braukt viņam pakaļ. Bet pārējā laikā viss kā pa sviestu, neticami labi. Tagad gan priekšā atkal ilgs ceļošanas posms, redzēs, kā būs pēc atgriešanās no tā.
Secinājumi no mūsu pieredzes veiksmīgai bērnudārza gaitu uzākšanai:
- Atrast vietu jeb precīzāk – cilvēkus, kuriem varat patiešām uzticēties, lai pašiem mierīgas sirdis, kad būs mazo jāatstāj uz visu dienu viņu aprūpē. Jo bērni ir baigie mūsu spogulīši un jūt mūsu emocijas.
- Regularitāte – mūsu klupšanas akmens ar neregulāro bērnudārza apmeklējumu ļoti negatīvi ietekmēja visu pasākumu. Esmu PAR papildus brīvdienām, jo 5 pilnas dienas nedēļā tomēr šķiet daudz tādam maziņam, bet tad tai dienai jābūt konkrētai. Režīms tomēr ir sava veida drošības sajūta bērnam (un pieaugušajiem jau arī).
- Iepriekšējā vakarā pirms bērnudārza laicīgi iet gulēt (vai vismaz mēģināt, jo nu būsim reāli, bērna likšana gulēt var būt process no pāris minūtēm līdz pāris stundām), jo mēs visi esam niķīši, kad nāk miegs. Tā kā ieteicamais laiks šajā vecumā ir 10h nakts miega, cenšamies līdz 21:00 tuvoties gultai (atstājot laika rezervi pasaciņai un 100 padzerties ūdeni, gribu uz podiņa, gribu ēst pauzēm), lai 8:00 varam būt augšā. Un protams, ne vienmēr tas izdodas un ir tik kategoriski akmenī kalts, katram savs.
- Komunikācija ar audzinātājām, jautāt visus kas, ko, kā, jo viņām jūsu bērniņš ir jau kārtējais audzināmais un ir lietas, kas var šķist pašsaprotamas, bet jums visa šī jaunā pasaule ir sveša.
- Komunikācija ar bērnu – izstāstīt, kas gaidāms pat ja šķiet, ka viņš īsti nesaprot. Un pēc bērnudārza veltīt viņam nedalītu uzmanību un laiku, cik nu iespējams, lai viņš var piepildīt to vecāku uzmanības trauciņu. Maksimāli kvalitatīvi izmantot to limitēto laiku, kas līdz ar jaunajām pārmaiņām ikdienā atvēlēts viens otram. Tas varbūt var šķist pašsaprotami, bet visiem, kas strādā sev, sapratīs, cik viegli ir “nest darbu mājās”. Nevajag 🙂 Tā mēs tikai apzogam paši sevi.
Ja Tev tas vēl priekšā, lai izdodas veiksmīgi palaist savu atvasi jaunajā – bērnudārza pasaulē! Komentāros padalieties ar saviem mazajiem trikiem, kas palīdz šajā pārmaiņu posmā, ja jau ir sanācis tam iet cauri!
*titulbilde: Daiga Ellaby / Momenti.lv
