PADOMI CEĻOŠANAI AR BĒRNU (0-2,5 gadu vec.)

Nesaprotu, kā gan šāds ieraksts manā blogā nonāk tikai tagad. Domās gatavojoties mūsu ģimeņu Piedzīvojumam uz Zanzibāru un atbildot uz mammu satrauktajiem jautājumiem, kas, ko, kā, atkal aktualizējies temats. Varu padalīties savos novērojumos un secinājumos no, manuprāt, diezgan bagātīgas ceļošanas pieredzes ar mazu žiperi. Mūsu dēliņš Rafaels savos 2-os gados ir apciemojis 8 valstis, tai skaitā tālākie galamērķi ietver tādas vietas kā Indonēzija, Malaizija un Taizeme, kā arī Florida ASV un nu jau drīzumā šim sarakstam pievienosies arī Āfrikas kontinents. Bērna vajadzības dažādos vecuma posmos mainās, tāpēc varu stāstīt tikai par pieredzi ar mazo līdz 2 gadu vecumam. Ceru, ka kaut kas var noderēt un iedrošinās ceļošanai ģimenei kopā.

IMG_20160727_220225

BAGĀŽA

Bagāžas noteikumi katrai aviokompānijai atšķiras, tāpēc noteikti noskaidrojiet visus pieļaujamos limitus un noteikumus izvēlētajai kompānijai pirms pakojiet līdzi visu iedzīvi.

Rati / auto sēdeklis

Vairums aviokompāniju atļauj bez papildus samaksas nododamajā bagāžā nodot ratus vai auto sēdekli. Jāizlemj pašiem, kurš no abiem ceļojumā būs noderīgāks. Skaidrs, ka, ja plānā pārvietoties ar auto, sēdeklītis būs nepieciešams, taču vairums nomas piedāvā to izīrēt uz vietas kopā ar auto, tāpēc, manuprāt, vērtīgāk tomēr ir ņemt līdzi ratus. Taču jāvērtē, kāds ir ceļojuma plāns un vai rati tiešām būs nepieciešami – vai vietas, ko plānots apmeklēt, ir izbraucamas.

Uz Āziju piemēram mēs aizbraucām TIKAI ar ergosomu, jo bija skaidrs, ka ar ratiem džungļus tāpat neizbraukāsim un pilsētvide ratiem nebija diez ko piemērota, būtu vairāk ņemšanās kā ērtība. ASV ceļojumā darījām tā, ka aizbraucām bez sēdeklīša un nopirkām to uz vietas, pēc tam nododamajā bagāžā atvedām uz Latviju, jo tā sanāca izdevīgāk kā īrēt uz vietas.

Patīkami ir, ka ratus/sēdeklīti var nodot pašā pēdejā brīdī pirms iekāpšanas lidmašīnā un tie sagaida uzreiz pēc izkāpšanas, kas nozīmē, ka pa lidostu nav jāstaipa bērns uz rokām. Sīkums, bet patīkami. Jāatcerās tikai, ka rati tāpat pirms tam jāiečeko tāpat kā nododamā bagāža, pat ja tos uzreiz nenodosiet! Tagad gan esmu redzējusi lidostās, piemēram, Islandē, ka ir pieejami bērnu ratiņi, ko var brīvi ņemt un izmantot. Ja ņemsiet līdzi savus ratus, visvieglāk, protams, būs ar lietussarga tipa ratiem, jo tie ir vieglāki un kompaktāki.

Es pati gan silti iesaku apsvērt ergosomas iegādi/aizņemšanos uz ceļojuma laiku, jo man tas ir bijis neatsverams palīgs VISOS ceļojumos un tiešām nevaru iedomāties, kā iespējams ceļot ar bērnu bez tās.

2015-11-11 12.40.04

Rokas bagāža

Atkal jāpēta konkrētās aviokompānijas noteikumi un tomēr vairums pieļauj atsevišķu somu bērnam, kurā drīkst būt šķidrumi un ēdieni mazajiem ķipariem. Tāpēc droši var krāmēt pilnas somas termosiem, burciņām un visu citu, kas jūsu mazuļiem nepieciešams. Siltu ūdeni (piem. maisījumam vai putrām) gan var dabūt lidmašīnā uz vietas. Mans puika ilgi pārtika no mana piena un citi našķi interesēja tikai tā simboliski, tāpēc parasti pieticis ar lidmašīnas ēdienreizēm un taxfree iegādātu cepumu paku vai augļiem. Tagad gan apetīte izaugusi tā, ka ēdiens somā noteikti dominēs.

Loģiski, ka salonā būs nepieciešamas arī visas higiēnas preces jeb pamperi un mitrās salvetes. Skaits atkarīgs no lidojuma ilguma un bērna vēdera izejas biežuma, ko vecāki gan jau būs aptuveni novērojuši. Noderīgi gan iekrāmēt pāris rezerves pamperu, jo nu… nekad neko nevar zināt. Un maiņas apģērba komplektu, jo šmuces var sanākt un labāk būt tām gataviem. Ja nu kaut kas aizgājis garām un sašmulējies, noderēs kāds ūdens (un smakas) necaurlaidīgs maisiņš somā, lai ir kur netīrās drēbes (izskalot un izmazgāt ar ziepēm tualetē gan nekas neliedz) ielikt “pasautēties”, jo diez vai lidmašīnā atradīsies vieta, kur tās izžāvēt. Galvenais šo dāvanu sainīti neaizmirst galamērķi pēc iespējas ātrāk izsaiņot.

Vēl noderīgi somā atvēlēt vietu rotaļlietām jeb mantām, kas noturēs bērna uzmanību. Tās atkal jau pašiem jāizvēlas individuāli, paturot prātā, kas bērnam varētu patikt. Savus variantus nedaudz vairāk aprakstu tepat zemāk zem tēmas “Nodarbes”.

Knupju bēbjiem, protams, līdzi arī knupis, ar pie apģērba piespraužamu knupja turētāju, lai īpašā prieka vai citu emociju iespaidā neaizlido kādā svešā klēpī pāris rindas uz priekšu.

Nododamā bagāža jeb ko ņemt/neņemt līdzi ceļa somā

Pašsaprotami, ka somas izmēri atkarīgi no aviokompānijas noteikumiem un saturs no izvēlēta galamērķa, tomēr ir lietas bez kurām nevaru iedomāties nevienu ceļojumu.

  • Pamperi aizņem milzīgi daudz vietas, tāpēc pilnīgi pietiek ar kādu 1 mazo paku, jo tos taču var iegādāties uz vietas jebkur pasaulē.
  • Aptieciņa: lai gan arī aptiekas ir gandrīz visur, mīļā miera labad labāk paņemt zāles līdzi no mājām, jo tad tās uzreiz būs pie rokas, ar skaidru lietošanas instrukciju latviešu valodā. Kaut ko temperatūras mazināšanai, pret vēdersāpēm, plāksterus, kādu universālu krēmu/ziedi iekaisumiem, izsitumiem un, ja mazais ir aktīvā zobu šķelšanās vecumā, visu veselā saprāta labā paņemiet kādu zobu jeb smaganu atvēsinošu smēri.
  • Ergosoma! Šo pieminēju iepriekš un pieminēšu vēl, jo tas tiešām ir absolūts must-have, ceļojot (un manā gadījumā arī ikdienā) kopā ar mazuli, kam ļoti patīk būt mammai opā. Es gan vienmēr esmu ergosomu ņēmusi līdzi lidmašīnā. Ceļojumā mammai/tētim rokas brīvas, var staigāt un rāpties visur, tikmēr mazais čuč/ēd/bauda vecāku tuvumu – visi laimīgi!

Viss pārējais – apģērbs, rotaļlietas utml. jau pašu ziņā, atkarībā no ceļojuma plāna. Es pati ar drēbēm cenšos nepārspīlēt, jo bieži vien puse tāpat paliek neuzvilkta, vai uz vietas uzrodas iespēja izmazgāt drēbes, kā arī vienmēr ir kārdinājums iegādāties kādu jaunu apģērba komplektu uz vietas. Rotaļlietas līdzi ņemam ļoti minimāli, jo mūsu ceļošanas stils ir būt nemitīgā kustībā un tad daudz laika spēlēties ar mantām nemaz neatliek un tas ir tikai lieks svars somā. Par rotaļu kļūst pati pasaule un ticiet man, bērni ir spējīgi iedarbināt iztēli un iztikt ar akmeņiem, smilšu čupu vai lapu kaudzi.

Malaizijas dabas parkā atrasta "rotaļlieta"
Malaizijas dabas parkā atrasta “rotaļlieta”
IMG_3003
Gaidām reisu uz Bangkoku

LIDOJUMI

Laiks

Skaidrs, ka lidmašīna nekursē tik pat regulāri kā autobuss, un tomēr – ja ir iespējams izvēlēties, iesaku izmantot nakts reisus, kas nozīmē, ka lielāko lidojuma laiku bērns nogulēs un tā visiem ietaupīsies nervi un enerģija. Tā kā līdz divu gadu vecumam bērnam atsevišķa sēdvieta nav, jārēķinās, ka miegs būs jāpavada vecākiem klēpī, kas, protams, nav īpaši ērti, lai paši vecāki izgulētos. Tomēr es vienalga labāk izvēlos nemierīgu nakts mieru sev un aizmigušu bērnu lidmašīnā nekā dienas reisu.

 

Atsevišķas aviokompānijas piedāvā arī īpašo zīdaiņu gultiņu – tādu kā nelielu kastīti, kas piestiprinās pie sienas, kur var noguldīt mazo un piesprādzēt guļus pozīcijā. Tā gan pieejama tikai sēdvietās priekšpusē pie sienas, tāpēc ir vērts painteresēties par šādu variantu jau izvēloties sēdvietas. Paši izmantojām divreiz, un tas ļoti atviegloja pasākumu.

IMG_20160727_100207-2

Ja lidojums nav tāls un ir īss, tad var arī mēģināt ietrāpīt bērna diendusas laikā vai pāris nedēļas pirms lidošanas censties pamainīt dienas režīmu, lai mazais pierod iemigt ap lidojuma plānoto laiku.

Ilgums

Daudzi baidās ar bērniem lidot garus gabalus un tāpēc izvēlas tuvus galamērķus. Nu, mēs laikam nebūsim tas gadījums, lai gan lieliski saprotu šo cilvēku motivāciju. Kad Rafaelam bija 4 mēneši es viena pati kopā ar viņu lidoju ar pārsēšanos uz Floridu – garākais reiss ilga 10h. Pie tam mājupceļā lidojām ar 2 pārsēšanās reizēm. Pirms gada es atgriezos no Bangkokas viena pati ar bērnu 12 stundu gara dienas reisa. Un bijušas daudzas citas reizes, kad esam lidojuši visi kopā tālus gabalus un izturējuši. Jā, lielos un lepojos ar sevi, jo tas nebija viegli. Bet vai tas bija galamērķu vērts? Noteikti! Vai es nožēloju šādas izvēles? Nē!

Protams, var sākt ar mazumiņu un gaidīt, kad bērns paaugsies, bet var arī nebaidīties un braukt uz citiem kontinentiem ar bērnu klēpī vēl pirms tas izmaksā viņam tādu pašu ciparu kā pieaugušam cilvēkam. Nevajag baidīties! Āfriku vai Āziju mēs tuvāk dabūt nevaram, bet savu attieksmi pamainīt varam gan. Ilgi lidojumi IR paveicami ar mazu bērnu. Pārbaudīts.

Apģērbs

Mazulim: Lidmašīnās temperatūra mēdz svārstīties no neciešami smacīgai tveicei, kamēr visi drūzmējas iekāpjot, līdz ledusskapim maksimālajā režīmā, tāpēc iesaku mazo saģērbt pēc sīpoliņa principa (daudzās plānās kārtās), lai var pielāgoties situācijai. Noteikti vērts paņemt līdzi siltākas zeķītes.

Mammai: iespējams ar krūti barojošas mammas satrauc, kā lidmašīnā diskrēti pabarot bērniņu, ja pilnīgi blakus sēž svešinieki. Es gan biju no tām, kura publiski īpaši nekautrējās barot, ja kādam traucē – lai īrē privātās lidmašīnas. Bet, ja skatieni traucē, labs variants ir arī pašai ģērbties “sīpoliņā”, piem. topiņš apakšā un garroku krekls vai viegls džemperītis pa virsu. Piekļūšana krūtij sanāk diezgan vienkārša, virsējo kārtu pavelkot uz augšu un apakšējo nedaudz uz leju. Tādā veidā neko daudz nemaz nevar redzēt.

Līdzīgs princips ir Latvijā ražotajām Memme Nursingwear kleitām, kas ne tikai ir praktiskas, bet arī labi izskatās. Sievišķīgajās kleitās iestrādātas tādas kā mini atveres, kas prasmīgi noslēptas, bet tai pat laikā ir viegli pieejamas, kad jāpabaro mazais. Kad man kādreiz atkal būs aktuāla krūtsbarošana, ceru tādu iegādāties. Bet, ja jums aktuāli šobrīd, piedāvāju jums iegādāties šīs kleitas ar 8EUR atlaidi, izmantojot atlaižu kodu: MEMMETRAVEL. Tas ir aktīvs līdz novembra beigām.

Šalles vai lakati manā pieredzē nav bijuši īpaši veiksmīgs rīks, jo dēlam nepatika, ka viņam kaut ko sedz pāri galvai zīdīšanas laikā, tāpēc man tas nederēja. Varbūt jūsu mazie neprotestēs un ir vērts pamēģināt.

Nodarbes

Lidostā: lidostā vēl ir daudz vietas un vairantu izklaidēm, bet gribu tikai piebilst, ka ir vērts painteresēties, vai lidostā nav speciāla spēļu istaba. Jo es Šveices lidostā starp reisiem pavadīju 3h un diemžēl tikai pēdējā stundā nejauši uzgāju spēļu istabu, kas bija absolūta paradīze. Tur pat bija gultiņas! Tāpēc šo jautājumu labāk uzdot info centrā jau laicīgi.

Processed with VSCO with f2 preset

Lidmašīnā: 

Zīdaiņu vecumā par nodarbēm varbūt nav pamata satraukumam, vienīgais, kas manu dēlu neapmierināja, bija būt piesprādzētam. Galvenais, kas būtiski, mēģināt ietrāpīt, lai mazais uz pacelšanos un nosēšanos ir izsalcis, lai var uz to brīdi viņam dot krūti vai pudeli, kas gan nomierinās mazo, gan palīdzēs viņam tikt galā ar spiediena maiņu, gan vienkārši viņš būs nodarbināts, kamēr ir piesprādzēts, tāpēc mazāk saniķosies.

Lielākas ziepes ir ar mazuļiem, kas jau rāpo, staigā, skrien un ir ar milzu enerģiju, ko mīl izlikt kustībā, kas lidmašīnā, protams, ir ierobežota. Tad jākļūst patiešām radošiem.

  • Jauna rotaļlieta/grāmata: ļoti noder kāda jauna, iepriekš neredzēta rotaļlieta, jo tad bērns būs ilgstošāk par to izbrīnīts un ieinteresēts. Lielisks, kompakts un tai pat laikā laikietilpīgs, izglītojošs un izklaidējošs rotaļļietas variants ir TakTil grāmatasTās ir grāmatiņas, kuru saturu varat izvēlēties paši, atkarībā no jūsu bērna interesēm un spējām. Katra lapaspuse, katrs atvērums ir kāda jauna rotaļa. Rafaels gan pacietībā līdz šāda veida spēlēm ir izaudzis tikai tagad, tāpēc beidzot esam gatavi arī savai TakTil grāmatiņai.
  • Ēdiens: vēl viens laikietilpīgs process ir ēšana. Vienalga, vai tie ir līdz paņemtie našķi, krūtsbarošana vai lidmašīnas ēdienreizes, šis process uz kādu laiku mazo žiperi nodarbina. Mielasts ir vesels process, kamēr izpako visu, visi mazie trauciņi, izlaižamais galdiņš, ēdiena/dzērienu rati, tas viss mazajam ir interesanti un aizrautīgi pasniedzot, liksies kā vesela rotaļa.
  • Staigāt / mainīt lokāciju: kā jau iepriekš minēju ejas jāizmanto pēc pilnas programmas. Brīžiem man ir licies, ka tik mēs pārējiem netraucējam ar to vazāšanos turpu šurpu, bet nu… tiem pārējiem ir jāsaprot, ka tā mēs visi iegūstam. Bērns izkustās un nogurst, lai pēc tam varētu mierīgāk atkal sēdēt. Ja es ar varu mēģinātu viņu piespiest sēdēt krēslā un nekur neiet, visiem būtu jābauda pamatīgs koncerts, vai tas būtu labāk? Bieži mēs arī ietusējām tajā starpposmā starp tualetēm un vietu, kur sēž stjuarti, jo tur bija plašāk un varēju pašūpināt mazo rokās, padejot, paākstīties un tad atkal iet uz krēslu pēc kāda laika.
  • Tualetes pauze: nekaunīgi daudz mēs arī izmantojām variantu aiziet uz tualeti arī tad, ja pamperi nebija jāmaina vai man pašai uz tualeti nevajadzēja. Protams, ja nebija rinda, jo tas būtu pavisam nesmuki. Vienkārši pārtīšanas virsma ir labs laukums, kur bērnam brīvi izkustēties, turpat ir liels spogulis, kurā pamēdīties un man pašai tā ir klusa, atsevišķa telpa, kurā nomierināties, savākt spēkus un noskaitīt pāris mantras – es šo lidojumu izturēšu, viss būs labi, mums izdosies.
  • Komunikācija: gan ar personālu, gan blakussēdētājiem. Iepazīties, atvainoties, skaidrot, lūgt palīdzību – tas viss var ievērojami uzlabot jūsu pašsajūtu lidojuma laikā, ja savā galvā neizdomāsiet milijons negatīvus scenārijus, bet vienkārši runāsiet un centīsieties visu vērst par labu. Rafaels kādā lidojumā nemitīgi spārdīja un kratīja priekšējo krēslu, regulāri virinot galdiņu vaļā ciet, tad nu es jau pieņēmu, ka priekšā sēdošais vīrietis drīz uzvārīsies dusmās, bet, kad saņēmu drosmi atvainoties, pretī saņēmu saprotošu: “It’s ok, I have a kid back home, I get it.” Kādā citā lidojumā, kurā biju viena ar mazo, man ļoti gribējās čurāt, bet mazais bija aizmidzis gultiņā un es baidījos viņu atstāt. Kad jau sapratu, ka nav variantu, lūdzu stjuartei pieskatīt dēlu kamēr aizeju uz tualeti un viņa laipni to arī darīja. Tie ir visādi tādi sīkumiņi, kas atvieglo pasākumu. Cilvēki atmaigst, kad viņus uzrunā un personāls ar lielāko prieku palīdz, jo tāds galu galā ir viņu darbs.
  • Multenes un spēles: zinu, ka ekrāni tik maziem bērniem nav vēlami un multeņu skatīšanās būtu jāierobežo. Un tomēr, manuprāt, šādi pārbraucieni IR izņēmums, kad šādu līdzekli drīkst izmantot. Laicīgi salādējiet telefonā, planšetdatorā vai datorā multenes un aplikācijas, kas bērnam varētu patikt un uzdāviniet sev pusstundu miera lidojuma laikā. Nezinu KĀDĀ VEIDĀ, bet 12h dienas reisu no Bangkokas izdzīvoju bez multenēm, lai gan mani ļoti mierināja  apziņa, ka šāds variants man ir. Mūsu galvenais noteikums ir, ka šis variants jāatstāj kā pēdējais jeb absolūtā histērijas situācijā, ja citi līdzekļi nestrādā. Jo pēc tam pierunāt beigt skatīties multeni ir sarežģīti un tieši tas patiesībā var izraisīt lielu kašķi, jo ekrāni bērnu mēdz “uzvilkt”. Jāvērtē, protams, pašiem, cik daudz esat gatavi šādu palīgu izmantot, bet manā pieredzē multeņu “aukle” glābusi daudzas reizes.

Sēdvietas

Lai gan teorētiski vienmēr iekorājomakā vietiņa šķiet pie loga, ar bērnu ceļojot, vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka visērtāk tomēr ir sēdēt ejai tuvākajā krēslā. Esmu lasījusi arī viedokļus, ka tā ir nedrošākā vieta, jo pa eju pārvietojas ar ēdienu/dzērienu ratiņiem un nākas padot karstus ēdienus pāri bērnam. Tā kā manā pieredzē nav gadījumi ar lempīgiem stjuartiem, kas pa klēpjiem izgāž kafijas, bet ir pieredze ar neveiklu stumšanos garām blakussēdētājiem ar bērnu uz rokām, es tomēr 100% izvēlos ejas sēdvietu. Esmu cēlusies kājās un staigājusi pa eju pilnīgi visos lidojumos kopš Rafaels bija zīdainis, tāpēc šī ērtība man ir būtiska. Protams, ja ģimene aizņem visu rindu, ir savādāk, bet gar svešiem cilvēkiem spraukties nav jautri.

Vēl iesaku stjuartiem apjautāties, vai nav palikušas kādas brīvas vietas, uz kurām pārcelties, lai varat atļauties mazliet vairāk plašuma. Pāris reizes tā esmu tikusi uz veselu brīvu rindu, kur Rafaels varēja tirināties pa krēsliem, cik tik uziet. Vajag tikai painteresēties, personāls parasti ir ļoti atsaucīgs. Kā nekā mierīgs, izkustējies bērns ir visu interesēs.

anete reimane

Pieredzējušas stjuartes Anetes Reimanes komentārs:

No mūsu puses svarīgākais ir padarīt lidojumu pēc iespējas vieglāku vecākiem, lai viņi un viņu atvases justos droši un “apčubināti”. Ko varu ieteikt un ko zinu no mūsu apmācībām – jaunajām māmiņām mēs vienmēr iesakām uz pacelšanos un nosēšanos bērniņu barot ar krūti/pudelīti, lai bērniņam ir vieglāk ar spiediena maiņām. Kas man personīgi liekas super forši ir serviss, ko mana tagadējā aviokompānija piedāvā – mēs pirms lidojuma bērniem izdalām rotaļas, krāsojamās grāmatas un bērnu austiņas. Pieejams ir arī piens un mazie biezeņi, kā arī pudelītes un pat pamperi. Ja bērniņš ir pavisam mazs (infant) tad mums ir bērnu gultiņas, ieliekamas sienā, kur bērniņš var gulēt visu lidojuma laiku, ja nav turbulence. Arī pa ejām ir atļauts pārvietoties, tikai turbulences vai servisa laikā gan ir jāieņem sēdvietas.

Es vēlētos pieminēt – mēs, stjuarti, esam apmācīti, kā rīkoties dažādās situācijās, līdz ar to, ja apkalpe jums liek kaut ko izdarīt (piesprādzēt bērnu, uzlikt somu augšā u.t.t), tad tam ir iemesls. Mēs saprotam, ka bērniņš ir aizmidzis un negribas traucēt, bet mums svarīga ir jūsu drošība.

 

Processed with VSCO with b1 preset

VESELĪBA

Potes

Ļoti indivudāls jautājums, atkarībā no pārliecības un galamērķa, bet ar ieteicamo pošu sarakstu katrai valstij var iepazīties šeit. Vai esat gatavi pakļaut savus bērnus iespējamajiem riskiem un nopietnām potēm, jāvērtē pašiem. Vienīgais, ko droši varu ieteikt – ja esat izlēmuši potēties, neatlieciet uz pēdējo brīdi, jo pēc potēm mēdz uzkāpt temperatūras utml. blaknes, kas notiekti neatvieglos lidojumu vai ceļojuma pirmās dienas.

Apdrošināšana 

Ceļojot ar bērnu, manuprāt, OBLIGĀTS pasākums ir apdrošināšana. Mūsu pieredzē visoperatīvāk un pretimnākošāk darbojusies Swedbank. Ārzemēs par sīkiem niekiem var nākties atstāt kosmiskas summas, piemēram, Taizemē tajās nelaimīgajās 2 reizēs, kad paviesojāmies slimnīcā atstājām TĀDU ciparu, kas mierīgi ļautu aizbraukt vēl vienā ceļojumā, bet nu variantu nebija, bērna veselība pirmajā vietā. Tāpēc pret riskiem labāk nodrošināties.

EVAK

Vēl viens absolūts must-have ceļotājiem Eiropas Savienības robežās. EVAK jeb Eiropas Veselības Apdrošināšanas Karte ir iemesls, kāpēc es varēju laimīgi pavadīt savas grūtniecības pirmos mēnešus Kanāriju salās nesamaksājot par medicīnisko aprūpi ne centa, kā arī dažādās citās situācijās šī karte ir ļoti noderējusi. Princips vienkāršs – šīs kartes īpašniekiem bezmaksas pienākas visa tā pati medicīniskā aprūpe, kas valsts, kurā viņš atrodas, pilsoņiem. Vairāk info šeit.

Processed with VSCO with hb2 preset

EMOCIONĀLĀ SAGATAVOŠANĀS

Šis man šķiet visbūtiskākais punkts, jo no visas citas gatavošanās nebūs jēgas, ja nebūsiet emocionāli gatavi šim piedzīvojumam – ceļot ar bērnu. Lai ceļojumu izbaudītu, iesaku gatavoties, ka lidojumi un arī dienas uz vietas var nebūt vieglas. Tas noteikti būs savādāk nekā ceļot bez bērniem. Kad esi gatavs uz “ļaunāko”, labos brīžos piemeklē patīkama viegluma sajūta, ka nav nemaz tik traki. Labāk tā nekā sacerēties uz baigo plezīru un vilties. Protams, bērni ir dažādi un iespējams jūsu enģelīši mierīgi vēros mākoņus aiz loga un pieklājīgi sēdēs klēpi, bet tāds noteikti neattiecas uz mums. Mans dēls skaļi balsī pauž savu nepatiku, spītīgi atsakās, nav ilgi nodarbināms ar rotaļlietām un visu laiku kaut kur grib iet, kāpt, ielīst utt. Bet par spīti tam, mēs vairāk vai mazāk veiksmīgi ar visiem lidojumiem esam tikuši galā.

Manuprāt, emocionāli gatavot ceļojumam var un vajag arī bērnus ne tikai sevi. Viens variants ir vienkārši par to runāt, stāstīt, jo biežāk, jo labāk. Rādiet lidmašīnu bildes, stāstiet, kā viss notiks, kā kāpsiet iekšā, kā sēdēsiet krēslos… Var mēģināt mājās izspēlēt scenāriju un salikt krēslus rindās, piesprādzēties ar kādu jostu un notestēt kādas 20-30min nosēdēt. Mēs aptuveni mēnesi pirms lidojuma Rafaelam likām miegam fonā lidmašīnas trokšņa white noise, lai viņš pierod pie šīs skaņas un tā viņu nomierina vai pat iemidzina un netraucē gulēt. Šī fona skaņa lidmašīnās patiesībā ir diezgan skaļa, kas mierina arī mani, jo tā noslāpē mana bērna niķu troksni.

Un tomēr, bērns raudās un niķosies, cerēt, ka tā nenotiks būtu naivi. Vismaz ar mūsu aktīvo razbainieku tas ir gandrīz neizbēgami. Un es vienkārši esmu uz to gatava, pieņemu un, kad tas notiek, cenšos uzlikt vienaldzības bruņas pret apkārtējiem, bet maksimāli koncentrēties uz savu bērnu, lai saprastu, kā es varu viņam palīdzēt. Visu citu viedokļiem nav nekādas nozīmes, galvenais – kā jūtās mans bērns. Mierinu sevi ar domu, ka šos cilvēkus visticamāk redzu pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Un lidoju. Spītīgi lidoju, apceļoju pasauli kopā ar savu ģimeni un nenožēloja ne nieka. Tādu veselīgu bezkaunības devu novēlu arī jums un doties pasaulē piedzīvojumos visiem kopā. Tā pieredze paliek ar mums, pat ja bērni to neatcerēsies, tas pasaules plašums paliek mums zemapziņā, es tam ticu. Laimīgu ceļu!

Ja esat pieveikuši visu šo teksta blāķi un jūtaties iedvesmoti doties kaut kur kopā ar savu mazo, atgādinu, ka jau pēc mazāk kā nedēļas laižam uz Zanzibāru Āfrikā un vēl var piebiedroties, tāpēc aicinu iemest aci mūsu ģimeņu Piedzīvojumā!  

Ceru, ka kaut kas no mūsu pieredzes var noderēt arī jums! Varbūt arī jums ir kādi knifiņi, kas palīdz veiksmīgi pārciest lidojumus? Padalieties komentāros. Un noslēgumā čupiņa mūsu ceļojumu bilžu iedvesmai. 

Brīvdiena tuvāk dabai

Tūlīt jau būs pagājušas 2 nedēļas, kopš esam šeit, Bangkokā. Kā laiks mīl steigties, kad dienas tiek pavadītas aizraujoši un pilnas jaunu iespaidu! Šajā laikā pamazām iemīlu šīs lielpilsētas bardaku un sāku saskatīt tajā savu kārtību, tomēr mana sirds pieder dabai un mieram, to jau visur un vienmēr esmu atzinusi. Tāpēc esmu sajūsmā par negaidīti lielisko sestdienu, kad mums izdevās mazliet aizbēgt no pilsētas centra putekļiem, smakām, kņadas un drūzmas.

Kamēr Raimonds vēl ir kopā ar mums, izbaudu viņa klātbūtni pilnībā paļaujoties uz viņa plāniem un pati par izklaidēm dienas gaitā neiespringstu. Tāpēc šoreiz man nebija ne jausmas, kurp dodamies, vienkārši sekoju draugam vispirms uz skytrain, tad uz taksi un tālāk jau bija jāsēžas tādā kā kuģītī/laivā, lai tiktu pāri upei. Interesanti, ka laiva vizina pasažierus arī motorolleru mugurās. Kas gan baigi nepārsteidz, ņemot vērā, cik šis transportlīdzeklis šeit ir populārs. Tad nu vispirms saskrējām iekšā ar kājām atnākušie un pēc tam brīvās vietas aizpildīja motorolleri.

Processed with VSCO with f1 preset

Processed with VSCO with f3 preset

Processed with VSCO with a6 preset

Pārcēlušies pāri upei nonācām uz pussalas, kas pēc vides ļoti atšķirās no lielpilsētas turpat blakus. Līdzīgi kā Lucavsala ar saviem mazdārziņiem turpat blakus pilsētas centram. Arī šajā salā valdīja pavisam cita gaisotne. Nekādu lielceļu, sastrēgumu vai steigas. Noīrējām velosipēdus. Noveicās, ka bija pieejams pat ar bērnu sēdeklīti, pie tam veseliem diviem – gan priekšpusē, gan aizmugurē. Nospriedām, ka mūsu nepacietīgais vērotājs noteikti labāk jutīsies priekšā, jo tā būs interesantāk. Sēdeklītis patiesībā izcili ērts, jo Rafaels paspēja tajā arī izgulēties.

Processed with VSCO with f1 preset

Sākām ripināties pa ieliņām, vērojām mājeles, kādās dzīvo cilvēki šaipus upei – nelieli namiņi uz pāļiem. Ik pa laikam kaut kur dzied kāds gailis vai klukst vistas. Kokos un krūmos kaut kas nočab. Motorolleri rūc, riteņa ķēde grab, jo grabažiņas tie aparāti, bet vienalga, jo ka tik ripo uz priekšu. Es JAU esmu sajūsmā par šo šarmanto, citādo un neparasto Bangkokas nostūri.

Ripinamies un me pie banānkoka

Sekojot Raimonda norādēm, nokļūstam tirdziņā. Salīdzinot ar pilsētas tirgiem, šis ir mazāk ļaužu pārpildīts, tāpēc daudz baudāmāk var izpētīt preces. Tieku pie jaunām brillēm. Manu ringlas dvēseli vispār te nevar tirdziņos laist, jo šķiet ne reizi vēl neesmu izgājusi nenopērkot kaut ko. Visi tie raibie raksti un lētās cenas tā vilina, tā vilina! Tirgū iegādājams plašs preču klāsts – pārtika, garšvielas, dzērieni, augļi, apģērbs, apavi, rotaļlietas un tam visam pa vidu var pabarot kazas un pat satikt mūkus. Mūki pie sevis kaut ko murmina (varbūt skaita mantras?) un apšļaksta garāmgājējus ar ūdeni. Rafaels tika pie galvas pabužināšanas un apšļakstīšanas, par ko pateicībā ziedojumu kastītē atstājām naudiņas. Iegādājāmies arī vēl nepagaršotu augli – snakefruit! Ļoti garšīgs! Raimonds raksturo kā zaļu zemeni, es teiktu, ka garšo pēc skābas konfektes.

Processed with VSCO with f2 preset

Tirgus bāba ar jaunām brillēm un varavīksnes kokteili (jā, jā, riktīgi vajadzēja)

Piesēžam paēst. Nevis uz krēsliem, bet gan dibeniem uz zemes. Šajā tirdziņā ēdamzona izvietota uz paaugstinājuma saliktiem zemiem galdiņiem. Pie galda sēžoties jānovelk apavi. Apavu novilkšana vispār šeit ir cieņas izrādīšana, ieejot tempļos, dažādās iestādēs vai pie kāda mājās, savas čībiņas jāatstāj pie vai vispār aiz durvīm. Tad nu plikām pēdiņām, sakrustotām kājām, ēdu savu Pad Thai un domāju, ka man nekas nebūtu pret šādi ēst visu laiku, jo bija patiešām ērti.

Paēduši un izpētījuši tirdziņu, ar mūku svētību, dodamies tālāk izpētīt pussalu. Saule spīd un nikni cepina, bet ceļmalās var patverties palmu ēnās. Vietējie smaida un sveicina.

Pa ceļam

Sasniedzam lielu un ļoti skaistu parku. Kā tropu māja bez jumta. Tveicīgi, džunglīgi, skaisti. Pa to pārsvarā visi pārvietojas ar velosipēdiem, bet ir arī mazākas takas, kas piemērotas iešanai ar kājām. Mazākās takas gan nešķiet pārāk vilinošas, jo džunglīša biezoknis izskatās gana draudīgs, tā vien šķiet, ka tur čum un mudž no rāpuļiem. Lai apstiprinātu mūsu šaubas, ieraugām kaut kādu mega ķirzaku, ko noturēju par kroksi.

Skaistais parks

Jo vairāk video, jo mazāk jāstāsta, jo mana sajūsma ir acīmredzama, pilnīgi no priekiem (vai tomēr pārkaršanas saulē?) top ģeniālas dziesmas, kā redzat. Izcila diena, izcila atpūta, izcila vieta. Man patīk velo, man patīk daba, man patīk mani ceļabiedri. Jūtu, ka atbrauksim te vēl.

Gara, tveicīga un lieliska diena! 

 

2.diena Bangkokā – Boom, China Town, Tuk-tuki un vēl

Tikai 2.diena, bet šķiet jau ka pagājusi nedēļa kopš ieradāmies, jo tik emocijām un iespaidiem piepildītas šīs dienas. Tā kā pamodos līdz ar gaiļiem, skaidrs, ka šodiena likās visgarākā pasaulē, bet nogurums pielavījās tikai pašā vakarā, jo adrenalīns iepazīt pilsētu uzlādē baterijas un ļauj maukt uz priekšu Bangkokas haotiskajās ielās. 

TEMPERATŪRAS SVĀRSTĪBAS

Šodiena sākās ar nepatīkamu pārsteigumu, ka mazulim ir temperatūra un iesnas, kas gan nebija nemaz tik neparedzami ņemot vērā vakardienas salīšanas, sasvīšanas un vēlāk auksta kondicioniera kombināciju. Te tev nu bija daudz laimes vāŗdadienā, Rafael. Neskumām, bet gan vienkārši rīkojāmies – iedevām zāles un paņēmām līdzi somā, kā arī centāmies saģērbt atbilstoši gan āra karstajai, gan iekštelpu aukstajai temperatūrai. Tas ir diezgan izaicinoši, bet šķiet, ka mums izdevās.

13835653_10208213304504704_1218224905_o
Centieni saģērbties atbilstoši visām temperatūrām, ar kurām dienas laikā nākas saskarties. Vērā jāņem ledusauksti kondicionieri, tveice dienas vidū, saule un iespējams lietus… tik vien.

TUK-TUK

Dienas plānus veido Raimonds, jo te bijis jau iepriekš, tad nu es uztraucos tikai par to, lai mazajam viss pietiekoši un pati esmu gatavībā. Šodien viņš mūs aizveda pabrokastot un tad beidzot (!) bija pienācis laiks man pamēģināt tuk-tuku. Tiem, kuri nezina kas tas ir – tuktuks ir šāds transportlīdzeklis. Kā motorolleris ar lielu piekabi un jumtiņu. Tāāds aparāts! Biju sapņojusi to pamēģināt kopš uzzināju, ka tādi eksistē. Šajā pilsētā, kurā satiksme ir elle, šie takši ir perfekti, jo ir kompakti un ietilpīgi vienlaicīgi, kā arī iespējams nokaulēt cenu pa lēto. Izbaudīju “Ātrs un bez žēlastības” braukšanas stilu. Šoferis bezbailīgi šķūrēja ar šķietami nestabilo agregātu starp mašīnu un motorolleru burzmu bez jebkādu noteikumu ievērošanas. Man patika pārmaiņas pēc pārvietoties pa pilsētu zemes līmenī, jo tā varēju pa ceļam apskatīt apkārt notiekošo bardaku, ieelpot smaržas un smakas, un izbaudīt neprātīgo satiksmi. Pie tam viņi tak brauc pa ielas pretējo pusi! Piedzīvojums ne pa jokam un jau nevaru sagaidīt, kad paši mauksim ar tuktukiem pa Indiju.

Pirmoreiz tuk-tukā

PILSĒTA N-TAJOS STĀVOS

Par to ielas līmeni ieminējos tāpēc, ka šeit grūti noķert brīdi, kad esi patiešām uz zemes. To laikam grūti izprast, bet šī pilsēta izkārtojusies vairākos stāvos – metro zem zemes, skytrain virs, arī vairākos stāvos. Tā kā ar šiem transportlīdzekļiem pārvietojamies visvairāk, visu laiku sanāk būt kustībā augšup vai lejup pa trepēm un vienā brīdī vienkārši nojūk, kurā virzienā ir zeme. Interesanti arī, ka pie teju katras lielākās metro stacijas uzreiz ir tuneļu vai tiltu savienojumi ar tuvāko lielveikalu, tāpēc gandrīz visu laiku ir jumts virs galvas un nav īsti saprotams, kad esi ārā, kad iekšā. Vislabāk to var noteikt pēc temperatūŗas – jo siltāk paliek, jo tuvāk kādai izejai uz ārpasauli esi.

CHINA TOWN

Iepriekšminētais crazy tuktuks mūs aizveda uz China Town. Tuktuka kratīšanās bija iemidzinājusi Rafaelu diendusā, tāpēc caur China Town nācās viņu stiept. Bērni miegā pārvēršās riktīgos ķieģeļos, iztēlojaties milzīgu burzmu, karstumu un 10 kilogramus opiņā. Bet uz maiņām ar Raimondu pieveicām nešanu, viegli nebija, bet skaidrs, ka ar ratiem būtu vēl neērtāk, ja ne vispār nereāli. Bet pats rajons fenomenāla vieta. Skats tieši tāds, kādu iztēlojaties vai esat redzējuši filmās. Raibs gar acīm, visapkārt ņigu ņegu, viena smaka nomāc citu un var nopirkt pilnīgi JEBKO. Ejot cauri tirgus ēdienu zonai nepazinām 90% produktu, kas bija nopērkami. Reāli nav ne jausmas, kas bija tas, ko mēs redzējām un varējām saost. Lieki neeksperimentējām un ļāvāmies baudīt tikai ar actiņām. Pēc tam gan ieķēru somiņu un metu acis uz vēl visādām lietām, bet tās atstāsim citām reizēm, kad būsim ieradušies ar somu, kurā to visu salikt. Preču klāsts teju bezgalīgs un cenas neticamas. Sapratu, ka vajadzēja klausīt Raimondu un braukt pustukšu somu, jo sapirkties gribēsies pavisam notiekti. Ļoti šarmanta, neparasta pilsētas daļa, kurā NOTEIKTI atgriezīsimies.

Mēs atpakaļceļā no China Town

BOOM

Ja vakardienas zvaigzne bija Rafaels, tad šodienas stāsta centrā būs Boom. Tā, protams, ir iesauka nevis viņas īstais vārds. Par viņu es notiekti stāstīšu atkal, tāpēc šoreiz tikai mazliet iepazīstināšu. Viņa ir Raimonda paziņa no iepriekšējiem Āzijas piedzīvojumiem. Pārliecinājos, cik vērtīgi ir iepazīties ar vietējiem, jo no viņas pāris stundu laikā uzzināju tik daudz interesantas informācijas par šejienes dzīvi, ko neuzzinātu nevienā tūrisma ceļvedī.

Šodien viņu satikām, lai izpalīdzētu vienam projektam viņas darba vajadzībām, par ko pastāstīšu vēlāk. Bet pēc darba sekoja vienkārši iepazīšanās un kopīga dzīvesvietu variantu apskate. Raimonds bija noskatījis opcijas, bet nekam neteica galavārdu, jo interneta piedāvājumi mēdz nesakrist ar realitāti, īpaši jau nu Bangkokā. Mūsu izvēli atrādīšu, kad atslēgas jau būs rokā. Par visu pēc kārtas.

Nemāku jums aprakstīt to entuziasmu ar kādu šī meitene mums palīdz. Brīžiem šķiet, ka viņai tas dzīvoklis vajadzīgs vairāk kā mums, jo viņa tik nopietni pieiet variantu atlases procesam. Un visam citam, kas mums interesē. Visu izstāstīja, visur pavadīja, visur aizveda un manā sirdī ir 100% drošības sajūta, ka ar mani viss būs kārtībā arī tad, kad Raimonds ar grupām dosies Piedzīvojumos, bet mēs ar Rafaelu paliksim Bangkokā vieni. Un tā sajūta šajā svešajā zemē ir tik svarīga. Zināt, ka tu nepaliksi viens. Jo Latvijā pārdzīvojot vientuļo ziemu bez Raimonda klātbūtnes vienmēr zināju, ka ģimene vai draugi ir zvana attālumā, bet te mani sagaidīja liela pilsēta bez paziņām. Tagad man ir, nebaidos šī vārda, draudzene. Uzzinājusi, ka Rafaels apslimis, uzreiz bija gatava sagādāt zāles vai sarunāt ārstus. Mums viss būs labi, mums viss pavisam notiekti būs labi.

Dienu noslēdzām ar vakariņām Boom ieteiktā ēstuvē pilnībā paļaujoties uz viņas izvēlēm, kas garšoja lieliski! Tad nu izdevās Rafaela vārda dienai par godu ļoti jaukas vakariņas. Taizemē gan vārda dienas nesvinot, bet viena brīnumjauka taizemiete šodien svinēja maza, mīļa latvietīša vārda dienu. Tā nu mēs pilnīgi dažādas kultūras vienojāmies mūsu tradīcijā viņas zemē. Vai nav brīnumaini? Jūtu, ka tieši viņa būs mana atslēga uz šo pilsētu un esmu ļoti pateicīga, ka mums bija iespēja sastapties.

13682336_10208213125220222_700551183_o
Ļoti lokālas Rafaela vārda dienas vakariņas lieliskās vietējās paziņas Boom kompānijā

Atgriezāmies viesnīcā 9 vakarā, kaut bijām izgājuši 9 no rīta ar plānu doties paēst brokastis. Lūk, ko nozīmē ļauties piedzīvojumam. Jāļaujās pārsteigumiem. Jābūt fleksibliem un jāpielāgojas. Piemēram, no rīta biju paņēmusi līdzi tikai 1 pamperu, tāpēc vajadzēja piepirkt vēl pāris. Šī iemesla dēļ pirmo reizi izskrēju Bangkokas bardakā viena pati ar mazo un tās pāris minūtes sajūtas bija neaprakstāmas, varētu šķist sīkums pilnīgs, bet man tas bija tāāds piedzīvojums. Jo viens ir sekot Raimondam, kad viņš pārliecinoši kaut kur mani ved. Kas pavisam cits, tikt pašai galā. Tas man vēl būs jāiemācās. Būs interesanti!

Mazā staipīšana ar rokām, karstums un iespaidu pārbagātība mūs pamatīgi nokausējusi, tāpēc saku jums arlabunakti.

P.S. – joprojām esmu bez telefona, tāpēc pagaidām maz bilžu un daudz teksta. Drīzumā būs vairāk vizuālā uzskates materiāla. Jūtu, ka prasās! Tikai pacietību! 🙂

Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (2.daļa)

Šis bloga ieraksts ir turpinājums stāstam par ceļošanas pieredzi uz Itālijas Alpiem kopā ar mazo Rafaelu, ko iesāku šeit: http://some-thoughts-by.me/2016/03/15/celot-ar-bernu-italijas-alpi-1-dala-cels/

Alpu kalni man ir mīļš ceļojumu galamērķis. Kura viesošanās reize šī bija, vairs jau nemaz neprotu saskaitīt, bet šī bija pavisam īpaša un citāda, jo pārmaiņas pēc šļūkāšana pa sniegu nebija pamatnodarbošanās. Tas arī bija galvenais, kas mani satrauca, jo zināju, ka mazliet jau siekala tecēs uz tā dēļa uzlekt. Bet beigu beigās, protams, viss bija jauki un atradām arī māmiņai ar mazulīti draudzīgas nodarbes.

AKTIVITĀTES

IMG_6102 IMG_5956 IMG_5878

Pastaigas

Pārsvarā dienas pavadījām vizinoties ar ratiem pa ciematiņa slīpajām ieliņām – tas bija absolūts win win visām iesaistītajām pusēm – mazulim lieliskas diendusas ratos kalnu svaigajā gaisā, man fizisks treniņš (pirms smīkņājiet, pamēģiniet pastumdīt ratus augšā lejā pa kalniem) un iespēja pasauļoties. Paspēju šo pastaigu laikā pat grāmatu izlasīt. Kad bijām iepazinuši māju ciematiņa līkločus, lecām autobusā un braucām uz tuvējām pilsētiņām baudīt kalnu miestiņu šarmu. Kopīgi pusdienojām kafejnīcās, sēdējām parciņos un visādi citādi omulīgi dzīvojāmies un tēlojām vietējos. Žurnālu kioska pārdevēja sveicināja un klīstošie suņi vairs nerēja – tad jau sekmīgi mums izdevies.

IMG_20160229_115036  IMG_20160229_115519 IMG_20160229_115043

Baby Pit-Stop

Īpaši gribētu izcelt interesantu vietu, ko nejauši atklāju pastaigā pa kūrorta ciematiņu Ponte di Legno. Rafaels tieši bija saniķojies, kā rezultātā es izbesījusies stūmu ar vienu roku ratus, otrā ucināju bērnu un ap stūri parādījās šis nams, kas tai brīdī likās kā Dieva dāvana. Maza atkāpe – šajā mazuļa vecumā (7,5 mēn.) prasās kaut kādu vienmēr līdzi ņemamu grīdu, jo nomodā ratos ilgi sēdēt viņam apnīk, bet opā viņš arī tirinās, jo gribās pašam kustēties un spēlēties. Tāpēc reizēm nācās attapties situācijās, kad ne šis, ne tas nav labi, bet arī zemē nolikt viņu nevar, tāpēc pielavās izmisums. Šķiet tieši šādam gadījumam noder šī telpa, ko uzgāju, ar nosaukumu “Baby Pit-Stop”. Cik saprotu, tas ir kaut kāds UNICEF projekts, kas laikam darbojas tikai Itālijā pēc Google search 1.rezultātiem spriežot. Tā ir neliela istaba ar rotaļlietām, pārtinamo galdu un dīvāniņu. Un viss. Tik vienkārši, bet tiiik noderīgi. Tāda maza slēptuve, kur lieku skatienu netraucēti varējām izdarīt visu vajadzīgo – mazais izspēlējās, kārtīgi paēda un tika pie tīrām bikšelēm. Manā perfektajā pasaulē šādas telpas būtu katrā pilsētā.

IMG_6103

Pedibus

Interesanta fīča bērniem, ko ievēroju Edolo ciematā – Pedibus. Tādas pieturas ir pa visu pilsētu. Tās ir paredzētas “pēdiņbusam” (kā to varētu latviskot) – līdzīgi kā skolas autobuss, pēdiņbusa “šoferis” jeb bērnu pavadonis mazos no skolas “ved” (lasi – pavada) uz mājām ar kājām. Tā nu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni mājās dodas pastaigājoties. Nekur citur nebiju šādu lietu redzējusi. Varbūt ir vērts pašpikot?

 SPA 

Vakaros, kad visi mūsu kompanjoni bija atgriezušies no kalna piedzīvojumiem, iemīļots atpūtas variants bija viesnīcas piedāvātais SPA. Citkārt SPA ar maziem bērniem nav atļauts iet, bet šoreiz mūsu grupa aizņēma teju visu viesnīcu, tāpēc vadība pieļāva dažādas atkāpes no noteikumiem. Tāpēc izbaudījām šo iespēju jo īpaši. Pie ūdens priekiem Rafaels jau pieradināts, jo pieteicām viņu zīdaiņu peldēšanai pāris dienas pēc viņa piedzimšanas. Tad nu kopīgi plunčājāmies burbuļvannā, sēdējām sāls istabā un pat gājām pirtiņā, par ko viesnīcas viesi francūži neizpratnē ķēra galvu. Nācās paskaidrot, ka Latvijā agrāk (un arī mūsdienās) tieši pirts bija vieta, kur bērniņi nāk pasaulē. Lai arī jūs lieki nesatrauktos – gājām Soft Saunakas ir nevis karsta, bet silta pirts, pie tam mazo atstāju pašā apakšā uz grīdas jeb 1.stāvā, kur no karstuma nebija ne miņas. Ik pa laikam kāds labvēlis pārņēma auklēšanas pienākumus un es tiku arī kārtīgi pasvīst karstajā pirtī. Arī šī aktivitāte bija izcila, lai nokausētu mazo kārtīgai diendusai. Nu… ne tikai mazo, ne reizi vien abi tā arī dvielīšos satinušies aizmigām, uzreiz pēc atnākšanas uz istabiņu.

IMG_5704

Varu teikt, ka Val di Sole kūŗorts ir ļoti ģimenēm draudzīgs – tiešām varēja just, ka ir domāts arī par mazajiem draugiem. Tieši blakus mūsu viesnīcai tuvākajam pacēlājam bija ierīkots arī bezmaksas bērnu ragavu kalniņš ar lentes tipa pacēlāju. Tieši tur Rafaels piedzīvoja savu pirmo vizināšanos ragavās un nobraucienu ar snovu. Ne jau nu pats, bet stāvot starp tēta kājām uz dēļa, tēta roku cieši satverts. Grūti teikt, vai viņš aptvēra notiekošo, bet vismaz ir iespaidīgas bildes un video, ko parādīt, kad paaugsies.

Fotor_145657246032338 IMG_20160227_100018 IMG_20160227_114528

Tomēr, lai cik ļoti man patīk dzīvoties kopā ar dēliņu, ļooti kaifīgas bija tās dienas, kad bija “tēta (vai vecmammas) maiņa” auklēties un tiku uz kalna arī es. Tās pāris stundas atļāvos pilnībā neuztraukties par to, kā uzvedās mazulis, bet gan baudīt – trases, sniegu un brīvības sajūtu. Manuprāt, ir būtiski šajās retajās reizēs, kad izdodas izrauties no mammas lomas, pilnībā paļauties, ka viss būs kārtībā. Ja bērns paliek ar uzticamu personu, tad nav šaubu – viss būs labi un sevi ar lieku trauksmi nevajag satraukt.

REŽĪMS

Vēl viena lieta, par ko mēdz uztraukties, ceļojot ar bērnu ir viņa dienas režīma izmaiņas. Tā kā mūsu ikdiena ir gana mainīga un bieži ļaujamies spontānām aktivitātēm vai izbraucieniem, īpašu režīmu neievēroju arī ikdienā. Tāpēc vienmēr samulstu, kad man jautā: “Cikos viņš Tev guļ?” Atbilde ir – nezinu, kad uznāk miegs. Līdz ar to man uztraukumi šajā jautājumā atkrita. Viegli pielāgojamies situācijai. Šajā ceļojumā sanāca aptuveni šādi:

8:30 mošanās, ģērbšanās

9:00-9:30 brokastis

9:30-11:00 dzīvošanās pa viesnīcu, spēlēšanās, mamma atbild uz e-pastiem utml.

11:00-15:00 pastaigas, diendusa, ekskursijas uz blakus ciematiem, dzīvošanās pa āru

15:00-16:00 sagaidam no kalna tēti un pucējamies uz SPA

16:00-17:30 SPA vai vienkārši dzīvošanās pa viesnīcu

17:30-19:00 pucēšanās vakariņām

19:00-21:00 vakariņas

21:00-… pucēšanās miegam un gulētiešana (šim pasākumam laiki variēja atkarībā no vakarā paredzētajām aktivitātēm)

NIĶI UN STIĶI

Galvenās raizes pirms ceļojuma man sagādāja Rafaela skaļā balss. Mājās ikdienā ļauju viņam iztrakoties, izraudāties, izkliegties un izniķoties, bet tur tas nevienam netraucē, izņemot mums pašiem. Ceļojumā gan tā īsti darīt nevar, jo citiem viesnīcas iedzīvotājiem varētu nepatikt bērna klaigāšana. Ātri vien nācās saprast, ka muti jau neaizlīmēsi un samierināties, ka bērns raud šā vai tā. Protams, centos ucināties vairāk kā ikdienā un pie katras raudāšanas reizes maksimāli ātri to novērst, bet ne vienmēr izdodas uzminēt, kā ātri nomierināt mazo rakari. Bet neviens nesūdzējās, tā kā varam būt pateicīgi par saprotošiem ceļa biedriem. Sev šādās situācijās vienmēr atgādinu – ja kaut ko vari darīt lietas labā, dari, ja ne – nav vērts par to stresot.

GULĒŠANA

Viesnīca mums piešķīra mazo gultiņu, kas lieliski noderēja diendusām, bet naktīs mazais joprojām guļ mums blakus. Zinu, ka par šo jautājumu viedokļi dalās un diskusijas izvēršas tikpat skarbas kā par potēšanu, tāpēc brīdinu laicīgi – citu viedokļus šajā jautājumā nejautāju, mani apmierina šī brīža gulēšanas situācija. Gultiņa gan arī noderēja, ja vajadzēja mazuli iesprostot drošā vidē kamēr gāju dušā utml.

ĒŠANA

Dzīvojām viesnīcā, ar iekļautām brokastīm un vakariņām, tāpēc ēdienu izvēles iespējas bija ierobežotas. Sūdzēties gan absolūti nevaram, jo vakariņām bija pa trim izvēles variantiem gan pirmajam, gan otrajam ēdienam, tāpēc katru vakaru varēju atrast ko piemērotu arī bērnam – biezputras, zupas, polenta. Kā arī katru vakaru bija salātu bufete, kurā bija daudz dažādu vārītu/tvaicētu dārzeņu opciju, līdz ar to garantēti vakarā bērns paēdis. Vēl viņam šī ceļojuma laikā ļoti iepatikās grauzt maizīti vai PIK NIK siera desiņas (tik ļoti, ka lūdzām, lai no Latvijas atved papildporciju), tad nu vakariņās vienmē.Vienīgā problēma bija tas, ka vakariņas itāļu stilā notika ilgi un mazajam vienkārši apnika tik ilgi sēdēt krēsliņā, bet klēpī sēžot viņš aizrautīgi gribēja spēlēties ar visu, kas atradās uz galda, tāpēc bieži nācās ēst maiņās un paralēli vakariņām iet staigāties vai citādi mēģināt Rafaelu izklaidēt. Šai problēmai gan būtu ļoti vienkāršs risinājums, ko iesaku ieviest visās ēstuvēs, kas vēlas būt ģimenēm draudzīgas – rotaļu stūris ar pāris rotaļlietām vai vismaz siltu grīdu/paklāju, kur mazos nolikt zemē, lai var rotaļāties.

Brokastīs daudz variantu, kas Rafaelam garšotu, nebija, tāpēc tur gājām vairāk kompānijas pēc un pēc tam piemājas veikaliņā sapirkāmies augļus un kopīgi ar savu mīļo auzu pārslu putriņu notiesājām jau numuriņā. Vārītu ūdeni katru rītu paprasīju viesnīcas bāriņam, bet citos ceļojumos domāju noderētu līdzi paķert spirāli vai nelielu tējkannu ūdens varīšanai. Pusdienas katru dienu variēja no mūsu atrašanās vietas, reizēm tie bija vienkārši gurķi vai burkāni, citos gadījumos mazais cienājās ar mammas ēdieniem, piemēram, grauza picu maliņas. Man laikam paveicies, ka Rafaels nav nekāds biezeņu ēdājs, viņam patīk taustāmas lietas, ko iespējams satvert un pašam iebāzt mutē. Vai zupa. Bet bērnu klasiskie biezenīši viņu īpaši neuzrunā, tāpēc varēju neiespringt par īpašu atsevišķu pārtiku bērnam, vienkārši devām viņam ēst no sava šķīvja un miers.

KOMPĀNIJA

Piedzivojumi.lv braucienu grupas vienmēr sastāda pozitīvi cilvēki, tāpēc mazajam iejusties kompānijā nebija grūti. Apzināti aicinājām braukt klientus ar maziem bērniem, tāpēc abas nedēļas patrāpījās vēl kāda māmiņa ar mazulīti, kas arī negāja uz kalnu, tad nu mazie rakari varēja kopā spēlēties un mammas tikmēr papļāpāt – kopā jautrāk. Vakariņās visi galdiņa biedri aktīvi palīdzēja man ņemties ar mazā koķetētāja nodarbināšanu. Un viesnīcas personāls katru vakaru aktīvi izrādīja sajūsmu par Rafaela zilajām acīm.

NODERĪGAS FĪČAS

Lieta, ko vajadzēja paņemt līdzi, par kuru neaizdomājos – rācijas jeb baby monitor. Vakaros, kad gribējās nedaudz ietusēt arī ar pieagušajiem cilvēkiem, ne tikai mazulīti, tās būtu labi noderējušas. Noliek mazo gulēt, rācija kabatā un aidā ballēties bez bēdu! Jebkurai problēmai ir alternatīvi risinājumi, protams – liku Rafaelu ratos un stūmu blakus telpā vai atradām baby monitor aplikācijas, vai arī vienkārši palūdzām kaimiņiem, lai uzzvana, ja dzird, ka mazais pamodies.

 

Pēc 2 lieliskām atpūtas nedēļām skaidrs ir viens – visu nosaka attieksme. Bērns ir vecāku spogulis. Ja paši ar atvērtu prātu esam gatavi dažādām situācijāmun viegli pielāgojamies, tad ceļot nav problēmu. Esmu pārliecināta, ka šī pieredze bagātina arī bērnu. Jā, arī šādā vecumā. Viņš pavisam noteikti kļuvis komunikablāks – nebaidās no svešiem cilvēkiem kā citi bērni mēdz šajā vecumā darīt. Domāju, ka Rafaels paaugoties noteikti novērtēs un priecāsies, ka iekļāvām viņu savos Piedzīvojumos nevis uztvērām par šķērsli aizraujošai dzīvei. Vērojot savu paziņu loku (un populāras interneta mammas) ir skaidrs, ka tagad aug uzskatos daudz brīvāka paaudze – ceļojoši un citādi sociāli aktīvi bēbīši. Skatos nākotnē ar smaidu – mums priekšā vēl daudz Piedzīvojumu kopā ar Rafaelu un katrs no tiem darīs viņu pieredzes bagātāku. Un Alpos skaidrs, ka mēs atgriezīsimies kopā vēl un vēl, cerams pēc pāris sezonām mūsu aktivitāšu sarakstam pievienosies arī snovbords – visiem 3 kopā.

IMG_5813 IMG_5509 IMG_5561

Par aktīvām ģimenēm! Priekā!

 

Padalieties arī ar saviem atklājumiem par noderīgam fīčām ceļojumos ar mazajiem, ceļojošās mammas (vai tēti)!