Saldā patiesība – vēlāk paliek labāk

Pēdējā laikā esmu novērojusi tendenci sociālajos tīklos aktīvi dalīties ar rūgtās patiesības un aizkulišu stāstiem. Īpaši mammu blogos/Instagram aprakstos. Kas ir saprotami un tikai loģiski, jo cilvēki ir noguruši no perfektajiem tēliem, ar ko sevi nemitīgi salīdzināt. Gribās īstenību, gribās tuvāk realitātei, gribās saprast, ka aiz skaistām bildēm stāv cilvēks, kurš arī pieļauj kļūdas, nesaprot ko dara un ir tikpat apmaldījies dzīvē kā mēs paši. Nu tādā riktīgi latviskā garā, sajūtamies labāk, ja zinām, ka citiem iet tikpat slikti kā mums.

Un es neesmu izņēmums. Paskatoties atpakaļ uz saviem bloga ierakstiem vai bilžu aprakstiem par vecākošanās tēmu, šķiet, negatīvā ir daudz vairāk par pozitīvo. Vienmēr gan cenšos izvilkt kādu mācību vai rezumē, bet pārsvarā saturu veido čīkstēšana par to, cik grūta, izaicinoša un mulsinoša ir mammas loma. Un tas viss ir taisnība un nav melots. BET. Man šķiet, ka ar visām šīm skarbajām patiesībām braucam mazliet otrā grāvī un mālējam to bildi melnāku, kāda tā ir. Varbūt mazliet sabiedējot sekotājas, kas par mammas lomu vēl tikai sapņo. Tāpēc līdzsvaram gribu padalīties arī ar saldo patiesību. Ar pozitīvo pusi. Ar skaisto. Lai nav tā, ka internetus pārpludina tikai blogi par pēcdzemdību depresijām. Par to ir jārunā, protams, mammas, kas to dara, ir drosmīgas un malači. Bet man ir sajūta, ka sāk pietrūkt stāstu par pēcdzemdību eiforijām un bērniem kā dāvanām, prieku, laimi, mīlestību. Gribās kopīgi ne tikai pagruzīties, bet arī papriecāties.

 

 

PĒCDZEMDĪBU EIFORIJA

Ar Rafaelu puncī ieņurkoju visos iespējamajos mammu forumos, blogos un instagram kontos, kā jau daudzas grūtnieces to dara. Salasījos par pēcdzemdību depresiju, ko tad nu gaidīju kā lielu bubuli. Paldies Dievam nesagaidīju. Labāk, protams, sagatavoties arī negatīviem scenārijiem, lai nepieciešamības gadījumā, prastu rīkoties atbilstoši situācijai. Bet manā gadījumā tā vietā nāca kaut kāds milzīgs aizkustinājums iepriekš neizjustā intensīvā pakāpē. Pie sevis nodēveju to par pēcdzemdību eiforiju. Emocijas bija divtik spēcīgas, bet visas pozitīvas. Pirmos mēnešus dzīvoju kaut kādā laimes un mīlestības transā. Likās, ka dzīve nekad nav bijusi harmoniskāka par spīti negulētām naktīm un konstantu mulsumu, vai visu daru pareizi. Varēju apraudāties no laimes, vērojot Rafaelu miegā. Rullēju pa rajonu ar ratiem un domāju, cik dzīve skaista, cik sievietes ķermenis spēcīgs, cik ģimene liela vērtība un cik bērni skaista dāvana, kas atnāk un sakārto dvēseles bardaku.

 

TIKĀM GALĀ

Tam sekoja ne tik saulains posms, kad daudz biju viena ar dēlu un centos tikt galā ar nesamērīgu darbu apjomu. Tad sāku pat apšaubīt, vai man patīk būt mammai. Par to mazliet vairāk stāstu iepriekšējā bloga ierakstā. Es teiktu, ka grūtakais posms manās attiecībās ar dēlu bija no 4 mēnešu – 10 mēnešiem. Bieži nesapratu, ko viņš grib, kā viņam palīdzēt, kā man būt, tam paralēli centos noturēties pie saprāta ar darba palīdzību un tad nu tas mums bija tāds riktīgs sarīvēšanās laiks, kad abi skolojām viens otru. Daudzi teica, ka aprbīno, kā es viena pati tieku galā un ziniet – es arī apbrīnoju sevi. Lai gan reizēm bija vieglāk, ka varu nodoties tikai mammas lomai un saimniece/draudzene un pārējās lomas varēju uz laiku atlikt.

 

PALIEK LABĀK – LABI – SUPERĪGI

Bet kopš Rafaels pārkāpa gada slieksni, mūsu attiecības ir krietni uzlabojušās un esmu iemīlējusi mammas lomu vairāk. Paliek vieglāk. Viņš vairs nav zīdainis, kurš visas savas emocijas izpauž raudot. Viņš prot parādīt uz ūdens pudeli, kad grib padzerties, berzē actiņas un pat ir sācis rāpties gultā pats, kad uznāk miegs. Mums ir vieglāk saprasties. Kad nāk zobi, paķer kādu mantu un kožļā. Galu galā nav arī pamperis jāmaina simts reizes dienā vairs. Viņš ir patstāvīgāks, tāpēc man ir vairāk laika būt un līdz ar to esmu harmoniskāka, stabilāka un enerģiskāka. Varu vairāk dot. Ar smaidu, prieku un vieglumu. Bez spiedošas pienākuma sajūtas.

Nav tā, ka izaicinājumu vairs nav un visu laiku ir viegli, viņam joprojām ļoti daudz vajadzīga mana uzmanība, bet man beidzot ir spēks to dot. Man ar viņu ir interesanti. Mētājam bumbu, spēlējam paslēpes, ceļam kluču torņus, spēlējam pirkstiņspēles. Šis ir brīnišķīgs vecums un es ļoti izbaudu šo laiku. Katru dienu saņemu kādus milijons ciešus apskāvienus. Viņš vienkārši atnāk, ierāpjas klēpī, apmet rokas ap kaklu un spiež, cik spēka. Dažreiz vēl iekožas zodā, ko es tulkoju kā buču. Ļoti bieži pats izdomā kaut kādus pigorus, kad man jābrīnās un jāsmejas, kā var vispār ko tādu iedomāties. Vakar piemēram atklāju, kur pazūd visi gardumi, ko dodu viņam kā uzkodu pirms brokastīm. Sastūķējis gurķus un augļus tualetes papīra ruļļa iekšpusē. Man ta likās, ka malacis apēd visu, ha.

Viņš ir superīgs. Viņam ir vismīlīgākie smiekli un vismīļākais smaids. Un ķiķina viņš daudz. Dara palaidnības un ķiķina un es padusmojos, bet tad ķiķinu līdzi. Kaut ko bubina savā valodā un es klausos un mēģinu uzminēt, ko viņš tur stāsta. Viņš katru dienu arvien vairāk saprot, kas viņam patīk, kas ne un man patīk būt līdzās un vērot šo rakstura izaugsmi. Un es katru dienu arvien vairāk saprotu, cik ļoti man viņš patīk. Bezgalīgi ļoti

Ar to visu es gribu pateikt – ar laiku paliek tikai foršāk. Būt mammai ir forši! Bērni ir superīgi! Jā, ir grūtāki posmi, bet jāsauc kādu palīgā un jātiek tiem pāri, lai pēc tam baudītu kopīgus priekus. Un ar laiku paliks tikai foršāk. Jau iztēlojos, kā viņš sāks runāt un stāstīs visādus jokus. Un kā bērnudārzā māmiņdienas koncertos dziedās un es tikmēr slīkšu aizkustinājuma asarās. Un kā viņš izaugs un ar brālēniem un māsīcu ies darīt palaidnības un es uztraukšos, bet viņš jau būs tik patstāvīgs, ka vairs nevajadzēs mammas uzmanību un tad es ilgošos pēc šī laika, kad esmu viņam tik vajadzīga. Un to visu es nenovērtētu tik ļoti, ja nebūtu tas grūtais sākumposms. 

 

Tāpēc mammas un topošās mammas, saldā patiesība ir tāda, ka mēs to varam un tas ir to vērts! 

Novēlu jums daudz, mīļus, ķiķinošus bēbīšus 🙂 

img_2869

Bērna bildes internetā – kāpēc ne?

Laiku pa laikam domās atgriežos pie kādas mūslaiku vecākošanās tēmas, par ko nemitīgi niez pirksti uzrakstīt, bet arī negribās, jo tā mēdz sakacināt tik pat ļoti kā potēšanās/nepotēšanās un vai vajag vilkt apavus (par ko pat fizioterapeiti strīdās). Bet tā kā šajā jautājumā (līdzīgi kā daudzos citos) ieņemu saprotošu pozīciju, kas mierīgi pieņem abu pušu taisnības, sapratu, ka nav ko turēt sveci zem pūra un jānomierina tie pirksti un prāts un vienkārši jāuzraksta. Par bērnu bilžu publicēšanu internetā. Apskatīsim abus populārākos pret argumentus, kas man šķiet pilnīgi absurdi.

 

Ka tik nenoskauž/neuzliek ļaunu aci:
Latviešu māņticība nebeidz pārsteigt, nav nekāds brīnums, ka “Ekstrasensu cīņas” pie mums ir topā jau simtmilijono sezonu pēc kārtas. Nav tā, ka es neticu ekstrasensorām spējām, domu spēkam utml. – ticu droši vien pat vairāk kā mietpilsonis parastais, bet tai pat laikā man šis šķiet muļķīgākais arguments, kāds vien var būt.

Es nezinu kādi elles izdzimteņi veido jūsu virtuālo sekotāju pulku, bet pieņemu, ka raganas un burvji, kas tā vien gaida, kad varēs kādam uzlikt lāstu, tomēr nav vairumā. Vizbiežāk jau izmantojam virtuālo vidi, lai lielītos par šādiem vai citādiem sasniegumiem, vai atrādītu savas dzīves priecīgos mirkļus, kas parasti pozitīvos cilvēkos izraisa empātiskas izjūtas – o, paskat, cik forši, še tev viens like par smuki izdekorēto Ziemassvētku eglīti / modīgi izvēlēto #ootd / patversmē pastaigā izvesto suņuku. Ar dzīvi neapmierinātiem cilvēkiem, kuriem #vissirslikti, tas noteikti izraisa pretēju reakciju no “lohs, ko lielies” sērijas. Bet ļaunākā rīcība, uz ko viņi parasti ir gatavi, ir to pie sevis nodomāt un viss. Ok, vēl mēdz reizēm saņemties uz niknu komentāru.

Protams, zīdainis ienāk šajā pasaulē ļoti jūtīgs un visi sargā trauslo radību no jebkādām negācijām, kas ir brīnišķīgi. Un tomēr – vai tiešām šī bērna parādīšana cilvēkiem, kuri tomēr ir izvēlējušies sekot/interesēties par tavām ikdienas gaitām, varētu būt kaitīgāka par parādīšanos ar šo pašu bērnu pavisam svešu cilvēku sabiedrībā, piemēram, veikalā vai poliklīnikā? Pieņemu, ka tās ļaužu masas nodomā daudz ļaunākas un skaudīgākas domas. Un galu galā – vai nav tā, ka tas mūs skar, tikai, ja izvēlamies to pielaist paši sev klāt?

Ļaujiet man izmantot ārprātā nūģīgu salīdzinājumu. Atcerieties, kā Harijā Poterā mamma viņu nosargāja no visspēcīgākā ļaunā burvja Voldemorta lāsta? Ar mīlestību. Viņa nosargāja dēlu, kurš nāvējoša lāsta vietā tika pie nelielas rētas. Nu lūk – tieši tāpat mēs ikdienā varam veidot dažādus aizsardzības laukus ar savām domām, vārdiem un darbiem, lai visas šīs nelabvēļu skaudības mūs un mūsu mazulīšus neskartu. Nekādi Voldemortu lāsti mūs neskars, ja pratīsim priecāties par savu dzīvi, neuztraucoties – ko tik citi padomās.

Mani kaitina šis uzskats arī tāpec, ka to attiecina tikai uz bērnu tēmu. Kāpēc tad nav jākaunās likt bildi no sava atvaļinājuma, kur ar kokteilīti gulšņā pludmales smiltiņās? Vai tad to neviens neskaudīs? Vai tiešām skaudību izraisa tikai zīdaiņu mīļās sejiņas?

Vispār par sejiņām runājot – tā izrādās ir kaut kāda īpaši apsargājamā teritorija, jo nav problēmu publicēt pēdas, rokas un citas ekstremitātes, bet nedod Dievs parādīt bērna seju! Nekad neesmu sapratusi, kas ir šī uzskata pamatā? Tas rezultējās visādās bildēs ar aizmiglotām sejām vai dzīvnieku tēliem seju vietā – vai tas nav absurdāk par sejas atklāšanu?

Un vēl jautājums šīs idejas karstasinīgajiem aizstāvjiem – kāpēc bilde ar ratiem ir pieņemama? Tas bērns taču tur ir iekšā un visi ļaunie skaudēji tāpat varēs skaust un sūtīt savus lāstus.

 

Jo tas ir kaitnoši:

  • Īsā atbilde šim argumentam – nu nepatīk, neskaties. Vienmēr ir unfollow/unfriend opcija.
  • Bet ja cenšamies tomēr iedziļināties – vieglāk izprast citu cilvēku sāpes un bēdas, iejūtoties viņu ādā, tāpēc paspēlēsim mazliet lomu spēles.

Iztēlosimies normālu čali Andri, kurš seko Instagram un draudzējas Facebook ar foršo Ievu, ar ko mācījās kopā skolā. Viņi nav tikušies gadus simts, bet internetos dāsni apmainās ar sveicieniem dzimšanas dienās un like jaunām profilenītēm. Viss ir jauki līdz brīdim, kad Ievai piedzimst sīkais un tad pēkšņi seksīgos selfijus nomaina ikmēneša dzimšanas dienu kūku bildītes un pēdiņas dažādās piemīlīgās zeķītēs. Kāda velna pēc Andrim tagad uz to jāskatās?

Nu var jau viņu saprast. Viņam bērnu tēma nav aktuāla un nešķiet interesanta. Patiesbā bērna bilžu vietā varētu ievietot jebko citu, ar ko Ieva varētu aizrauties – ēdiena gatavošanu piemēram. Tad nu Andrim būtu pilns timeline ar #foodporn. Nu, vienīgi tas Andrim varētu likties saistošāk, jo, kā zināms, ceļs uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, nevis piemīlīgām bērnu bildītēm. Galu galā, kad Andris aicināja Ievu Facebook tos tur gadus atpakaļ, viņš negaidīja, ka šis ir tas, uz ko viņš parakstās. Bet neies jau tagad atsekot, jo pazīstami taču, kā tad salidojumā acīs paskatīsies. Un ja nu tomēr tas sīkais paaugās un Ievas apsēstība ar pēdiņām pāriet un seksīgie selfiji tomēr atgriežās? Tāpēc Andris neatlaidīgi turpina ar Ievu virtuāli draudzēties, reizēm neapmierināts pie sevis noņurdot, kad atkal viņa timeline parādās kārtējais bērna sasniegums.

Viena scenārija versija – tas viņu turpina kaitināt līdz brīdim, kad viņam pašam piedzimst bērns. Un tad viņš iebrauc. Tikai tad viņš saprot, kāpēc jāsajūsminās par pirmo zobu, pirmajiem soļiem un pirmajiem vārdiņiem. Jo viņš piedzīvo visu to mega milzīgo sajūtu gammu, kas notiek aizkulisēs, lai tās pirmās reizes notiktu.
Vai mēs varam uz mirkli atļaut sev pabrīnīties, par to, kas vispār ir bērns? Par to, ka divi cilvēki izdomā, ka ir tik ļoti samīlējušies viens otrā, ka tās mīlestības pietiek, lai uztaisītu vēl kaut ko. No pilnīga nekā, uztaisīt cilvēku. Tas taču ir kosmoss pilnīgs! Un tad viņi cenšās (kas ir aizraujošākā daļa). Un tad sieviete 9 mēnešus (!) audzē to mazo radību iekšā savā vēderā – tas ir tikpat ilgi kā mācību gads, piemēram. Bet šim “mācību gadam” neseko nekāds vasaras brīvlaiks, tam gala “eksāmens” ir milzīgs emocionāls un fizisks pārbaudījums, kā rezultātā piedzimst bērniņš un tad īstie pārbaudījumi tikai sākās! Tas mazais kunkulis piedzimst pavisam sīciņš un neprot neko, bet tad tie paši divi cilvēki, kuriem bija tās mīlestības daudz, sāk viņu neatlaidīgi cauri negulētām naktīm dot. Un tad tas mazais sāk kaut ko mācēt. Un tas ir brīnumaini! Un par to ir jāpriecājās! Un, velns parāvis, lai taču tās mammas un tēti priecājās! Visas tā bērna skaņas un skatienus un smaidus un jaunās prasmes, to visu gribās nosvinēt ar kūkām, šampanieti un salūtu, sasodīts. Tāpēc, mīļie izbesītie Andri, ejiet ratā! Ļaujiet Ievām priecāties, par to, ko viņas radījušas! Pamēģiniet paši uztaisīt, ko tik sarežģītu!

Nesaprotu, ar ko gan visas tās citas lietas, ar ko mēdzam dalīties savos sociālajos tīklos, ir īpašākas par bērnu bildēm… Ak, Andrīt, Tu noskrēji šovakar 10km, kā vēsta Tavs endomondo posts? Nu apsveicu, stipriniek, riktīgi piekusi, ja? Ieva to sīko spieda ārā no sevis 20 stundas! Vēlies salīdzināt šos sasniegumus?

O, Andri, Tu nopirki jaunu smuku mašīnu? Aizgāji pie friziera un tiki pie jaunas frizūŗas? Crossfitā sasniedzi jaunu rekordu? Super, baigais malacis, še tev viens like! Ieva tikmēr pusgadu čakarējās kamēr iemācīja bērnam pakakāt nevis savās biksēs, bet gan uz podiņa. Un tad vēl viņš apguvis, kam izmanto tādu brīnumrīku kā karoti, nevis ar rokām izmērē ēdienu pa visu savu seju un Ievas tikko izmazgāto džemperi. Kā būtu ar šādu sasniegumu novērtēšanu? Pukstēšanas vietā, labāk būtu piespiedis to sasodīto like. Jo nu skaidrs, ka vismaz tik viņa ir pelnījusi, ja ne vēl puķes un SPA vīkendu.

Būtībā jau mūsu sociālie tīkli tāds mazs spogulītis mūsu interesēm un vērtībām vien ir, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, kļūstot par vecākiem, cilvēki mēdz dalīties ar saviem novērojumiem / pārdzīvojumiem / piedzīvojumiem šīs jaunās lomas ietvaros. Nepārprotiet, es nesaku, ka tagad visiem jādokumentē savu bērnu dzīve internetos un pārējie ir spiesti par to priecāties. Visam ir savas robežas un jebkādas pārmērības ir nevēlamas. Bet ir tik daudz gaumīgu piemēru. Visu var pasniegt interesanti un skaisti. Arī pamperu stāstus.

 

Te būs dažas (no milijons gaumīgiem piemēriem) manas interneta vides favorītmammas:

Ja jau vajag to demogrāfiskos rādītājus pacelt, tad skaisti vizuāli piemēri, ar laimīgām ģimenēm to tikai veicina, vai tad ne? Es domāju, ka jāmet pie malas kauns un tabu no bērnu bildēm jāņem nost. Var izvelēties šādus foto neradīt publiskai apskatei, bet nevajadzētu justies grēcīgi, ja šāda vēlēšanās tomēr ir. Jo nekāda grēka tur nav. Tas ir skaisti. Atstāsim skaudīgo latvieti pagātnē. Viņa vērtības ir novecojušas un dumjas.