Tevis dēļ es esmu pratis daudz,

Pat pēc tevis šķērsām straumei irties.

Tevis dēļ es esmu pratis daudz,

Pratīšu no tevis arī šķirties.

       Šīs ir rindas no mana mīļākā Ziedoņa dzejoļa, ko iemācījos toreiz, kad vidusskolā bija dzejas dienas un biju tikko izšķīrusies no savas pirmās, lielās mīlas. Atceros un šķērsām jūtu joprojām. Visus trīs. Gan dzejoli, gan mīlu, gan šķiršanos. Un, lai gan nu jau iekrāta attiecību un šķiršanās bagāža, joprojām šķiet, ka šiem procesiem nepieciešamas kaut kādas īpašas prasmes, kas man vēl nepiemīt. Dzejolis sākās ar vārdiem “izšķirsimies saulītē” un manā prātā tas izklausās pēc kaut kādas pasaku utopijas. Jo realitātē vēl tādu saulainu šķiršanos nav izdevies piedzīvot. Vai tāda vispār ir iespējama? Vai ar stāžu iemācāmies to izdarīt cienīgāk? Vai apgūstot kādus noteikumus šo dzīves pagriezienu izņemt paliek vieglāk? 

Freedom / more love

       Līdz šim tas šķiršanās maršruts bija aptuveni zināms. Vispirms ir lielais sprādziens ar sāpīgu vilšanās piegaršu. Tad, kad rūgtums norimst, iesākumā inerces, ierasto neironu ceļu vai citu fizisku likumu dēļ vēl nedaudz tiecamies viens pie otra. Līdz visbeidzot pamazām visu kopīgo atlaižam, aizstājam, aizmirstam un būvējam vietā, ko jaunu – sevi, karjeru vai citas attiecības. Ideālā variantā tāds šķiršanās “starter kit”* iekļauj arī draudzības atcelšanu facebookā, kopbilžu izņemšanu no sociālajiem tīkliem un ikdienas gaitu pārplānošanu, lai izvairītos no saskriešanās. Kā saka – no acīm prom, no sirds ārā, vai ne?

       Bet šoreiz ir sarežģītāk, jo pa vidu attiecībām ir trešais. Nē, ne jau kāds cits no malas, bet kopīgs trešais. Bērns. Un bēdīgi slavenais “paliksim draugi” nav tikai mānīga frāze, bet pienākums. Pēkšņi ierastais šķiršanās scenārijs vairs nav pielietojams un jāmācās šī “māksla” no jauna. Punkta nav, ir tikai semikols. Ir jāatsvešinās, bet mazliet tomēr arī jāturās kopā. Tas ir kā saraut saites, bet ne līdz galam, vienu tādu trauslu cīpslu veselu atstājot. Un tas, kas tur pēc tam saaug atpakaļ kopā, top par mūsu greizo, nepareizo ģimenes modeli. Jādzīvo atsevišķi, bet ar vienotu mērķi izaudzināt sakarīgu cilvēku. Trakākais, ka pēkšņi cilvēkam, kam tā arī kopdzīves laikā neiemācījies uzticēties, tagad jāuztic savu dārgumu, lieki neiejaucoties, pilnībā paļaujoties. Ar to pašu cilvēku, ar kuru jānojauc visas uzbūvētās sapņu pilis, tai pat laikā jābūvē jūsu mazā cilvēka dzīve un saprašana par mīlestību. Kā mēs varam iemācīt to, ko paši tā arī nekad nesapratām?

Foto: Ilva Barkāne

       Kā saglabāt mieru dzīvojot tādā absurdā pretrunā? Kad tiecies prom, bet nākas atkal un atkal vienoties? Ja attiecībās mums nebija pa ceļam, kā lai šķiroties atrodam kopsaucēju? Tā ilūzija, ka mūsu komunikācija taps vieglāka, jo retāka, bija ļoti naiva. Mūsu sarunās var sagaidīt visu emociju gammu no “tikai tu mani tā saproti” līdz “ej tak tu…”. Galvu un sirdi reibinoši pretstati. Dabā tādos straujos kāpumos un kritumos mēdz piemesties augstuma slimība. Tā nu ar jūtīgu emociju vestibilāro aparātu es nodzīvoju visu vasaru. Un bonusā tam, protams, pēc strīda izsmeltiem spēkiem jācenšas saņemties bērna priekšā par līdzsvarotu vecāku izlikties. Jo negribās ne kripatu, ne gramu tā smaguma likt viņam nest. Kāpēc es, muļķe, neiedomājos, ka tikpat grūti, kā iemācīties būt laimīgiem kopā, būs iemācīties būt laimīgiem atsevišķi?

       Šī mūsu pieredze, tas jau nav nekas unikāls. Nepatīkami būt tajā baisi lielajā šķirto ģimeņu statistikas ciparā iekšā un tai pat laikā kaut kāds miers rodams apziņā, ka ne mēs vieni šitā cīnamies, meklējot veselīgāko robežu kaut kur starp mīlestību, vainas apziņu, cieņu, pārpratumiem un partnerību. Lai šāda sadarbība veiksmīgi izdotos, jāprot sevi nolikt malā, izslēgt savas emocijas, bet kā to izdarīt savienībā, kas būvēta balstoties uz tām? 

       Varbūt prast izšķirties saulītē nozīmē atrast jaunu Visuma centru, ap ko gravitēt. Un tad caur to var tālāk cauri dzīvei navigēt. Mūsu saule tagad ir dēls. Visu viņa laimi mums šā vai tā nav lemts ietekmēt. Tāpēc jāiemācās palaist, bet ne pavisam, būt līdzās, bet ne par daudz, noiet dzīvi blakus paralēlēs bez liekām sadursmēm. Galamērķis jau visiem kopīgs – laimīgiem būt. Kā tur nokļūt? Turpinām meklēt.

Foto: Ilva Barkāne

*- sākuma komplekts

%d bloggers like this: