Priviliģētā pašizolācija

Šorīt izlasīju kādu facebook ierakstu un beidzot sapratu, kāpēc manī nav baigā vilkme te dalīties viedos spriedelējumos par dzīvi šajā savādajā laikā. Jo es apzinos, ka esmu diezgan priviliģēta. Šis laiks manā dzīvē nav ieviesis milzīgas korekcijas. Vienu brīdi pieķēru sevi jūtamies pat mierīgāk un laimīgāk kā parasti. Un šīs sajūtas pavadīja nedaudz kauns, jo tagad taču ir globāla krīze, visapkārt visi sabijušies, satraukti un sašutuši. Ko nu es te pa vidu lielīšos, cik man viss chill. Bet tāda ir mana realitāte, kāpēc kaunēties, kādam citam ir cita, katram mums sava.

Tāpēc tomēr padalīšos, jo zinu, kāds ir pateicības spēks. Droši pārņemiet kā izaicinājumu (it kā to tagad trūktu, vai ne?), dalieties paši un padodiet tālāk. Vai uzrakstiet paši sev pa punktiem, lai apzinātos, kas jūsu dzīvē šobrīd ir labi! 🖤

Mans privilēģiju saraksts:

⚫ Darbs no mājām – tipiskā 9-5 darbā visas dzīves laikā esmu strādājusi mazāk par mēnesi, tāpēc pie netipiska darba  formāta esmu pieradusi. Darbojoties freelance mans ikdienas režīms bija atkarīgs tikai no manis pašas un pašdisciplīnas. Bet tagad esmu tikusi pie lieliska pamatdarba, ko (ar atsevišķiem izņēmumiem) varu darīt no mājām. Pie tam man šis darbs ļoti patīk un sniedz gandarījumu.

⚫ Bērns mājās – šis daudzu vecāku izaicinājums man personīgi baigi netraucē. Pirmkārt, no ceļojošā dzīvesveida man ir milzīgs rūdījums būt kopā ar bērnu ilgstoši. Ja esmu tikusi galā ar 2gadnieku padsmit stundu garos lidojumos, Sumatras piebāztajos autobusos un Bangkokas tveicē, ikdiena mājās ir tīrā atslodze. Otrkārt, man ir bērnudārza vecuma bērns, tāpēc par mājasdarbu kalniem varu neuztraukties. Treškārt, kas noteikti ir atslēga – bērnu “pieskatu” uz pusslodzi jeb kā šķirta ģimene ar bērna tēti dalam nedēļu uz pusēm. Tas nozīmē, ka pusi nedēļas es varu no mammas lomas atpūsties un vairāk veltīt sevi citām lomām. Ceturtkārt, man ir riktīgi foršs bērns, ar kuru man patīk pavadīt laiku un superīgs draugs, kurš arī velta bērnam ļoti daudz laika un uzmanības.

⚫ Distancēšanās – ar šo ir pavisam vienkārši, jo esmu riktīgs introverts. Man ir ļoti labi arī tikai pašai ar sevi un es nesaprotu, kā mājās var palikt garlaicīgi, jo VIENMĒR taču ir kāda neizlasīta grāmata, nepamēģināts workout, neizdarīts darbs, nenoskatīta filma vai seriāls, neizmēģināta recepte un galu galā var taču vienkārši slinkot! Drīkst visu laiku neskriet, nedarīt, drīkst vienkārši būt! Man patīk cilvēki un es ļoti uzlādējos no foršiem burziņiem foršās kompānijās, bet man tā baterija labi ātri uzpildās un pēc tam vajag balansam atslodzes laiku no visa un visiem. Tāpēc man tagad ir pat vieglāk, ka visu laiku nav jāizjūt trauksme, ka es kaut ko laižu garām, ka visur viss notiek, ka ir tik daudz iespēju, bet manis visam nepietiek. Jo nekas nenotiek un ir miers.

⚫ Emocijas – jau labu laiku iepriekš, galvenokārt terapijā un no grāmatām, es iemācījos uztraukties tikai par lietām, ko es varu ietekmēt. Negribu, protams, pārslavēt sevi kā miera guru, bet gribētos ticet, ka protu emocionāli distancēties no raizēšanās par vīrusa izplatību, nākotni vai citām lietām, kas nav manā varā. Un tas nenozīmē akli nelikties ne zinis, bet gan informāciju uzņemt sev veselīgās devās un necensties izglābt pasauli, stresojot par visiem “ja nu”. Kā būs, būs.

⚫ Kāds ko apskaut – es neesmu viena un tas man šķiet, šajā visā ir visnozīmīgākais. Man ir kāds, ko samīļot gulēt ejot, kāds kam papukstēt, kad uznāk besis, kāds ar ko pastrīdēties par niekiem un izstāstīt savas sajūtas par pasaules notikumiem. Vienatnē visticamāk ir grūtāk, bez atbalsta personas ir grūti. Man ir tas mans cilvēks blakus, man ir tas otrs. Un es to novērtēju, cik tas ir lieli. Jo, lai cik saldi, man ir tā sajūta – pasaule var brukt, bet vismaz mēs viens otram esam. Jūtos mīlēta un man ir, kam savu mīlestību un rūpes dot.

⚫ Plāni un kontrole – redzu, ka daudziem grūti pieņemt, ka nevar veidot tālejošus plānus, bet šī ilūzija, ka visam jānotiek pēc mana plāna, man ir sagruvusi. Pieņemu to, ka viss plūst un mainās. Paļaujos. Apzinos, ka nekas nav garantēts, apsolīts un viss var mainīties. Tā īsti jau mums pieder tikai šis mirklis. Tāpēc jādzīvo to, kas ir. Pieņemot bez pretestības. Bez ilūzijas, kā būtu jābūt vai kā labāk gribētos, kā ir pareizi, kā pierasts. Mēs cilvēki esam ļoti apstākļiem pielāgoties spējīgas būtnes, ieradumus var mainīt, ikdienas režīmu pielāgot, jaunus noteikumus uzstādīt, atradināties, pieradināties, tas viss ir mūsu pašu spēkos.

Es apzinos, ka esmu ļoti priviliģēta. Es jūtos laimīga un ļoti pateicīga, ka varu piedzīvot mieru šajā nemierā. Novēlu to arī jums! 🙏

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.