Trīce, kas rodas ķermenī stresa situācijās, vairums cilvēkiem saistās ar negatīvu sajūtu, taču patiesībā šo drebēšanu var apzināti izsaukt un izmantot savā labā. Caur to iespējams atbrīvoties no organismā uzkrātā stresa un to iemācīties izdarīt pareizi un efektīvi var ar TRE metodi.
Vispirms teorija
KAS TAS IR
“TRE (no angļu val. trauma and tension release exercises) ir spriedzes un traumu atbrīvojoši vingrojumi, kuru mērķis ir radīt ķermenī trīci, vibrāciju, kratīšanos, drebēšanu. Šādu trīci ir piedzīvojis gandrīz ikviens, piemēram, situācijās, kad jākāpj uz skatuves uzstāties cilvēku priekšā. Šī piedzīvotā drebēšana ir neiorgēnā trīce.
Šāda ķermeņa trīcēšana ir centrālās nervu sistēmas reakcija, kas ir pilnīgi dabisks veids, kā atbrīvoties no pārmērīgas spriedzes. Tas notiek strauji saspringstot un atslābstot muskuļiem, ar mērķi nomierināties un atbrīvoties no muskuļu sasprindzinājuma un ķermenī izmestā adrenalīna, kortizola un citu hormonu daudzuma. Neirogēnā trīce ir iedzimta visiem zīdītājiem. Tā novērojama arī dzīvnieku pasaulē – suņu saimnieki noteikti būs pamanījuši, kā viņu mīluļi dreb, kad laukā ir negaiss vai uguņošana.
Lielākajā daļā rietumu kultūras sabiedrībā šāda ķermeņa trīcēšana tiek uzskatīta par vājuma un ievainojamības pazīmi un ierastā tendence ir mēģināt pa visām varītēm šo drebēšanu apturēt un izvairīties no tās. Tomēr ar to mēs sev nodarām sev pāri. Neļaujoties šai dabiskajai vajadzībai, mēs tādējādi neļaujam organismam dabiskā veidā atjaunoties un atgūt nervu sistēmas un ķermeņa līdzsvaru. Tas rada nepatīkamas sekas un rezultāts ir slikts miegs, paaugstināta nervozitāte, slikts garastāvoklis un neizskaidrojamas dusmas, sāk ciest veselība, jo slikti funkcionē imūnsistēma, parādās depresija, trauksme un veģetatīvā distonija, kā arī spriedze un spazmas muskuļos, kas ilgstoši neatbrīvotas pāriet hroniskās sāpēs. Vistipiskākās ar stresu saistītās sāpes ir muguras jostas daļas sāpes. Iemesls tam ir kāds ļoti dziļš korsetes muskulis iliopsoas jeb jostas zarnu kaula muskulis, kurš saspringst un velk ķermeni kopā aizsardzības pozīcijā – embrija pozā. TRE ir radīts, lai apzināti izsauktu šo trīci jeb drebēšanu šajā muskulī, lai to atbrīvotu no radītā sasprindzinājuma pirms šis sasprindzinājums izplatās pārējās ķermeņa daļās.”
Lai efektīvi mazinātu stresu ir jāizmanto ķermeņa resursi stresa mazināšanai. Palīgrīki no malas var kalpot tikai kā impulss, darbu šā vai tā izdara ķermenis.
Apmācību pasniedzēja Kristīne Brice
KĀ TO PRAKTIZĒ
“Lielākoties šī apzināti piedzīvotā trīce tiek aprakstīta, kā ļoti patīkama pieredze, daži šo trīci raksturo kā iekšējo vibrāciju, kādam tā šķiet, kā iekšējā masāža, citi to izjūt kā ķermeņa siltumu un rezultāts tam visam ir ķermeņa atbrīvošanās no spriedzes un tiek piedzīvots atslābums, kas pārņem visu ķermeni.”
Dažkārt cilvēki šo trīci piedzīvo ar lielas amplitūdas kustībām, kājām būtiski kratoties, kas parasti liecina, ka ķermenis atbrīvojas no lielo muskuļu sasprindzinājuma, savukārt citi piedzīvo daudz smalkāku un maigāku trīci, kas vairāk līdzinās maigi vibrējošai sajūtai, kas pārvietojas pa dažādām ķermeņa daļām, radot patīkami relaksējošu sajūtu.
Katram cilvēkam šī trīce var būt kādā citā ķermeņa vietā. Parasti tā parādās tajās vietās, kur ir vislielākais vai primārais sasprindzinājums. Līdz ar to katram tas var izpausties ļoti individuāli – vienam izteikti kratīsies kājas, kamēr citi to vairāk var piedzīvot plecos un rokās. Katram cilvēkam būs savs individuālais trīces veids, kas atbilst viņu tipiskākajām spriedzes uzkrāšanās zonām. Kā un kur ķermenī izpaudīsies trīce, to regulē katra indivīda tā saucamā reptīļa smadzeņu daļa, tieši tāpat kā pie vienādas fiziskās slodzes intensitātes katram būs savs individuālais sirdsdarbības ritms un elpošanas ritms.”
Gatavi praksei
REGULARITĀTE
“TRE var tikt praktizēts katru dienu, tas palīdzēs atbrīvoties no ikdienā uzkrātās spriedzes. Bet galvenais ir ieklausīties savās ķermeņa sajūtās. Šī metode palīdz attīstīt spēju arvien labāk izjust savu ķermeni, un arvien biežāk var pamanīt tos brīžus, kad ķermenim prasās atbrīvoties no uzkrātās spriedzes. Tas ir veids, kā atbrīvoties no ķermenī uzkrātā sasprindzinājuma, kad ir piedzīvota kāda nepatīkama situācija. TRE ir kā pašpalīdzības instruments, lai saglabātu labu veselību, pašsajūtu un noturību pret nākamajām stresa situācijām.
Katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram ir sava unikālā pieredze un katram ir savs stāsts. Tas nozīmē, ka katram regularitātes jautājums var būt citādāks. Tomēr ieteicamais biežums sākumā ir dažas reizes nedēļā (tā varētu būt katra otrā diena). Apmēram pirmo līdz trešo mēnesi iesaka šo metodi izmantot katru otro dienu, lai pamazām atbrīvotos no ķermenī uzkrātās spriedzes, savilktajiem muskuļiem. Tas ļaus pamazām samazināt daudzo gadu laikā uzkrāto stresu. Pēc tam vari sākt kratīties 2x nedēļā. Ja to dara mazāk kā 2x nedēļā, tad ķermenim ir tendence atkal akumulēt stresu un muskuļiem savilkties.”
KĀ TRE DARBOJAS
“Ar neirogēnās trīces palīdzību tiek izslēgtas centrālās nervu sistēmas izraisītās “cīnīties-bēgt-sastingt” reakcijas, kas ir dabiska reakcija uz stresu, spriedzi, piedzīvotām bailēm utt. Spriedzes laikā muskuļi saspringst, lai ķermenis varētu cīnīties vai bēgt, bet mūsdienās lielākoties mēs ne nu bēgam, ne cīnāmies ar kādu pretinieku vai stresoru. Līdz ar to muskuļi, kas bija gatavi reaģēt, tajos radītā spriedze netiek atbrīvota ar fizisku reakciju – slodzi, asinsritē izmestie stresa hormoni netiek atbrīvoti un tas uzkrājas ķermenī. Ar trīces palīdzību, radot muskuļos kontrakcijas un relaksācijas vibrācijas, tiek atbrīvota ķermeņa muskuļos un saistaudos uzkrātā enerģija un spriedze.
Ir cilvēki, kuri var piedzīvot emocionālu reakciju TRE procesa laikā, tomēr lielākā daļa nepiedzīvo it nekādas emocijas. Kāds var piedzīvot kāda traumatiska notikuma atmiņu uzplaiksnījumus, kamēr citam nekas tamlīdzīgs nenotiek, tomēr, lai arī kāda būtu Tava reakcija, jebkurā gadījumā, notiek ievērojama psiholoģiskā un fiziskā atbrīvošanās un atslābināšanās. Tas notiek ārkārtīgi reti, bet var gadīties, ka cilvēki, kas ir piedzīvojuši smagu traumatisku notikumu savā dzīvē, var piedzīvot nepatīkamas sajūtas vai bailes TRE procesa laikā no emocijām vai to intensitātes, kas var pacelties procesa laikā. Šādās situācijās ir svarīgi zināt, ka jebkurā brīdī process var tikt pavisam vienkārši un viegli pārtraukts un apstādināts līdz ko rodas jebkādas nekomfortablas izjūtas. Tāpēc ir vērtīgi apgūt TRE metodes pasniedzēja klātbūtnē, kurš spēs izskaidrot un parādīt, kas un kā ir darāms, lai nenodarītu sev pāri.
Pagātnē piedzīvotā traumatiskā pieredze, stress un emocionālie pārdzīvojumi ar TRE palīdzību var tikt atbrīvoti bez nepieciešamības atkārtoti tos izdzīvot, to atsaukšanas atmiņā vai runāšanas par traumatisko notikumu.”
Priecīgi iztresījusies ar pasniedzēju
MANA APMĀCĪBU PIEREDZE:
Tā kā par TRE biju daudz dzirdējusi, interesējusies un pētījusi, tāpēc jutos ļoti emocionāli gatava un ar prātu noskaņota visam, kas sagaidāms. Ļoti gribēju šo trīci piedzīvot, bet baidījos, ka varētu izpildīt kaut ko nepareizi un varētu neizdoties. Tātad kaut kāda trauksme, ko izkratīt, bija jau no apmācību apmeklēšanas vien, par citiem ikdienas stresiem nemaz nerunājot.
Bet plašais teorētiskais ievads un lekcija ļāva izprast šo metodi un savu ķermeni vēl padziļinātāk, lai tad, kad tiekam līdz kratīšanās daļai, vairs nav šaubu vai bažu, kas ar mani notiek. Man ļoti patika pasniedzējas Kristīnes pieeja veltīt šai teorētiskajai daļai tik ilgu un padziļinātu izklāstu, jo, manuprāt, ir būtisks arī nolūks un izpratne pirms mēs kaut ko šādu veicam, nevis tikai pati fiziskā daļa. Paši vingrinājumi, kas ļauj stāvokli sasniegt patiesībā ir ļoti vienkārši. Mani ļoti pārsteidza metode, ar kādu tiek individuāli vērtēts, cik daudz vingrinājumi jāizpilda – bija pašam jāsajūt brīdis, kad vingrinājuma intensitāte sasniegusi aptuveni 5/6 atzīmi 10 ballu skalā. Un tad tas bija jāpārtrauc. Bija ļoti interesanti tik intensīvi pievērsties savam ķermenim, lai patiešām sajustu un novērtētu – cik grūti man šis ir? Vai man jau sāp, vai ir sarežģīti, vai ir vēl tomēr ļoti viegli? Tāda ļoti izteikta koncentrēšanās uz savām sajūtām, kas jau vien ir svētīgi ikdienas steigā.
Liels bija mans prieks, kad trīci izsaukt izdevās un tā bija daudz intensīvāka nekā biju iedomājusies. No malas skats noteikti komisks, kā mēs visi – apmācību dalībnieki – tur uz grīdas kratījāmies. Ja kāds ienāktu telpā, varētu noturēt to par masveida epilepsijas lēkmi. Bet mēs vienkārši iztresījām laukā ķermenī uzkrāto spriedzi. Sajūta bija ļoti specifiska, kā muskuļu spazmas, bet emocionāli ļoti atbrīvojoša. Centos maksimāli noklusināt prātu un ļauties ķermeniskajai izpausmei, bet jāatzīst, ka prāts neatlaidīgi centās loģiski izskaidrot notiekošo. Pēc prakses ejot pusdienu pauzē bija grūti šo ievibrētā ķermeņa sajūtu izslēgt, jutu to kā tirpoņu rokās. Pēc kādām 20minūtem gan šī sajūta pārgāja.
Kā teikusi TRE apmācību dalībniece Marina Vidiņa: “TRE ir makšķere, nevis zivs.” Un man atliek tikai piekrist – tā nav brīnumtabletīte, kuru vienu reizi pamēģinot atrisināsies visas problēmas. Tā ir metode, kas ir jāpraktizē. Un, lai cik aizņemti esam, atrast 10 minūtes 2-3x nedēļā savam iekšējam mieram taču varam.
Šīs ir rindas no mana mīļākā Ziedoņa dzejoļa, ko iemācījos toreiz, kad vidusskolā bija dzejas dienas un biju tikko izšķīrusies no savas pirmās, lielās mīlas. Atceros un šķērsām jūtu joprojām. Visus trīs. Gan dzejoli, gan mīlu, gan šķiršanos. Un, lai gan nu jau iekrāta attiecību un šķiršanās bagāža, joprojām šķiet, ka šiem procesiem nepieciešamas kaut kādas īpašas prasmes, kas man vēl nepiemīt. Dzejolis sākās ar vārdiem “izšķirsimies saulītē” un manā prātā tas izklausās pēc kaut kādas pasaku utopijas. Jo realitātē vēl tādu saulainu šķiršanos nav izdevies piedzīvot. Vai tāda vispār ir iespējama? Vai ar stāžu iemācāmies to izdarīt cienīgāk? Vai apgūstot kādus noteikumus šo dzīves pagriezienu izņemt paliek vieglāk?
Freedom / more love
Līdz šim tas šķiršanās maršruts bija aptuveni zināms. Vispirms ir lielais sprādziens ar sāpīgu vilšanās piegaršu. Tad, kad rūgtums norimst, iesākumā inerces, ierasto neironu ceļu vai citu fizisku likumu dēļ vēl nedaudz tiecamies viens pie otra. Līdz visbeidzot pamazām visu kopīgo atlaižam, aizstājam, aizmirstam un būvējam vietā, ko jaunu – sevi, karjeru vai citas attiecības. Ideālā variantā tāds šķiršanās “starter kit”* iekļauj arī draudzības atcelšanu facebookā, kopbilžu izņemšanu no sociālajiem tīkliem un ikdienas gaitu pārplānošanu, lai izvairītos no saskriešanās. Kā saka – no acīm prom, no sirds ārā, vai ne?
Bet šoreiz ir sarežģītāk, jo pa vidu attiecībām ir trešais. Nē, ne jau kāds cits no malas, bet kopīgs trešais. Bērns. Un bēdīgi slavenais “paliksim draugi” nav tikai mānīga frāze, bet pienākums. Pēkšņi ierastais šķiršanās scenārijs vairs nav pielietojams un jāmācās šī “māksla” no jauna. Punkta nav, ir tikai semikols. Ir jāatsvešinās, bet mazliet tomēr arī jāturās kopā. Tas ir kā saraut saites, bet ne līdz galam, vienu tādu trauslu cīpslu veselu atstājot. Un tas, kas tur pēc tam saaug atpakaļ kopā, top par mūsu greizo, nepareizo ģimenes modeli. Jādzīvo atsevišķi, bet ar vienotu mērķi izaudzināt sakarīgu cilvēku. Trakākais, ka pēkšņi cilvēkam, kam tā arī kopdzīves laikā neiemācījies uzticēties, tagad jāuztic savu dārgumu, lieki neiejaucoties, pilnībā paļaujoties. Ar to pašu cilvēku, ar kuru jānojauc visas uzbūvētās sapņu pilis, tai pat laikā jābūvē jūsu mazā cilvēka dzīve un saprašana par mīlestību. Kā mēs varam iemācīt to, ko paši tā arī nekad nesapratām?
Foto: Ilva Barkāne
Kā saglabāt mieru dzīvojot tādā absurdā pretrunā? Kad tiecies prom, bet nākas atkal un atkal vienoties? Ja attiecībās mums nebija pa ceļam, kā lai šķiroties atrodam kopsaucēju? Tā ilūzija, ka mūsu komunikācija taps vieglāka, jo retāka, bija ļoti naiva. Mūsu sarunās var sagaidīt visu emociju gammu no “tikai tu mani tā saproti” līdz “ej tak tu…”. Galvu un sirdi reibinoši pretstati. Dabā tādos straujos kāpumos un kritumos mēdz piemesties augstuma slimība. Tā nu ar jūtīgu emociju vestibilāro aparātu es nodzīvoju visu vasaru. Un bonusā tam, protams, pēc strīda izsmeltiem spēkiem jācenšas saņemties bērna priekšā par līdzsvarotu vecāku izlikties. Jo negribās ne kripatu, ne gramu tā smaguma likt viņam nest. Kāpēc es, muļķe, neiedomājos, ka tikpat grūti, kā iemācīties būt laimīgiem kopā, būs iemācīties būt laimīgiem atsevišķi?
Šī
mūsu pieredze, tas jau nav nekas unikāls. Nepatīkami būt tajā baisi lielajā
šķirto ģimeņu statistikas ciparā iekšā un tai pat laikā kaut kāds miers rodams
apziņā, ka ne mēs vieni šitā cīnamies, meklējot veselīgāko robežu kaut kur
starp mīlestību, vainas apziņu, cieņu, pārpratumiem un partnerību. Lai šāda
sadarbība veiksmīgi izdotos, jāprot sevi nolikt malā, izslēgt savas emocijas,
bet kā to izdarīt savienībā, kas būvēta balstoties uz tām?
Varbūt prast izšķirties saulītē nozīmē atrast jaunu Visuma centru, ap ko gravitēt. Un tad caur to var tālāk cauri dzīvei navigēt. Mūsu saule tagad ir dēls. Visu viņa laimi mums šā vai tā nav lemts ietekmēt. Tāpēc jāiemācās palaist, bet ne pavisam, būt līdzās, bet ne par daudz, noiet dzīvi blakus paralēlēs bez liekām sadursmēm. Galamērķis jau visiem kopīgs – laimīgiem būt. Kā tur nokļūt? Turpinām meklēt.
Tūlīt jau 1.septembris un noteikti daudzus mazos sagaida aizraujošs un satraucošs jauns posms – bērnudārzs. Šī gada februāra sākumā mans dēls Rafaels uzsāka bērnudārza gaitas, tāpēc vēlējos padalīties ar mūsu pieredzi līdz šim, jo tas pavisam noteikti ierakstās šī gada the notikumu sarakstā.
Sākotnējie plāni
Sākotnēji biju nolēmusi mazo laist bērnudārzā ap 3 gadu vecumu, ko psihologi mēdz atzīt par piemērotāko vecumu. Tā kā mūsu dzīvesveids to atļauj un nekādā konkrētā darba vietā man nebija jāatgriežas, varējām šādu ekstru atļauties.
Taču ziepes sākās ap pusotra gada vecumu, kad es pati sāku justies ļoti nogurusi no dzīvošanās diendienā ar mazo, varbūt tas laiks arī sakrita ar kaut kādu krīzes posmu mazajam. Man pašai emocionālā plānā iepriekšējais gads bija smags, tāpēc ļoti nopietni apsvēru domu par bērnudārzu ātrāk, kaut vai uz pusi dienas, lai varētu mazliet atpūsties un uzkrāt spēkus kvalitatīvākam laikam kopā. Tomēr Rafaels vēl ēda pieniņu un kā dadzītis turējās manā klātbūtnē, tāpēc īsti reāls šāds variants nešķita. Nebija arī pienākusi viņa kārta rindā, tāpēc man nācās sakost zobus, tikt pašai (galvenokārt, ar sevi) galā un jāturpina “mammot uz pilnu slodzi”. Zinu, ka daudzām mammām šāds apzīmējums nepatīk, jo visas mammas ir pilna laika mammas, bet nezinu, kā lai labāk noraksturo.
Tā kā mūsu ģimene daudz ceļo apkārt un bieži vien dodas uz ārzemēm uz vairākiem mēnešiem, apsvērām arī iespēju bērnudārza gaitas maksimāli ilgi atlikt un izbaudīt iespēju ceļot visiem kopā. Nekādā veidā neizjutām, ka tas kaut kādā veidā negatīvi iespaidotu Rafaelu, ar citiem bērniem un vienaudžiem saskarsme tika nodrošināta pietiekami caur interešu izglītības pulciņiem, ceļojumos satiktiem bērniem, kā arī draugu un radu bērniem. Kā arī uzskatu, ka šādā agrīnā vecumā nav jāuztraucās par kādu īpašu izglītošanu, jebkādas brīvās rotaļas, kustība vai radoša darbošanās kopā ir uzskatāma par mācīšanos.
Lēmums
Un tomēr sakrita dažādu apstākļu kopums, kas ļāva mums pieņemt lēmumu tomēr pamēģināt Rafaelu sūtīt bērnudārzā. Uzsvars uz pamēģināt. Patīkams moments bija, ka bija šis atkāpšanās ceļš jeb plāns B – ka var neizdoties un varam mēģināt atkal vēlāk, piemēram, no septembra. Atbrīvojās vieta nevis mūsu noskatītajā bērnudārzā Cēsīs, bet gan pagasta, kurā dzīvojam, grupiņā.
Sākuma īsās dienas un prieki
Pirmajā nedēļā Rafaels par bērnudārzu bija sajūsmā un grupiņā ieskrēja priecīgs. Uzreiz jau pirmajā dienā sāka droši spēlēties ar rotaļlietām un ātri iejutās. Nevienā brīdī nebija pret to, ka dodos prom.
Kā jau vairums dara, adaptācijas periodā, pirmajās dienās vedām tikai uz pusi dienas līdz pusdienlaikam. Patiesībā tieši gulētiešana bija mans lielākais satraukums, kā nu bērnudārzā visi tiks galā, jo mājās “gulēt” ir lamuvārds un vienmēr notiek kariņš, lai pierunātu pačučēt.
Pēc bērnudārza viņš vienmēr bija labā noskaņojumā un pļāpīgs, taču arī ļoti saguris, tāpēc, kā likums, atlūza mašīnā vēl neticis līdz mājām. Tāpēc ar audzinātājām nospriedām, ka viņš ir gatavs pilnai dienai.
Pirmās asaras un pilna diena
Otrajā nedēļā parādījās pirmās asaras, par ko daudzi jau mani bija brīdinājuši. Nevarētu teikt, ka lūza sirds, bet vienaldzīgai palikt, protams, neiespējami. Radās jautājumi – vai tiešām nav par ātru, vai viņam tur patīk un viss ir kārtībā, vai es nedaru viņam ar šo pāri utt. Domāju tās ir standarta domas, ko prātā dzenā vecāki, palaižot atvasi bērnudārza gaitās. Bet tai pat laikā es uzticējos audzinātājām un klausīju padomam lieki ilgi nekavēties, samīļot, apsolīt būt pakaļ un doties prom.
Pirmā asaru diena sakrita ar pirmo plānoto pilno dienu. Sazinājāmies ar audzinātāju pēc rīta brēkas un viņa apstiprināja, ka mazais ātri vien nomierinājās un miegojas, tāpēc mēģinājumu palikt uz diendusu neatliekam. Rakstu šo, ja nu kādam pirmsskolas pedagogam sanāk lasīt šo ierakstu, jo man tas tiešām iedeva baigo mieru. It kā sīkums, bet tik patīkami. Tāda vienkārša īsziņa vai telefona zvans, kas apstiprina, ka viss ir kārtībā šādā satraucošā sākumposmā ir tiešām svarīgs. Ne bez niķiem, bet mazais bija aizmidzis un čakli nočučējis visu laiku. Kad aizbraucu pakaļ, dzirdēju caur durvīm, kā viņš pļāpā un modina pārējos. Mazliet paklausījos un nopriecājos par to, cik viņš izklausījās atbrīvots un atpūties. Man nebija šaubu, ka bērnudārzs viņam nāca tikai par labu.
Mana brīvība
Protams, ka milzīgs ieguvums bija brīvais laiks, kas parādījies man pašai sev. Varēju beidzot pilnvērtīgi pievērsties darbiem normālās diennakts stundās, bez stresa un ieplānot arī kādu sevis palutināšanas aktivitāti, nemeklējot, kurš varēs pieskatīt bērnu.
Ironiskākais, ka neilgi pirms izlēmām par labu bērnudārzam, ar Rafaelu ikdienā laiku pavadīt kopā sāka palikt daudz vieglāk. Viņš kļuva patstāvīgāks, vairs 24/7 nekarājās man klāt kā dadzītis un nepieprasīja manu uzmanību non-stop. Ikdienā jau bija izveidojies savs ritms, kas atļāva arī nedaudz pastrādāt, bet tomēr neatkāpos no iespējas pamēģināt un nenožēloju šo izvēli.
Es jūtu, ka šī atpūta vienam no otra nāk mūsu attiecībām tikai par labu. Man sava personīgā brīvība ir svarīga vērtība, tāpēc šāda telpa svaigam gaisam ir veselīga manai labsajūtai. Taču tai pat laikā, kādu dienu, kad Rafaelu no bērnudārza izņēma viņa vecmamma, jo ar draugu bijām darīšanās Rīgā, paspēju ļoti, ļoti pēc viņa sailgoties. Jo tās vakara stundas tomēr paskrien tik ātri. Sēdēju brīvām rokām, brīvām domām un sirds tikmēr sauca: “Kaut nu ātrāk tiktu pie sava mazulīša”. Un tajā vakarā dadzītis viņam biju es.
Izaicinošākais posms
Pirmajās nedēļās Rafaels ne reizi neapmeklēja bērnudārzu visas darba dienas, kas, manuprāt, arī ir optimāls variants, paņemt kādu papildus brīvdienu, lai būtu tāds labs balanss starp ģimenes laiku kopā un katram savos “darbos”. Aptuveni mēnesi pēc bērnudārza apmeklēšanas, devāmies ceļojumā un mēnesi bijām prom. Atgriežoties ieiet atpakaļ ritmā bija daudz grūtāk nekā biju domājusi. Rafaels negribēja bērnudārzu apmeklēt VISPĀR. Katru rītu no pamošanās brīža raudāja, ka negribot uz bērnudārzu un prasīja, lai mammīte brauc pakaļ. Tas pats turpinājās bērnudārzā pēc manas aizbraukšanas. Bija dienas, kad audzinātājas lūdza man braukt viņam pakaļ, jo viņa raudāšana traucēja un satrauca pārējos bērnus. Bija posms, kad apsvēru domu mest mieru, tad atkal bija pāris veiksmīgākas dienas un tomēr turpinājām, tad atkal viss no gala. Ar audzinātājām runājām par labākajām metodēm, kā tikt galā ar viņa dusmu izvirdumiem, domājām par vešanu pie speciālistiem, lai saprastu cēloni tik sakāpinātām emocijām. Tā mēs cīnījāmies kādus 2 mēnešus. Bija grūti, tiešām grūti. Es visu laiku jutos vainīga, bezpalīdzīga un stresā, nevarēju saplānot savus darbus, jo nekad nezināju, kuru brīdi man vajadzēs traukties viņam pakaļ, kad atkal varu plānot visu dienu… un visvairāk, protams, sāpēja sirds par to, ka viņš tik ļoti pārdzīvoja. Grūti bija arī saprast, kas tieši viņu satrauc, jo neko vairāk par “mamma brauc pakaļ” no viņa nevarēja izdabūt. Par to, kā viņam bērnudārzā ir gājis viņš ir sācis stāstīt tikai tagad, kad viņam ir jau 3 gadi un 2 mēneši.
Pēc vasaras brīvlaika atgriežoties bērnudārzā ir bijusi vēl viena diena, kad vajadzēja braukt viņam pakaļ. Bet pārējā laikā viss kā pa sviestu, neticami labi. Tagad gan priekšā atkal ilgs ceļošanas posms, redzēs, kā būs pēc atgriešanās no tā.
Secinājumi no mūsu pieredzes veiksmīgai bērnudārza gaitu uzākšanai:
Atrast vietu jeb precīzāk – cilvēkus, kuriem varat patiešām uzticēties, lai pašiem mierīgas sirdis, kad būs mazo jāatstāj uz visu dienu viņu aprūpē. Jo bērni ir baigie mūsu spogulīši un jūt mūsu emocijas.
Regularitāte – mūsu klupšanas akmens ar neregulāro bērnudārza apmeklējumu ļoti negatīvi ietekmēja visu pasākumu. Esmu PAR papildus brīvdienām, jo 5 pilnas dienas nedēļā tomēr šķiet daudz tādam maziņam, bet tad tai dienai jābūt konkrētai. Režīms tomēr ir sava veida drošības sajūta bērnam (un pieaugušajiem jau arī).
Iepriekšējā vakarā pirms bērnudārza laicīgi iet gulēt (vai vismaz mēģināt, jo nu būsim reāli, bērna likšana gulēt var būt process no pāris minūtēm līdz pāris stundām), jo mēs visi esam niķīši, kad nāk miegs. Tā kā ieteicamais laiks šajā vecumā ir 10h nakts miega, cenšamies līdz 21:00 tuvoties gultai (atstājot laika rezervi pasaciņai un 100 padzerties ūdeni, gribu uz podiņa, gribu ēst pauzēm), lai 8:00 varam būt augšā. Un protams, ne vienmēr tas izdodas un ir tik kategoriski akmenī kalts, katram savs.
Komunikācija ar audzinātājām, jautāt visus kas, ko, kā, jo viņām jūsu bērniņš ir jau kārtējais audzināmais un ir lietas, kas var šķist pašsaprotamas, bet jums visa šī jaunā pasaule ir sveša.
Komunikācija ar bērnu – izstāstīt, kas gaidāms pat ja šķiet, ka viņš īsti nesaprot. Un pēc bērnudārza veltīt viņam nedalītu uzmanību un laiku, cik nu iespējams, lai viņš var piepildīt to vecāku uzmanības trauciņu. Maksimāli kvalitatīvi izmantot to limitēto laiku, kas līdz ar jaunajām pārmaiņām ikdienā atvēlēts viens otram. Tas varbūt var šķist pašsaprotami, bet visiem, kas strādā sev, sapratīs, cik viegli ir “nest darbu mājās”. Nevajag 🙂 Tā mēs tikai apzogam paši sevi.
Ja Tev tas vēl priekšā, lai izdodas veiksmīgi palaist savu atvasi jaunajā – bērnudārza pasaulē! Komentāros padalieties ar saviem mazajiem trikiem, kas palīdz šajā pārmaiņu posmā, ja jau ir sanācis tam iet cauri!
Izaicinājums #KompleksuDetokss, kurā lūdzu dalīties ar jūsu baiļu / kompleksu pārvarēšanas stāstiem, aicināju publiski atklāties un kļūt ievainojamiem, bet tai pat laikā patiesiem, ir noslēdzies, bet tēma jau paliek mūžīgi aktuāla. Ik diena stājamies pretī izvēlēm – būt drosmīgiem un patiesiem pret sevi, vai tomēr slēpties komforta zonā, baidīties un padoties spiedienam. Tikai priecāšos, ja turpināsiet izmantojot mirkļbirku #KompleksuDetokss dalīties ar saviem stāstiem, lai turpinātu veidot internetā vietu, kur atbrīvoties no liekas emocionālas nastas un iedvesmot citus netēlot perfektos pārcilvēkus, bet atzīties, ka esam ar savām vājībām un kompleksiem.
Un šai kustībai jau nemaz nav jābūt publiskai obligāti. Dzirdēju brīnišķīgu stāstu, kurā šī izaicinājuma ietekmē draudzeņu bariņš bija satikušās un atzinušās savā starpā, kas ir viņu kompleksi un izrunājušas. Manuprāt, maģiski! Daudzi arī ir stāstījuši un rakstījuši, ka publiski nav saņēmušies un tomēr šis projekts licis aizdomāties un izrunāt ar kādu tuvu cilvēku. Tas arī ir daudz un uzskatu, ka izaicinājuma mērķis ir sasniegts, ja tas šādi aizskāris cilvēku sirdis.
Kā jau droši vien ievērojāt es pati izaicinājuma laikā mazliet salūzu, kas bija vairāku apstākļu kopums, bet lielā mērā arī tik intensīva sevis šķetināšana prasīja pēc nelielas pauzes mierā ar sevi un savām domām bez dalīšanās ar pasauli. Reizēm jau ir pašam sevī viss jāsakārto pa plauktiem, lai būtu, ko dot pasaulei. Ceru uz sapratni par nozušanu pusceļā.
Paldies visiem, kuri piedalījās! Un tomēr galveno balvu šoreiz ieguva viena īpaši drosmīga dāma, kura dalījās ar veseliem trim stāstiem. Bija jūtams, ka tie nav nākuši viegli un ir patiesi un no sirds, tāpēc man nebija šaubu, ka tieši viņa pelnījusi pacilājošo balvu. Zemāk mūsu pieredze lidojumā ar Zērgli pie Sigulda Adventures. Paldies par atbalstu un tik aizraujošu piedzīvojumu dāvanā!
Gatavojamies lidojumam
Drošība pirmajā vietā
Gatavas pacelties spārnos!
Aiziet! Atstājam bailes, kompleksus un zemi aiz muguras. Ceļamies gaisā!
Lidojumā
Bailēm un koku galotnēm pāri!
Vai vari saskatīt, cik tālu mēs tikām?
Atpakaļceļā
Sajūtas pēc: fantastiskas! Tāds vieglums un adrenalīns riņķo asinīs. Sajutušās mazliet augstāk, mazliet dzīvākas, mazliet enerģiskākas kā ierasts, gatavas lidot arī ikdienā. Sasniegt jaunus augstumus un spert drosmīgus soļus.
Atpakaļ uz zemes, bet vieglu sirdi un galvu augšā!
Esam brīvi un turpinām laist savus putnus vaļā! Lai izdodas katram jums arī jūsu personīgie #KompleksuDetoksi, vienalga, cik publiski vai privāti, ka tik esi ceļā un neapstājies! Lai izdodas! Mēs visi esam pelnījuši brīvi lidot!
Lūk, sižets no raidījuma “Māmiņu klubs” 17.jūnija epizodes, kurā izlidojām ar raidījuma vadītāju Kristīni Virsnīti un mazliet pastāstīju par baiļu pārvarēšanu: https://vimeo.com/274890733
Un noslēgumā viena no manām šī brīža mīļākajām dziesmām, ko drillēju uz riņķi, jo kaut kā tas teksts un viss dziesmas noskaņojums rezonē ar šī brīža sajūtām. Nu nav mums jāliek mākslīgie smaidi un jāizliekas par tiem, kas neesam.
Turpinot par ķermeņa pieņemšanas tēmu, par ko jau rakstīju iepriekšējā #KompleksuDetokss izaicinājuma ierakstā, top šis raksts. Ir vēl kāda ķermeņa daļa, kas tomēr pelnījusi atsevišķu stāstu, jo ir radījusi gana daudz raizes. Tā ir mana seja. Precīzāk – sejas āda. Akne un pinnes man ir likušas justies neglītai daudzu gadu garumā. Lai slava tonālajam krēmam un konsīleriem jeb manai otrajai sejai, manai maskai, manai komforta zonai! Šajā ierakstā beidzot uzdrošinos rādīt, kā ir ārpus šīs komforta zonas, bez šīs mākslīgās sejas kārtas. Jāatzīst gan, ka šajās bildēs nav redzama ļaunākā versija tam, kā ir bijis, jo šajā laikā vienkārši neesmu uzņēmusi bildes, šeit apkopotās ir tikai pēdējā laikā iekrātās.
Labas sejas ādas diena manā pasaulē. Un tomēr ir pleķi, pigmentācija, mazas rētiņas, grumbiņas un sakasīta krevele, sausas ādas pleķi… the list goes on
Mans sejas ādas pārdzīvojumu stāsts sākās ap puberitātes iestāšanos kā jau daudziem jauniešiem. Akne, rētas no aknes pēc neprasmīgas pumpu spiešanas, bakstīšanas, kreveļu kasīšanas, pinnes, pigmentācija utt. Visu tīņu gadu laiku pieņēmu to kā pārejošu parādību, kā hormonālu joku, kas beigsies, kad beidzot pieaugšu. Man par nožēlu tā nenotika. Akne palika un joprojām regulāri klāj manu sejas ādu. Apzinos, ka ir daudz nopietnāki un trakāki gadījumi par manu un tomēr arī manas sejas stāvoklis ir gana draņķīgs, lai būtu traucējis dzīvot pilnvērtīgu, laimīgu dzīvi bez raizēm.
Ir bijušas un joprojām ir gan sliktākas, gan labākas dienas. Kad pienāk tās 1-2 dienas mēnesī, kad sejas ādu neklāj neviens balts, melns vai sarkans punkts, neviens sāpīgs izcilnis, kur drīzumā veidosies kārtējais krāteris… kad šīs maģiskās dienas pienāk, šķiet, ka varētu kalnus gāzt. Paskatos spogulī un domāju: “Wow, šādi skaisti cilvēki laikam jūtās visu laiku.” Jo es neuzskatu, ka esmu neglīta, tieši pretēji – man šķiet, ka man ir ļoti simpātiska seja, taču to vienmēr sedz pumpu sedziņa, kuru es ļoti, ļoti sapņoju kādreiz nosegt nost.
Kā ir, tā ir
Vairums dienas uz manas sejas ir vairāki sarkani pleķi un seju sedz kosmētikas kārta, kas ļauj saņemt drosmi vispār no mājas iziet. Šajā ierakstā atklāšu vairākas situācijas, kurās akne mani ir pamatīgi emocionāli dragājusi, kamēr ar prātu apzinos, cik absurdi ir bijis šādi reaģēt. Un tomēr emocijām grūti pavēlēt, tik dziļi šis komplekss manī bija ieēdies. Gribu ieskicēt situāciju, kas cilvēkiem, kuri paši cieš no līdzīgas problēmas, noteikti nebūs sveša, bet citiem – lai vieglāk izprast, cik traucējoši slikta sejas āda var ietekmēt ikdienu.
Absurdās situācijas
Esmu bastojusi skolu, jo bijusi īpaši sliktas ādas diena, jo vienkārši nespēju tajā dienā parādīties acīs skolas biedriem bez bailēm tikt izsmietai. Jā, jā, ar skolas neapmeklēšanu aizrāvos ne tikai solo foto plenēru vārdā (ja neuztver atsauci, par to rakstīju foto love ierakstā). Novēlu jums nekad nejusties pārāk neglītiem, lai satiktu cilvēkus. Tā ir ļoti vientuļa un bēdīga sajūta. Tajās pašās jaunības pirts ballītēs esmu izvairījusies no iešanas pirtī ne tikai ķermeņa dēļ, bet arī tāpēc, ka karstumā nokusīs mana “aizsargkārta” – tonālais krēms. Ballītēs un nakšņojot pie draugiem vienmēr atstāju kosmētiku un no rīta to, protams, atsvaidzināju, lai neviens neredzētu, kā izskatos bez tās.
Godīgi? Es nezinu, kā es dzīvotu bez dekoratīvās kosmētikas. Tas bija un ir mans nr.1 draugs kaut kādām pašpārliecinātības druskām. Un tā es ar to dzīvoju. Lai gan protams tonālais pumpas neizlīdzina un nepaslēpj pavisam, bēšs uz bēša tomēr neizceļās tik ļoti kā sarkans vai balts, tāpēc aizrautīgi gadu gadiem tik zieķēju virsū.
Uzklāju ejot uz sporta zāli, lieku pirms iešanas peldēt, pirms baseina, pirms pirts, ejot sauļoties publiskās vietās, pārgājienos nakšņojot teltīs, laivu braucienos… vārdsakot, jebkur, kur kosmētika teorētiski nav vajadzīga, bet ir risks satikt citus cilvēkus. Bija posms, kad neriskēju bez kosmētikas vispār iziet no mājas, jo dzīvē jau visādas spontānās idejas gadās, kad pēkšņi kaut kur jādodas un tad neiešu jau “bez sejas”. Man reāli bija sajūta, ka es esmu skaista un varu kaut kur iet TIKAI tad, ja man ir kosmētikas kārta virsū. Kādu laiku manu “patieso seju” bija redzējusi tikai mana ģimene mājās, bet bija laiks, kad arī tur atļāvos bez make-up būt tikai savā istabā un no rīta maksimāli ātri centos sakrāsoties, lai šī problēma nebūtu jāapspriež arī ar ģimeni.
Es muku no problēmas un negribēju to risināt. Negribēju to skaļi atzīt vai diskutēt par to. Vienkārši sapņoju kādu rītu pamosties beidzot skaista (lasi – tīru sejas ādu). Ziepes sākās, kad sāku satikties ar puišiem un arī nakšņot pie viņiem. Ak, nabadziņi, viņi visvairāk ir dabūjuši atklausīties manu čīkstēšanu par šo problēmu. Jo viņiem arī nākās to redzēt, pamostoties man blakus.
Lasīju kādas citas meitenes atzīšanos šajā kompleksā un viņa minēja – gribējās vienkārši paslēpt to, lai cilvēki runājot ar mani skatītos acīs un neieteiku labus krēmus. Es to TIK labi saprotu! Arī man gribējās, lai manī saskata to cilvēku, kas esmu, nevis pumpas uz manas sejas. Negribēju, lai tas novērš uzmanību, gribēju, lai sarunājoties cilvēks skatās man acīs, klausās manis sacītajā, nevis domā – fuj, kāpēc viņa tā izskatās.
Trakākais, ka ilgstoši ikdienā lietojot daudz kosmētiku, pierodi redzēt sevi ar šādu seju un dabīgā no make up seja šķiet sveša un nesmuka. Jo bildēs un spogulī sevi pārsvarā redzi satūnētu, sapucētu un uzlabotu. Un tikai rītos un vakaros vannasistabā satiec sevi un kaunies par to, ko ieraugi. Tieši tik absurdi un skumji.
Apburtais loks
Skaidrs, ka šī maska ir tai pat laikā arī nasta manai sejas ādai. Un tad kādā mirklī iestājās tāds apburtais loks, no kura nav izejas – tu liec kosmētiku, jo tev ir pumpas, bet tev ir pumpas, jo tu visu laiku liec kosmētiku. Esmu centusies taisīt atslodzes dienas un nedēļas, kad esmu īpaši daudz drosmi kaut kur sarijusies, bet tas nekad nav īsti līdzējis, tāpēc ātri vien atrodu attaisnojumu tomēr uzvilkt savu masku atpakaļ.
Otrs apburtais loks, no kura bijis (un joprojām ir) grūti izkāpt – sauļošanās. Ātri vien novēroju, ka sauļošanās jeb manā valodā – pumpu piededzināšana – efektīvi strādāja kā palīgs ātrākā cīņā ar pumpām. Tad nu solārijkaste kļuva par manu sabiedroto un katru reizi, kad situācija uz sejas saasinājās, devos vizītē pie sava mākslīgās saules “daktera”. Lai kā man negribētos to atzīt, tas strādāja labi. Pirmkārt, jo pumpas tiešām ātrāk pārgāja, otrkārt, sarkani pleķi uz brūnas ādas izceļas mazāk kā uz baltas. Protams, tas bija īstermiņa risinājums. Ilgtermiņā tas manu sejas ādu ir tikai vairāk, pie tam neatgriezeniski, sabojājis. Vasarās vai tropiskos ceļojumos ir it kā vieglāk, jo saule padara savu darbiņu. Bet tam bonusā parasti nāk arī karstums, kas līdz ar svīšanu ceļ laukā no sejas visus draņķus. Tāpēc bieži vien šajā laikā, kad it kā uz sejas varētu nelikt neko, beigās tomēr sanāk zieķēt vēl vairāk.
Konfrotnācija
Un atkal jau – neviens mani nekad nav izsmējis par slikto sejas ādu. Negribu domāt, kāda būtu bijusi mana reakcija, ja kāds tomēr atļautos, ja jau tik ļoti pārdzīvoju par to arī bez komentāriem no malas. Lai mazinātu spriedzi, es gan pati centos par to jokot, bet tam pamatā vienmēr tāpat bija bailes un centieni vienkārši parādīt, cik man it kā vienalga, lai gan patiesībā… ui, ui, ui kā mani tas uztrauca. Mēdzu teikt, ka mana seja ir kā spēle – savieno punktiņus un sanāks mana seja. Tomēr neviens man nebija teicis, ka man ir pumpaina, neglīta seja. To es pati katru rītu skatoties spogulī izsecināju. Vienīgie, kas par to ar mani bija runājuši bija ģimene, bet tas nāca no tādas mīlestības pilnas – mēs uztraucamies par tavu veselību, vajadzētu darīt kaut ko lietas labā – pozīcijas.
Bet tad notika TAS. Kāds to beidzot pieminēja. Tas notika improvizācijas teātra nodarbībā. Tā bija sīka frāze, no malas varētu šķist pilnīgi nevainīgs teikums, tomēr man, kompleksu māktai jaunietei, kura jau gadiem bija par šo kompleksojusi, dzirdēt, ka kāds problēmu skaļi nosauc vārdā… ārprāts, tā bija tāda trauksme, spriedze un es iekšēji eksplodēju, ārēji vien bailēs sastingstot. Runājot par kādu no nodarbības uzdevumiem, skolotājs paskatījās uz mani un teica: “Tev jāspēlē tā, lai neviens neskatās uz Tevi kā pumpaino meiteni, bet gan klausās Tevis sacītajā. Tev jābūt tik aizrautīgai, lai viņi to nepamana, saproti?” Un viss. Es gribēju iegrimt zemē. Visi komplimenti, kas man jebkad bija teikti par izskatu, tajā brīdī izgaisa nebūtībā un kā iesprūdusi kasete galvā riņķoja “pumpainā meitene”. Tātad tās nebija manas iedomas, tātad es nepārspīlēju, tātad tā tiešām bija. Es biju neglītā, pumpainā meitene, tā mani redzēja no malas. Lieki piebilst, ka nākamā etīde īpaši aizrautīga man neizdevās. Un šī piebilde vēl ilgi palika ar mani.
Drosmīgie #NoMakeUpSelfie
Fast forward jau tuvāk mūsdienām. Savu uzvaras gājienu paralēli sākušas FaceTune un #NoMakeUpSelfie aktivitātes. Nevar saprast, kurš populārāks. Manām problēmām nepalīdz ne viens, ne otrs. Jo nu ar fotošopu vai facetune var izlabot bildes, bet ne realitāti. Dzīvē to līdzi nepaņemsi. Bildēs gan, protams, sejas ādu esmu labojusi daudz un dikti. Bet tad ievēroju šo #NoMakeUp kustību, kur meitenes it kā drosmīgi rāda savas patiesās sejas. Tam vajadzētu būt iedvesmojoši, vai ne? Un tomēr, tas tā galīgi nestrādāja, tikai iedragāja manu pašapziņu vēl vairāk. Skatos uz šīm #NoMakeUp bildēm, kur meitene #WokeUpLikeThis un izskatās satriecoši. Skatos un saprotu, ka viņa principā izskatās tieši tāpat kā ar make-up tikai ar mazāk izceltām acīm vai lūpām. Viss. Tā ir vienīgā atšķirība. Tikmēr es… Nu jā.
Un es negribu nekādā gadījumā apgalvot, ka tām meitenēm tas nav patiesi bijis drosmīgi. Gan jau viņām pašām salīdzinot sevi ar un bez kosmētikas kārtas, atšķirība šķiet milzīga un pamanāma. Bet es tikmēr esmu visur pa rokai ērti izvietojusi konsīlerus, lai man tie vienmēr būtu pieejami, piemēram, darbā, mājās, pa vienam katrā no somām, ja nu aizmirstu pārlikt. Jo nu nedod Dievs, vai ne? Tfu, tfu, tfu aizmirst savu drošības spilvenu. Ārprāts, šo pierakstot izklausās tik nožēlojami. Un tomēr, tā nu tas ir. Dzīve bailēs, kompleksu važās.
Kā es nostājos šim kompleksam pretī
Lai gan šī cīņa ar labākiem un sliktākiem posmiem iet vaļā jau gadiem, stāstīšu jums par konkrētu dienu no pēdējā laika, kurā apzināti izgāju ielās bez savas drošības maskas – kosmētikas kārtas, ar domu par šo izaicinājumu prātā.
Tam bija jābūt patiesi drosmīgi, tā nevarēja būt diena, kad sejas āda uzvedās salīdzinoši labi un izskatās tīra, tā nevarēja būt diena, kad vienīgais dienas plāns ir aiziet uz darbu un izņemt bērnu no bērnudārza, kad jāsatiek tikai daži cilvēki vai sveši garāmgājēji. Tai bija jābūt dienai, kad man jāsatiek cilvēki, ko neesmu iepriekš satikusi, kad man bija paredzēts kāds pasākums un pilnam komplektam tāds, kurā mani arī bildē, lai šī liecība man paliek arī vēlāk.
Tad nu es sagaidīju šo perfekto iespēju. Bija Sieviešu Skrējiena fotosesijas diena un vakarā man bija paredzēts stāstu vakars par ceļošanu ar bērnu. Tātad, pirmkārt, pusi dienas jāpavada kopā ar fotogrāfiem un bariņu super skaistu, iedvesmojošu sieviešu, kuras būs sapucējušās, jo nu skaidrs, ka uz fotosesiju gribās izskatīties labi. To be fair man bija palikuši kaut kādi pārpalikumi no mākslīgajām skropstām un uzacis bija pirms kādas nedēļas ietonētas, tāpēc nebija tā, ka mana seja bija pavisam 100% plika un dabīga. Tomēr ādu nesedza nekas kā vien tās ķibeles un pāris pavisam nesmukas pumpas uz vaigiem. No rīta uzliku tikai mitrinošu krēmu un pārliecināju sevi ar pāris iekšējiem dialogiem. Ka tas būs tā vērts un es atbrīvošos no tā sviesta sev galvā. Ka neviens visticamāk pat nepamanīs, tikai es pati par to visu laiku piedomāšu.
Aizbraucot uz fotosesijas vietu es par to pavisam aizmirsu un aizrautīgi piedalījos aktivitātēs. Ja vien sejas priekšā visu laiku nav spogulis, par to tīri labi var aizmirst. Sarunājos ar cilvēkiem, neviens nekādas piezīmes neizteica (varbūt pieklājības pēc?) un acis pumpu virzienā, šķiet, nevienam īsti neslīdēja. Varbūt es pārspīlēju, varbūt nav tik traki – dzima cerība. Skatījos pēc tam bildes un likās, nu galīgi tak nav traki. Protams, ar make-up izskatītos labāk, bet nav slikti, nav briesmīgi, atbaidoši vai neglīti.
Un tad vakarā pēc fotosesijas devos uz stāstu vakaru Siguldā bērnu centrā “Kā Mājās”. Parasti uz šiem pasākumiem vienmēr sapucējos, jo tas ir promo pasākums manam blogam un tomēr ar savu izskatu nesu kaut kādu priekšstatu par sevi, radu pirmo iespaidu klātienē sekotājiem vai bloga lasītājiem. Uzvilkusi plānoto apģērbu sapratu, ka ar sporta tērpu “bezseja” vēl tīri labi gāja kopā, bet ar izejamo komplektu kopā seja izsaktījās tiešām plika un manā prātā meta “Error, error”, kaut kas koptēlā neiet kopā. Bet ja jau, ta jau. Ja drosmīgi, tad līdz galam, vai ne?
Tas gan nebija vienīgais dienas error, pa vidam steigai nobruka mašīna un man nacās meklēt risinājumu, lai laikā nokļūtu pasākumā, bet tam laikam šajā stāstā nav lielas nozīmes. Vienkārši pie sevis domāju, cik nožēlojami ir ierasties ar kavēšanos un vēl izskatīties tā, it kā tikko būtu izripojusi no gultas. Par spīti tam pasākums noritēja veiksmīgi un pēc tā, veidojot Insta storijus kopā ar draudzeni, viņa uzmeta man smukuma filtriņu. Un es neko neteicu, jo biju apņēmusies nekomentēt un nepaskaidrot, kāpēc izskatos tā kā izskatos. Biju izlēmusi būt unapologetically (bez nožēlas / kauna) myself un neatvainoties par to. Un tad, tajā brīdī es sapratu, ka man ir vienalga. Vai tas filtrs tur ir, vai ne. Es biju pierādījusi sev, ka to varu. Varu izturēt dienu cilvēkos bez savas drošības maskas. Es joprojām biju dzīva, es jutos skaista un pārliecināta par sevi. Jo labi apzinājos, ka esmu kas vairāk par savām pumpām. Biju nodzīvojusi šo dienu aizrautīgi un esmu pārliecināta, ka cilvēki, ko satiku, dzirdēja manu stāstu nevis redzēja manas sejas ādas niķus. Pārkāpu sev pāri, pierādīju sev, jutos brīva, viegla un pietiekama.
Disclaimer!
Vēlreiz, līdzīgi kā ierakstā par vēderu jeb riepu, kas to sedz, gribu uzsvērt, ka ar šo es necenšos glorificēt neveselīgu sejas ādu, necenšos pasniegt to kā normu, ko vajadzētu pieņemt un lepoties ar to. Gribu atzīties, ka tāda ir mana realitāte un nekaunēties par to. Neslēpties vienmēr aiz maskas, atbrīvot sevi no spiediena vienmēr izskatīties perfekti, jo tā vienkārši nav mana īstenība. Protams, noteikti lietas labā ir kaut kas darāms un es vienkārši joprojām meklēju savu īsto glābiņu. Īsto uzturu, īsto kopjošo kosmētiku, īsto režīmu, īsto kopšanas rutīnu utt. utjp.
Esmu atvērta ieteikumiem un padomiem, esmu gatava pamēģināt visu un jebko. Īpaši priecāšos par speciālistu kontaktiem, jo gribu primāri risināt problēmu caur profesionāļu rokām – labu dermatologu un / vai kosmetologu ieteikumi ļoti welcome. Esmu gatava rīkoties, lai esošo situāciju uzlabotu, bet tai pat laikā netaisos slēpties aiz simts maskām un tonālā krēma kārtām kamēr tā realitāte neizskatās kā retušēta bilde.
Kā man viena meitene ļoti sirsnīgi vēstulē rakstīja – ikviens tāds pieredzes stāsts ir kā pasniegta roka kādam, kurš pakritis. Es ļoti, ļoti ceru, ka šī mana pieredze var būt kādam palīdzēt piecelties no tā kritiena. Es ceru, ka šī drosme parādīt, kā ir, pat ja tas nav super skaisti vai labi, var būt kādam bākuguns kompleksu tumsā. Lienam no tās tumsas laukā, labi? Mēs esam pelnījuši gaismu.
Disclaimer nr.2!
Šī arī nav kaut kāda anti kosmētikas, nost ar make up industriju akcija. Es pavisam noteikti turpināšu ikdienā lietot kosmētiku, jo tā liek man justies pašpārliecinātai un man vienkārši patīk, ka ar tās palīdzību varu veidot savu tēlu, spēlēties ar to un dažādot savu izskatu. Šis nenozīmē, ka no šīs dienas apņemos staigāt bez šīs maskas, vienkārši apņemos nebaidīties parādīt ARĪ savu seju bez make up, no kā līdz šim esmu apzināti izvairījusies. Ceru, ka tas uztverams un nolasās.
Ja nezini neko par šo izaicinājumu, bet vēlies piedalīties, vairāk informācija par noteikumiem dalībai šajā ierakstā. Galvenā doma ir atbrīvoties no bailēm / kompleksiem atklāti par tiem runājot. Līdz 1.jūnijam daloties ir iespēja tikt arī pie balvas – lidojuma ar Zērgli un pārsteiguma balvām.
Nākamais komplekss, no kā gribu atbrīvoties izaicinājuma #KompleksuDetokss ietvaros ir kauns par savu ķermeni. Ir vairākas ķermeņa zonas, kas mani īpaši satrauc jau vairāk kā 10 gadus. Šis kauns velkās līdzi ikdienā un reāli traucē izbaudīt dzīvi. Gribu bezkaunīgi parādīt šo savu ķermeņa zonu neglaimojošā, neapstrādātā tuvplānā, lai beidzot mestu mieru šīm raizēm. Vienkārši, brutāli parādīt – tāda es esmu, tāda ir mana patiesība, love it or leave it.
Es esmu īsa auguma, man ir diezgan plati pleci, izvirzītas ribas, riepa un plati gurni. Es daudzu gadu garumā jūtos resna, nespēju pieņemt savu vēderu un ribas. Ribas ir tik ļoti izteikti izvirzītas uz āru, ka brīžiem profilā stāvot izskatās tā it kā man būtu 4 krūtis. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc nemīlu vilkt apspīlētus krekliņus vai kleitas, jo tad, šķiet, ļoti labi var redzēt šo “kupraino kalnu” situāciju mana ķermeņa priekšpusē. Tikpat liela nepatika man ir pret vēdera lejasdaļu, ko ar nekāda sporta vai uztura ierobežojumu palīdzību neesmu mācējusi gadu gadiem izlabot. Tur vienmēr ir bijušas līnijas, kas atgādina – lūk šeit, te ir tava riepiņa. Izņemot agru bērnību mans vēders nekad nav bijis plakans, lai gan esmu par to sapņojusi un arī rīkojusies(!), lai šo mērķi sasniegtu. Dažreiz man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši nav spējīgs plakanu vēdera virsmu izveidot. Bet tad atkal man šķiet, ka tas vienkārši ir mierinājums, ko sev stāstu, lai pieņemtu esošo situāciju.
Gribu vienkārši atzīties, palaist to un iemīlēties sevī tādā, kāda esmu. Protams, turpinot strādāt pie veselīgiem ieradumiem un veselīga, kustīga dzīvesveida, taču bez spriedzes tiekties pēc sešpakas un Instagram modeles auguma kā galvenās vērtības dzīvē. Bez sajūtas, ka tad, kad beidzot būšu tieva, tad būšu skaista un beidzot laimīga.
Šīm bailēm nostājos pretī piekrītot dalībai Māmiņu Kluba un blogeres Paulas Rozes projektā “Mans ķermenis pēc dzemdībām”, par ko jau daudz un dikti esmu stāstījusi visos savos soc.tīklos.
Šajā ierakstā dalīšos ar tekstu, ko rakstīju pieteikuma vēstulē. Tas arī stāv blakus manai bildei izstādē, kas līdz 27.maijam apskatāma tirdzniecības centrā “Spice” 1.stāvā pie “Lindex” veikala.
“Ar savu ķermeni neapmierināta jūtos jau kopš 12 gadu vecuma. Jā, jau kopš puberitātes sākšanās līdz pat šai dienai nav bijusi diena, kad neesmu jutusies resna. Tagad, protams, atskatoties uz jaunības dienu bildēm šķiet, nu kurā galā tur resna, biju pavisam normāla, pat smalka meitene, kā vispār ko tādu var iedomāties? Bet tā jau vienmēr ir, ka tikai vēlāk novērtējam to, kas mums ir, kad tas jau ir zaudēts. Negantā cilvēka daba.
Nezinu, kas tieši manā galvā iesēja šo domu, ka neesmu pietiekami laba un skaista, bet šī kauna sajūta novedusi pie daudzām absurdām situācijām, kad neizbaudu dzīvi pēc pilnas programmas tikai savu kompleksu dēļ. Piemēram pasākumos neapmeklēt pirtis, izvairīties no došanās uz pludmali ar draugiem utml. situācijas, kad var gadīties, ka kāds redzēs manu vēderu. Uzņemt bildes tikai no konkrēta leņķa, vienmēr ievilkt vēderu, valkāt it kāslaidinošu korseti un citas muļķības.
Protams, ka grūtniecība un pēcdzemdību ķermenis neko šajā jautājumā neuzlaboja. Tagad iedomu resnumam bija pievienojušās strijas un riepa palikusi kā tāds izstaipīts, nokarens balons. Apspīlētus apģērbus no savas garderobes pamazām sāku izslēgt vispār. Savu lomu nospēlēja arī tas, ka puse skapja joprojām ir 34.izmēra, kas bija laiks, kad biju sava slaidākā versija. Bet nu jau patiesie apmēri vairāk atbilst 36. vai pat 38.izmēram.
Labi apzinos, ka neesmu nekāda baigā resnīte, bet viss jau atkarīgs, ar ko salīdzina, vai ne? Ja paziņu lokā pārsvarā ir pilns ar meitenēm modeļu cienīgiem augumiem un skaistuma standarts ir lielas krūtis un dibeni, bet slaidi vidukļi, tad savs spoguļattēls neiepriecina. Un visvairāk jau sanāk salīdzināt sevi pašu ar sevi pašu. Es ZINU, ka varu izskatīties labāk, es ZINU, ka varu svērt 49 kilogramus, ja pareizi ēdu un daudz sportoju, betvienkārši neesmu spējusi līdz šim nolikt to par prioritāti. Bet ir tie +6kg, kas nu nekādi nenāk nost un gurnu zonā izveidojuši riktīgu “peldriņķi”.
Pagājušajā gadā pārcietu pēcdzemdību depresiju un atkopšanās laikā caur terapiju pamazām sāku no jauna sevi iemīlēt tādu, kāda esmu. Tāpēc šogad ir īstais laiks un jūtu spēcīgu vilkmi būt patiesai pret sevi un citiem, mazāk kaunēties, vairāk darīt. Apzinos, ka esmu ceļā uz savu sapņu augumu, bet tai pat laikā arī pa ceļam esmu vērtīga, skaista un pietiekama. Gribu justies skaista savā ādā un gribu iedvesmot tā justies arī citas. Ir laiks.”
Šis no manis prasa nenormālu drosmi, bet tai pat laikā man ir nenormāli apnicis dzīvot ar šo kompleksu. Vakar nevarēju saņemties piespiest šim pogu “publicēt”. Šis nenāk viegli. Bet tieši tāpēc tas ir vēl jo vairāk vajadzīgs.
Gribu šovasar beidzot uzvilkt bikini un sauļot visu savu ķermeni nevis slēpties kopīgajā vai tīties lakatos un tunikās. Gribu aizbraukt kārtējā tropiska galamērķa ceļojumā un reāli arī ielikt bildi peldkostīmā. Vienīgā peldkostīma bilde, ko es pēdējo 12 gadu garumā pilnā augumā esmu uzdrīkstējusies publicēt bija no vasaras, kad jutos kaut cik slaida sevis versija, šķiet, 2010.gadā. Tas bija laiks, kad biju samīlējusies līdz ausīm kādā puisī un viņa dēļ biju izlēmusi beidzot pa īstam notievēt. Gāju skriet pat 2x dienā, neēdu lielas porcijas, biju apsēsta ar domu, ka būt tievai = būt skaistai = tad šis puisis mani mīlēs. Tā ir mana slaidākā versija jebkad (izņemot bērnību), bet pat šo bildi es apstrādāju, atceros, kā gludināju ādu, lai izskatītos tievāka.
Mana vienīgā pilna auguma bilde peldkostīmā, ko jebkad esmu uzdrīkstējusies publicēt
Izaicinu jūs atrast vēl kādu bildi, kur es atklāju savu vēderu, jo es reāli nevarēju atrast. Visas manas pusplikās bildes ir no krūtīm uz augšu un vēders visur tiek veiksmīgi slēpts. Atskatoties uz šīm jaunības bildēm, kaut vai apģērbā, es redzu slaidu meiteni un man ir nenormālas dusmas uz sevi par to ārprātu, kas tad man darījās galvā. Par to, cik ļoti es nemīlēju sevi. Jo neviens nekad īsti man nav aizrādījis par manu svaru, vai teicis, ka esmu resna. Es pati to izdomāju, pati pārdzīvoju, pati tagad līdz šai dienai mokos savā kompleksu kambarī. Man vienkārši gribās iekāpt laika mašīnā, aizbraukt pie tās jaunās, skaistās meitenes un samīļot. Pateikt – tu esi skaista, ko tu ņemies. Tev ir slaids vēders un tas, ka tas nav perfekti plakans nenozīmē, ka tu esi resna. Tu esi skaista, skaista, skaista. Tu esi mīlēta, mīlēta, mīlēta.
Šķiet, ka tagad ir ļoti piemērots laiks mest kaunu pie malas, jo Body Positivity kustība visā pasaulē šobrīd ir tādā zenītā. Pēdējā laikā redzu ļoti daudzas drosmīgas sievietes (vīriešus gan mazāk) rādot savus patiesos, ne perfektos, bet skaistos ķermeņus. Tas ļoti iedvesmo. Es arī gribu nest šo pozitīvo vēsti tālāk, es arī gribu būt tikpat drosmīga, es arī gribu varēt parādīt savu patieso es bez kauna.
Un nav tā, ka es tagad gribu slavēt riepas vai lieko svaru. Tikai sevis mīlestību. Negribu teikt, ka pie sevis nav jāstrādā, es pati to daru, bet negribētos, lai slaids viduklis ir vienīgais, kas definē manu laimi. Es nodarbojos ar jogu pie katras iespējas, braucu ikdienā ar velo, daudz staigāju ar kājām, skrienu pa ~7km kā minimums 3x nedēļā, tagad arī apmeklēju treniņus 2x nedēļā, es sava ķermeņa uzturēšanai formā veltu laiku un enerģiju. Sekoju līdzi savam uzturam, visu laiku neriju draņķus un tomēr mans vēders joprojām izskatās šādi.
Negribu katru rītu celties ar domu – man jānotievē, jāievēro diēta un jāsporto, lai es būtu skaista. Es gribu pamosties ar apziņu, ka esmu skaista arī tāpat. Bezkaunīgi dzīvot un baudīt arī ar riepu. Jo slaids viduklis nav galvenā vērtība, pēc kuras tiekties, vai ne? Mīksts puncis mani nepadara mazāk vērtīgu. Es esmu tik daudz vairāk par savu miesu. Es esmu pietiekama. Es esmu skaista.
Nu ko, laipni lūgtum izaicinājuma #KompleksuDetokss pirmajā atzīšanās stāstā, kur atklāšu, kādu no saviem kompleksiem un to, kā soli pa solim to pārvaru. Ja vēl neesi iepazinies ar izaicinājuma noteikumiem, bet jūties ieintriģēts un vēlies pārkāpt sev pāri, kā arī laimēt lidojumu ar Zērgli pāri Gaujai, dodies uz manu iepriekšējo bloga ierakstu, lai uzzinātu vairāk.
Šodien gribu izstāstīt savu stāstu par ceļu fotogrāfijā. Zinu, ka uzreiz tas varbūt nesavelkās kopā ar kompleksiem, bet stick with me. Tas viss savīsies kopā manā stāstā par mīlestību pret fotogrāfiju un tai pat laikā – bailēm kaut ko ar to iesākt.
KĀ TAS VISS SĀKĀS
Pirmo aparātu rotaļas
Kas gan ir kārtīgs stāsts bez neliela (es meloju, šis būs riktīgi garš iztirzājums, brace yourselves) ievada ar backstory jeb pasakas cienīgu – reiz sen senos laikos. Jau kopš bērnības atceros ģimenes fotoaparātu kā vilinošu ierīci. Priecājos, ka paspēju piedzīvot laikus, kad filmiņa bija jāattīsta un varēju izbaudīt prieku ieraudzīt attīstītās bildes, aptaustīt un salikt albumos. Šad tad vecāki man ļāva ar to kaut ko uzbildēt, bet tas nebija nekas nopietns. Vēlāk jau izpaudos uz “ziepjutrauka”.
Bet īstās rotaļas ar bildēšanu sākās, kad tētis nopirka Olympus spoguļkameru. Es tajā laikā, šķiet, gāju 6./7.klasē. Es no tās neko nesapratu, jo iepriekšējā pieredze ar kamerām pieprasīja piespiest tikai vienu podziņu, bet te to bija maksimāli daudz. Un tomēr, pat ar draņķīgo kit objektīvu un bez jebkādas saprašanas, ar šo kameru nobildējot jebko, tas izskatījās maksimāli skaisti. Vismaz tā man šķita. Tad nu pamazām es šo kameru okupēju. Tas vienkārši šķita loģiski, ka tā ir vairāk manējā nekā visu citu, jo es to visur staipīju līdzi, bildēju puķes dārzā, smiltis jūrā, kokus un citus objektus, visu ap mani, kas likās skaists. Tikai dzimšanas dienās un citos svētkos kāds pieprasīja, lai to atnesu smukai kopbildei ar kūku, bet pārējā laikā varēju brīvi izpausties.
Vientuļie klaiņošanas plenēri
Un uh kā es izpaudos. 7.klases laikā es daudz bastoju skolu, jo man tā riebās (tas ir garš stāsts kādai citai reizei). Šo laiku, kad es it kā biju skolā, bieži vien pavadīju vienkārši vazājoties apkārt pa pilsētu ar fotoaparātu un bildējot visu. Tiltus, mājas, ielas, cilvēkus. Šie foto plenēri pašai ar sevi divatā ar fotoaparātu man ir ļoti mīļas atmiņas un laikam ir pamatā tam, ka man joprojām patīk šādos vientuļos klaiņošanas randiņos izrauties. Man patika vienkārši klīst, atklāt iepriekš nezināmas vietas, jūtīgi vērot un pamanīt skaistumu detaļās, rakursos, niekos un kompozīcijās. Jā, es tā varēju pavadīt visu dienu.
Kadrs no kāda kārtējā klaiņošanas plenēra savā nodabā
Vēlāk, kad nomainīju skolu uz tādu, kas man tiešām patika (un kurā man bija arī draugi), sāku staipīt fotoaparātu līdzi uz turieni. Bildēju klasesbiedrus starpbrīžos vai draudzenes pēc stundām. Visbiežāk es to darīju sporta režīmā, jo tam bija visātrākais shutter speed. Šo terminu gan es apguvu tikai vairākus gadus vēlāk. Bet terminiem nebija nozīmes, es varēju bliezt arī auto režīmā un būt sajūsmā par rezultātu, jo man vienkārši patika process. Man patika bildēt. Un tagad atskatoties, es esmu tik priecīga, ka mēs bildējām tik daudz un arī pilnīgus draņķus. Cik labi, ka man ir bildes, kā ar klasesbiedriem sēžam ēdnīcā un ēdam frī kartupeļus. Cik labi, ka man tās atmiņas paliks mūžīgi.
Ik pa laikam rīkojām fotosesijas ar māsu. Ņēmu fotoaparātu līdzi uz ballītēm. Tas aparāts ir piedzīvojis visas pirtis un iemūžinājis mirkļus, ko pati nemaz neatceros. Man ir tāds kompromāts no vidusskolas laikiem, tas ir kaut kāds ārprāts. Bildēju arī pati sevi, gan selfijus, gan ar taimeri rīkoju visādas fotosesijas.
Stāstu galerijas
Un ko es galu galā darīju ar visām šīm bildēm? Es sēdēju augšā naktīs, gāju tām cauri, apstrādāju savā bezmaksas nolādētajā foto apstrādes programmā un taisīju milzu galerijas Draugiem.lv. Tas aizņēma daudz stundas un naktis un tomēr es to darīju. Bieži vien laikā, kad drīzāk būtu bijis jāpilda mājasdarbus. Es taisīju galerijas ar stāstu, gariem salkaniem aprakstiem (nekas nav mainījies haha) un stāstīju savus bilžu stāstus. Te būs daži piemēri:
Kāpēc es to darīju? Neviens jau man nespieda. Man vienkārši PATIKA to darīt. Man patika redzēt kā caur bildēm un vārdiem viss savienojas vienotā stāstā un vēlāk ļauj atskatīties uz šo dzīves posmu. Un pēc kāda laika es ievēroju, ka tas patīk arī citiem cilvēkiem. Man rakstīja komentārus, cik ļoti man atkal izdevies notvert vai uzburt sajūtas, cik labi izstāstīt stāstu, cik labas bildes utt. Lai gan, nu, tās bildes jau nebija nekas īpašs. Tur nebija nekāda augstā māksla, nekāda ūber foto kvalitāte, vienkārši daudzi piefiksēti mirkļi ar manu spoguļkameru. Un tomēr cilvēkiem tas patika.
Travel photography un šaubas
Fast forward tuvāk mūsdienām. Pēc žurnālistikas studiju uzsākšanas, kad iepazinos ar savu draugu un izlēmām kopīgi apceļot pasauli, viņš man jautāja, ko es gribu darīt. Vispār, dzīvē, karjerā. Rakstīt, bildēt un filmēt bija mana atbilde. Tās ir vienīgās lietas, ko man jebkad paticis darīt un par ko esmu saņēmusi atzinību un uzslavas arī no citiem. Man par laimi tas veiksmīgi gāja kopā ar mūsu ceļošanas plāniem, jo kuram gan nepatīk bildes no ceļojumiem, vai ne? Mēs nopirkām kameru un objektīvu un tā nu Piedzīvojumi kļuva par manu foto un video rotaļu teritoriju. Draugs motivēja mani apgūt vismaz kaut kādus foto pamatus ar interneta youtube tutorials palīdzību un es pēc ilgiem gadiem foto mīlestības beidzot uzzināju arī dažus terminus un ko tie nozīmē. Nolādēju profesionālāku apstrādes programmu. Atklājās jauna pasaule. Un es bildēju daudz un dikti, bet kaut kas bija izmainījies manī pašā iekšēji.
Es nemāku paskaidrot, kurā mirklī un kāpēc, bet es vairs nejutos tik pārliecināta par sevi. Iespējams tāpēc, ka man šķita, ka šī vairs nav nekāda niekošanās fotosesijās pēc stundām ar draudzenēm, te ir spiediens, lai rezultāts būtu tiešām labs un augstas kvalitātes. Tie vairs nebija mani Draugiem.lv draugi, kuri apskatīs un vērtēs manas bildes. Tie būs 10 un nu jau ir 21 tūkstotis svešinieku. Es aktīvi biju sākusi sekot citu latviešu fotogrāfu darbam un viss, ko bildēju, salīdzinot ar viņu izcilību likās draņķis. Un tā nu es sevi nicināju, nicināju līdz noniecināju līdz brīdim, kad šķita – viss, nekāda foto karjera man nespīd. Es vairs neliku savas milzu galerijas ar salkanajiem tekstiem, jo man bija bail, ko citi padomās, es nelepojos ar rezultātu un man pazuda motivācija censties. Es pazaudēju spēju būt radoša un rotaļīga, iesprūdu bailēs, ko citi par mani padomās, kā mani vērtēs, ka neesmu pietiekama, neesmu gana laba. Sapiņķerējos savā perfekcionismā un, šķita, ka, ja bildes nav perfektas, labāk nerādīt neko nevis s*dus. Tāds riktīgs radošuma bloks, kuram netiku nekādi pāri. #VissSlikti
Atgriezties pie sevis
Piedzima mans dēls un viss tāpat bija jānoliek malā. Visi karjeras sapņi, savs ego, tas viss aizbīdījās otrajā plānā. Bet no sevis nevar aizmukt. Paralēli “sēdēšanai mājās” un esot “tikai mamma” paralēli rakstīju un bildēju Instagramā un savā blogā. Pārsvarā savu dēlu. Tagad viņa bērnības iemūžināšana bija mans foto rotaļlaukums. Dažādu apstākļu rezultātā, viss mistiski sakrita tā, ka es tomēr attapos žurnālistikā. Sapnis par rakstīšanu bija piepildījies, bet tas otrs vēl tomēr apakšā mutuļoja. Draugiem.lv galerijas bija nomainījis Instagrams un tagad mana foto mīlestība izpaudās caur turieni. Jutos brīva radoši izpausties, jo te atkal nebija nekāda spiediena un noteikumu. Un līdz ar šo brīvību atkal guvu prieku no procesa un sekotāju skaita pieaugums un atsaucība tikai papildināja to. Vai jūtat to korelāciju starp iekšējo “like” pogu, ko piespiežu pati sev un patiku no ārpuses? Savilkāt jau kopā?
Lūzumpunkts nr.1 – piedāvājums
Svarīgs mirklis manā foto ceļā bija kādam piedāvājumam. Kāds pāris no radu loka bija ievērojuši, ka vienmēr visur staipos ar savu kameru un lūdza man sabildēt viņu bērnu krustabas. Viņi negribēja ņemt cilvēku no malas un es ar lielāko prieku piekritu. Piegāju uzdevumam ļoti nopietni, jo pasākums taču tik svarīgs, gribēju, lai rezultāts ir maksimāli labs. Spēlējoties ar krāsām pēcapstrādē es pati reāli iemīlējos vairākās bildēs un man tās šķita brīnišķīgas. Atdevu tās pārim un viņiem ļoti patika. Viņi ieminējās, ka man vajadzētu to darīt profesionāli. Piedāvāt foto pakalpojumus. Un tas viens teikums made my day. Tāpēc ir TIK ĻOTI SVARĪGI pateikt labo. Nevis tikai nodomāt, bet pateikt. Mēs nekad nezinām, cik ļoti tam otram cilvēkam tas ir vajadzīgs tajā mirklī. Cik ļoti tie labie vārdi var atbalstīt un samīļot. Cik ļoti tā pašas šaubu balss bija sevi noniecinājusi, tik šāda uzslava no malas pacēla. Es atkal noticēju sev mazliet. Šī uzslava atmodināja manu dzirksteli un es atkal iedegos par šo ideju. Es – fotogrāfe. Es – fotogrāfe?
Fotogrāfe. “Bāc, tas skan pārāk lieli,” es pie sevis domāju. Es taču neesmu pabeigusi nekādas foto skolas, es taču neesmu izgājusi nekādus kursus, man nav portfolio ar n-tajām fotosesijām, tā jau visa tāda niekošanās, tikai hobijs… You know the drill. Vesela čupa ar self-doubt. Tas man labi padodas.
Bet tad bams pa pieri nāca apziņa, ka nav jau tādas pareizās takas, nav tāda pareizā ceļa, kā kļūt par fotogrāfu. Noteikumu nav. Es varu un drīkstu tā saukties, ja tā jūtos un vēlos. Neviens cits man šo titulu nepiešķirs, tikai pati. Neviens diploms manā vietā nepiespiedīs fotoaparāta pogu. Tā mana jaunības foto klaiņošana ir mana foto skola. Tā aparāta staipīšana apkārt uz visiem pasākumiem, kur devos, tie ir mani kursi. Šie mani Piedzīvojumu foto jau ir mans portfolio. Man IR pieredze. Es esmu gatava sākt. Es negribu tikai ar to niekoties un hobijoties, es gribu ar to nodarboties. Es gribu būt fotogrāfe. Es – fotogrāfe!
There, I said it.
Bet lai līdz šim punktam nonāktu, man bija daudz un dikti jāsaņemas. Pieļauju, ka tā ir jebkurā jomā, kad vispirms ar kaut ko aizraujies hobija līmenī līdz brīdim, kad saproti, ka gribi to tomēr pacelt profesionālā līmenī. Tas transition, tā pārmaiņa, tas punkts, kurā atzīsties vispirms sev un tad meklē drosmi pateikt arī citiem, tas nav viegli. Nu, varbūt kādam ir. Man noteikti nē. No šī krustabu piedāvājuma ir pagājuši jau aptuveni 2 gadi. Esmu tikmēr paspējusi arī pabildēt kāzas, turpinājusi bildēt Piedzīvojumus un vēl šo to. Bet kaut kas vēl tai drosmei līdz galam pietrūka, tāpēc es pati sev savā apņēmībā šogad būt drosmīga un iet pretī sev, ieplānoju sev nākamo lūzumpunktu un uzliku mērķim termiņu.
White Workshop Pāvilosta 2018 Foto: Klaids Lielbiksis
Pēdējais lūzumpunkts – White Workshop
Man būs grūti ielikt vārdos, cik nozīmīgs pavērsiena punkts šis workshop man bija. Apzināti biju ieplānojusi, ka tieši šajās 3 dienās es izlemšu līdz galam, vai esmu gatava patiešām mesties tajā visā iekšā, vai tomēr palikšu tādā hobija klases līmenī. Aizbraucu un veltīju pilnu uzmanību tikai pārdomām par un ap foto jomu, neko citu. Bet līdz pēdējam brīdim es īsti nezināju, uz ko parakstos. Es zināju tikai to, ka man jau tecēja siekala iepriekšējā gadā, kad redzēju workshopa spīkerus un par spīti tam, ka šī gada pieteikšanās jau bija beigusies un maksimālais dalībnieku skaits sasniegts, es pieteicos, jo man bija sajūta, ka man tur IR jābūt. Bez variantiem. Un vieta atbrīvojās. Tiku.
Šī gada spīkeru sastāvs bija kā klēpī sabērtas zvaigznes pa taisno no debesīm. Latvijas TOP fotogrāfi un iedvesmojošas personības 3 dienu garumā stāstīja savus uzsākšanas stāstus, iedvesmoja ar savu paraugu un atklāja darba aizkulises. Pilnīgs kosmoss. Tas, ko es pirms tam nezināju bija, kas būs pārējie klausītāji. Cik iesācēju, cik jau profesionālu fotogrāfu, cik tikai tādu interesentu, cik tādi paši wannabe šaubu pilnie kā es. Nu, es teiktu, ka es biju tur tāda vienīgā zaļknābe. Jutos maza, mazmazītiņa zivtiņa ielēkusi haizivju akvārijā. Bet biju apņēmības pilna visu šo 3 dienu garumā izvēlēties nevis bailes, bet drosmi un paņemt no šīs pieredzes maksimāli daudz. Tas ļāva ātri vien man atskārst, ka šis akvārijs ir pilns nevis ar haizivīm, bet gan super draudzīgiem delfīniem, kuri gatavi paķert mani, mazo zivteli, līdzi augstā lēcienā.
Šīs 3 dienas katra pati par sevi bija kosmoss un katra spīkera lekcija bija kaut kas, ko varētu gari un plaši apspriest, bet šīs tēmas ietvaros gribu izcelt trīs man svarīgus mirkļus no visa workshopa, kas lauza mani vaļā un pietuvināja lēmumam:
Vakara burziņš
Lai gan lekcijas bija maksimāli piesātinātas ar vērtīgu informāciju un ļoti jaudīgas, visforšākais tomēr šādos pasākumos ir vakara burziņš, kad brīvā gaisotnē vari noķert savus elkus aiz rokas un parunāties par visu, kas uz sirds. Ja es būtu nokautrējusies vai nobijusies to izdarīt, es noteikti ļoti nožēlotu. Tāpēc es drosmīgi uzsāku sarunu ar cilvēkiem, kurus totāli apbrīnoju jau gadiem. Biju starstruck, bet tiku sev pāri un uzzināju daudzus vērtīgus viedokļus. Stāstīju par savām šaubām un bailēm pavisam atklāti, vaicāju pēc padoma, kā to pārvarēt un lūdzu pēc ieteikuma, ar ko sākt. Un ziniet, kas mani sākumā samulsināja un beigās vislabāk patika? Tas, ka katram, ar ko runāju bija cita atbilde. Katram ir sava pieeja. Nav vienas pareizās takas. It kā loģiski un tomēr cilvēkiem ir tieksme meklēt šablonus, kaut kādus scenārijus, ko atkārtot, kaut kādas vadlīnijas, kurām sekot. Bet pēc šī es sapratu, ka vienīgā vadlīnīja ir paša čujs. You do you. Esi patiess pret sevi un viss. Go for it.
Dzīvās bildes
Mana emocionālā karuseļa, kurā izvizinājos šajā vīkendā, zemākais punkts bija dzīvās bildes. Tā bija pasākuma daļa, kurā visiem klausītājiem bija uzdevums iet klāt pie fotogrāfiem / spīkeriem un rādīt mājasdarbā sagatavotās, izprintētās 10 savas labākās bildes. Skaidrs, ka es pavadīju aptuveni mūžību tās atlasot un tāpat nejutos par tām tieši necik pārliecināta. Kad gāju pakaļ savai bilžu aploksnei uz istabiņu, mazliet uzkavējos, lai normalizētu elpošanu. Es nevaru jums izstāstīt, cik ļoti uztraukusies jutos. Nepārspīlējot varu teikt, ka man NEKAD mūžā nebija bijis tik ļoti bail. Lai gan labi apzinājos, ka visi apkārtesošie bija super draudzīgi noskaņoti, superīgi cilvēki, tas tomēr man bija liels solis nolikt savu amatiera darbu līdzās profesionāļu veikumam un vēl uzklausīt skaļi vērtējumu par to. Iežmiedzu aploksni rokās, centos normāli elpot un gāju pretī savām bailēm.
Tā, lai maksimāli iedotu savam kompleksam pa pakaļu, es aizgāju pie galda, kur bija visvairāk cilvēku un fotogrāfe, kura, manuprāt, izteica ļoti tiešus vērtējumus bez liekas cukurošanas. Pamatota kritika, bet nekāds uķi puķi. No sākuma izlēmu pavērot, ko saka par citu darbiem un tas bija brīdis, kad sapratu teiciena – dūša ieskrēja papēžos – nozīmi. Es pavisam noteikti svīdu un biju iekrampējusies savā bilžu aploksnē pārāk stingri. Jutu, ka peldu savās bailēs bez īstas pārliecības, vai tiešām saņemšos tās bildes reāli uz galda izlikt. Jo viss, ko es redzēju pirms sevis bija… izcili. Patiešām izcili. Un tad fotogrāfe paskatoties manā virzienā teica: “Nu, kurš nākamais?” Un tad, nopurpinot kaut ko par to, ka īsti neesmu fotogrāfe, bet gribu būt, atdevu viņai aploksni un viņa izlika bildes. Tajā brīdī es izplūdu asarās. Ne tāpēc, ka viņa izteiktu kādu skarbu piezīmi, bet gan tāpēc, ka es vienkārši atlaidu vaļā to saspringumu un stresu, kas bija krājies līdz tam brīdim. Labi gan, ka bija lielas, melnas saulesbrilles uz acīm, lai nesabiedētu visus pārējos, jo es noteikti izskatījos mazliet neadekvāta šajā brīdī. Tās bija tik atbrīvojošas asaras. Es ieskatījos bailēm acīs un uzvarēju. Es saņēmos, izdarīju un lepojos ar sevi. Neviens man par to nekādas medaļas nepiešķirs, bet es pati jūtos nenormāli lepna, ka tomēr tās bildes aiznesu, lai arī cik baisi man tas šķita.
Saņēmu konstruktīvu kritiku, uzklausīju viedokļus un ieteikumus un biju brīva. Paldies Dievam neviens no ieteikumiem nebija – nu, varbūt nebildē vairs, meitenīt. Nekā skarba, tikai komentāri par kompozīciju un stila meklējumiem. Nekas tāds, ko es pati nebūtu iedomājusies. Istabā atlaidu vēl pāris asaras un tad izelpoju. I can do this. Es tiešām varu.
Ļoti zemas kvalitātes screenshot ar manu bilžu vērtēšanas mirkli
Live Shooting
Uzreiz pēc šī sekoja absolūti lieliskākā pieredze šajā workshopā un noteikti viena no THE pieredzēm manā dzīvē kopumā. Live shooting jeb iespēja vērot divas profesionālas fotogrāfes Lindu Lauvu un Viku Anisko darbībā fotosesijā bija MAGIC. Manuprāt, tieši šādi var visvairāk iemācīties, redzot procesu, aizkulises. Kas mani personīgi visvairāk emocionāli pacēla šī live shooting laikā bija apziņa, ka es arī to varu. Ka tas ir izdarāms. Ka nekas no notiekošā nav tāds kosmoss, lai to nevarētu izdarīt arī es, ja vien es pārtrauktu baidīties un darītu. Tas bija ļoti iedvesmojoši un vērtīgi. rī te uzskatāmi bija redzams, ka katrai ir savs stils un pieeja, tāpēc atkal pārliecinājos, ka katram jāatrod savs. Dēļ šīs pieredzes vien bija vērts apmeklēt šo workshop.
Lai visu šo blāķi sasummētu un noslēgtu, pāris galvenās atziņas par kaut kā jauna uzsākšanu, sekošanu savam sapnim un uzdrošināšanos atbrīvoties no kompleksiem un bailēm, lai darītu lielas lietas:
Jāļauj sev rotaļāties, procesam jāsniedz prieku, tiklīdz tas pazūd, darbs zaudē kvalitāti. Caur fotogrāfiju jūtams, vai autors pats to mīl. Spiediens būt perfektiem salauž radošumu. Nedrīkst ļauties šim spiedienam. Izklausās vienkārši, bet izdarīt sarežģīti. Tiklīdz ielaižam sevī bailes par to, ko citi padomās, kā citi mūs vērtēs, salīdzinām savu darbu ar citiem vai uzstādam sev pārāk augstu latiņu, mēs izdarām uz sevi lieku spiedienu, kas traucē radoši darboties. No tā ir jāatbrīvojas!
Atbalsts ir nenormāli svarīgs. Katrs labais vārds ir svarīgs. Man ir bijuši vairāki momenti, kad kāds pasaka ko labu par manām bildēm, notic maniem spēkiem ar “Tu to vari” un tas man iedod milzīgu boostu turpināt. Tāpēc pašiem ir jābūt the change we want to see in the world un jāsaka labās lietas skaļi. Jāatzīmē citiem, kas ir tas, kas patīk viņu darbā. Jāuzslavē, jāatbalsta. Tas ir ļoti būtiski.
Teksts, ko nesen pamanīju kaut kur Instagram un tagad esmu pārņēmusi par savu moto – BE AFRAID AND DO IT ANYWAY. Tas ir tieši tas, ko es daru ar šo izaicinājumu, ar šo lēkšanu foto jomā, ar workshopu, ar visu. Man ir nenormāli bail, bet es tāpat izdaru. Jo es zinu, ka tas, kas sagaida aiz tās baiļu sienas ir kaut kas lielisks un šīs drosmes vērts.
Foto: Ilva Barkāne
Šī man apņemšanās, šis jaunais posms, šis jaunais statuss – šī ir jauna taka līdz kurai tālu ir nākts pa līkumainu ceļu. Priekšā brikšņi, mazliet mežonīgs mežs un tomēr es gribu iet iekšā. Varbūt apskrāpēšos, varbūt apmaldīšos, varbūt sabīšos un izmukšu laukā. Un tomēr es uzdrīkstos iet un mēģināt.
Sekojiet, atbalstiet, laikojiet, šērojiet un sūtiet mīlestību, lai šis mazais sapnītis piepildītos. Iesakiet draugiem vai uzprasieties paši nostāties manas kameras acs priekšā un ļaujiet man notvert jūsu skaistumu un īpašos brīžus. No šodienas “es gribu būt fotogrāfe” pārtop par “es esmu fotogrāfe”. Šis ir jaunas takas sākums. Brienu brikšņos iekšā. Vēlams vakara saulē, jo tad smukāka gaisma fotogrāfijām, ha.
Lūdzu iekomentējiet vai rakstiet man, ja ir vēlme bildēties, esmu atvērta visādām idejām un pašai pilna galva, jo gribās eksperimentēt, spēlēties un atrast pašai savu stilu, savu nišu šajā visā lielajā, plašajā laukā. Aicinu jūs kļūt par manu foto rotaļlaukumu un piedalīties mana sapņa piepildīšanā. Paldies!
