PAGARŠOT BANGKOKU

Tā vien šķiet, ka pēdējās dienas to vien darām kā ēdam, ejam ēst vai esam tikko paēduši. Katru dienu nogaršoju dažādus līdz šim nepamēģinātus produktus un visi vēl ne tuvu nav izbaudīti. Ēšana un vietējās virtuves iepazīšana ir viena no ceļošanas lielākajām baudām, tāpēc no gaļas un piena produktiem fanātiski neizvairos, pagaidām ļauju Taizemei sevi pārsteigt ar visu. 

IMG_3044.jpg
Banāni grilējas

GAĻA

Par gaļu runājot, biju gaidījusi, ka būs daudz vairāk veģetāru opciju, bet izskatās, ka Taizemieši ir lieli gaļas ēdāji. Patiesībā vairākkārt esmu attapusies ar gaļu šķīvī pašai to nezinot, jo izvēloties ēdienu reti kad ir pilna pārliecība par to, kas ir ēdiena sastāvā, vienkārši rādi ar pirkstu uz vilinošāko variantu un ceri, ka būs garšīgi un nededzinās muti. Tūristīgākās vietās, protams, notiekti var angliski izjautāt par katra ēdiena sastāvdaļām sīki un smalki, bet tās nav vietas, uz kurām dodamies mēs, jo mums interesē Piedzīvojumi nevis tūristu “īpašie piedāvājumi” jeb eiropieša garšas kārpiņām pielāgotas thai ēdienu versijas.

 

 

ĒSTUVES

Manā iztēlē visa Bangkoka sastāvēja no daudzām, šarmantām, lokālās virtuves ēstuvēm, bet patiesībā jau te ir viss, kā jau metropolē pienākas. Te var paēst smalki, pa dārgo, var apēst burgeri vai padzert Starbucks kafiju un var pa kapeikām paēst streetfood. Mums patīk meklēt autentisko, tāpēc izvēlamies to, ko ēd vietējie – pārpildītos streetfood un tirdziņos. Protams, visus mēnešus, ko pavadīsim te, diez vai izdzīvošu ēdot tikai un vienīgi thai gaumē, gan jau sailgošos un noraušos ar kādu picu vai frī kartupeļiem. Bet sākumā ar lielu azartu gribās izzināt visus lokālo ēstuvju piedāvājumus. 

2016-07-30 05.54.13 1.jpg
THAI SUKI

 

KARSTI UN ASI

Pagaidām taizemes virtuve man garšo, vienīgi pie asuma vēl jāpierod, jo visur ir klāt čili garšviela, bet es ļoti cenšos ar to sadraudzēties. Daudz dzirdēts, ka ass ēdiens šajā vidē noder ne tikai labas garšas dēļ, bet arī tāpēc, lai asumiņš sadedzinātu visu slikto. Pārsvarā piedāvājumā ir dažādas nūdeles vai rīsi kombinācijā ar gaļu, seafood vai dārzeņiem dažādās mērcēs. Ļoti daudz arī zupas. Un uzkodas ir kosmoss, jo nav īstas pārliecības, kas ir sadurts uz tiem iesmiņiem, kas ielās tirgojas – kaut kādas bumbas un gaļas, bet no kāda dzīvnieka, ej nu sazin. Dienas tveicē it kā prasās ko atvēsinošu, bet secinājām, ka apēdot karstu zupu, iekšējā un āra temperatūra mazliet izlīdzinās, tāpēc karsts ēdienas karstā dienā netraucē, bet gan tieši palīdz izturēt svelmi.

IMG_3067
Rafaels nobauda streetfood un koķetē ar blakus galdiņu

RAFAELA ĒDIENKARTE

Par Rafaelu ļoti nesatraucos, jo viņš joprojām daudz pārtiek no mana piena, tāpēc badā noteikti nepaliks. Atliek tikai dienas gaitā atrast klusāku nostūri un pabarot (ar čili pienu haha). Bet nav neiespējami atrast ko piemērotu arī viņam, pat tajos pašos streetfood bardakos. Iesākām ar vienkārši baltiem rīsiem ar kādu gurķi papildus un tad pamazām liekam klāt un testējam, kas viņam garšo, kas ne. Vakar piemēram viņš ēda Sticky rice ar mango un tas man šķiet ir perfekts ēdiens bērnam šeit. Vakariņās papaijas salātus, kurus palūdzām gatavot bez asajām garšvielām. Patiesībā jebkuru ēdienu it kā iespējams dabūt bērnam pielāgotā versijā ar pirkstu parādot uz mazo, tad ēdienkartē un tad ar rokām rādīt “no spicy”, bet viņu izpratne par neasu ēdienu krietni atšķiras no mūsejās, tas gan jāņem vērā. Tagad, kad esam tikuši pie dzīvokļa ar virtuvi, vispār problēmu nebūs, jo paši varēsim pagatavot mazajam piemērotas maltītes.

 

AUGĻI

Ļoti aizraujošu lomu ēdienu pasaules izzināšanā spēlē augļi. Te ir daudz iepriekš neredzētu un nedzirdētu augļu, kuriem es aizmirstu nosaukumus, tāpēc visiem ir iesaukas saistībā ar to vizuālo izskatu:

  1. Pirmo nomēģinājām rambutānu jeb spalvaino, kas garšo līdzīgi kā līče un ir garšīgs. Rafaels gan izbrāķēja, bet ar pašu augli viņam patīk spēlēties, jo interesanti to taustīt.
  2. Nākamais testa auglis bija jackfruit jeb dzeltenīgais, par kuru nebiju lielā sajūsmā, bet Raimonds saka, ka jādod otra iespēja šim auglim, jo mēs vienkārši neesot trāpījuši uz labu.
  3. Pēc tam nogaršojām dragonfruit jeb rozīgo un tas gan man, gan Rafaelam visvairāk gāja pie sirds. Garšo kā neitrāls kivi, bez skābuma.
  4. Mangustāns jeb melnais mandarīns ir auglis, kas sastāv no daiviņām, kas vizuāli atgādina ķiplokus, bet ir ļoti saldas un garšīgas.

 

DURIĀNS

Duriāns pelnījis atsevišķu sadaļu no augļiem. Plašāk pazīstams kā augļu karalis jeb smirdīgais auglis, ko visur aizliegts ienest. Zīme ar nosvītrotiem duriāniem ir pie jebkuras ieejas – veikalos, metro vai jebkurā citā iestādē, jo tas uzreiz piesmirdina telpu, kurā atrodas. Tas gan neliedz vietējiem tos ēst gardām mutēm. Ej nu sazin, kāpēc, jo garšo pēc… kaut kā veca. Tiešām pretīgs.
Manu pirmo testēšanu var redzēt zemāk video, bet papildus jāpiemin, ka šis eksmeplārs, ko iegādājāmies nebija diez ko smirdīgs LĪDZ BRĪDIM, kad nokodusi pāris kumosus, atstāju to sutināties maisiņā un staipīju līdzi. Pēc kādām 10 minūtēm mani pārsteidza visur līdzi nākoša smaka… protams, ka no maisiņa. Lieki piebilst, ka duriāns attapās miskastē.

BET mēs tam devām otro iespēju, ieraudzījuši, ka saldējumu ēstuvē ir duriāna saldējums! Varbūt šādā variantā tas būs ēdams? Protams, ka ne. Joprojām smirdīgi, negaršīgi un pat neēdami. Atstājām uz šķīvja. Trešās iespējas šķiet vairs nebūs. Augļu karali, piedod, Tu nebūsi mans karalis.

 

Processed with VSCO with a6 preset

 

MOŠĶI

Šķiet visur pasaulē valda uzskats, ka Āzijā vietējie pārtiek no ceptiem kukaiņiem un ēd to kā baigo delikatesi. Mums gan radies priekšstats, ka tos pāris stendus, kur pie kā tāda iespējams tikt, vietējie uzslējuši tik tāpēc, lai tūristi dabū kāroto, jo paši ar neko tamlīdzīgu savā uzturā neaizraujas. Tad nu vajadzēja, protams, man arī notestēt pāris kraukšķīgus sienāžus. Lūk, video:

 

CENAS

Kā jau iepriekš minēju ēdiena dažādība ir milzīga un tas pats attiecas arī uz cenu diapazonu. Kādu dienu dabūjām pieēst pilnus punčus tirdziņā pa 1,50EUR abiem kopā, bet citu dienu atstājām pāri padsmit EUR par vakariņām. Viss atkarīgs no paša vēlmēm un spējas atrast labākos piedāvājumus. Ja svarīgi paēst glītā, tīrā, sakoptā vidē, bet lēti, tad lielveikalos ir labi food court, kur var dabūt garšīgu arī lokālo virtuvi pa prātīgām naudiņām. Bet streetfood ir savs neatņemamais šarms, ar visu tveici un smakām komplektā.

Tā nu mums pagaidām sokās ar ēšanas kultūras iepazīšanu. Vēl daudz jaunu garšu mūs sagaida! Labu apetīti mums, labu apetīti jums!

Processed with VSCO with c1 preset

 

2.diena Bangkokā – Boom, China Town, Tuk-tuki un vēl

Tikai 2.diena, bet šķiet jau ka pagājusi nedēļa kopš ieradāmies, jo tik emocijām un iespaidiem piepildītas šīs dienas. Tā kā pamodos līdz ar gaiļiem, skaidrs, ka šodiena likās visgarākā pasaulē, bet nogurums pielavījās tikai pašā vakarā, jo adrenalīns iepazīt pilsētu uzlādē baterijas un ļauj maukt uz priekšu Bangkokas haotiskajās ielās. 

TEMPERATŪRAS SVĀRSTĪBAS

Šodiena sākās ar nepatīkamu pārsteigumu, ka mazulim ir temperatūra un iesnas, kas gan nebija nemaz tik neparedzami ņemot vērā vakardienas salīšanas, sasvīšanas un vēlāk auksta kondicioniera kombināciju. Te tev nu bija daudz laimes vāŗdadienā, Rafael. Neskumām, bet gan vienkārši rīkojāmies – iedevām zāles un paņēmām līdzi somā, kā arī centāmies saģērbt atbilstoši gan āra karstajai, gan iekštelpu aukstajai temperatūrai. Tas ir diezgan izaicinoši, bet šķiet, ka mums izdevās.

13835653_10208213304504704_1218224905_o
Centieni saģērbties atbilstoši visām temperatūrām, ar kurām dienas laikā nākas saskarties. Vērā jāņem ledusauksti kondicionieri, tveice dienas vidū, saule un iespējams lietus… tik vien.

TUK-TUK

Dienas plānus veido Raimonds, jo te bijis jau iepriekš, tad nu es uztraucos tikai par to, lai mazajam viss pietiekoši un pati esmu gatavībā. Šodien viņš mūs aizveda pabrokastot un tad beidzot (!) bija pienācis laiks man pamēģināt tuk-tuku. Tiem, kuri nezina kas tas ir – tuktuks ir šāds transportlīdzeklis. Kā motorolleris ar lielu piekabi un jumtiņu. Tāāds aparāts! Biju sapņojusi to pamēģināt kopš uzzināju, ka tādi eksistē. Šajā pilsētā, kurā satiksme ir elle, šie takši ir perfekti, jo ir kompakti un ietilpīgi vienlaicīgi, kā arī iespējams nokaulēt cenu pa lēto. Izbaudīju “Ātrs un bez žēlastības” braukšanas stilu. Šoferis bezbailīgi šķūrēja ar šķietami nestabilo agregātu starp mašīnu un motorolleru burzmu bez jebkādu noteikumu ievērošanas. Man patika pārmaiņas pēc pārvietoties pa pilsētu zemes līmenī, jo tā varēju pa ceļam apskatīt apkārt notiekošo bardaku, ieelpot smaržas un smakas, un izbaudīt neprātīgo satiksmi. Pie tam viņi tak brauc pa ielas pretējo pusi! Piedzīvojums ne pa jokam un jau nevaru sagaidīt, kad paši mauksim ar tuktukiem pa Indiju.

Pirmoreiz tuk-tukā

PILSĒTA N-TAJOS STĀVOS

Par to ielas līmeni ieminējos tāpēc, ka šeit grūti noķert brīdi, kad esi patiešām uz zemes. To laikam grūti izprast, bet šī pilsēta izkārtojusies vairākos stāvos – metro zem zemes, skytrain virs, arī vairākos stāvos. Tā kā ar šiem transportlīdzekļiem pārvietojamies visvairāk, visu laiku sanāk būt kustībā augšup vai lejup pa trepēm un vienā brīdī vienkārši nojūk, kurā virzienā ir zeme. Interesanti arī, ka pie teju katras lielākās metro stacijas uzreiz ir tuneļu vai tiltu savienojumi ar tuvāko lielveikalu, tāpēc gandrīz visu laiku ir jumts virs galvas un nav īsti saprotams, kad esi ārā, kad iekšā. Vislabāk to var noteikt pēc temperatūŗas – jo siltāk paliek, jo tuvāk kādai izejai uz ārpasauli esi.

CHINA TOWN

Iepriekšminētais crazy tuktuks mūs aizveda uz China Town. Tuktuka kratīšanās bija iemidzinājusi Rafaelu diendusā, tāpēc caur China Town nācās viņu stiept. Bērni miegā pārvēršās riktīgos ķieģeļos, iztēlojaties milzīgu burzmu, karstumu un 10 kilogramus opiņā. Bet uz maiņām ar Raimondu pieveicām nešanu, viegli nebija, bet skaidrs, ka ar ratiem būtu vēl neērtāk, ja ne vispār nereāli. Bet pats rajons fenomenāla vieta. Skats tieši tāds, kādu iztēlojaties vai esat redzējuši filmās. Raibs gar acīm, visapkārt ņigu ņegu, viena smaka nomāc citu un var nopirkt pilnīgi JEBKO. Ejot cauri tirgus ēdienu zonai nepazinām 90% produktu, kas bija nopērkami. Reāli nav ne jausmas, kas bija tas, ko mēs redzējām un varējām saost. Lieki neeksperimentējām un ļāvāmies baudīt tikai ar actiņām. Pēc tam gan ieķēru somiņu un metu acis uz vēl visādām lietām, bet tās atstāsim citām reizēm, kad būsim ieradušies ar somu, kurā to visu salikt. Preču klāsts teju bezgalīgs un cenas neticamas. Sapratu, ka vajadzēja klausīt Raimondu un braukt pustukšu somu, jo sapirkties gribēsies pavisam notiekti. Ļoti šarmanta, neparasta pilsētas daļa, kurā NOTEIKTI atgriezīsimies.

Mēs atpakaļceļā no China Town

BOOM

Ja vakardienas zvaigzne bija Rafaels, tad šodienas stāsta centrā būs Boom. Tā, protams, ir iesauka nevis viņas īstais vārds. Par viņu es notiekti stāstīšu atkal, tāpēc šoreiz tikai mazliet iepazīstināšu. Viņa ir Raimonda paziņa no iepriekšējiem Āzijas piedzīvojumiem. Pārliecinājos, cik vērtīgi ir iepazīties ar vietējiem, jo no viņas pāris stundu laikā uzzināju tik daudz interesantas informācijas par šejienes dzīvi, ko neuzzinātu nevienā tūrisma ceļvedī.

Šodien viņu satikām, lai izpalīdzētu vienam projektam viņas darba vajadzībām, par ko pastāstīšu vēlāk. Bet pēc darba sekoja vienkārši iepazīšanās un kopīga dzīvesvietu variantu apskate. Raimonds bija noskatījis opcijas, bet nekam neteica galavārdu, jo interneta piedāvājumi mēdz nesakrist ar realitāti, īpaši jau nu Bangkokā. Mūsu izvēli atrādīšu, kad atslēgas jau būs rokā. Par visu pēc kārtas.

Nemāku jums aprakstīt to entuziasmu ar kādu šī meitene mums palīdz. Brīžiem šķiet, ka viņai tas dzīvoklis vajadzīgs vairāk kā mums, jo viņa tik nopietni pieiet variantu atlases procesam. Un visam citam, kas mums interesē. Visu izstāstīja, visur pavadīja, visur aizveda un manā sirdī ir 100% drošības sajūta, ka ar mani viss būs kārtībā arī tad, kad Raimonds ar grupām dosies Piedzīvojumos, bet mēs ar Rafaelu paliksim Bangkokā vieni. Un tā sajūta šajā svešajā zemē ir tik svarīga. Zināt, ka tu nepaliksi viens. Jo Latvijā pārdzīvojot vientuļo ziemu bez Raimonda klātbūtnes vienmēr zināju, ka ģimene vai draugi ir zvana attālumā, bet te mani sagaidīja liela pilsēta bez paziņām. Tagad man ir, nebaidos šī vārda, draudzene. Uzzinājusi, ka Rafaels apslimis, uzreiz bija gatava sagādāt zāles vai sarunāt ārstus. Mums viss būs labi, mums viss pavisam notiekti būs labi.

Dienu noslēdzām ar vakariņām Boom ieteiktā ēstuvē pilnībā paļaujoties uz viņas izvēlēm, kas garšoja lieliski! Tad nu izdevās Rafaela vārda dienai par godu ļoti jaukas vakariņas. Taizemē gan vārda dienas nesvinot, bet viena brīnumjauka taizemiete šodien svinēja maza, mīļa latvietīša vārda dienu. Tā nu mēs pilnīgi dažādas kultūras vienojāmies mūsu tradīcijā viņas zemē. Vai nav brīnumaini? Jūtu, ka tieši viņa būs mana atslēga uz šo pilsētu un esmu ļoti pateicīga, ka mums bija iespēja sastapties.

13682336_10208213125220222_700551183_o
Ļoti lokālas Rafaela vārda dienas vakariņas lieliskās vietējās paziņas Boom kompānijā

Atgriezāmies viesnīcā 9 vakarā, kaut bijām izgājuši 9 no rīta ar plānu doties paēst brokastis. Lūk, ko nozīmē ļauties piedzīvojumam. Jāļaujās pārsteigumiem. Jābūt fleksibliem un jāpielāgojas. Piemēram, no rīta biju paņēmusi līdzi tikai 1 pamperu, tāpēc vajadzēja piepirkt vēl pāris. Šī iemesla dēļ pirmo reizi izskrēju Bangkokas bardakā viena pati ar mazo un tās pāris minūtes sajūtas bija neaprakstāmas, varētu šķist sīkums pilnīgs, bet man tas bija tāāds piedzīvojums. Jo viens ir sekot Raimondam, kad viņš pārliecinoši kaut kur mani ved. Kas pavisam cits, tikt pašai galā. Tas man vēl būs jāiemācās. Būs interesanti!

Mazā staipīšana ar rokām, karstums un iespaidu pārbagātība mūs pamatīgi nokausējusi, tāpēc saku jums arlabunakti.

P.S. – joprojām esmu bez telefona, tāpēc pagaidām maz bilžu un daudz teksta. Drīzumā būs vairāk vizuālā uzskates materiāla. Jūtu, ka prasās! Tikai pacietību! 🙂

Ceļš uz Bangkoku un pirmie iespaidi

5:30 Bangkokā. Esmu pamodusies līdz ar pirmajiem gaiļiem un šoreiz tas nav tikai izteiciens, bet kaut kur, tepat aiz loga, pilsētas džungļos dzied gaiļi. Pilsēta mostas, lai gan tā īsti nemaz nebija aizmigusi, jo, šķiet, ka Bangkoka neguļ. Laiks 1.atskaitei.

Pirms došanās ceļā

IMG_20160726_121119-2
Sabužināšanās pirms aizbraukšanas

Šoreiz pārsteidzošā kārtā izpalika pirms-došanās-ceļā-stresiņš un pēdējā brīža krāmēšanās, jo bijām gatavi doties un varējām izbaudīt pēdējās dienas kopā ar ģimeni un Miu. Pie Cēsu radiem vienkāršas atvadu vakariņas pārvērtās par varenu ballīti, jo pieķērām klāt Rafaela vārda dienas svinības (kas īstenībā ir tikai šodien). Mazie izdauzījās pa pūsli un kārtīgi izspēlējās. Sačubinājuši suni un pamājuši “atā, atā” devāmies ceļā. Pirms došanās uz lidostu papusdienojām arī ar manu ģimeni un saņēmu dāvanā bildes, ko pielikt jaunajā dzīvesvietā, lai savējie vienmēr blakus. Tad jau gan drusku kamoliņš kaklā parādījās. Kad tētis pēc atvadīšanās vēlreiz piezvanīja, tad jau gan uzsita asariņu arī. Bet, skumjām mijoties ar patīkamu satraukumu, soļojām lidmašīnas virzienā.

IMG_2942
Atvadu ballīte Cēsīs

 

Lidojumi

IMG_20160726_181852-2
Tikko pamodies pirms 1.lidojuma

Rīga-Stambula

Tā kā Rafaels jau bija lidojis lielu gabalu (Rīga-Florida) jau 4 mēnešu vecumā, man bija aptuvens priekšstats par to, kā viss varētu notikt. Jau biju morāli sagatavojusies, ka šoreiz būs krietni grūtāk, jo tagad mazajam ir vecums, kad ilgstoši mierīgi nosēdēt ir grūti un vajag staigāt, rāpot, bakstīt un ņemties. Bet realitātē viss bija daudz patīkamāk kā biju gaidījusi.

Iepriekš biju sapriecājusies, ka lidojumi iekrīt tieši Rafaela miegu laikā. Tātad būs pašiem vieglāk, jo mazāk būs jānodarbina rakaris. Pirmais reiss ap 18:30, tātad 2.diendusas laiks. Centāmies noturēt mazo nomodā, bet, spītīgi cīnoties ar miegu, ap 17:45 mazais tomēr iemiga man opā kamēr čekojām somas. Nu neko. Plāns iemidzināt kamēr paceļamies pa pieskari. Tā nu visu pirmo lidojumu, kas ilga aptuveni 3h Rafaels dzīvojās pa lidmašīnu nomodā. Un pat nenācās izmantot multenes (uzsitam sev pa plecu)! Tās bijām salādējuši iPad, lai kašķīgiem brīžiem būtu kāda izklaide, kas novērš uzmanību. Pacelšanās un nolaišanās laikā devām knupi un padzerties ūdeni, lai nespiež ausis ciet un šķiet, ka tas strādāja, jo nekādas pazīmes, ka tas viņu ietekmē, Rafaels neizrādīja. Pārējo laiku pavadījām ēdot, dziedot dziesmiņas un skaitāmpantiņus, spēlējoties ar aviokompānijas iedotajām mantiņām un krāmējot iekšā/ārā žurnālus no žurnālu kabatiņas. Šoreiz salīdzinot ar pirmajiem lidojumiem pāris mēnešu vecumā, Rafaelam interesēja arī, kas notiek aiz loga.

Stambula – Bangkoka

Mazais pētnieks Stambulas lidostā
Mazais pētnieks Stambulas lidostā

Nedaudz neomulīgi par lidojumu caur Stambulu bija neseno notikumu dēļ, bet, uz vietas nonākot, šķita ļoti mierīgi un droši. Šī ir tā vieta, kur zaudēju sakarus jeb manas snapchat un jebkādas citas atskaites beidzās, jo, pirmkārt, netikām pie lidostas interneta un, otrkārt, man uzkārās telefons. Tad nu nācās pabaudīt offline dzīvi un pastresināt mājiniekus, kuriem bijām apsolījuši dot ziņu. Man, protams, sažņaudzās sirsniņa, jo dikti gribēju visus pirmos iespaidus iemūžināt, bet nu viss notiek kā jānotiek – man uzdāvināja iespēju pirmos pārsteigumus izbaudīt oflainā, bez ķeršanās pēc telefona.

Stambulas lidostā mums bija jāpavada aptuveni 3 stundas līdz nākamajam reisam tad nu devāmies pastaigā pa lidostu, izmetām līkumu caur veikaliem un nespēju atturēties nogaršot turku saldējumu, kas nāca ar mini šoviņu komplektā. Stundas ātri vien pagāja līdz bija jau jāstājas rindā uz reisu. Bija plānots izlidot ap 01:00, tad nu centāmies atkal bija mazo noturēt nomodā un aizmidzināt lidmašīnā, šoreiz jau uz nakti. Bet, šķiet, šajā dienā kāds par maniem plāniem ņirgājās, jo kādas minūtes 10-15 pirms iekāpšanas mazais vairs nevarēja izturēt un deva vaļā riktīgu koncertu par prieku visiem rindā stāvošajiem un lidostas darbiniekiem. Stāvēju, kaunējos, sarku un bālēju, ucināju tā un šitā, bet ar to miegu ir tā, ka pagaidām uz nakti draudziņš aizmieg tikai pie pupa, tāpēc es tur varēju kaut pa sienām staigāt, tas neko nebūtu devis. Lieki teikt, ka krūtis izkarināt, stāvot rindā pāŗdesmit cilvēku priekšā, nebija īsti iespējams. Mazliet pabiedējām tautu, bet šī iemesla dēļ tikām paši pirmie lidmašīnā un uzreiz iemidzinājām mazo brēkuli.

IMG_20160727_100207-2
Labrīt lidmašīnā otrā pasaules malā

Tam sekoja aptuveni 9 stundu lidojums. Tā kā tas bija nakts miega laiks, lidojums pagāja diezgan ātri, jo lielāko daļu vienkārši čučējām. Rafaelam piešķira baby bassinet jeb mazuļu gultiņu un varējām atvilkt elpu arī mēs. Pat filmu paspēju paskatīties. Pati izgulēties gan īsti nepaspēju, jo mazajam bija caurs miedziņš, mazliet satraucos, ka tik viņš neizdomā piecelties un izvelties no savas gultiņas un arī nakts vidū mūs pārsteidza ar vakariņām jeb drīzāk naksniņām. No rīta brokastis, mazliet rotaļu un tad jau arī multeņu laiks, jo sāka aptrūkties idejas izklaidēšanai. Piezemējamies Bangkokā.

IMG_20160727_100006-2
Nolidojušies pāri puspasaulei

Pirmie iespaidi

Miegaina, bet sapriecājusies devos jaunās dzīvesvietas virzienā. Pirmā jautrība sākās pie vīzu kārtošanas, jo mazais bija izdomājis aizmigt, bet bija jābildējas un aizmidzis mazulis bildei nederēja. Jā, ar miegiem mums jautri šajā braucienā iet. Tad nu tikko iemigušo Rafaelu modinājām augšā un pāris pirmās bildes izdevās ļoti smieklīgas ar dažādām “eu nu, es gribu gulēt, kas te notiek” sejasizteiksmēm. Tikuši pie pieņemama kadra gājām stāvēt rindā, bet mūs palaida pa priekšu, jo bijām ar mazuli. Vēlāk ar Raimondu gan nospriedām, ka tam varēja būt cits iemesls. Jo tas bija brīdis, kad sākās Rafaela slavenības statuss. Jeb lidostas darbiniece jautāja, vai var viņu nobildēt. Nu ok, man nekas nav pretī. Bet tam sekoja vēl citi, kuri izvilka telefonus un gribēja ar Rafaelu taisīt selfijus. Uzmanības viņam te netrūkst, tas nu gan. Mazi, blondi, zilacaini puisīši te ir retums, tāpēc lielā cieņā un katrs cenšās piesaistīt viņa uzmanību, sasmīdināt vai nobildēties ar mazo skaistulīti.

Labi gan, ka Raimonds te visu jau pārzina, citādi būtu 100 reizes apmaldījusies metro un Skytrain pārejās, bet pāris ledusaukstus braucienus vēlāk (jo kondišku neviens te netaupa) esam sasnieguši mūsu viesnīcas rajončiku. Metro pamazām pierodu pie taizemiešu sejām un ar Raimondu trenējamies atšķirt dažādus aziātu veidus.

Tādu īsto, pirmo Bangkokas elpu ieelpoju izgājusi no metro tuneļiem pie Makkasan stacijas. Vadu mudžekļi,  bardaks uz milzīgas ielas un gaiss smaržo pēc streetfood dūmu un vīraka kombinācijas. Trokšņaini, spilgti un haotiski pilsēta iepazinās ar mani. Likās, ka varētu apraudāties no laimes, jo tieši to es biju gaidījusi. Šī nav vienkārši dekorāciju nomaiņa. Cita vide, kultūra vai kontinents būtu par maz teikts, te ir cita planēta! Pilnīgs kosmoss!! Vispozitīvākajā nozīmē, protams. Šķiet no malas izskatījos pēc tā emoji ar sirsniņām acu vietā.

Jautrība turpinās, jo tieši pirms izlidošanas no Rīgas, salauzām lielākās somas ritentiņu, tāpēc tagad to ir neiespējami pavilkt. Tad nu kādu kilometru Raimonds nostiepj milzīgo somu uz pleciem, kas šādam mērķim nemaz nav paredzēta. Tam visam pa vidu lietus sezonai tipiski sāk gāzt lietus un mēs esam izmirkuši, bet tik ļoti vienalga. Tveicītē tā vien prasās mazliet atveldzēties. Uzreiz saprotu, kāpēc Raimonds mani atrunāja no ratu ņemšanas līdzi, ietves te ir tādas ļoti nosacītas. Garāmbraucošs rolleris piestāj un vietējie uzdāvina mums savu lietussargu, lai mazais nesalīst. Rafaela slavas gājiens turpinās. Nonākot viesnīcā nevar saprast, vai esmu vairāk sasvīdusi vai salijusi. Nodušojamies, atvelkam elpu un dodamies paēst, ko nevarēju sagaidīt jau kopš… uzzināju, ka dosimies uz Āziju.

Manas pirmās vakariņas Āzijā bija izcila Tom Yum zupa un svaigi spiesta mango sula ar ledu. Rafaels iesāka bez liekiem eksperimentiem ar baltiem rīsiem. Ar to Tom Yum story tāds, ka Raimonds, atgriežoties no Āzijas, paziņoja, ka tas esot superēdiens un es visādi mēģināju atdarināt šo zupu latviskā manierē vai atrast, kur Latvijā tādu iespējams dabūt. Lieki piebilst, ka mana versija bija pilnīgi citāda un asuma ziņā pilnīgs pussy variants. Bet šī zupa bija tiiik laba, asa gan, pie tā vēl būs jāpierod. Pēc tam kā uzkodu viesnīcai paķēru čipšus ar nori lapu garšu, jo likās baigā eksotika, bet izrādās riktīgi garšīgi!

Tas sākums uz jaunu vietu atbraucot ir tāds, ka gribās visur iet, skriet un aptver jauno uzreiz. Bet labi, ka ir mazais, kas piebremzē un atgādina visu pamazām, pa drusciņai, laika mums vēl pietiks. Gribās katru kaktiņu nobildēt, nofilmēt un jums pastāstīt, bet netverams ir šejienes šarms, tas jāpiedzīvo. Protams, tāpat mēģināšu atrādīt visu uzmanības vērto tiklīdz tikšu pie kāda aparāta vai atdzīvināšu savu telefonu. Tikmēr baudīšu un dodu ziņu, ka man viss labi. Šī pilsēta ir traka, traka, traka, bet es esmu gatava mesties tai virpulī iekšā. Čau, Bangkoka. Draudzēsimies?

Sveika, Bangkoka!
Sveika, Bangkoka!

Tālēs zilajās

Jā, jā, es atkal dodos pasaulē. BEIDZOT! Jau rīt izlidojam uz man līdz šim neatklātu Zemeslodes pusi. Uz austrumiem. Āziju. Soma ir sakrāmēta un iekšēji trinos. 

THE PLAN IS – NOT TO HAVE A PLAN

Par manu nemiera garu šķiet vairs pat nav gari jāstāsta, to esmu apdziedājusi no visām pusēm iepriekšējos ierakstos, blogos un bilžu aprakstos. Bet kaut kas manī nenoliedzami mājo, kas liek laiku pa laikam izrauties no ierastā un “nomainīt dekorācijas”. Labākais remdinājums šai iekārei ir aizceļot. Aizbraukt padzīvot citur.  Sauciet to Pinterest vārdā par “wanderlust” vai vienkārši par mīlestību pret ceļošanu, bet, lai kā to dēvētu, manī tas plūst pāri malām. Un nu beidzot balsij, kas manā galvā svilpo: “Maucam kaut kur!” varu mierīgi atbildēt: “Tūlīt, mīļā”. 

Kopš atgriezāmies no Kanāriju salām pusotru gadu atpakaļ, par mājām saucām Latviju. Kā apaļa bumba atripoju pāri visai Eiropai, lai mūsu pašu zemē piedzemdētu dēlu un tad jau plāns bija drīz vien traukties tālāk pasaulē ar mazu piedzīvojumu mednieku padusē. Bet plāni pajuka un realitātē mani sagaidīja garākā ziema manā mūžā. Vientuļa ziema, kurā dzīvoju gaidīšanas režīmā. Bet Piedzīvojumi bija jāturpina, tāpēc sakostiem zobiem turējos ciešajā apskāvienā ar dēlu un gaidīju Raimondu mājās. Labi gan, ka pēc pirmā gaidīšanas posma izdevās uz 2 nedēļām tikt paciemoties uz Floridu. Pasildīt sānus, atklāt Ameriku (jauns kontinents manā ceļojumu pieredzē) un galvenais, būt visai ģimenei kopā. Pēc tam nāca pavasaris ar Itālijas Alpu piedzīvojumu un atkal uz brīdi mans klejotāja gars varēja būt rāms. Bet 2 nedēļas nevar salīdzināt ar sajūtām, kas pārņem, aizbraucot uz ilgāku laika posmu. Tāpēc drīz vien atkal piezagās sirds aicinājums kaut kur aizklejot.

Daudzi mums teikuši, ka esam traki. Un es vienmēr to uztveru kā komplimentu. Bet šoreiz spēles noteikumi ir mazliet citādi kā iepriekš. Šoreiz aiz vārda “traki” slēpjas ne tikai apbrīns vai balta skaudība, bet arī raizes par to, kā visus mūsu neprātīgos piedzīvojumus pārdzīvos dēliņš. Jo vairums vecāki baidās izjaukt mazulīšu dienas ritmu, kur nu vēl pārcelties 8000km prom no mājām. Bet manī nav šādu baiļu. Varbūt tas ir optimisms, vai varbūt vienkārši mana dzīves filozofija nav pārlieku raizēties. Ja dzīvi uztver caur bailēm, aizsargājoties no visiem iespējamajiem riskiem, tad var sevi sabiedēt tik tālu, ka maz vietas atliek baudīšanai. Piedzīvojumi notiek ar tiem, kuri ir ziņkārīgi, zinātkāri un atvērti. Protams, saprāta robežās, bez liekas likteņa izaicināšanas, sapotējāmies jau gan. Bet es ticu, ka cilvēks ātri spēj pielāgoties jaunai videi, arī mazs cilvēks, tāpēc es ticu, ka mums viss būs labi. Par spīti netīrībai, slimību riskiem un visam pārējam, kas par to galu dzirdēts. Likšu lietā iepriekš minēto labo domu burbuli kā bruņas un laidīšu iekšā tikai good vibes.

Es kaut kā vienmēr autopilotā visām raizēm pretī izdomāju ieguvumus, kas negatīvo atsver. Taču ej tu nost, kāda dzīves skola būs mazulim redzēt citu kultūru, citu vidi, dzirdēt citu valodu, tur neviens bērnudārzs nestāv klāt. Mācīties pieņemt citādo. Mācīties jaunas garšas, smaržas un skaņas. Tas viss mums būs.

Protams, ir arī mazliet bēdīgi aizbraukt. Lai kā gribētos aizbraukt, vienmēr pārņem saldsērīgas sajūtas. Jo te ir tik forši taču. Šodien ēdu jāņogas, iekāpu plikām pēdām dīķī un domāju, cik ļoti es noilgošos pēc Latvijas. Atceros kā Fuerteventurā noilgojos pēc meža, tas ir ārprāts, kā pēc dabas iespējams noilgoties. Pēc ēdiena. Pēdējās nedēļas laikā stūķējam iekšā kartupeļus ar sēņu mērci, cik lien. Pēc ģimenes. Atceros, kā Sicīlijā raudāju, kad sapratu, ka uz Ziemassvētkiem nebūsim mājās. Šoreiz visvairāk žņaudzas sirds par to, ka mazais tagad aug griezdamies un katru nedēļu viņa uzvedībā vērojams kāds jauns pavērsiens, ko tik forši piedzīvot kopā ar brālēniem, vecmammām un pārējiem radiniekiem. Bet mans čujņiks saka priekšā, ka savējos neaizmirst. Ticu, ka tas mazais atbrauks atpakaļ un samīļos vecvecākus tik cieši kā nekad iepriekš.

Ir tādi brīži, kad uznāk homesick sajūta, neko tur nevar padarīt. Zinu, ka arī šoreiz tā noteikti būs. Ka es noilgošos pēc visa tā, kas te šķiet tik ierasts un nemaz ne īpašs. Bet tieši tāpēc vēl jo vairāk ir jāaizbrauc. Lai no jauna ieraudzītu savu ikdienas rutīnu kā mīļu kārtību, kurā ar prieku atgriezties.

Mani aizrauj nezināmais. Man patīk pārmaiņas. Patīk apmaldīties, pazaudēties un atrasties no jauna. Man patīk nezināt, kas mani sagaidīs. Uzticēties, paļauties un dot brīvību pasaulei mani pārsteigt. Es Tev dāvinu sevi, pasaulīt. Es dzirdu, kā Tu mani sauc. Es jau nāku. 

P.S. – šodien Rafaels pirmo reizi pamāja, kad viņam teica “Atā, atā”. Nu, vai nav zīmīgi nu? Arī viņš ir gatavs atvadīties no mājām.

foto avots – Pinterest

WE TRAVEL NOT TO ESCAPE LIFE, BUT FOR LIFE NOT TO ESCAPE US

1.gada pārskats jeb iesācējmammas atziņas

Manam dēlam jau gandrīz nedēļu ir gads. Bet joprojām mazliet mulsi skaļi apgalvot, ka esmu mamma. Tas šķiet tāds ārprātā atbildīgs un nopietns tituls, ko nest, bet es taču esmu kaut kur pilnīgi pa gaisu. Kā gan man var uzticēt tik svarīgu darbu. Ne es tā īsti protu pabeigt iesākto, ne savas domas saganīt, kur nu vēl bērnu audzināt. Un tomēr es esmu mamma. Un man ir dēls. Pa īsto. Jau veselu gadu. Pa šo laiku visādi piedzīvojumi, pārdzīvojumi, pārdomas, vilšanās, ilūzijas, pārsteigumi un citādas pieredzes, kas novedušas pie vairākām atklāsmēm, ar kurām labprāt padalīšos. Ne tāpēc, lai mācītu kādam dzīvot vai audzināt savus bērnus, bet gan tāpēc, ka “vārdi māca, bet vienmēr bij zināms, ka piemēri aizrauj”. Tas, ka katrs bērns ir citāds un situācijas tik dažādas, ka viena pareizā vecākošanās formula nav, tas ātri vien bija skaidrs. Bet līdz citām atziņām bija jānonāk pieredzes ceļā. Tad nu laipni lūgtum smelties no mana piemēra, kas pašam labpatīk – iedvesmu, mierinājumu vai vienkārši aizraujošu lasāmvielu.

ILŪZIJAS PIRMS

Mans bērns negulēs mūsu gultā

Biju saklausījusies lepnu vecāku stāstus par zīdaiņiem, kas jau guļ savās gultās un pat istabās un domāju: “Nu gan baigie malači. Es arī tā gribētu.” Ātri gan pārgāja man tā gribēšana, jo es sapratu, ka man tas vienkārši ir neērti. Gan jau, ka pēc visādām grāmatām un psihologu ieteikumiem tas ir nepareizi, bet nu lai. Ātri vien sapratu, ka manas bērna audzināšanas metodes būs nevis grāmatās, bet gan sajūtās balstītas. Un mana sajūta bija tāda, ka man ir slinkums 5x naktī celties no gultas, iet pakaļ raudošam bērnam, kas pēc tam nevar nomierināties, jo ir jau samodies un saraudājies, bet gan nolikt viņu blakus gultā (ar pakaviņa spilvenu apkārt, lai nebūtu jāraizējas par nejaušu uzgulšanos virsū) un nomierināt uzreiz jau pie pirmā bļāviena.

Un es šo savu izvēli nenožēloju, jo biju sabiedēta, ka pirmos mēnešus būs jāiztiek ar miega kripatiņām. Turpretī jutos tīri labi izgulējusies, kas nozīmē, ka dienā varēju normāli funkcionēt kā cilvēks nevis izbesījusies fūrija.

Protams, protams, tam ir arī savi mīnusi – bērnu būs grūtāk atradināt no gulēšanas vecāku gultā, bērnam jāiemācās pašam iemigt utt., bet šie mīnusi man šķiet sīkumi salīdzinājumā ar ieguvumiem. Esmu egoistiska sliņķe? Nu varbūt. Bet izgulējusies, ha!

 rafaello un raimonds miegaa migaa

Visi bērni, kuri skaļi uzvedās publiskās vietās, ir izlaisti

O, par šo es biju tik ļoti pārliecināta, ka tagad riktīgi smieklīgi. Nē, nu pastāv jau vēl variants, ka mans dēls ir izlaists, tāpēc viņš šo manu ilūziju tikai apstiprina, bet man tomēr gribētos ticēt, ka viņš ir normāls bērns, kurš mēdz šad un tad skaļi uzvesties arī publiskās vietās. Jo mazi bērniņi raud. Viņi nemāk pateikt: “Mammu, man ir karsti/nāk miegs/sāp vēders/gribās gulēt/utt.” Viņi raud, lai to visu pateiktu. Ja pietiekami ilgstoši to ignorē vai mēģina aizkavēt ar uzmanības novēršanu, mantiņām vai knupjiem, tad agrāk vai vēlāk čīkstēšana pārvēršas normālā kviecienā no visas silītes un ne vienmēr tas notiek mājās.

Tas notiek pastā, kad rindā priekšā vēl 5 pensionāri, kas ieradušies pārrunāt dzīvi, tas notiek veikalā pie kases tieši tajā brīdī, kad izmisīgi pa somu mēģini atrast karti, tas notiek uz ielas, kad esi izlēmusi izmest papildus līkumu pastaigājoties un attopies 5km no mājām un vēl visādās foršās vietās visnepiemērotākajos brīžos.

Bet ja tā padomā tādu piemērotu brīžu šādai situācijai jau nemaz nav. Daudzas mammas mēdz satraukties par: “Ko nu citi padomās”. Bet es ātri vien tam atmetu ar roku, jo nu sorry – jā, es esmu mamma, jā, mans bērns raud, bet jā, man vajag to pastu, veikalu un pastaigu. Un patiesībā jau bieži vien tie citu nosodošie skatieni ir tikai mūsu pašu iedomas. Vairums gadījumos citi cilvēki skatās, vienkārši, jo ir grūti nepievērst uzmanību trokšņainam bērniņam. Ne tāpēc, ka viņi domā, ka esi slikta mamma, ne tāpēc, ka viņi domā, kāds Tev izlaists bērns. Viņi vienkārši satraukti ieklausās un nezina kā rīkoties. Mans ieteikums, ja sanāk būt blakus līdzīgā situācijā, kad mazais dod vaļā un mamma nezina kur likties – ignorē vai palīdzi. Blenzt virsū nenozīmē palīdzēt. Tas mammai tikai rada papildus stresu. Palīdzēt nozīmē pieturēt somiņu, atvērt durvis, padot maisiņu, arī palaist pa priekšu rindā, mēģināt izklaidēt vai novērst mazuļa uzmanību utml. Pēc situācijas. Bet viens nu ir skaidrs – kauna izjūtu bērns ātri pārmāca. Jo mans bērns mēdz uzvesties skaļi un tomēr es dodos ielās. Ja traucē, sorry. 

rafaello bimbaa

Es strādāšu un turpināšu aktīvu sociālo dzīvi, bērns to tikai papildinās nevis liks man izkrist no aprites

Šī manai tipiskai Strēlnieka dvēselei bija sāpīgākā ilūzija, kuru palaist vaļā. Mīlu brīvību, mīlu spontānus lēmumus, mīlu piepildīt pēkšņas iegribas, mīlu sevi, savu laiku, laiku sev, laiku hobijiem, laiku slinkošanai, laiku savas dzīves apcerēšanai, sapņošanai un fantazēšanai. Mīlu radīt, ļauties radošiem lidojumiem, ļauties iedvesmai, kad tā uznāk. Bet piedzimst bērns un sāk diktēt savus noteikumus, jo visa dzīve gribot negribot pakārtojas viņa vajadzībām un savs ego ir jāuzliek “mute” režīmā un jāziedojas tam bērnam. Jo viņam vajag Tavu uzmanību bez variantiem. Ikdiena pārvēršas par dzīvošanu, pildot pienākumu virkni, nevis apzinātu, baudpilnu dzīves svinēšanu. Tas ir grūti. Tiešām grūti tajā mammas režīmā nepazaudēt sevi kā cilvēku, kā sievieti, kā draudzeni.

Man gan šķiet, ka esam ļoti aktīvi un daudz gorāmies pa publiskiem pasākumiem, un nebīstamies iet ar Rafaelu cilvēkos, bet tomēr manas ieceres nesakrīt ar realitāti. Gaidīju, ka tas būs daudz vieglāk. Jo šī brīža īstenība ir tāda, ka, lai kur es atrastos, es esmu tur tikai ar puskāju, jo mana uzmanība pieder dēlam. Es fiziski atrodos koncertā, bet es šo pieredzi piedzīvoju tikai pa pusei, jo pusi koncerta es nemaz nedzirdu, es klausos, vai bērns ratos nav pamodies. Es satieku draudzenes, bet pusi vakara skraidu dēlam pakaļ pa restorānu, kā rezultātā pusi sarunu nemaz neesmu dzirdējusi vai nevaru iebraukt tēmā.

Un par strādāšanu vispār ir atsevišķs stāsts, kāpēc man to vispār vajag. Bet būtiskais ir tas, ka nekāda baigā strādāšana jau nesanāk. Manā ilūziju pasaulē es nolieku mazo stūrītī spēlēties ar viņa mantām un tikmēr rakstu, veidoju un darbojos. Bet, protams, ka īstenībā katru reizi, kad cenšos pieskriet pie datora kaut uz e-pastu atbildēt, dēls karājas manos svārkos un čīkst. Nu… tas ir labākajā gadījumā. Otrs variants ir, ka viņš bāž pirkstus rozetēs, kāpj pa trepēm, ēd zemi vai dara ko citu nevēlamu. Varētu jau šķist, ka pārspīlēju, bet katram, kurš ar mani pavadījis vismaz pāris stundas, saprot, ka tieši tā tas notiek.

Tāpēc nācās sev atzīt, ka mazliet jau no tās aprites es izkrītu gan un manai karjeras un sociālajai dzīvei ir ja ne pauze uzlikta, tad snaudas režīms gan. Svarīgi sevī apzināties, ka tas ir normāli. Ka primārais darbs ir būt mammai un, ka visiem citiem sevi pierādīt vēl varēšu paspēt. Šis ir posms, kad esmu mazajam ļoti, ļoti vajadzīga. Nevis tikai mana fiziska klātbūtne telpā, bet mana uzmanība, manas domas, mans skatiens. Tāpēc pasaule un ego pagaidīs.

gimenite 333

JAUNU VĒRTĪBU PASAULE

Jaunas draudzības

Patīkams blakusefekts izkrišanai no ierastās aprites ir tas, ka atveras durvis jaunām draudzībām. Jo, satiekot cilvēkus ar bērniem, vienmēr būs par ko parunāt. Tāpēc sanāk attapties mammu komūnās, čatiņos, festivālos un citos ģimenēm draudzīgos pasākumos. Un to vajag! Ļoti vajag. Emocionāli šis posms ir ļoti piesātināts ar jaunām pieredzēm, kurās vajag dalīties, bet ar kādu, kurš saprot un kuram tas ir tikpat nozīmīgi. Jo, lai piedod draugi mīļie un tuvie, bet tikai mammas saprot kā ir pieredzēt pirmo temperatūru bērnam. Tāpēc man šķiet, ka šajā laikā būt par vecākiem ir vieglāk nekā mūsu mammām un vecmammām. Jo ir tik viegli nejusties vientuļam un samulsušam savā jaunā dzīves lomā. Pateicoties internetam blogi, citas mammas un pat speciālisti ir viegli pieejami pāris klikšķu attālumā, kas ļauj ātri rast domubiedrus un atbalstu, kad tas nepieciešams.

Laiks un mājas

Piekrītu tiem, kas apgalvo, ka bērnam piedzimstot dzīvē mainās VISS. Jo agrāk skrēju pa galvu, pa kaklu visur, kur mani aicināja un kur pati iedomājos būt. Bet tagad sanāk vairākas reizes vispirms izvērtēt – vai to tiešām vajag. Jo MĀJAS pēkšņi vairs nav tikai lokācija, kur pārnakšņot, bet gan drošības saliņa, kurā patverties no pasaules un būt brīviem, dzīvot pēc saviem noteikumiem. Jebkura izklaide tiek likta svaru kausos, kur pretī ir mierīgs vakars ar vismīļākajiem. Un tas visbiežāk arī uzvar. Ģimene, mājas, miers – šīs vērtības pēkšņi uzpeld vērtību saraksta augšgalā un stabili tur paliek.

Piedzīvojumi turpinās

Šis pirmais dēla dzīves gads ir bijis riktīgs sitiens ar bomi pa pieri, kas licis pamosties, pārvērtēt svarīgo un piešķīris izvēlēm jēgu un atbildības slogu. Es negribu sacukurot, viegli nav, mans bērns prasa DAUDZ un es nekad nebūtu domājusi, ka manī ir tik DAUDZ, ko dot. Tas prasa lielu darbu ar sevi, jo enerģijas rezerves nav mūžīgas, ir jāmācās tās savas baterijas uzlādēt, lai dotu mīlestību nevis aizvainojumu vai dusmas. Bet cauri tiem ikdienas cīniņiem ar lomu balansēšanu, pamatā visam ir mīlestība. Liela mīlestība, ko var sniegt tikai bērns. Ir tik aizraujoši vērot kā viņš mācās, apgūst, izzina pasauli un sevi. Kā viņš top par cilvēku ar savu raksturu un vērtībām. Ir aizraujoši būt blakus un mācīties vienam no otra kā būt un kam ir jēga.

Mīlu tevi, dēls! Augsim kopā! 

rafaello un es huutees

Bērna bildes internetā – kāpēc ne?

Laiku pa laikam domās atgriežos pie kādas mūslaiku vecākošanās tēmas, par ko nemitīgi niez pirksti uzrakstīt, bet arī negribās, jo tā mēdz sakacināt tik pat ļoti kā potēšanās/nepotēšanās un vai vajag vilkt apavus (par ko pat fizioterapeiti strīdās). Bet tā kā šajā jautājumā (līdzīgi kā daudzos citos) ieņemu saprotošu pozīciju, kas mierīgi pieņem abu pušu taisnības, sapratu, ka nav ko turēt sveci zem pūra un jānomierina tie pirksti un prāts un vienkārši jāuzraksta. Par bērnu bilžu publicēšanu internetā. Apskatīsim abus populārākos pret argumentus, kas man šķiet pilnīgi absurdi.

 

Ka tik nenoskauž/neuzliek ļaunu aci:
Latviešu māņticība nebeidz pārsteigt, nav nekāds brīnums, ka “Ekstrasensu cīņas” pie mums ir topā jau simtmilijono sezonu pēc kārtas. Nav tā, ka es neticu ekstrasensorām spējām, domu spēkam utml. – ticu droši vien pat vairāk kā mietpilsonis parastais, bet tai pat laikā man šis šķiet muļķīgākais arguments, kāds vien var būt.

Es nezinu kādi elles izdzimteņi veido jūsu virtuālo sekotāju pulku, bet pieņemu, ka raganas un burvji, kas tā vien gaida, kad varēs kādam uzlikt lāstu, tomēr nav vairumā. Vizbiežāk jau izmantojam virtuālo vidi, lai lielītos par šādiem vai citādiem sasniegumiem, vai atrādītu savas dzīves priecīgos mirkļus, kas parasti pozitīvos cilvēkos izraisa empātiskas izjūtas – o, paskat, cik forši, še tev viens like par smuki izdekorēto Ziemassvētku eglīti / modīgi izvēlēto #ootd / patversmē pastaigā izvesto suņuku. Ar dzīvi neapmierinātiem cilvēkiem, kuriem #vissirslikti, tas noteikti izraisa pretēju reakciju no “lohs, ko lielies” sērijas. Bet ļaunākā rīcība, uz ko viņi parasti ir gatavi, ir to pie sevis nodomāt un viss. Ok, vēl mēdz reizēm saņemties uz niknu komentāru.

Protams, zīdainis ienāk šajā pasaulē ļoti jūtīgs un visi sargā trauslo radību no jebkādām negācijām, kas ir brīnišķīgi. Un tomēr – vai tiešām šī bērna parādīšana cilvēkiem, kuri tomēr ir izvēlējušies sekot/interesēties par tavām ikdienas gaitām, varētu būt kaitīgāka par parādīšanos ar šo pašu bērnu pavisam svešu cilvēku sabiedrībā, piemēram, veikalā vai poliklīnikā? Pieņemu, ka tās ļaužu masas nodomā daudz ļaunākas un skaudīgākas domas. Un galu galā – vai nav tā, ka tas mūs skar, tikai, ja izvēlamies to pielaist paši sev klāt?

Ļaujiet man izmantot ārprātā nūģīgu salīdzinājumu. Atcerieties, kā Harijā Poterā mamma viņu nosargāja no visspēcīgākā ļaunā burvja Voldemorta lāsta? Ar mīlestību. Viņa nosargāja dēlu, kurš nāvējoša lāsta vietā tika pie nelielas rētas. Nu lūk – tieši tāpat mēs ikdienā varam veidot dažādus aizsardzības laukus ar savām domām, vārdiem un darbiem, lai visas šīs nelabvēļu skaudības mūs un mūsu mazulīšus neskartu. Nekādi Voldemortu lāsti mūs neskars, ja pratīsim priecāties par savu dzīvi, neuztraucoties – ko tik citi padomās.

Mani kaitina šis uzskats arī tāpec, ka to attiecina tikai uz bērnu tēmu. Kāpēc tad nav jākaunās likt bildi no sava atvaļinājuma, kur ar kokteilīti gulšņā pludmales smiltiņās? Vai tad to neviens neskaudīs? Vai tiešām skaudību izraisa tikai zīdaiņu mīļās sejiņas?

Vispār par sejiņām runājot – tā izrādās ir kaut kāda īpaši apsargājamā teritorija, jo nav problēmu publicēt pēdas, rokas un citas ekstremitātes, bet nedod Dievs parādīt bērna seju! Nekad neesmu sapratusi, kas ir šī uzskata pamatā? Tas rezultējās visādās bildēs ar aizmiglotām sejām vai dzīvnieku tēliem seju vietā – vai tas nav absurdāk par sejas atklāšanu?

Un vēl jautājums šīs idejas karstasinīgajiem aizstāvjiem – kāpēc bilde ar ratiem ir pieņemama? Tas bērns taču tur ir iekšā un visi ļaunie skaudēji tāpat varēs skaust un sūtīt savus lāstus.

 

Jo tas ir kaitnoši:

  • Īsā atbilde šim argumentam – nu nepatīk, neskaties. Vienmēr ir unfollow/unfriend opcija.
  • Bet ja cenšamies tomēr iedziļināties – vieglāk izprast citu cilvēku sāpes un bēdas, iejūtoties viņu ādā, tāpēc paspēlēsim mazliet lomu spēles.

Iztēlosimies normālu čali Andri, kurš seko Instagram un draudzējas Facebook ar foršo Ievu, ar ko mācījās kopā skolā. Viņi nav tikušies gadus simts, bet internetos dāsni apmainās ar sveicieniem dzimšanas dienās un like jaunām profilenītēm. Viss ir jauki līdz brīdim, kad Ievai piedzimst sīkais un tad pēkšņi seksīgos selfijus nomaina ikmēneša dzimšanas dienu kūku bildītes un pēdiņas dažādās piemīlīgās zeķītēs. Kāda velna pēc Andrim tagad uz to jāskatās?

Nu var jau viņu saprast. Viņam bērnu tēma nav aktuāla un nešķiet interesanta. Patiesbā bērna bilžu vietā varētu ievietot jebko citu, ar ko Ieva varētu aizrauties – ēdiena gatavošanu piemēram. Tad nu Andrim būtu pilns timeline ar #foodporn. Nu, vienīgi tas Andrim varētu likties saistošāk, jo, kā zināms, ceļs uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, nevis piemīlīgām bērnu bildītēm. Galu galā, kad Andris aicināja Ievu Facebook tos tur gadus atpakaļ, viņš negaidīja, ka šis ir tas, uz ko viņš parakstās. Bet neies jau tagad atsekot, jo pazīstami taču, kā tad salidojumā acīs paskatīsies. Un ja nu tomēr tas sīkais paaugās un Ievas apsēstība ar pēdiņām pāriet un seksīgie selfiji tomēr atgriežās? Tāpēc Andris neatlaidīgi turpina ar Ievu virtuāli draudzēties, reizēm neapmierināts pie sevis noņurdot, kad atkal viņa timeline parādās kārtējais bērna sasniegums.

Viena scenārija versija – tas viņu turpina kaitināt līdz brīdim, kad viņam pašam piedzimst bērns. Un tad viņš iebrauc. Tikai tad viņš saprot, kāpēc jāsajūsminās par pirmo zobu, pirmajiem soļiem un pirmajiem vārdiņiem. Jo viņš piedzīvo visu to mega milzīgo sajūtu gammu, kas notiek aizkulisēs, lai tās pirmās reizes notiktu.
Vai mēs varam uz mirkli atļaut sev pabrīnīties, par to, kas vispār ir bērns? Par to, ka divi cilvēki izdomā, ka ir tik ļoti samīlējušies viens otrā, ka tās mīlestības pietiek, lai uztaisītu vēl kaut ko. No pilnīga nekā, uztaisīt cilvēku. Tas taču ir kosmoss pilnīgs! Un tad viņi cenšās (kas ir aizraujošākā daļa). Un tad sieviete 9 mēnešus (!) audzē to mazo radību iekšā savā vēderā – tas ir tikpat ilgi kā mācību gads, piemēram. Bet šim “mācību gadam” neseko nekāds vasaras brīvlaiks, tam gala “eksāmens” ir milzīgs emocionāls un fizisks pārbaudījums, kā rezultātā piedzimst bērniņš un tad īstie pārbaudījumi tikai sākās! Tas mazais kunkulis piedzimst pavisam sīciņš un neprot neko, bet tad tie paši divi cilvēki, kuriem bija tās mīlestības daudz, sāk viņu neatlaidīgi cauri negulētām naktīm dot. Un tad tas mazais sāk kaut ko mācēt. Un tas ir brīnumaini! Un par to ir jāpriecājās! Un, velns parāvis, lai taču tās mammas un tēti priecājās! Visas tā bērna skaņas un skatienus un smaidus un jaunās prasmes, to visu gribās nosvinēt ar kūkām, šampanieti un salūtu, sasodīts. Tāpēc, mīļie izbesītie Andri, ejiet ratā! Ļaujiet Ievām priecāties, par to, ko viņas radījušas! Pamēģiniet paši uztaisīt, ko tik sarežģītu!

Nesaprotu, ar ko gan visas tās citas lietas, ar ko mēdzam dalīties savos sociālajos tīklos, ir īpašākas par bērnu bildēm… Ak, Andrīt, Tu noskrēji šovakar 10km, kā vēsta Tavs endomondo posts? Nu apsveicu, stipriniek, riktīgi piekusi, ja? Ieva to sīko spieda ārā no sevis 20 stundas! Vēlies salīdzināt šos sasniegumus?

O, Andri, Tu nopirki jaunu smuku mašīnu? Aizgāji pie friziera un tiki pie jaunas frizūŗas? Crossfitā sasniedzi jaunu rekordu? Super, baigais malacis, še tev viens like! Ieva tikmēr pusgadu čakarējās kamēr iemācīja bērnam pakakāt nevis savās biksēs, bet gan uz podiņa. Un tad vēl viņš apguvis, kam izmanto tādu brīnumrīku kā karoti, nevis ar rokām izmērē ēdienu pa visu savu seju un Ievas tikko izmazgāto džemperi. Kā būtu ar šādu sasniegumu novērtēšanu? Pukstēšanas vietā, labāk būtu piespiedis to sasodīto like. Jo nu skaidrs, ka vismaz tik viņa ir pelnījusi, ja ne vēl puķes un SPA vīkendu.

Būtībā jau mūsu sociālie tīkli tāds mazs spogulītis mūsu interesēm un vērtībām vien ir, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, kļūstot par vecākiem, cilvēki mēdz dalīties ar saviem novērojumiem / pārdzīvojumiem / piedzīvojumiem šīs jaunās lomas ietvaros. Nepārprotiet, es nesaku, ka tagad visiem jādokumentē savu bērnu dzīve internetos un pārējie ir spiesti par to priecāties. Visam ir savas robežas un jebkādas pārmērības ir nevēlamas. Bet ir tik daudz gaumīgu piemēru. Visu var pasniegt interesanti un skaisti. Arī pamperu stāstus.

 

Te būs dažas (no milijons gaumīgiem piemēriem) manas interneta vides favorītmammas:

Ja jau vajag to demogrāfiskos rādītājus pacelt, tad skaisti vizuāli piemēri, ar laimīgām ģimenēm to tikai veicina, vai tad ne? Es domāju, ka jāmet pie malas kauns un tabu no bērnu bildēm jāņem nost. Var izvelēties šādus foto neradīt publiskai apskatei, bet nevajadzētu justies grēcīgi, ja šāda vēlēšanās tomēr ir. Jo nekāda grēka tur nav. Tas ir skaisti. Atstāsim skaudīgo latvieti pagātnē. Viņa vērtības ir novecojušas un dumjas. 

 

 

 

#CrazySexyDiet priekšlaicīgais finišs

Aprīlis ir beidzies, līdz ar ko būtu jābeidzas manai diētai, bet skarbā patiesība ir tāda, ka jau labu laiku esmu kritusi kārdinājumā. Long story short – es padevos. Un šis ieraksts būs garš iztirzājums kāpēc. Bet tikpat labi to var saukt par attaisnošanos. Ja jau apņēmos publiski lielīties ar savām diētām, tad jau jāiztur līdz galam… ja ne diēta, tad vismaz apņemšanās dalīties pieredzē, vai ne?

Pēc pirmās diētas nedēļas, ko biju pavadījusi cītīgi aprakstot katru savu maltīti un fizisko aktivitāti, izjutu tādu kā nelielu nogurumu. Tas prasīja no manis pārlieku uzmanību. Esmu ieradusi dzīvot spontānā haosā, bet nejauciet to ar bardaku, tā vienkārši ir mana lietu kārtība – daudz brīvas vietas improvizācijai. Un šī mana pārliecība labi atainojas gan manā bērna audzināšanas režīmā, gan darba uzdevumu izpildes secībā, gan manā ēdienkartē. Ir dienas, kad varu iztikt ar pāris banāniem un ir dienas, kad 5 minūtes pēc kārtīgām vakariņām prasās našķoties. Pilnīgs jo-jo. Un še tev – pēc apņēmības pilnas nedēļas sekoja tikpat ļoti intensīva noraušanās no ķēdes. Nu nav rakstura. Ziniet, kas bija lūzumpunkts?

Ne jau nu tā reize, kad draugs bija nopircis veselu maisu smaržīgu bulciņu no mūsu mīļākās bulkotavas. Nē, nē. Tad es vēl lepni turējos un spītīgi mērcēju savus svaigos gurķus līdzpaņemtajā biešu humusā. Bet mans apņēmības kalns sabruka kā kāršu namiņš, kad devāmies līdzi drauga tētim copē un sēdējām Gaujasmalā ar dēlu. Spēlējāmies ar čiekuriem un tai dienai tā piestāvēja ugunskurs, ar visām no tām izrietošajām sekām jeb ceptiem gardumiem. Desu virzienā gan mana roka nestiepās, bet kartupeļus iemetām gan. Un ar kečupu apēdām. Un uzkodām maizīti. Un tajā brīdī nebija ne domas par kaut kādām diētām. Bija tikai svaigs gaiss un izsalkums. Un ugunskurā grauzdēta maizīte, kas garšoja pēc paradīzes. Diētu nemaz nebija jāmet pie malas, viņa pati sabijās un aizlēca.

Un tam visam vajadzētu sekot kaut kādai vaiņas apziņai. Vai kaunam vismaz. Bet nebija! Ne nieka! Bija tikai tāda labi paēduša cilvēka sajūta. Godīgi teikšu – laimīga diezgan. Vai tikpat laimīga es būšu tūlīt, kad sāksies karstais laiks un būs jāstīvējas iekšā vecajā bikini? Gan jau, ka ne. Gribās jau, protams, riepas vietā smuku redeli. Bet, vai šāda diēta ir mans īstais ceļš uz to?

Manu ikdienas uzturu joprojām var dēvēt par plant-based, ja ne 100% vegānu, bet bezglutēna, bezcukura, bezeļļu eksperimentiem vairs neatrodas motivācija. Veselīgi jau ir, bet vēl jo veselīgāk ir mīlēt dzīvi. Un baudīt. Nav jau tā, ka es ienirstu šokolādes kūkā. Salāti un dārzeņi joprojām ir topā, tikai bonusā tam nāk maizītes un mērcītes un citi produkti, kas nav tie diētiskākie. Dārzeņu un graudaugu/pākšaugu attiecība šķīvī drīzāk ir 60/40.

Es nevainošu nekādu krūtsbarošanu pie savas nīlzirga apetītes, vainīga pie padošanās esmu vienīgi es pati – vājš man tas raksturs un atzīstu, ka esmu atkarīga no cukura, miltiem un maizes, ak Dievs, kā es paspēju tik īsā laikā noilgoties pēc maizes. Vai tiešām veselīgāk ir ar dusmu grumbu pierē rīt smūtija malkus nevis ar baudu apēst gurķmaizīti? Nu nezinu. Galvenais, lai tā maizīte ir 1 nevis 10. Es jau allaž iestājos par to veselīgo balansu. Kas gan katram nozīmē ko pavisam citu. Bet man ir skaidras manas robežas. Skaidrs arī, kādās situācijās atļauju sev tās pārkāpt.

Šādi tādi labumi no šī izaicinājuma sev pašai ir aizgūti – esmu atkodusi, kā savā uzturā lietot vairāk ūdeni un galvenais – esmu atgriezusies uz jogas paklājiņa. Varbūt caur to vedīs mans ceļš uz Crazy Sexy formu?

Veseli ēduši! Laimīgi dzīvojuši!

bananmaize

Še jums mana ļoti aptuvenā banānmaizes recepte bonusā:

Sastāvdaļas:

* Banāni (jo gatavāki, jo labāk) x4 (ja lieli) vai x6-8 (ja mazāki)
* Pamatīga šļuka kļavu sīrupa (var lietot arī agavi vai vienkārši cukuru)
* Auzu pārslas (es izmantoju pamērcētas karstā ūdenī, lai uzbriest un ir mīkstākas) 2 pilnas 0,5 glāzes
* 2 0,5L glāzes jebkādu miltu, es izmantoju rudzu, bet var arī kviešu, mandeļu, kokosa, turku zirņu… kādus vien sirds kāro
* Jebkāds piens pēc sirds patikas (es lietoju rīsu) 1 glāze
* pusglāze kokosriekstu eļļas (šķidras!)
* šķipsniņa sāls
* tējkarote cepamā pulvera

Visu blenderē/samaisa līdz tādai pabiezai konsistencei, lai lejot formā līst lēnām kā medus

Tas ir pats pamats jeb bāze un tālāk jau var spēlēties ar sastāvdaļām garšai un konsistencei. Mani favorīti, ko vēl var likt klāt:
* mērcētus (vai 10min vārītus) indijas riekstus
* mērcētas (vai 10min vārītas) mandeles
* dzērvenes skābumiņam
* var pielikt karoti sodu, ja grib, lai uzpūšās kā keksiņš
* vaniļas cukuru/ekstraktu
* melno šokolādi / kakao pulveri
* kokosriekstu skaidiņas
* var likt karoti kukurūzas cieti, ja grib, lai stingrāka sanāk
* kanēli

Cep krāsnī speciālajā maizes formiņā uz 200 grādiem kādas 40min, bet viss protams atkarīgs no krāsns. Pārbaudīt, vai gatava var iebakstot zobu bakstāmo/koka irbulīti un ja velkot ārā kaut kas pielīp, tātad vidus vēl ir slapjš un jāpacep vēl. Jāvaktē līdzi. Kad izcepusies jāatstāj, lai atdziest un tikai tad var griezt citādi būs dikti mīksta un pajuks. Padoms nepacietīgajiem (kā man) – ātrāk dziest, ja ieliek ledusskapī!