Bezkaunīgs prieks Saules ielejā | Passo Tonale 2018

Vienmēr, kad atgriežos no Piedzīvojumiem, man ir sajūta – vai tas tiešām bija pa īstam? Ceļojumos notiek dzīves pati virsotne – visi ir bezrūpīgi un par galveno uzdevumu uzstādījuši – baudīt! Un Itālijā ir tik viegli būt laimīgiem. Nezinu, vai vainojams Alpu retinātais gaiss vai manas mūžīgi rozā brilles uz šo valsti, bet es vienmēr tur sajūtos mazliet bezkaunīgi priecīga. 

Tā nu pavisam tuvu Cima Pressena virsotnei 3100m augstumā mēs baudījām, kā jau pie itāļiem tas pienākas. Ēdienus, dzērienus, kalnus un kompāniju. Vīnus, sierus, picas, prošūto, lazanjas un gnocchi, spaghetti bolognese, gelato, espresso, Bombardino, Grappu. Sniegotus nobraucienus un saulainu plezīru kafejnīcu terasēs. Uno partijas vakaros un viesmīlīgas pasēdēšanas pie vīna glāzēm.

IMG_4542

Passo Tonale gleznainās ainavas, kur mana kamera nepārstāja klikšķēt. Tur uz pašu kūrorta augstāko puntku ved pacēlājs ar nosaukumu “Paradiso”. Vai ziniet, man patīk iztēloties, ka tieši tā arī izskatītos mans sapņu ceļš uz Paradīzi. Bet lejā Ponte di Legno un Temu ciematos ne mazāk šarmantus līkumus met meža trases gar vienu no labākajām picērijām, ar skatu uz neticami dzidra ūdens ezeru.

IMG_4608

 

CEĻŠ

Vispirms jau jāatzīmē, ka pati aizripošana turp bija pārsteidzoši veiksmīga. Iepriekš, kad vēl bijām divi vien, steidzīgā ritmā braucām tos ~2000km, lai tikai ātrāk tiktu galā. Bet tagad, kad mūsu Piedzīvojumu ģimenītei pievienojies mazais, ļaujamies mierīgākam režīmam. Tomēr daudzi atzina, ka jau tālāki pārbraucieni Latvijas robežās ar 2-gadnieku ir izaicinoši, kā gan var izturēt tādu gabalu. Un ziniet – var! Es pati emocionāli biju sagatavojusies uz ļaunāko, bet realitāte mani patīkami pārsteidza. Jaunas uzlīmju grāmatas un rotaļlietas darīja savu maģiju un turpceļu izturējām bez lieliem niķiem un tikai pāris multenēm. Nenormāli lepojos, ka mazais tik braši pieveica šo lielo pārbraucienu! Piedzīvojumu meklētāja gars asinīs!

 

VIENMĒR GAIDĪTI

Jau tuvojoties kūrortam pārņēma patīkamas trīsas. Šī bija mūsu trešā reize šajā kūrortā un šķiet, jau pazīstu katru līkumu, katru trasi, katru kaktu. Iebraucām un uzreiz piestājām pie gelateria (saldējuma bodes). Kad ieradāmies viesnīcā mani sagaidīja patīkams pārsteigums. Pēc garā ceļa Latvija-Itālija ar auto (mēs ar busu vedām mantas, grupa lidoja) bija sagurums, gribējās dušu, paēst un iekrist mīkstos palagos. Bet recepcijā mūs sagaidīja jauna glezna, uz kuras starp uzrakstiem vēl pāris valodās, skaidri un gaiši latviski bija rakstīts “Gaidīts”. Tas tik ļoti uzmundrināja! Nebija šaubu, ka šis uzraksts tur bija mūsu dēļ.

2018-01-20 08-1640585683..jpg

Vispār mēs nemīlam vairākkārt atgriezties turpat. Pasaule taču ir tik plaša, ir tik daudz vietu, ko iepazīt, kāpēc gan tērēt laiku un līdzekļus, lai brauktu uz to pašu vietu, kas jau redzēta? Bet šai vietai nespējam atteikt. Braucam tur vēl un vēl, jo kļuvusi jau mīļa. Trases foršas, ciemats šarmants, viesnīca viesmīlīga un nu arī tur latviski rakstīts “Gaidīts”. Kā lai mēs nebraucam, ja mūs tā sagaida?

IMG_3942

 

GARŠĪGI PASPORTOJĀM

Šļūcām pa trasēm – zilām, sarkanām, melnām un ārpus. Atpūtinājām kājas pacēlājos un šļūcām atkal. Pirmajā dienā pat neapdomīgi daudz, tik ļoti, ka nākamā dienā kājas stīvas. Bet vakarā mūs sagaidīja SPA, kur pirts un džakuzi sasildīja un atlaida sadzītos muskuļus. Pēc tam nosportotās kalorijas dāsni atpakaļ sagādāja viesnīcas 3 ēdienu vakariņas. Bija vakari arī ar 4 un 5 cēlieniem. Pie tam tas viss ap 19:00 vakarā. Kā tur bija ar to ēšanu pēc 18:00? Nu, uz Itāliju svara vērošanas laikā nav ieteicams braukt, tāds secinājums. Kad 2.nedēļā izlēmām iepauzēt un iztikt ar vienu ēdienu, oficiantes nepārstāja brīnīties un katru vakaru pārjautāt – vai tiešām viss? Tikai vienu? Ne velti romānā “Ēd, lūdzies, mīli” Itālija bija zeme, ko apzīmēja ar “ēd”. Titulu turēja godam arī šoreiz.

 

IDEĀLĀ ZIEMA – SNIEGS, BET SILTA SAULE

Val di Sole mūs lutināja ar savam nosaukumam cienīgiem laikapstākļiem – saule spīdēja gandrīz visu laiku. Ja nu kāds mākonis vai migla sabiezēja, ar pāris pacēlājiem varēja pacelties virs tiem. Kaut visu dzīvi tā varētu, pacelties virs mākoņiem, saelpoties sauli, kad vien vajadzīgs. Lai gan janvāris skaitās ziemas mēnesis, Itālijas Alpu ziema nozīmē pēc dienas pēdējā nobrauciena sēdēt Apres Ski bārā un dzert aukstu alu, pavērtu jaku. Temú ciematā, kurā dzīvojām pa dienu saulītē pietika ar džemperi vien. Kādu dienu rotaļlaukumā šūpinot dēlu paspēju pat sakarst. Bet bija, kas gavilēja arī par mākoņiem, kas atnesa sniegu. Tad ārpus trasēm freeride varēja dauzīties tā, ka kupenas putēja pāri galvai un dažam labam pat izdevās pazaudēt slēpi dziļajā sniegā.

IMG_5100

 

MAMMA BRĪVŠĻŪCIENĀ

Neveiklais nosaukums ir atvasinājums no frāzes “mamma brīvsolī”, cenšoties to sasaistīt ar šļūkšanu pa kalniem, ja nu nenolasās. Bija jau arī pāris dienas, kad izdevās man pašai izrauties uz kalna. Tā brīvības sajūta ir neaprakstāma. Man snovbords ir viena no mīļākajām izklaidēm, taču kādas 4 sezonas nebija sanācis tā riktīgi padauzīties. Iepriekšējā reizē, kad viesojāmies Alpos, Rafaelam bija 7 mēneši un viņš vēl nebija atstājams uz ilgāku laiku kā 2 stundas, tāpēc man sanāca tikai pāris fiksie šļūcieni. Bet tagad es pilnīgi bez steigas, no rīta līdz vakaram, izbraukāju kūrortu krustu šķērsu. Vispirms viena un tad patīkamā kompānijā. Jutos… pacēlusies spārnos. Nevis šļūcu, bet lidinājos pa trasēm. Ar gondolām pacēlos virsotnēs, bet emocijās – debesīs. Tas bija… kaifīgi!

Maza piebilde – jāatzīst, ka arī bērns manu prombūtni jeb tusiņu ar tēti pamatīgi izbaudīja. Vienreiz, kad atgriezos no kalna un iegāju istabiņā, dēls ķiķināja uzsēdināts uz skapja! Tādas izklaides laikam notiek tikai ar tēviem, ha.

 

IMG_3843

EKSKURSIJA UZ EDOLO
Slinkajās dienās, kad prasījās atslodzi, braucām uz šarmanto Edolo pilsētiņu. Aptuveni 20min autobusa brauciena attālumā no mūsu kūrorta atrodas šī pērle. Šajā nelielajā, bet ļoti skaistajā ciematā iespējams pēc pilnas programmas izbaudīt itāļu kolorītu. Izcils saldējums, garšīga krāsns pica un fantastiski skati visapkārt. Pa dienu jau gan neviens diži nestrādā. Itāļi nepārcenšas un neizdeg, tā ir ziemeļu tautu iezīme. Dienas vidū visi bauda siestu, tāpēc veikali un kafejnīcas aizveras ciet, bet tas netraucē – laiks ir silts un ir vesels šauru ielu labirints, ko izložņāt. Bērniem gan aktuālāks bija rotaļlaukuma labirints.

 

DRAUDZĪGĀ BRESCIA

Vēl viena varena ekskursija izdevās, kad bija jāsaplāno tikšanās ar draudzeni, kura pāris gadus jau dzīvo Itālijā. Šī bija lieliska iespēja beidzot viņu satikt, ko nevarēju laist garām. Spītīgi mēģinājām sabīdīt grafikus atbilstoši viņas darba laikam un vilcienu kursēšanas sarakstam (kas svētdienās Itālijā ir ĻOTI brīvdienu režīmā). Arī ar tikšanās vietas izvēli negāja nemaz tik vienkārši, jo teorētiski neatradāmies nemaz tik tālu viena no otras, tikai tāds nieks kā milzīga kalnu grēda pa vidu, tāpēc katrai gala rezultātā nācās mērot 3 stundas lielu līkumu uz Brescia pilsētu.

Bet tikšanās bija līkuma un ņemšanās vērta. Pirmkārt jau ceļš ar vilcienu turp un atpakaļ bija tik gleznains un ērts, ka laiks paskrēja nemanot. Bet galvenokārt, jo bija tik priecīgi un sirsnīgi redzēt atkal mīļo dāmu vaigā un pļāpāt tā it kā nebūtu šķīrušās ne dienu. Gardi paēdām, padzērām gan vīnu, gan kafiju un izbizojām pilsētas greznos piazza (laukumus). Viena pēc otras katru mūsu soli pavadīja iespaidīga baznīca, cakaina kafejnīca vai šarmanta šķērsiela. Tas bija skaists un mīļš izbrauciens, ko gribu ieplānot un atkārtot jo ātrāk, jo labāk.

 

 

BEZKAUNĪGS PLEZĪRS

Kamēr visi atpūtnieki čakli modās agros rītos, lai paspētu uz pirmajiem pacēlājiem un svaigi sakoptām trasēm, mēs ar dēlu laiski gulšņājām, lēni brokastojām un pamazām kalām svarīgus plānus savai dienai. Varbūt pašļūkāt ar ragavām, varbūt aizbraukt uz skaisto blakus ciematu apēst kādu gelato? Varbūt vienkārši aizejam uz rotaļlaukumu un vēlāk uzbraucam uz kalna kafejnīcu papusdienot kopā ar Raimondu? Tādi svarīgi lēmumi tika pieņemti mūsu Itālijas ikdienā. Lai gan bija ietrāpījies, ka tieši šo 2 nedēļu laikā pamatīgi spieda dažu darbu termiņi, pamanījos absolūti neiespringstot apvienot savus rakstu darbus ar bezkaunīgu plezīru.

Zinu, lai novērtētu šādu lēnprātīgu ritmu, ikdienā jāļaujas straujajam ritmam, kas līdzi nes savu devu spriedzes un stresa. Un tomēr katru reizi ceļojumos aizdomājos, vai šo bezrūpīgo sajūtu ir iespējams kā suvenīru iesaiņot līdzi somā un aizvest mājās. Pārnest uz savu ikdienu. Jo ceļojumos vienmēr kaut kā izdodas atrast veselīgu balansu starp slinkošanu un aktīvu darbību, starp strādāšanu un atpūtu, starp laiku sev un laiku ģimenei, draudzībai, izklaidei. Kā tas nākas, ka ceļojumos balanss it kā rodas pats no sevis, bet mājās tas ātri vien aiziet pa pieskari un padodas haosam? Versijas?

Vakaros viesnīcas lobijā ripinājām bumbu, likām puzles, spēlējām kārtis, braukājām ar mašīnām un dejojām. Godīgi? Es nezinu, vai esmu jebkad iepriekš redzējusi savu bērnu tik pašpietiekamu un laimīgu, kāds viņš bija tur. Varbūt tā lielā mērā ir atslēga, kāpēc es visu šo ceļojuma laiku jutos tik lieliski. Viņam bija savs tusiņš! Īpaši 1.nedēļā, kad bija arī citi bērni. Mājās tā nenotiek, biju patīkamā šokā.

 

JAUNĀKĀ PAAUDZE

Mūsu ģimenei šis brauciens bija īpaši nozīmīgs, jo tā laikā pirmo reizi uzlikām dēlu uz slēpēm. Jebkuriem vecākiem, kuri paši brauc ar slēpēm/dēļiem, noteikti ir skaidrs, cik liels notikums tas ir. Cik priecīgi ir redzēt bērnu priecājamies par lietām, kas pašus aizrauj.  Es pati kopā ar ģimeni dauzos pa kalniem jau kopš 5 gadu vecuma, tradicionāli gandrīz katru pavasari. Tāpēc šī turpināšanās, šī kaifa nodošana tālāk, man ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Es, protams, negribēju neko uzspiest, bet esmu ļoti, ļoti priecīga, ka uzsākt iepazīšanos ar šo sporta / aktīvas atpūtas veidu mums izdevās veiksmīgi.

2018-01-21 04-472201405..jpg

Ar kādu prieku viņš sļūkāja! Laimē spiegdams! Protams, tā nebija nekāda lielā slēpošana, vairāk palaid, šļūc un ķer, bet vienalga. Skaitās. Tā jau arī ir jāsāk – vieglā priekā. Tikai tos zābakus uzreiz negribēja vilkt, bet ar mazām viltībām uzveicām niķi un jau pēc mirkļa tas bija aizmirsies. Un viss viņam likās aizraujoši – pacēlājs, slēpes, krišana un celšanās, nekas netraucēja. Vairāk tādi tehniski tips&tricks un instruktoru viedokļi par 1.kalna pieredzi šajā bloga ierakstā.

IMG_3668

 

PATEICĪBĀ

Tas taču nav darbs, tā ir dāvana to piedzīvot. Tā it kā ar to visu nepietiku, vēlāk sabirst pilns telefons ar ‘paldies’ un sirds paliek pavisam silta. Pēc brauciena cilvēki atbrauc savākt mantas, ko apzinīgi esam veduši mājup, un visi sveicinamies kā labi draugi. Iepriekš nepazīstami cilvēki savāc viens otra mantas un kaļ nākamo kopīgo piedzīvojumu plānus. Kā gribētos visus satikt vēlreiz! Lai tik brauc vēl Piedzīvojumos! Un ziniet, palepošos gan, kurš gan cits asti cels, ja ne pats – aizvest 93 cilvēkus uz kalniem, kuri pēc tam dāsni dalās ar pozitīvām atsauskmēm, jā, tas ir sasniegums un sasodīti lieliski. Gandarījums milzīgs. Paldies, paldies, paldies jums! Galu galā pozitīva kompānija ir svarīgākais, lai brauciens izdotos lielisks.

Nezinu kā ar citiem, bet ar mani viss ir skaidrs. Manā laimes receptē Itālija ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Gards kumoss tā Saules ieleja. Ceru, ka caur šo stāstu un bildēm izdevās nedaudz pacienāt arī jūs. Zinu, ka pēc laika man šo garšu gribēsies sajust atkal. Salute uz atgriešanos!

IMG_5171

 

Ceļot ar bērnu: Itālijas Alpi (2.daļa)

Šis bloga ieraksts ir turpinājums stāstam par ceļošanas pieredzi uz Itālijas Alpiem kopā ar mazo Rafaelu, ko iesāku šeit: http://some-thoughts-by.me/2016/03/15/celot-ar-bernu-italijas-alpi-1-dala-cels/

Alpu kalni man ir mīļš ceļojumu galamērķis. Kura viesošanās reize šī bija, vairs jau nemaz neprotu saskaitīt, bet šī bija pavisam īpaša un citāda, jo pārmaiņas pēc šļūkāšana pa sniegu nebija pamatnodarbošanās. Tas arī bija galvenais, kas mani satrauca, jo zināju, ka mazliet jau siekala tecēs uz tā dēļa uzlekt. Bet beigu beigās, protams, viss bija jauki un atradām arī māmiņai ar mazulīti draudzīgas nodarbes.

AKTIVITĀTES

IMG_6102 IMG_5956 IMG_5878

Pastaigas

Pārsvarā dienas pavadījām vizinoties ar ratiem pa ciematiņa slīpajām ieliņām – tas bija absolūts win win visām iesaistītajām pusēm – mazulim lieliskas diendusas ratos kalnu svaigajā gaisā, man fizisks treniņš (pirms smīkņājiet, pamēģiniet pastumdīt ratus augšā lejā pa kalniem) un iespēja pasauļoties. Paspēju šo pastaigu laikā pat grāmatu izlasīt. Kad bijām iepazinuši māju ciematiņa līkločus, lecām autobusā un braucām uz tuvējām pilsētiņām baudīt kalnu miestiņu šarmu. Kopīgi pusdienojām kafejnīcās, sēdējām parciņos un visādi citādi omulīgi dzīvojāmies un tēlojām vietējos. Žurnālu kioska pārdevēja sveicināja un klīstošie suņi vairs nerēja – tad jau sekmīgi mums izdevies.

IMG_20160229_115036  IMG_20160229_115519 IMG_20160229_115043

Baby Pit-Stop

Īpaši gribētu izcelt interesantu vietu, ko nejauši atklāju pastaigā pa kūrorta ciematiņu Ponte di Legno. Rafaels tieši bija saniķojies, kā rezultātā es izbesījusies stūmu ar vienu roku ratus, otrā ucināju bērnu un ap stūri parādījās šis nams, kas tai brīdī likās kā Dieva dāvana. Maza atkāpe – šajā mazuļa vecumā (7,5 mēn.) prasās kaut kādu vienmēr līdzi ņemamu grīdu, jo nomodā ratos ilgi sēdēt viņam apnīk, bet opā viņš arī tirinās, jo gribās pašam kustēties un spēlēties. Tāpēc reizēm nācās attapties situācijās, kad ne šis, ne tas nav labi, bet arī zemē nolikt viņu nevar, tāpēc pielavās izmisums. Šķiet tieši šādam gadījumam noder šī telpa, ko uzgāju, ar nosaukumu “Baby Pit-Stop”. Cik saprotu, tas ir kaut kāds UNICEF projekts, kas laikam darbojas tikai Itālijā pēc Google search 1.rezultātiem spriežot. Tā ir neliela istaba ar rotaļlietām, pārtinamo galdu un dīvāniņu. Un viss. Tik vienkārši, bet tiiik noderīgi. Tāda maza slēptuve, kur lieku skatienu netraucēti varējām izdarīt visu vajadzīgo – mazais izspēlējās, kārtīgi paēda un tika pie tīrām bikšelēm. Manā perfektajā pasaulē šādas telpas būtu katrā pilsētā.

IMG_6103

Pedibus

Interesanta fīča bērniem, ko ievēroju Edolo ciematā – Pedibus. Tādas pieturas ir pa visu pilsētu. Tās ir paredzētas “pēdiņbusam” (kā to varētu latviskot) – līdzīgi kā skolas autobuss, pēdiņbusa “šoferis” jeb bērnu pavadonis mazos no skolas “ved” (lasi – pavada) uz mājām ar kājām. Tā nu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni mājās dodas pastaigājoties. Nekur citur nebiju šādu lietu redzējusi. Varbūt ir vērts pašpikot?

 SPA 

Vakaros, kad visi mūsu kompanjoni bija atgriezušies no kalna piedzīvojumiem, iemīļots atpūtas variants bija viesnīcas piedāvātais SPA. Citkārt SPA ar maziem bērniem nav atļauts iet, bet šoreiz mūsu grupa aizņēma teju visu viesnīcu, tāpēc vadība pieļāva dažādas atkāpes no noteikumiem. Tāpēc izbaudījām šo iespēju jo īpaši. Pie ūdens priekiem Rafaels jau pieradināts, jo pieteicām viņu zīdaiņu peldēšanai pāris dienas pēc viņa piedzimšanas. Tad nu kopīgi plunčājāmies burbuļvannā, sēdējām sāls istabā un pat gājām pirtiņā, par ko viesnīcas viesi francūži neizpratnē ķēra galvu. Nācās paskaidrot, ka Latvijā agrāk (un arī mūsdienās) tieši pirts bija vieta, kur bērniņi nāk pasaulē. Lai arī jūs lieki nesatrauktos – gājām Soft Saunakas ir nevis karsta, bet silta pirts, pie tam mazo atstāju pašā apakšā uz grīdas jeb 1.stāvā, kur no karstuma nebija ne miņas. Ik pa laikam kāds labvēlis pārņēma auklēšanas pienākumus un es tiku arī kārtīgi pasvīst karstajā pirtī. Arī šī aktivitāte bija izcila, lai nokausētu mazo kārtīgai diendusai. Nu… ne tikai mazo, ne reizi vien abi tā arī dvielīšos satinušies aizmigām, uzreiz pēc atnākšanas uz istabiņu.

IMG_5704

Varu teikt, ka Val di Sole kūŗorts ir ļoti ģimenēm draudzīgs – tiešām varēja just, ka ir domāts arī par mazajiem draugiem. Tieši blakus mūsu viesnīcai tuvākajam pacēlājam bija ierīkots arī bezmaksas bērnu ragavu kalniņš ar lentes tipa pacēlāju. Tieši tur Rafaels piedzīvoja savu pirmo vizināšanos ragavās un nobraucienu ar snovu. Ne jau nu pats, bet stāvot starp tēta kājām uz dēļa, tēta roku cieši satverts. Grūti teikt, vai viņš aptvēra notiekošo, bet vismaz ir iespaidīgas bildes un video, ko parādīt, kad paaugsies.

Fotor_145657246032338 IMG_20160227_100018 IMG_20160227_114528

Tomēr, lai cik ļoti man patīk dzīvoties kopā ar dēliņu, ļooti kaifīgas bija tās dienas, kad bija “tēta (vai vecmammas) maiņa” auklēties un tiku uz kalna arī es. Tās pāris stundas atļāvos pilnībā neuztraukties par to, kā uzvedās mazulis, bet gan baudīt – trases, sniegu un brīvības sajūtu. Manuprāt, ir būtiski šajās retajās reizēs, kad izdodas izrauties no mammas lomas, pilnībā paļauties, ka viss būs kārtībā. Ja bērns paliek ar uzticamu personu, tad nav šaubu – viss būs labi un sevi ar lieku trauksmi nevajag satraukt.

REŽĪMS

Vēl viena lieta, par ko mēdz uztraukties, ceļojot ar bērnu ir viņa dienas režīma izmaiņas. Tā kā mūsu ikdiena ir gana mainīga un bieži ļaujamies spontānām aktivitātēm vai izbraucieniem, īpašu režīmu neievēroju arī ikdienā. Tāpēc vienmēr samulstu, kad man jautā: “Cikos viņš Tev guļ?” Atbilde ir – nezinu, kad uznāk miegs. Līdz ar to man uztraukumi šajā jautājumā atkrita. Viegli pielāgojamies situācijai. Šajā ceļojumā sanāca aptuveni šādi:

8:30 mošanās, ģērbšanās

9:00-9:30 brokastis

9:30-11:00 dzīvošanās pa viesnīcu, spēlēšanās, mamma atbild uz e-pastiem utml.

11:00-15:00 pastaigas, diendusa, ekskursijas uz blakus ciematiem, dzīvošanās pa āru

15:00-16:00 sagaidam no kalna tēti un pucējamies uz SPA

16:00-17:30 SPA vai vienkārši dzīvošanās pa viesnīcu

17:30-19:00 pucēšanās vakariņām

19:00-21:00 vakariņas

21:00-… pucēšanās miegam un gulētiešana (šim pasākumam laiki variēja atkarībā no vakarā paredzētajām aktivitātēm)

NIĶI UN STIĶI

Galvenās raizes pirms ceļojuma man sagādāja Rafaela skaļā balss. Mājās ikdienā ļauju viņam iztrakoties, izraudāties, izkliegties un izniķoties, bet tur tas nevienam netraucē, izņemot mums pašiem. Ceļojumā gan tā īsti darīt nevar, jo citiem viesnīcas iedzīvotājiem varētu nepatikt bērna klaigāšana. Ātri vien nācās saprast, ka muti jau neaizlīmēsi un samierināties, ka bērns raud šā vai tā. Protams, centos ucināties vairāk kā ikdienā un pie katras raudāšanas reizes maksimāli ātri to novērst, bet ne vienmēr izdodas uzminēt, kā ātri nomierināt mazo rakari. Bet neviens nesūdzējās, tā kā varam būt pateicīgi par saprotošiem ceļa biedriem. Sev šādās situācijās vienmēr atgādinu – ja kaut ko vari darīt lietas labā, dari, ja ne – nav vērts par to stresot.

GULĒŠANA

Viesnīca mums piešķīra mazo gultiņu, kas lieliski noderēja diendusām, bet naktīs mazais joprojām guļ mums blakus. Zinu, ka par šo jautājumu viedokļi dalās un diskusijas izvēršas tikpat skarbas kā par potēšanu, tāpēc brīdinu laicīgi – citu viedokļus šajā jautājumā nejautāju, mani apmierina šī brīža gulēšanas situācija. Gultiņa gan arī noderēja, ja vajadzēja mazuli iesprostot drošā vidē kamēr gāju dušā utml.

ĒŠANA

Dzīvojām viesnīcā, ar iekļautām brokastīm un vakariņām, tāpēc ēdienu izvēles iespējas bija ierobežotas. Sūdzēties gan absolūti nevaram, jo vakariņām bija pa trim izvēles variantiem gan pirmajam, gan otrajam ēdienam, tāpēc katru vakaru varēju atrast ko piemērotu arī bērnam – biezputras, zupas, polenta. Kā arī katru vakaru bija salātu bufete, kurā bija daudz dažādu vārītu/tvaicētu dārzeņu opciju, līdz ar to garantēti vakarā bērns paēdis. Vēl viņam šī ceļojuma laikā ļoti iepatikās grauzt maizīti vai PIK NIK siera desiņas (tik ļoti, ka lūdzām, lai no Latvijas atved papildporciju), tad nu vakariņās vienmē.Vienīgā problēma bija tas, ka vakariņas itāļu stilā notika ilgi un mazajam vienkārši apnika tik ilgi sēdēt krēsliņā, bet klēpī sēžot viņš aizrautīgi gribēja spēlēties ar visu, kas atradās uz galda, tāpēc bieži nācās ēst maiņās un paralēli vakariņām iet staigāties vai citādi mēģināt Rafaelu izklaidēt. Šai problēmai gan būtu ļoti vienkāršs risinājums, ko iesaku ieviest visās ēstuvēs, kas vēlas būt ģimenēm draudzīgas – rotaļu stūris ar pāris rotaļlietām vai vismaz siltu grīdu/paklāju, kur mazos nolikt zemē, lai var rotaļāties.

Brokastīs daudz variantu, kas Rafaelam garšotu, nebija, tāpēc tur gājām vairāk kompānijas pēc un pēc tam piemājas veikaliņā sapirkāmies augļus un kopīgi ar savu mīļo auzu pārslu putriņu notiesājām jau numuriņā. Vārītu ūdeni katru rītu paprasīju viesnīcas bāriņam, bet citos ceļojumos domāju noderētu līdzi paķert spirāli vai nelielu tējkannu ūdens varīšanai. Pusdienas katru dienu variēja no mūsu atrašanās vietas, reizēm tie bija vienkārši gurķi vai burkāni, citos gadījumos mazais cienājās ar mammas ēdieniem, piemēram, grauza picu maliņas. Man laikam paveicies, ka Rafaels nav nekāds biezeņu ēdājs, viņam patīk taustāmas lietas, ko iespējams satvert un pašam iebāzt mutē. Vai zupa. Bet bērnu klasiskie biezenīši viņu īpaši neuzrunā, tāpēc varēju neiespringt par īpašu atsevišķu pārtiku bērnam, vienkārši devām viņam ēst no sava šķīvja un miers.

KOMPĀNIJA

Piedzivojumi.lv braucienu grupas vienmēr sastāda pozitīvi cilvēki, tāpēc mazajam iejusties kompānijā nebija grūti. Apzināti aicinājām braukt klientus ar maziem bērniem, tāpēc abas nedēļas patrāpījās vēl kāda māmiņa ar mazulīti, kas arī negāja uz kalnu, tad nu mazie rakari varēja kopā spēlēties un mammas tikmēr papļāpāt – kopā jautrāk. Vakariņās visi galdiņa biedri aktīvi palīdzēja man ņemties ar mazā koķetētāja nodarbināšanu. Un viesnīcas personāls katru vakaru aktīvi izrādīja sajūsmu par Rafaela zilajām acīm.

NODERĪGAS FĪČAS

Lieta, ko vajadzēja paņemt līdzi, par kuru neaizdomājos – rācijas jeb baby monitor. Vakaros, kad gribējās nedaudz ietusēt arī ar pieagušajiem cilvēkiem, ne tikai mazulīti, tās būtu labi noderējušas. Noliek mazo gulēt, rācija kabatā un aidā ballēties bez bēdu! Jebkurai problēmai ir alternatīvi risinājumi, protams – liku Rafaelu ratos un stūmu blakus telpā vai atradām baby monitor aplikācijas, vai arī vienkārši palūdzām kaimiņiem, lai uzzvana, ja dzird, ka mazais pamodies.

 

Pēc 2 lieliskām atpūtas nedēļām skaidrs ir viens – visu nosaka attieksme. Bērns ir vecāku spogulis. Ja paši ar atvērtu prātu esam gatavi dažādām situācijāmun viegli pielāgojamies, tad ceļot nav problēmu. Esmu pārliecināta, ka šī pieredze bagātina arī bērnu. Jā, arī šādā vecumā. Viņš pavisam noteikti kļuvis komunikablāks – nebaidās no svešiem cilvēkiem kā citi bērni mēdz šajā vecumā darīt. Domāju, ka Rafaels paaugoties noteikti novērtēs un priecāsies, ka iekļāvām viņu savos Piedzīvojumos nevis uztvērām par šķērsli aizraujošai dzīvei. Vērojot savu paziņu loku (un populāras interneta mammas) ir skaidrs, ka tagad aug uzskatos daudz brīvāka paaudze – ceļojoši un citādi sociāli aktīvi bēbīši. Skatos nākotnē ar smaidu – mums priekšā vēl daudz Piedzīvojumu kopā ar Rafaelu un katrs no tiem darīs viņu pieredzes bagātāku. Un Alpos skaidrs, ka mēs atgriezīsimies kopā vēl un vēl, cerams pēc pāris sezonām mūsu aktivitāšu sarakstam pievienosies arī snovbords – visiem 3 kopā.

IMG_5813 IMG_5509 IMG_5561

Par aktīvām ģimenēm! Priekā!

 

Padalieties arī ar saviem atklājumiem par noderīgam fīčām ceļojumos ar mazajiem, ceļojošās mammas (vai tēti)!