Jūlija sākumā, kad dēlam bija sācies bērnudārza brīvlaiks un draudzenei, kura arī ir māmiņa, bija vārdadiena, es sapratu, ka beidzot jāīsteno jau no ziemas(!) izsapņotais mini ceļojums uz Pērnavu.

Igauņu kūrortpilsētā esmu ciemojusies iepriekš ģimenes ceļojumos, kaut kad pat vairākkārt bērnībā. Manās atmiņās tieši akvaparks “Tervise Paradiis” viesnīcā ir šīs pilsētas centrs. Turp arī vedu savu draudzeni Laumu un mūsu mazos razbainiekus. Skaidrs, ka izdevies ceļojums ar bērniem ir tāds, kurā ir padomāts par interesantām aktivitātēm viņiem, lai mammas patiešām var atslābt. Mans dēls Rafaels ir riktīgs ūdensžurka, viņu nevar dabūt laukā no vannas, kur nu vēl no akvaparka, tāpēc ar viņu viss skaidrs – noteikti patiks.

Ceļš turp gan bija intensīvi jautrs. Mūsu puikas ikdienā pavada daudz laika kopā, jo ir kaimiņi un viņiem nav baigā izvēle – mammas draudzējas. Cerība, ka abi labi sadzīvos, jo vecumi līdzīgi un mammas uz viena viļņa, bija naiva. Abi kundziņi ar raksturu krietni biežāk ķīvējas nekā draudzējas vai kopīgi spēlējas. Un tomēr bieži vien ejot uz dzīvokli, Rafaels piespiež ausi pie Paula durvīm, lai paklausītos, vai viņš ir mājās. Viņi abi grib viens otra kompāniju, bet tiklīdz pie tās tiek, līdz kašķim skaitāmas sekundes simtdaļas. To visu stāstu, lai ieskicētu bildi, ka vairāk kā diennakts kopā non-stop bija nervus kutinošs izaicinājums mums visiem. Es jau laikus nodrošinājos ar “expect nothing, appriciate everything” attieksmi un labu devu CBD eļļas (mans atlaižu kods maxchill joprojām aktīvs), lai izdzīvotu šo pasākumu bez eksplodēšanas. Tomēr gribu veltīt īpaši dziļu izklupienu daudzbērnu ģimeņu virzienā, jo tās pāris stundas mašīnā līdz sīči atlūza diendusā bija piepildītas ar puišu “sirsnīgām” diskusijām par to, kurš pa kura logu nedrīkst skatīties, kāpēc kāds tur kājas vai rokas ārpus sava sēdekļa teritorijas, un tam visam pa vidu mammu nopūtām.

Lai nu kā, mēs izdzīvojām ceļu un ieripojuši Pērnavā devāmies taisnā ceļā uz viesnīcas numuriņu, lai nomestu savas tūkstots pekeles – ceļojot ar bērniem pat maršrutā Cēsis-Rīga mantu kalns un somu izmērs (vai skaits) reizēm pēc skata tāds neadekvāts, tad nu atstāšu vietu iztēlei, cik paunas mums bija vienam vakaram Igaunijā. Ieejot numuriņā viss ceļa besis palika aiz durvīm, jo mūs sagaidīja episks skats uz jūru no balkona un plašas, gaumīgas istabas. Puiši iekārtojās pārbaudot gultas atsperes (lasi: lēkājot pa gultu) un izšiverējot skapjus (lasi: ielienot visos iekšā). Mēs mammas tikmēr pakaifojām par skatu un pasapņojām, kā smuki pasēdēsim, kad bērni aizmigs (lasi līdz galam, ar šo būs plot twist).

Pēc iekārtošanās posāmies pusdienot uz pilsētas centru. Piebraucām tuvāk, sēdinājām kundziņus uz DipDapiem un čāpojām uz restorāna ieteikumu nr.1 – Steffani picēriju. Tur atkal gandrīz palikām bez nerviem, bet pēc pāris audzināšanas lekcijām, ka krēslu pietiek un abiem vienā nav jāielien, kā arī restorāna puķu dobes nav jānoplūc pa tīro, pabarojām mazos, izsalkušos vilkus (un sevi) ar izcili gardām picām. Punči pilni un visi laimīgi. Mani patīkami pārsteidza vegānā picas opcija, plānā mīkla ar bagātīgo saturu uz tās, temps, kādā pica bija gatava un bezmaksas salātu bufetīte, kurā remdēt apetīti īpaši nepacietīgajiem, kamēr gaidi savu pasūtījumu.

Izmest loku pa pilsētu, kā manā optimistiskajā plānā biju iecerējusi neizdevās, jo bosiem bija svarīgāk doties baudīt pasākuma galveno izklaidi – akvaparku. Steidzāmies lekt peldbiksēs un halātos, lai dotos iekarot trubas un baseinus.

Turpmākās stundas pagāja ķerot mazos žiperus aizrautīgām acīm skraidot no straumes apļa uz bērnu baseinu, tad šļūcamo trubu un atpakaļ. Akvaparks nav liels un 4gadniekiem piemērota tikai viena truba, bet sīčiem pilnīgi ar to pietika pilnai laimei. Baseinos mērcējāmies līdz pirksti čokuros un vēl bišķīt. Ļāvāmies, lai mazie maksimāli izbauda un ved, kur pašiem gribās plunčāties. Uz maiņām devām viena otrai iespēju izrauties uz aktivitātēm, kam puikas vēl par mazu. Mans favorīts ir upes nobrauciens, melnā truba un āra baseins.

Kad beidzot bijām pierunājušas puikas atgriezties istabiņā un apēdušas vakara našķus, likām viņus gulēt, lai turpinātu vakaru numuriņa pirtī un uz balkona ar kādu atslābinošu dzērienu un klačiņām. Jā, jā, tu izlasīji pareizi, šajā viesnīcā pieejami numuriņi ar saunu turpat vannasistabā, kas, manuprāt, ir kaut kāda Paradīzes ekstra, jo nav jāmīcās ar citiem slapjiem svešiniekiem publiskajās pirtīs, bet sēdi kaut pliks un karsējies mieriņā ar savām domām blakus savai dušai. Ja gribi, izskrien turpat uz balkona kontrastam atvēsinies un tad ej atpakaļ. Tāda bija mana vīzija, kā varētu iegriezties vakars. Bet es aizmirsu, ka pēc baseina, ēšanas un garas dienas pele vilks saldu miegu ne tikai bērniem, bet arī mammām. Līdz ar košo saulrietu aizmigām arī mēs. Vainosim mīkstos spilvenus un ērtās gultiņas. Par spīti manam drošs paliek nedrošs modinātājam ap pusnakti (jo nu būsim reāli, šitā “nolikšu bērnu gulēt un tad darīšu to un to” ilūzija reti kad piepildās), tā arī nogulējām visu nakti.

Pamodos agri apmulsusi, bet maksimāli saldi izgulējusies. Tieši laikā, lai paspētu pajogot un pameditēt uz balkona un pēc tam pasildīties pirtī pirms pamostas pārējie. Tam sekoja pošanās vienai no manām ceļojuma mīļākajām daļām – viesnīcas brokastīm. Šim procesam ir kaut kāda īpaša sajūta, ko nemāku ielikt vārdos, bet tiecos piedzīvot vēl un vēl. Izšiverējām bufeti, gardi paēdām un pabaudījām nemainīgi lielisko skatu uz jūru ar prosseco glāzi rokā.

Pirms došanās mājup aizstaigājām līdz blakus esošajai pludmalei. Turpat pilns ar mīlīgām kafejnīcām, pastaigu taka, viesnīcas teritorijā arī rotaļlaukums un mini golfs. Gar jūru garš gluda seguma velo celiņš, jau novaktēju, ka nākamreiz jāņem līdzi longbords un skriešanas apavi rīta riksim. Tas, ka jābrauc vēl bija skaidrs uzreiz, jo jau salīdzinoši agri bija jādodas mājup turpināt ikdienas intensīvo grafiku. Bet arī šis mazais Pērnavas getaway bija atsvaidzinošs, satuvinošs un iedvesmojošs izbrauciens ar man dikti mīļu kompāniju.

Rezumē:
Par īsu. Jābrauc uz divām naktīm vismaz, tad var tā kārtīgi izbaudīt mierīgākā ritmā. Istaba ar jūras skatu un saunu ir bomba, ja pieņemam to par adekvātu īpašības vārdu viesnīcas numuriņa aprakstam.

Bet man, kā jau īpaši emocionālai būtnei, šajā ceļojumā vissiltāko sajūtu un lielāko sajūsmu radīja kompanjonu plašie smaidi un mirdzošās acis akvaparkā un istabiņā ieejot. Radīt prieku un noorganizēt šādu izraušanos no ierastās vides ir baigi, baigi jaudīga sajūta. Iepriecināt, dot, dāvāt, dalīties un baudīt kopā, tā ir liela dāvana, to varēt. Salkani jau skan, bet ļoti, ļoti patiesi un no sirds.

Liels paldies ceļabiedriem un visiem, kuri pielika roku, lai šis varētu notikt.
Īpašais shoutout Ģirtam, ja nu tu mistisku iemeslu dēļ šo lasi. Milzu paldies par atbalstu.
Un lielais paldies viesnīcai par ārkārtīgi viesmīlīgo uzņemšanu un to, ka joprojām ir šīs pilsētiņas sirds un dvēsele nu jau vairākās paaudzēs. Vediet turp savus bērnus, mazbērnus vai paši sevi. Ir smuki, ērti un, lai gan tas jau tepat, var noķert foršu ceļojuma sajūtu pāris stundu brauciena attālumā. Kaut kas tajā Igaunijā ir tāds, kas aicina atgriezties vēl un vēl. Noteikti šī nav pēdējā reize, kad viesošos Tervise Paradiis
Kad Rafaello paaugsies, taisīsim nākamo piegājienu, lai var jau šļūkt pa visām trubām un varbūt pat izstaigāt centriņu (turēsim īkšķus).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: