ES BRĪŽIEM NESAPROTU

Ir dienas, kad nesaprotu, kā man vispār kāds ir bērnu uzticējis, jo nesaprotu, kā lai tiek galā. Neliegšos, ka pēc panikām ar kliegšanu un speršanu rotaļlaukumos, vilcienos, mājās un veikalos, vakaros reizēm sanāk pieraudāt spilvenus vai vismaz pieķert sevi žēlabaini prātuļojot: “Par ko man tas”. Ne par ko, bērns vienkārši ir bērns un man jāmācās to sagremot. Gribās atkost to smalko robežu starp viņa raksturu un manu švakā čujņika audzināšanu, kas visvairāk viņu uzvelk un iespaido. Var jau vienmēr vainot zobus, mēness fāzes vai atkāpes no pierastās rutīnas, bet es vairs nemeklēju, ko vainot, meklēju risinājumus. 

Bet stāsts ne par to, stāsts par šodienu. Visām rebelu un wild child mammām gribu uzspīdināt cerību staru, ka notiek arī tā.

Pienāk diena, kā šodiena, kad smaidam un ķiķinam un staigājamies stundām bez lieliem niķiem. Un bērns mežā neaizmūk, bet pagaida un labprātīgi sēž ratos, kad sagurst pats iet. Pats paprasa ņam ņam un padzerties nevis katru vēlmi izrāda ar asarainu koncertu. 

Tad tās nolaistās rokas paceļas un šķiet, ka varbūt tomēr kaut ko daru pareizi, varbūt mums izdosies saprasties, varbūt mēs iemācīsimies viens otru un atradīsim savu mieru ikdienas mainīgajos ritmos. 

Kad šķiet, ka dienas laikā esi septiņpadamit tūkstošus reižu atkārtojis, ko nevar, nedrīkst, kas ir bīstami un kā nevajag darīt, tad tajā vienā reizē, kad tas nostrādā, gribas izšaut salūtu, atkorķēt šampanieti un sabučot bērnu tā, ka vaigi slapji. Šampis un salūts gan izpalika, bet bučoju gan un trilijons (es vispār nekad nepārspīlēju ciparus) reižu teicu viņam paldies, kāds viņš labs māk būt. 

Un vakara cēliens, kas aptuveni gadu un 8 mēnešus jeb visu viņa mūžu bijis ellīgs pasākums, pēkšņi pārvērties mazā, mīļā rituālā. Pats apsedzas, izvēlas grāmatu, še lasi, še buča, dod pupu, aijā žū-žū, čučam. Un es atkal pieraudu spilvenus, bet šoreiz jau no laimes. 

Darbs jau nav galā, katra diena nes jaunus pārsteigumus, mācības un izaicinājumus. Bet šodiena vairāk par visu citu nesa mīlestību. 



Paldies, dēls. Mīlu, mamma.

BURZMAS PILNĀ SESTDIENA

Šodien mums ar dēlu bija pilnā diena. 

TIRGUS

Uzcirtāmies un izgājām tautās. Tas nekas, ka drīz vien jau uz krekliem sakrita pirmie klekši un es sasvīdu dzenot rokā mazo ziķeri svešu kāju labirintā tirdziņā. Tagad ir tāds posms, kad špicbuks izdomā virzienu un dur tādā tempā, ka man sirmi mati paliek. Tik enerģisks un ziņkārīgs, ka bail, bet nu forši jau tai pat laikā. Laikam jau naivi bija gaidīt, ka mans mūžīgais nemiers un Raimonda piedzīvojumu gars neturpināsies mūsu bērnā vēl pārākā pakāpē. Un nav arī tā, ka mēs braucām uz tirgu baigi tērēties, vajadzēja jau galvenais TOS Ievas vārdus, kurus es gan jau vēl paspēšu jums atrādīt. Bet mēs uz tirgu braucām burzmēties un paskatīties, kādi radoši cilvēki taisa skaistas lietas un sasmelties iedvesmu saviem darbiem. 

KONCERTS

Taču ar tirgu mūsu burzmēšanās kausiņš vēl nebija pilns un vajadzēja doties Spīķeru koncertzāles virzienā uz koncertu “Pašiem mazākajiem”*. Par šo iespēju liels paldies Katrīnai un Ilzei. Es tieši biju izsapņojusi mums kulturālo izgājienu, bet izrādās leļļu teātra izrādes iztirgotas pat mēnesi uz priekšu, tad nu šis piedāvājums atrada mūs tieši laikā.

ATKĀPE NO PLĀNA

Rafaelam gan padomā bija baigais joks aizmigt diendusiņā neilgi pirms koncerta sākuma, bet nu ar tiem bērniem kā bitēm, ej nu kaut ko saplāno minūti minūtē. Nokavējām un mazais pusi koncerta centās attapties, vai notiekošais ir sapņa turpinājums vai tomēr īstenība. Bet uz beigām jau sita plaukstas, dungoja līdzi dziesmām un izbaudīja pasākumu. Success! 

VIRTUĀLS BURZIŅŠ

Tad mums bija vēl visādi pit stopiņi un dienas beigās sasniegta tāda noguruma pakāpe, ka šķiet šorīts bija kādas pāris dienas atpakaļ. Un tad kā punkts uz i nāca vēl viena mazā kosmosa dāvaniņa – biju uzmetusi aci kādam pasākumam, uz kuru ļoti gribējās tikt, bet tas sakrita ar dēla midzināšanas laiku, tāpēc nācās sev atzīt, ka nav īsti variantu. Tā nu samierinājusies, ka šoreiz izpaliks man tas prieks, vakaru pavadīju rullējot caur internetiem. Kā jau allaž, kad mazajam beidzot ir iestājies naktsmiers. Un skatos – izrādās ir LIVE STREAM no pasākuma! Aleluja! Vismaz virtuāls burziņš ar pamatīgu ķiķināšanas devu man tika. Comedy Latvia un Delfi, paldies, ka rādījāt Cepiena tiešraidi. Tas izdarīja manu vakaru (as in – it made my night).

Tāda tā mūsu burziņu sestdiena. Burzma dēla priekam, burzma manam priekam, nu varam izburzmējušies, saburzījušies, nodrūzmējušies iet gulēt. Lai gan fiziski enerģijas līmenis tuvojas nullītei (šo rakstot pat bija viens klanīgais moments if u know what i mean), emocionāli burzma mani uzlādē. Nu gluži kā tādu balonu, kas, paberzējies pret matiem, pielīp griestiem. Šovakar esmu tāds balons. Burzmā saelektrizējos. Kosmoss, ja tu mani dzirdi, sūti tik šurp vēl tikpat jaudīgas dieniņas! Labi, viss, paldies un arlabunakti. Rīt atkal jājož pakaļ mazajai enerģijas bumbai. 

*Cik sapratu, tie koncerti tāds sezonāls pasākums un šis koncerts bija noslēguma reize, bet gan jau var pasekot informācijai par nākamo sezonu Spīķeru koncertzāles tīklos

APĒDĀM ZIEMU

Mans iepriekšējais ieraksts bija maza oda pavasarim un arī šoreiz ļaujiet mazliet pajūsmot. Pēc vissiltākās un saulainākās sestdienas nāca spītīgas sniega dienas, bet to jau man jums nemaz nav jāstāsta, paši gan jau bridāt vai šķūrējāt tās kupenas. Tad nu komplektā ar apņemšanos vairāk doties svaigā gaisā, lai nokausētu mazo špicbuku, devāmies uz manis izslavēto jūras malu. Mazajam tā enerģija pēdējā laikā līst pāri malām, nu gluži kā tagad upes rāpjas virsū krastiem. Kaķiem kaķu laiks, dēlam kašķu laiks. Nezinu gan, vai tam ir kāda saistība ar pavasari, drīzāk jau tie zobi atkal pie vainas, lai gan tā es sev jau simtu gadu visus niķus tulkoju, lai viegāk.

Bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka ziema mūs izjokoja. Izgājām ar ragavām padusē un atpakaļ nākot jau gluži vai jāplosto bija. Sākās viss ar to, ka Rafaels aizrautīgi centās ziemu apēst. Pika pēc pikas izkusa viņam cimdos un uz mēles. Pēc tam, kad bijām izšūpojušies, viņš gan noskaloja visu sniega mielastiņu ar siltu pienu, tāpēc lieki neraizējos. Sasildījis punci diendusai, mazais iemiga rokās un tad ar ārprātīgu piesardzību tika ietuntulēts ragavu migā. Ka tik neuzmodināt, tur jau pamostos pūķis, ne vairs mazs, mīļš puisītis. Bet veiksmīgi ar ragavu švirkstoņu fonā kundziņš nogulēja savu dienišķo pusstundīti un bija atkal gatavs piedzīvojumiem. Saule kāpa augstāk, jaku prasījās atvērt un, kad iegūlāmies sapņu šūpolēs (tas nav pārcukurots epitets, Dubultos pie “zirneklīša” ir tādas šūpoles, kur var pat apgulties un neizkrist, baigi foršās), marta saule pat pieķēra mūsu vaigus. 

Ziemu apēst
Piena pikniks
Šļūcošā miga
Mīļš migā
Sapņu šūpoles

Atpakaļceļā dziedājām Rafaela mīļās dziesmiņas no multenēm un attapāmies, ka kupenas jau vairs nav nekādas kupenas. Satecēja smiltīs un jūrā, pārvērtās dubļos un nošmulēja mums segu. Bet man nenāca dusmas, jo likās – tad tomēr nāk tas pavasaris. 

Pirmais Rafaela smaids ar zobiem kamerai

Long story short. Pastaiga no ziemas uz pavasari mums sanāca. Cerams tie zobi izlīdīs un būs saulaini arī garastāvokļi, ne tikai vaigi. 

Šo leņķi izvēlējās Rafaels

P.S. – Daba patiešām mani iedvesmo. Kā garāka pastaiga, tā pirksti dejo pa skārienjūtīgo ekrānu, vārdi paši laužas laukā, par spīti neērtībām (esmu palikusi bez taustiņiem). Pašai baigais prieks, ka ar savu mūzu esmu atkal satikusies. 

MELNAI STRĪPAI PĀRI SAULES STARS

Sen nekas nav stāstīts un rādīts, jo biju iekritusi mazā bedrē, no kuras pamazām rāpjos laukā. Dzīve sadomāja salikt visādas padenes, tāpēc negribējās neko un nekur. Bet es savācos, saņēmu rokās tās sevis kripatiņas, kas nebija pazudušas un noslīkušas bēdu ielejā un iekāpu vilcienā uz Jūrmalu un te nu mēs esam. Zinu, ka izklausās tik abstrakti un nekonkrēti cik nu var būt, bet es negribu iet detaļās, jo nav tā, ka tā baigi būtu visu darīšana un arī vēl nav viss pietiekami atšķetinājies, lai viegu garu varētu uz to atskatīties. Mezgls vēl ir gana sapiņķerējies, bet manī ir parādījies cerību stars, ka to izdosies atpiņķerēt un tas jau ir daudz. Manai melnajai strīpai pāri uzspīdējis saules stars.

Un šodien ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē. Visi pavasara pielūdzēji šķiet piesauca siltu un saulainu sestdienu, nu tik neticami lielisku, ka grēks būtu to pavadīt četrās sienās. Protams, izlīdām no migas arī mēs ar mazo un gājām uz visīstāko baznīcu, kas mani vienmēr pratusi salikt atpakaļ kopā, kad sanācis sajukt atomos – gājām uz mežu un jūru. Un kā vienmēr daba nelika vilties. Tās dziedējošais spēks ir prātam neaptverams, bet ar sirdi uzreiz sajūtams. Kopā ar citiem saules izslāpušajiem, puspavērtām jakām un kabatās ieņurcītiem cimdiem, sveicām pavasari ar atnākšanu. Satiksme tur gar jūru šodien bija nopietna – čāpoja gan lieli, gan mazi, gan četrkājaini. Bet kamēr citi nāca jūsmot par siltumu un saules gaismu, es gāju meklēt gaismu un siltumu, ko ielaist sevī iekšā un pie kā pieturēties, kad dzīve atkal izdomās mētāt kūleņus. Un ziniet atradu. Es nepateikšu jums konkrēti starp kurām priedēm, bet kaut kur Mellužu kāpās mani svēti sagaida portāls uz sirdsmieru. To sajūtu laikam var iegūt tikai tuvumā bērnības takām. To sajūtu, ka esi tuvumā sev. Īsts. Patiess.

Es jau zināju, ka pavasaris mūs visus izdziedēs. Tā notiek katru gadu. Bet šogad man to vajadzēja īpaši ļoti. Lai mans priesteris mežs un mana draudze piejūras kāpas iečukst man sirdī, ka viss būs kārtībā. Un Saule, mans Dievs, dāsni spīdēja un sildīja gan iekšiņu, gan āriņu. Laikam lieki piebilst, ka pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Tas cilvēks, kuram mazliet neietrīsas sirds pie pūpolu ziedēšanas un pumpuru plaukšanas, tas tak nav pie pilna prāta īsti.

Gājām ar dēlu, elpojām sauli un runājām visādus dialogus, kas gan pārsvarā bija mani monologi par to, ka smilšainiem cimdiem nevajag berzēt acis un katru čiekuru nav mutē jāiebāž, Sēdējām svešā laivā, sēdējām šūpolēs, sēdējām dibenu sūnās un ēdām rupjmaizi. Bet jaunais cilvēks gribēja arī pienu, tad nu raizējos vai nebūs man auksti mēteli virināt, bet nebija, tā kā krūtsbarošanas pikniku sezona atklāta arī pie viena. Maziņš pagulēja diendusu man opā un klusi šņāca kamēr es bildēju pūpolus. Tad vienkārši sēdēju un klausījos, kā putni čivina un gaidīju, kad pumpuri plauks. Pēc tam mēs skraidījām abi kopā no paugura uz kameru un atpakaļ, kādas aptuveni simtmilijons reizes un starp viltotajiem smaidiem iezagās arī gana daudz pavisam īstas ķiķināšanas. Dažreiz nepaspējām taimera pīkstuļa laikā, dažreiz neietrāpījām kadrā, bet sanāca arī daudzi mīļi kadri un daudz smieklīgas skraidīšanas. Tad izskatījām visus, nu pilnīgi visus čiekurus, šķiet, un tad Rafaels izdomāja samest tos sev kapucē, jo kāpēc gan ne.

Cik labi, ka pavasaris ir tepat. Cik labi, ka mēs šurp atbraucām. Brauciet tur un pie tiem, kur viegli būt laimīgiem. Ejiet mežā, brieniet sūnās, palaidiet visas raizes vējā, izelpojiet dusmas nost. Es jūtos nopelnījusi šo pavasari. Lai saule mums visiem!

 

 

Iespaidu kārtainā kūka / Bali piedzīvojuma atskats

Pēdējie mēneši bijuši iespaidiem pārbagāti un riktīgs emociju virpulis. Tomēr par to visu pastāstīt sanācis ļoti maz. Nav jau, protams, obligāti, bet man tik ļoti patīk dalīties, jūs jau mani zināt, interneta draugi. Tāpēc gan jau varat iztēloties, kā man iekšā burbuļo vēlme to visu izlikt uz “virtuālā papīra”. Burbuļo tā kā kolas pudele, kad netīšām nomet vai sakrata un tad, atverot korķi, šaujās gaisā. Bet vienkārši nav sanācis laika pašaut tos burbuļus vaļā, jo katram emociju virpulim uzreiz seko nākamais. Un jo ilgāk to stāstīšanu atliek, jo mazāk svarīgi šķiet. Bet es taču nemāku iet uz priekšu, ja nav pamests skats atpakaļ. Reflektēt ir mans otrais vārds, ja. Tāpēc atskatīsimies uz to, kas laika skarts, tomēr saglabājies svarīgs. Par visu pēc kārtas.

 

Processed with VSCO with c1 preset

BALI – GILI PIEDZĪVOJUMS

Ārprāts, kad tad tas bija. Divus mēnešus atpakaļ! Šis piedzīvojums bija kārtējais izcilais pārsteigums no mana mīļā Raimonda puses. Parasti grupu ceļojumos devās viņš viens un mēs ar Rafaelu gaidījām viņu Bangkokā, bet šoreiz mūs pārsteidza aicinājums doties līdzi. Šito prieku. Biju arī nedaudz satraukusies, jo Rafaels nav tas klusākais, pacietīgākais un mierīgākais bērns, tāpēc domāju, vai izdosies netraucēt grupas atpūtai un turēt līdzi visām piedzīvojumu aktivitātēm, kas ar mazu bērnu padusē varētu būt izaicinoši. Un it kā ar to nepietiktu, mēs abi ar Rafaelu dienu pirms izlidošanas apslimām. Pie tam Rafaela gadījumā ar ‘apslima’ šoreiz domāju iesnas un pūžņojošas acis, nu tāds komplektiņš, ka bail. Bet ne jau katru dienu rodas iespēja aizbraukt uz B-A-L-I, tāpēc apbruņojos ar cerību, ka mans gribasspēks, lai viss izdodas, mūs abus izārstēs.

Skatos telefona piezīmēs par ceļojuma gaitu pieraksti apstājušies pie 6.dienas, kurā devāmies uz Gili. Skaidrs, kāpēc, jo Gili norāva jumtu, nozaga sirdi un lika aizmirsties. (bildes no Gili reālajā ceļojuma laikā jau publicēju šajā galerijā: https://www.facebook.com/aiga.zviedre/media_set?set=a.10207995815754517.1073741844.1271826540&type=3 )

Aizmirsties sanāca tik ļoti, ka piezīmes vairs nešķita svarīgas. Ne tikai piezīmes, bet jebkas ārpus mūsu mazās, sapņainās utopijas uz šīs teju nereālās salas. Bet, pārlasot piezīmes, skaidrs arī, ka tām nemaz nav nozīmes, jo sausa atskaite par lokācijām un darbībām, ko veicām šim piedzīvojumam nepiestāv, jo man tas nozīmēja daudz vairāk par ekskursiju. Primāras ir sajūtas, ko tas man sniedza un par to arī runāšu, jo šis nav nekāds ceļojumu plānu ieteikumu blogs, nekad arī nav bijis.

Mani atslēgas vārdi šim piedzīvojumam: brīvība, bezrūpība, brīvsoļi, pašapziņa un sevis mīlestība, restarts, uzlādēšanās, atpūta, pozitīvi cilvēki

Processed with VSCO with c1 preset

ASARAS UZ JOGAS PAKLĀJIŅA

Viens no spilgtākajiem mirkļiem bija asaras uz jogas paklājiņa Ubudā, par ko jau rakstīju šeit: https://www.instagram.com/p/BMG9oBNDKG2/?taken-by=the_aiga  Vienīgi rakstīju angliski, tāpēc atļaušos atkārtoties, tikai latviski šeit:

Šī ir mana prieka seja. Šī ir mana es-tikko-biju-uz-jogu seja. Un es jūtu nepieciešamību dalīties savā priekā, pastāstot jums šo savu stāstu kā mīlestības vēstuli jogai.

Pamošanās 6-os no rīta nekad nav bijusi vienkāršāka. Agrās rīta stundas pulkstenī nekad nav iemesls grūtam rīta cēlienam. Motivācijas trūkums ir. Bet šajā dienā es jutos uhh cik motivēta. Atstāju savu gulošo dēlu un draugu viesnīcā un sāku iet pretī rīta jogas nodarbībai. Tukšas ielas, zeltaina un zema rīta saules gaisma, putnu čivināšana, mērkaķi lēkā no koka uz koku – perfekts rīts, perfektā vietā.

Tā kā nodarbojos ar jogu ikdienā, negaidīju daudz. Bieži vien tieši zemas ekspektācijas ir atslēga lieliskām pieredzēm. Šī diena bija labs piemērs. Es jutos tik pacilāta par pusotru stundu tikai sev.

Kad sasniedzu nodarbību vietu, uzreiz iemīlējos. Saprotu, kāpēc cilvēki brauc šurp aizmirsties. Tā šķita perfekta mazā pasaulīte prom no īstās pasaules. Visu vecumu, dzimumu un augumu jogotāji, uz milzīgas, palmu ieskautas terases, blakus sulu bārs un vegāna bufete, namiņi… katra jogija sapnis.

Nodarbību zāle bija tik liela, skaista un rīta saules piepildīta, līdz ar jogas atribūtiem un vīraka dūmiem. Kad pasniedzēja sāka runāt, es sapratu, ka šis būs kas vairāk par rīta izstaipīšanos. Tā bija vairāk kā vadīta meditācija ar asanu palīdzību. Tā stiepa dziļāk par jebkuru špagatu. Tā ietekmēja vairāk par ķermeni. Tā pieskārās manai sirdij. Tā bija joga tās maģiskajā, dziedējošajā formā. Pirmo reizi jebkad jogas prakses laikā raudāju. Biju dzirdējusi par iespējamību to piedzīvot, bet nekad nebiju ar to saskārusies. Tās bija atvieglojuma asaras. Līdz ar ķermeņa sasprindzinājumu atbrīvojos no emocionālajiem blokiem, ko biju sev uzlikusi.

Biju brīva būt pati. No brīža, kad izgāju no viesnīcas istabiņas. Tiklīdz uzkāpu uz jogas paklājiņa. Biju brīva just. Brīva ļaut domām nākt un iet. Brīva koncentrēties uz sevi. Brīva sajust savu elpu kā dāvanu. Manu ķermeni kā dāvanu. Ar visiem tā trūkumiem. Es esmu dāvana.

Man tas pietrūkst manā ikdienā. Apzināšanās. Pateicība. Esmu tik aizrāvusies ar dzīvošanu, ka aizmirstu, ka šis viss ir dāvana, dāvana, dāvana. Joga man to atgādina. Ar katru elpas vilcienu, ar katru kustību. Joga, es mīlu tevi!”

Pat tagad pārtulkojot un pārlasot man pāriet tirpiņas atceroties to pilnīguma un viegluma sajūtu. Negribās, lai izklausās pārāk pasakaini, nereāli, sapņaini, izskaistināti, pārspīlēti. Bet tādas bija manas sajūtas, tā bija pavisam reāla, fiziski sajūtama brīvība, laime, miers un sevis pieņemšana, viss vienlaikus. Un no tā emocionālā sakāpinājuma/pārsātinājuma arī tās asaras. Man kaitina, kad tā saka, bet šī sajūta tiešām bija neaprakstāma un to izprast, šķiet, iespējams tikai piedzīvojot. Angliski ir tāds teiciens: “lift your spirit”, tā arī jutos, it kā mans gars būtu pacelts. Nokratījis visu lieko nost un izraudājis tai sunītī. Novēlu sev vēl kādreiz pietuvoties šim… apziņas stāvoklim(?). Novēlu jums arī piedzīvot šo sajūtu, kaut vai, lai jūs noticētu, ka es te nemuldu, bet vairāk, lai jūs arī saprastu, cik labi mēs varam un drīkstam justies. Nezinu, vai Bali šajā notikumā spēlē kādu lomu, gribētos jau ticēt, ka šo stāvokli iespējams sasniegt uz jogas paklājiņa vai kaut dvieļa arī pāris kvadrātmetros savā guļamistabā, bet šķiet, ka tā vide caur visām maņām atver vaļā un izdara kaut kādu daļu darba cilvēka vietā.

BRĪVSOĻI

Taču šis bija tikai viens no daudzajiem, lielisku sajūtu sniedzošiem brīvsoļiem, ko man ļāva piedzīvot draugs. Jaunās māmiņas noteikti sapratīs, cik tas man bija nozīmīgi, kad viņš pieteicās pieskatīt mazo un ļaut man izbaudīt to svēto laiku sev. Vēl man izdevās izrauties uz raftinga dienu, saullēktu kopā ar delfīniem, vēl vienu rīta jogu Gili salā un masāžu okeāna krastā. Teikšu godīgi – jutos to visu pelnījusi. Nav jau tā, ka ikdiena ar bērnu būtu ārprātā sarežģīta, bet pēc tādas atslēgšanās, ka varu būt tikai Aiga nevis mamma, biju ļoti noilgojusies. Tad nu šis ceļojums man bija tāda atgriešanās pie sevis mazliet.

BŪT CILVĒKOS

Un vēl milzīga pievienotā vērtība bija cilvēki, ar kuriem bijām šajā ceļojumā kopā. Sapratu, ka biju izslāpusi sabiedrības. Bangkokas laiks man iemācīja, cik viegli justies vientuļam pūlī. Lai gan katru dienu devāmies ārpus mājas cilvēkos, meklējām domubiedrus ģimeņu centros un parku rotaļlaukumos, tādā īstermiņa ciemošanās dzīvesveidā vairums cilvēku nekādas paliekošas attiecības neveido un aprobežojas ar chit-chat līmeni, no kā ātri nogurst. Labi gan, ka pa rokai turpat manā viedtālrunī uz vakts bija čatiņi ar savējiem, bet virtuāla klātbūtne tomēr ir tikai virtuāla. Pēc dabas esmu vienpate un man patīk būt pašai savā kompānijā, bet, ak, cik patīkami tomēr pārmaiņas pēc bija brokastot, pusdienot, vakariņot un runāties savā, mīļā latviešu valodā ar pozitīviem cilvēkiem. Lai gan ceļojuma sākumā apzināt centos ieturēt distanci, lai ar Rafaelu lieki netraucētu pieaugušo atvaļinājuma aktivitātēm, īpaši kamēr centāmies atveseļoties, bet beigās jau mūs ņēma bariņā un jutāmies pilnvērtīgi Piedzīvojuma dalībnieki, ne tikai klusi organizatora piedēklīši.

fb_img_1477701777240

DZIEDĀŠANA

Vēl viens spilgts Piedzīvojuma highlight bija kopīga dziedāšana ar viesnīcas iemītniekiem no visas pasaules. Pielipinājām vācu meitenei un viesnīcas darbiniekiem Dona “Pāriet bailes” un uzrāvām vēl veselu lērumu pasaules hitu, kaut šķībi greizi nepareizi, kaut lauzītā angļu valodā, kaut neritmā, kā nu kurais. Bet tādā kopīgā dziedāšanā bija kaut kāda milzīga jauda un tur sēžot un šķībi raujot līdzi sajutos tāds pasaules pilsonis mazliet. Mūzika vieno, tai nav barjeru, robežu vai nacionalitātes, tā nešķiro. Bet, lai to saprastu, tas jāpiedzīvo.

DIENDUSA FIFI GUĻAMTĪKLĀ

Neapmaksāta reklāma, ja! Bet patiešām, šī bija vieta, kur es kārtējo reizi pārliecinājos, cik nenormāli awesome ir šī fīča un cik ļoti labi tas iederas jebkura backpacker ceļotāja mugursomā. Pēdējā dienā uz Gili salas, kad bijām jau atdevuši nomas riteņus un gaidījām laivu atpakaļ uz Bali, bija pāris brīvas stundas. Rafaelam tieši bija uznākuši lielie miegi, tad nu hops hops iekarinājām savus Fifīgos FIFI guļamtīklus pludmalē un ar viļņu šalkoņu fonā ēniņā forši pačučējām. Nu TIK salds miegs sen nebija baudīts. Šādās siltajās zemēs, kur temperatūra vai nokrišņi nav problēma, mierīgi varu iztēloties sevi tādā kādu laiku arī dzīvojam. Bija ērti un kaifīgi.

 

Bildes no šī Piedzīvojuma aktīvi postēju savā Instagram: http://instagram.com/the_aiga un zem hashtag #piedzivojumilv

Un re ku video atmiņu kripatiņas:

 

No palmas kupenā jeb Bangkoka-Rīga

Nedaudz novēloti tomēr izlēmu padalīties ar piezīmēm, ko ierakstīju telefonā, sēžot lidmašīnā no Bangkokas uz Kijevu. Brīžos, kad nebija jāgana Rafaels pa lidmašīnas eju vai simtpadsmito reizi jāatkārto, ka rāpties pāri krēslam nevajag, sanāca arī mazliet atstkatīties uz piedzīvoto #ĀzijasPiedzīvojums Bangkokas posmu. Sākotnēji ar domu kodolīgi, bildes apraksta formātā, bet izteikšanās īsi rakstiskā formātā nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc atkal izplūdu.

 

img_3420

 

Mēģināju atrast tādu uhh bildi, ar kuru noslēgt šo #ĀzijasPiedzīvojums posmu un, šķiet, šī, lai gan pavisam vienkārša, ir labs variants. Pati Bangkokas esencīte. Smaidīgi cilvēki, streetfood maisiņos un bardaciņš. Pašiem gan jāiztēlojas klāt tveice, smaciņa un pilsētas trokšņi.

 

Bangkoka attaisnoja manas cerības ar uzviju. Cerēju uz Āzijas šarmu, bardaku, garšīgu streetfood, noteikumu neievērošanu, lētu iepirkšanos, jūtamu garīguma klātbūtni, izciliem mango un tas viss bija. Toties necerēju uz modernu sabiedrisko transportu, iespaidīgiem iepirkšanās centriem pie teju katras stacijas, dažādu produktu pieejamību, vieglu komunikāciju angļu valodā (vairums vietās), daudz Rafaelam piemērotām aktivitātēm, bet bija.

 

Bangkoka pārsteidza ar to, cik ir dažāda un daudzslāņaina. Aiz mūsu lepnās ēkas žoga bija pilnīgi grausti, tikmēr pie mums basketbola laukums, baseins un sapucēts zālājs ar privātu veikalu mājas iedzīvotājiem. Nu kontrasts visā savā krāšņumā. Braukā Porsche un citi glaunie vāģi, pat Hammeri, un turpat uz tām pašām ielā staigā bērni bez apaviem. Pa pilsētas asfaltu!

Processed with VSCO with f3 preset
Chinatown burzma

Man likās, ka paspēs pieriebties viss autentiskais, bet veiksmīgi tas nav noticis, jo šajā pilsētā tas ir patīkamā balansā ar moderno, pasaulīgo, globālo. Rīsi joprojām garšo, tātad viss kārtībā. Pārsteidza, cik ļoti cilvēki apbrīnoja Rafaelu, pārsteidza smoga saulrieti un pārsteidza pilsētas bezgalīgie apmēri. Dzīve šajā lielpilsētā man pāķei sirdī bija liels piedzīvojums. Bet es noķēru to sajūtu un sāku saprast pilsētas dzīves šarmu. Tik pierasts pie tās nemitīgās dunas fonā. Būs dīvaini aizmigt pilnīgā klusumā un tumsā.

Es ilgošos pēc ēdiena cenām un ēdiena paša, pēc plezīra negatavot pašai, bet ēst ārpus mājas, pēc siltuma, pēc smieklīgajām takšu cenām, pēc mūsu lieliskā dzīvokļa ar izcilo skatu uz pilsētu. Pēc Rafaela bēbīšu skoliņas un rotaļām ar bērniem no visas pasaules. Pēc ērtā skytrain, ar ko aizvizināties ātri, lēti un ērti, kad un kur vien vajag. Ko tur liegties, arī pēc piemājas baseina. Pēc mūsu izpalīdzīgās Boom. Pēc mājas apsargiem, kuri katru dienu uzjautrināja Rafaelu katrā garām iešanas reizē. O un pēc mango smūtija arī ilgošos.

Bet tikpat ļoti gaidu, kad varēšu pieēsties mājas un Lidiņa ēdienu. Kad varēšu ielikt Rafaelu ratos (naiva cerība) un kaut kur doties pa normālu ietvi, nevis stiept ergosomā tos 11,5kg. Gaidu, kad varēšu izvizināt Rafaelu ragavās. Un aizbraukt kaut kur ar mašīnu. Un aiziet uz darbnīcu pastrādāt. Ļoti gaidu svaigu gaisu un mežu, un jūru. Ziemassvētkus, protams. Sniegotu pasaciņu. Un vairāk par visu gaidu savu mīļo satikšanu. Jo kas gan cits ir mājas, ja ne cilvēki. Nu un suņi.

Es neuzdrīkstētos apgalvot, ka esmu šo pilsētu iepazinusi. Tas būtu melots. Šī pilsēta šķiet neizdibināma. Vienmēr ap stūri būs vēl kāds pārsteigums. Par sajūtām pilsētu pametot: nav sāpīgu ilgu, bet nav arī milzīga vilkme prom, es izbaudīju šo laiku, man pietika, bet arī uzkavēties nekas nebūtu pret. Šie 4 mēneši ar ceļojumu pauzēm, lai gan paskrēja ātri nebija ne par daudz, ne par maz. Man šķiet, ka tas vairāk ir tāds mindset jautājums, es vienkārši pieņemu, ka ir forši, kā ir. Bija forši tur padzīvot, bet ir arī forši braukt mājās. Viss ir forši. Laime nav siltumā, aukstumā, palmā vai kupenā, bet mūsos pašos, vai ne? 

Nomoda murgs jeb pirmā saskarsme ar krampju lēkmi

Pēc šī notikuma nebiju plānojusi ar šo pieredzi dalīties publiski. Jo kauns, ka nezināju, kā pareizi rīkoties. Jo dusmas, ka nemācēju palīdzēt pati savam bērnam grūtā brīdī. Jo kauns, ka šādu situāciju pieļāvu un nepratu to laicīgi novērst. Jo kāpēc gan visiem būtu jāzina. Bet. Pēc Instagram bildes saņēmu vairākus jautājumus, par to, kas tieši noticis un sapratu, ka jānoliek kaunu malā un jāizstāsta pilno stāstu, lai citas mammas var mācīties no manām kļūdām un ņemt vērā, kam jāpievērš uzmanība. Jo, ja man ar savu pieredzes stāstu ir iespēja pasargāt kādu bērniņu un mammu no līdzīgas pieredzes, tad šī iespēja noteikti ir jāizmanto. Jo tas bija murgs un to nevienam nenovēlu.

PARASTA DIENA, NEKĀ NEPARASTA

Tā kā mūsu laiks Bangkokā strauji tuvojas beigām, biju apņēmusies pirms aizbraukšanas ar Rafaelu aiziet paplunčāties uz baseinu. Mazais bija lustīgs, priecīgs, nekas neliecināja par sliktu pašsajūtu. Ņēmās pa ūdeni priecīgs līdz tā piekusa, ka turpat pie baseina uz sauļošanās krēsliem aizmiga. Šī nebija pirmā reize, kad tā notika, tāpēc somā līdzi biju ielikusi lietussargu, lai varētu uztaisīt ēnu. Ļāvu viņam turpat izgulēties diendusu. Šis laikam tad bija tas brīdis, kad viņš īpaši sakarsa, lai gan tagad jau vairs ej nu izzīlē, kurš bija izšķirošais mirklis, jo temperatūra jau uzkāpa iekšēji nevis no ārpuses. Lai nu kā, pēc viņa pamošanās atgriezāmies dzīvoklī un ievēroju, ka viņš ir sakarsis, bet man šķita, ka tas vienkārši no āra karstās temperatūras, kas bija Bangkokai ierasti +30 grādi, tāpēc īpaši neiespringu un domāju, ka atdzisīs pats.

LĒKME VIŅAM, PANIKA MAN

Noģērbāmies pliki, izkarināju slapjās drēbes, lai žūst. Ievēroju, ka Rafaels paliek tāds šļaugans, kustības lēnas, līdz viņš apsēdās un palika pavisam mierīgs, kas viņam ir ļoti netipiski. Nojautu, ka kaut kas nav labi un ņēmu opā. Pataustīju pieri un sapratu, ka ir temperatūra, bet īpaši neuztraucos, jo pēdējo mēnešu laikā viņam temperatūra bijusi vairākkārt, visbiežāk vienkāršas saaukstēšanās no kondicionētā gaisa dēļ vai saistībā ar zobu šķelšanos. Tomēr šoreiz temperatūra izraisīja negaidītu reakciju. Devu viņam padzerties, bet viņš bija jau tādā atslābuma pakāpē, ka nevarēja satvert ar muti pudeli. Stutēju viņu sēdus un prasīju: “Kas noticis, mīļo mazulīt?” līdz pēkšņi viss viņa ķermenis it kā saspringa, acis pagriezās uz augšu tā, ka baltumus vien redz. Viņš sāka kratīties kā lēkmē, it kā rīstīdamies centās ievilkt gaisu, bet īsti nevarēja, siekalas pa gaisu un tāda “khh, khh, khh” skaņa no rīkles.

ILGĀKĀS 2 MINŪTES MANĀ MŪŽĀ

Man nebija ne jausmas, kas notiek un kā rīkoties. Viss, kas notika tālāk, bija absolūti automātiskas, instinktīvas rīcības, lai gan ļoti centos ieslēgt racionālu domāšanu un izslēgt emocijas. Un tomēr tas nav tik vienkārši, kad redzi bērnu šādā stāvoklī. Pirmās sekundes, pilnīgā šokā staigāju pa istabu saucot: “Rafael, mazulīt, mīļumiņ?” it kā ar balsi varētu viņu pasaukt ārā no šī stāvokļa. Kad sapratu, ka tas nestrādā, sekoja domu process: fak, kas notiek – ok, tā, jāsauc ātrie – bet nezinu numuru – jāsameklē numurs – tas būs pārāk ilgi – jāsauc palīgā kaimiņi – bet esmu plika, bļāviens – ātri jāsaģērbjas un jāiet klauvēties pie durvīm. Domāts, darīts. Ar vienu roku cieši turēju Rafaelu, ar otru centos uzraut pirmās drēbes, kas bija pa rokai un skrēju gaitenī zvanīties pie visām durvīm. Visu šo laiku mazais paralēli rīstās un nevar paelpot, lēkme turpinās. Sāku satraukties, vai tik ilgi bez elpas viņš var izturēt, no kaut kādām pa ausu galam padzirdētu atmiņu druskām izvelku ideju, ka šādās lēkmēs jāpiespiež mēle uz leju, lai ar to neaizrijas un var paelpot. Joprojām nezinu, vai tā bija pamatota rīcība un to bija jēga darīt šādā gadījumā. (ŠEIT APGALVOTS, KA TAS IR MĪTS UN IR IETEIKUMI, KĀ REAĢĒT) Iespiežu trīcošām rokām kaimiņienei rokās telefonu un noskaldu: “Please help me, could you please call emergency, I don’t know number, baby very sick”. Panika arī viņas acīs un es tikmēr metu somā pases, maku un meklēju drēbes Rafaelam.

ĀTRĀKAS PALĪDZĪBAS TAKSIS

Soma salikta, bet secinu, ka kaimiņienes mēģinājumi izsaukt mediķus ne visai sekmīgi, jo saņemot atpakaļ telefonu klausulē dzirdu: “So your baby needs doctor? Just go to hospital then.” Saprotu, ka neviens neko nesaprot un braucu lejā ar liftu jau dusmīgākā tonī skaidrojot: “Yes, but we need to go fast, this is an emergency!” Otrā galā atbild, ka “taxi will be faster”. Man nav jaudas turpināt šo sarunu, kas neko nedod, tāpēc nometu un pieņemu lēmumu pēc iespējas ātrāk nokļūt slimnīcā pašas spēkiem. Pa to laiku mazajam beigusies lēkme un viņa ķermenis no pilnīga sasprindzinājuma pārgājis pilnīga atslābuma stadijā. Tik ļoti, ka pat neturēja kaklu, tāpēc man bija jāpietur galva. Viņš bija ļoti baisā stadijā, kā lelle. Iesēdāmies taksī ar komandu: “To hospital. Fast!” Mazais pats nesēdēja, bija jātur sēdus pozīcijā. Mēģināju iedot pupu, nekādas reakcijas, viņš vienkārši nekustējās, skatiens tālumā, bez fokusa uz ko konkrētu. Man pilnīgs emociju karuselis, bet ārēji visiem spēkiem centos būt mierīga, stipra, elpot un turēt mazo cieši savās rokās. Jutos pateicīga, ka lēkme ir galā un viņš vismaz elpoja. Jutos pateicīga, ka beidzot bijām ceļā uz slimnīcu. Jutos noraizējusies, kas tas bija un kas notiks tālāk. Pēc aptuveni 10 minūtēm piebraucām pie internacionālās slimnīcas, kurā jau bija sanācis paviesoties ar neveiksmīgo lūpas pušumu, ko aprakstīju šajā bloga ierakstā, tāpēc uzreiz zināju, kur doties. Pa ceļam uz uzņemšanu, izdzirdējis mūziku, Rafaels pacēla roku un kratīja to ritmā, kas bija pirmā kustība no viņa puses pēc visa pārdzīvotā. Man izspraucās cerības stars kopā ar prieka asaru par šo viņa prieka deju. Viņš elpo, viņš dzird, viņš reaģē, viņš kustās. Tik pašsaprotamām darbībām pēkšņi bija milzīga vērtība. 

TEMPERATŪRAS SAVALDĪŠANA

Pēc daktera apskates, temperatūras izmērīšanas un analīžu noņemšanas, mūs aicināja palikt pa nakti, lai novērotu tālāko notikumu gaitu. Šāds plāns man patika, jo bija ļoti, ļoti bail, ka šāda situācija varētu atkāroties, tāpēc palikt mediķu tuvumā bija vislabākais scenārijs. Ierašanās brīdī Rafaela temperatūra bija 38,5, kas nozīmē, ka tā bijusi augstāka pirms tam, lēkmes laikā. Pirmais pārsteigums, kad sajutos, kā pilnīga muļķe pirmajā palīdzībā bērnam, bija, kad mediķi uzreiz pēc temperatūras izmērīšanas, ģērba Rafaelu nost plikiņu un mazgāja ar samitrinātiem dvieļiem. Man nebija ne jausmas, ka tā jārīkojas, kad bērnam ir temperatūra. Manā prātā temperatūras apkarošana nozīmē tēju, segu, siltas zeķes un izsvīšanu. Izrādās uz bērniem nekas tāds neattiecas. Ja bērns ir sakarsis, viņš ir jāatvēsina, bet ne strauji, jo tas var izsaukt vēl augstāku temperatūru. Analīžu rezultāti gaidāmi no rīta, pa nakti likšot pie sistēmas, mazo ieģērba slimnīcas pidžammiņā un mūs aizveda uz istabiņu.

Processed with VSCO with hb2 preset

NAKTS BEZ SAKARIEM

Pēc lielajiem pārdzīvojumiem ar analīzēm un svešiem cilvēkiem, kas berž ar slapjām lupatām, mazais atvieglots pieglaudās man azotē un šņukstēdams skatījās multeni. Kādas 10minūtes vienkārši turēju viņu, siltu, elpojošu, šņukstošu, bet mierīgu, paļāvīgu un bezgalīgi mīļu. Es biju viņa drošības patvērums. Stāstīju viņam, kā es ar viņu lepojos un cik ļoti mīlu. Piekusis no pārsātinātajām emocijām, mazais drīz vien aizmiga un beidzot es varēju palaist vaļā arī savas emocijas. Raudāju. Sapratu, ka jāsakontaktē Raimonds un jālūdz draugiem pēc padoma, bet kā es vēlāk sapratu – vairāk jau pēc emocionāla atbalsta. Līdzīgi kā ar nelaimīgo lūpas incidentu, gribējās nejusties vienai pret lielo pilsētu, pret šādām negaidītām ķibelēm, pret visu šo svešumu. Attapos, ka telefona baterija tuvojas nullei un esmu stresā aizmirsusi iemest līdzi lādētāju. Ātri sadrukāju copy paste ziņu, sasūtīju un sagaidīju pirmās pāris atbildes, kas mazliet pacēla un atgādināja, ka neesam vieni. Mums ir atbalsta komanda, vienkārši viņa nav šobrīd blakus. Tikai virtuāli. Nopīkstēja baterijas pīkstulis. Paspēju izdarīt to, ko visi iesaka nedarīt, bet nagi niez tāpat – salasos google visas iespējamās muļķības par krampju lēkmēm un galvā jau šaudījās tādas “forumu diagnozes” kā epilepsija utml. Nesagaidījusi Raimonda atbildi noskatos, kā izdziest telefona ekrāns un palieku offline. Bez atbalsta komandas, bet tai pat laikā bez liekām interneta forumu diagnozēm. Bez sakariem. Paliku viena ar dunošu Bangkoku aiz loga, multeni TV ekrānā, pilošu sistēmas aparātu un miegā šņācošu mazuli. Aiz sienām raudāja citi mazuļi un es centos pierunāt sevi nesadomāties lieku, bet gan gulties blakus savam mazam, mīļam bērnam un pateikties par katru rimto elpas vilcienu.

Tik viegli gan tas neizdevās un es vēl spītīgi centos pierunāt māsiņas aiziet nopirkt man telefona lādētāju un aptaujāju nodaļas kaimiņus, kuriem visiem izrādījās citi telefona modeļi. Šķita muļķīgi, ka esmu paspējusi ar savu ziņu visus satraukt, bet vairs neesmu sasniedzama. Bet varbūt bija vērts, jo labās domas mums dos spēku?

Processed with VSCO with a5 preset

RĪTS GUDRĀKS PAR VAKARU

Nakts nebija viegla, katru reizi, kad māsiņas nāca mērīt temperatūru vai dot zāles, mazais samodās, sabijās no sviešiem pieskārieniem un deva vaļā koncertu. Pie kādas 3.reizes viņš sāka raudāt un iekrampējās man rokā jau dzirdot, ka atveras durvis. Bet nakts bija nieks, jo nākamā diena tika pavadīta nēsājoties līdzi aktīvam, bet dusmīgam mazulim, kurš nekādi nesaprot, kāpēc viņam rokā ir trubiņa, kas piestiprināta pie kaut kāda aparāta. N-tās reizes nācās skaidrot, ka ar varu katetru nedrīkst plēst nost un trubu grauzt nedrīkst.

Bet ar to visu tikt galā bija vienkārši pacietības jautājums. Galvenās raizes bija aiz muguras, jo rīta agrumā mūs apciemoja dakteris ar analīžu rezultātiem un kliedēja neziņu, kas nelika mierā visu nakti. Rezumē sekojošs: vīruss izraisījis strauju temperatūras paaugstināšanos un tas izraisījis krampju lēkmi, ko sauc par febrīliem krampjiem. Maziem bērniem tā varot notikt no augstas temperatūras, tāpēc turpmāk jāvaktē, lai neuzkāpj augstāk par 38,5 grādiem. Ja temperatūra kāpj, jāveic atdzesēšana ar dvieļiem, jādzer daudz šķidrums un ja tas nepalīdz, jālieto zāles. Epilepsijas risku iespējams noteikt tikai ar magnētisko rezonansi, ko iesaka veikt pilnīgai skaidrībai, bet tā jau paliek vecāku izvēle, vai pēc šāda vienreizēja gadījuma vēlamies mazo pakļaut šādai procedūrai.

Processed with VSCO with hb1 preset

MĀCĪBA

Nevarēju izvēlēties, kā justies. Paliku kaut kur pa vidam starp atvieglotu nopūtu un raizēm par nākotni. Zinot mūsu tuvākos plānus, dzīvesveidu un iepriekšējo pieredzi… temperatūras iespējamība nav maza. Tagad tā 38,5 robeža kā tāds ļauns bubulis spiež man nemitīgi paranoiski pārbaudīt Rafaela temperatūru. Jo to lēkmes skatu es no savas atmiņas visticamāk neizdzēsīšu. Mana neinformētība par šādu ķermeņa reakciju uz temperatūru un neprasme viņam palīdzēt, lika man domās pieļaut scenārijus, ko bail skaļi nosaukt un kauns atzīt. Kad viņa ķermenis trīcēja manās rokās, bet apziņa bija kaut kur citur, man likās… nu jā… visļaunākās domas mācās virsū. Man likās, ka es viņu nesasaukšu atpakaļ. Izklausās pēc šausmīgas dramatizēšanas, bet tā es jutos, tā es domāju, pavisam godīgi.

Bet bez tā visa varēja iztikt, ja vien es būtu zinājusi. Tāpēc, es ceru, ka mammas, kuras šo izlasīja, ņems vērā mūsu negatīvo pieredzi attieksmē pret augstu temperatūru. Tas nav joks un mazie acīmredzot nav tik stipri, lai paši ar to tiktu galā. Protams, negribu arī sēt paniku, gan jau, ka ir bērni, kuri var mierīgi pārdzīvot gan 38,5, gan 39, bet atslēgas vārdi, ko no šīs pieredzes vajadzētu paņemt: zināt, kā reaģēt un rīkoties šādā situācijā. Mans uzdevums, mans mammas pienākums ir pašai interesēties, izglītoties, zināt, mācēt, varēt… to bezpalīdzības sajūtu es uz nevienu nevaru novelt. Es pati esmu vainīga, ka neesmu sevi izglītojusi vismaz primārā pirmajā palīdzībā šādām ārkārtas situācijām.

Pirms mūs izlaida no slimnīcas, mūs pa slimnīcas telefonu sazvanīja mūsu vietējā draudzene, kas bija detektīva cienīgi apzvanījusi visas pilsētas slimnīcas un mājas apsargus, lai tikai iegūtu informāciju par mūsu atrašanās vietu un stāvokli. Caur viņu varēju nodot Raimondam ziņu, ka viss kārtībā, kas bija milzīgs atvieglojums

Nu jau esam mājās, mazais žiperis ir lustīgs un vesels, krāmējam somas, lai dotos tālāk piedzīvojumos. Paldies visiem par labām domām un vēlējumiem. Ticu, ka tas strādā.

Processed with VSCO with f2 preset

Lai jums nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo! Lai veseli, mazie, mīļie žiperi!

 

Noderīgi avoti, lai papildinātu zināšanas par pirmo palīdzību bērnam: